that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

the crowded life

Pēdējā laikā kaut kas galīgi nav lāgā ar manu auru, jo tur ir parādījies kaut kas tāds, kas bērniem ļoti patīk. Man liekas, ka pilnīgi visi pēdējā mēneša laikā satiktie bērni ir man metušies virsū, likuši ar viņiem spēlēties, visādi ņurcījuši un mīļojuši. Pēc šīm brīvdienām tas pat ir rezultējies nelielās traumās, jo mugura sāāāp un galvas grozīšana arī dara sāpes sprandai. Nu neesmu es tik stipra, lai nēsātu apkārt 8 gadīgu puiku un kautos ar viņu. Ja man tie bērni vēl tik ātri neapniktu, būtu pavisam lieliski. Bet nu es vismaz atšķirībā no Kičijas nedomāju, ka mazus bērnus var nogurdināt pirms iemidzināšanas tos pakratot. Viņa būs lieliska māte, nudien ;D.

Bet vispār bija jaukas brīvdienas ar sporta spēlēm. Tas nekas, ka nebūt nebijām čempionu komanda. Tik traki sensen nebiju izdejojusies. Nu tā, ka viss slapjš pilnīgi. Es pat varu pieciest to, ka svētdien ļoti neveģetāro sestdienas vakariņu dēļ biju manāmi izsalkusi un gribēju braukt mājās, bet šī mana vēlme piepildījās tikai pēc stundām astoņām. Bet nav jau tā, ka galīgi garlaikojāmies visu dienu – pēc noteikta alus litru daudzuma dažos puncīšos, es, piemēram, varēju sākt nodarboties ar tādu sporta veidu kā mulšana. Nu galīgi vaļsirdīgi tie cilvēki kļūst, zinies!

Mani tikai uztrauc, kā es pēc šīm izklaižu/dīkdienības nedēļām spēšu atgriezties unī. Man liekas, ka septembris būs tāds pamatīgs hardcore ar uni un jauniem kopsavilkumiem, ar praksi, ar kursa darbu un vēlēšanu kampaņu arīdzan. Un, protams, nedrīkst aizmirst arī visas jaunās seriālu sezonas un pavisam jaunos seriālus, kas būs jāiečeko. Vēl tur pa vidu būtu vēlams atrast vietu kādām fiziskām aktivitātēm. Bet, ja jau es nenomiru 9.klasē, kad katru rītu cēlos 5:45, mājās biju 22:00 un pa vidu man bija bijis tikai tik daudz atpūtas cik braucot autobusā, tad nenomiršu arī tagad. Kā nekā tikai 4 īsti mēneši būs atlikuši! :)

the deal with the universe

Nupat jau ir tas laiks, kad sāku sajust, ka tuvojas vasara. Kas ir rādītājs? Pamazām un pavisam nemanāmi manā garderobē parādās tumšzilas lietas. Jau vairākas vasaras tumši zils ir tāda mana krāsa. Tas galīgi nav speciāli, un tumši zilo lietu iegāde netiek plānota. Parasti tas tā dabiski vienkārši notiek. Kaut kā liekas, ka tā ir krāsa, kas vasarai piestāv vislabāk, un tad, kad mugurā ir kaut kas tumšzils, uzreiz tāda sajūta, ka es arī piestāvu vasarai un esmu maza daļiņa no tā mākoņu viegluma un ezeru dzidruma.

Tad nu vasaras beigās, kārtojot skapi, var sajust šīs krāsas dominanci; atliek vien izskaitīt visas zilās kleitas, svārkus, krekliņus un džemperīšus un secināt, ka „man taču ir sasodīti daudz tumšzilu drēbju!”.

Bet citiem gadalaikiem es uzreiz nevaru tā iedomāties konkrētu krāsu. Varbūt viņi nav pelnījuši tādu pagodinājumu.

Mēs, sportiskie letiņi, esam sākuši apmeklēt vietējo gymu. Kaut kas pilnīgi citāds nekā Latvijā ierastie sporta klubi, tāds studentu variants - 28 eiro par 4 mēnešiem, kas man liekas vienkārši smieklīgi maz. Latvijā es tikpat maksātu latos un mēnesī. Tik jauki kā manā mīļumīļajā Panattā gan noteikti nav, bet nu man tāpat patīk. Bet pirmajā reizē, kad iegāju zālē, kur bija aptuveni 70-80 sievietes, kas nikni spārdījās nodarbībā powerkick, bija tā drusku jocīgi.
Pirmajā reizē kursabiedrene pēc nodarbības teica „Dace, you have very muscular legs! What sports do you do back at home?” Un man bija tāds bišku fuuu*k, jo „muscles are for boys” un man nepatīk, ka kājas ļoti sakačājas un tad nevar iestūķēties nevienos garajos zābakos. Bet nu ko lai dara, ja pat dienās, kad „bastoju sportu”, sanāk sportot, jo 10 km ar riteni ir ikdienas maršruts, ko nākas mērot tā vai tā.
Zumba toties man likās diezgan fun, citiem gan nepatika, bet nu man liekas jautri tādas smieklīgas deju kustības un tresīšanas. Tu aizej, izlēkājies un vēl sasmaidies par to, cik tizli tev sanāk! Nu labi, varbūt dažas kustības ir pārāk smieklīgas, piemēram, spanking ;D

Un vēl, runājot par sportu, aizvakar es biju nedaudz dusmīga un aizvainota par šādiem tādiem sadzīves sīkumiem, tāpēc gāju skriet, lai izvēdinātu/izsvīstu tās sliktās emocijas. Laikam biju ļoti dusmīga, jo laidu kur acis rāda tālu, tālu prom. Tā kā man patīk tāda apļveida kustība, kas nozīmē, ka, ja ir iespējams, jāatrod cits ceļš kā tikt atpakaļ, nelietojot to pašu turpceļu, sanāca tā diezgan traki. Biju kaut kur ļoti tālu prom, īsti vairs nezināju uz kuru pusi ir mājas un to, kurā valstī esmu, arī vairs īsti nezināju, jo kaut kā tās vietas sāka izskatīties pēc Beļģijas mazajiem ciematiņiem. Tad nu man radās doma, ka, redz, noskriešu 1 stundu (ko es agrāk nekad nebiju darījusi, maksimāli kādas minūtes 40 varbūt) un tad vienkārši iešu un meklēšu ceļu uz mājām. Bet nu veiksmīgi atradu ceļu, kas mani aizveda uz mājām un kopā noskrēju 1 stundu un 5 minūtes. Citiem gan jau tas vispār nav daudz, bet man tā stundas pārvarēšana lika domāt, ka es varbūt tomēr esmu stiprāka nekā es domāju. Vislabākā atziņa beigās bija tā, ka es sapratu, ka reāli varu arī vairāk. Būtu taču tik stilīgi, ja es varētu skriet kādas 2 stundas tā vienkārši. Tas tad ir manā plāniņā tagad.

Bet, ja par ne tik veselīgiem priekiem, tad vakar pirmo reizi mūžā ēdu Ben&Jerry’s saldējumu un wawowiwa, tā manta ir kaut kas galīgi labs! Vēl man vakar pateica „Dace, you’re one of the most sarcastic people I know” un tad es nesapratu, vai tas ir apvainojums vai kompliments, bet tā kā tālāk sekoja „”I like your attitude”, es to uztvēru vairāk labi nekā slikti. Bet nu tāpat jocīgi, jo man šobrīd tā galīgi neliekas, nav vairs kaut kā tas vidusskolas sarkasma līmenis organismā.

UN pēdējais jaunums (un arī labākais, ja), aprīļa beigās laižam uz Maljorku spring breakā, biļetes ir iebukotas un wīīīī! (:

shrinking universe

Es atdotu vienu no saviem nākotnes bērniem par to, lai šī vasara nekadnekad nebeigtos.
Jo tik ļotļoti lieliski viss ir bijis. Tik spilgti un piepildīti un vēlreiz vienkārši LIELISKI, ka šobrīd man gribas vienīgi sēdēt un skumt, un klausīties sad pleilisti iekš stereomood.
Šis laikam būs grūtākais mācību iesākums manā nemaz ne vairs tik īsajā mūžā, jo uz skolu parasti augusta beigās jau sāka gribēties, un pagājušogad es vēl nezināju, ko gaidīt no universitātes, un bija tāda excited sajūtiņa par visu jauno. Tagad es zinu, kas tur mani sagaida un man nepatīk tas, ko zinu.
Šodien, kad dabūju lekciju sarakstu, atkal sāka griezties plānošanas zobratiņi un varēja just, ka 3 mēnešus šie ir atpūtušies, jo šobrīd man nav ne jausmas kā lai visu saplāno un sakārto ideālā sistēmā. Un es nespēju veiksmīgi funkcionēt tādā bezsistēmas stāvoklī.

Mierinu sevi ar to, ka septembris būs tik pārpildīts ar visādām lietām, ka paies nemanāmi, nesāpīgi un zibenīgi. Un tad vēl tikai 4 mazi mēnesīši.

Ai, labi, pačīkstēju drusku un pietiek. Tagad daži pozitīvi fakti, lai pasaulē valdītu līdzsvars:
- redzēju NIKOLAJU PUZIKOVU!
- saraudināju bērnu
- biju aktīva karsēja
- noskrēju nakts skrējienā
- pabeidzu Viktoru Igo lasīt
- dabūju studiju maksai atlaidi
- ēdu šodien "Karlsonu"

Un es apņemos censties darīt tā, lai sirdī vasara nekad nebeigtos. Un ceru, ka ar šo apņemšanos ies labāk kā ar apņemšanos pirms gulētiešanas neskatīties šausmenes un disturbējošās filmas.

don't wake the thought police

Man patīk lietas, kas notiek man apkārt. Patīk cilvēki. Patīk vasara. Vispār daudz patīk un tas ir galīgi jauki. Ja kaut kur kādā prāta kaktiņā mani nenomāktu doma, ka vēl tikai 26 dienas līdz atsāksies mācības (izrunāt kā mocības), būtu pavisam ekselenti.

Pagājušajā nedēļas nogalē darījām lietas Vienotības jauniešu vasaras 3 dienu nometnē "Jaunietis Eiropā". Bija gan Sandra Kalniete, Baņuta Rubesa un Andris Vilks, kuri stāstīja visādas interesantas un vērtīgas lietiņas, gan arī vairāki citi politiski tēli - gan iedomu (hihi), gan īsti un pavisam dzīvi.
Bija arī pašiem jādarbojas un jādomā radošie risinājumi problēmām. Radošākais, kas man palicis atmiņā, laikam ir ideja par "supervalsti", kurā viss darbojas un bartera principiem, cilvēki izdzīvo izdzīvošanas instinkta dēļ un elektrību ražo cietumnieki minoties vai skrienot ;D

Jāteic, gan, ka grupu darbi tā principā man nekad nav patikuši. Parasti es vienkārši tā nespēju paļauties uz cilvēkiem un man vajag, lai lietas notiek pēc manas sistēmas un manā laika grafikā. Vienmēr atcerēšos skolas literatūras grupu darbu, kur visuvisu darīju viena, jo nespēju pat mazāko uzdevumiņu sniegt savam pāriniekam, jo vienkārši zināju, ka izdarīšu visu pareizāk, labāk un smukāk. Protams, beigās jau rezultāts bija lielisks un "mēs" dabūjām 10, bet lielisks piemērs tam, ka neesmu nekāds dižais komandas spēlētājs.
Grupās mūs tur dalīja pēc personības testu rezultātiem, un, tad kad parādīja tās listes ar visiem sagrupētajiem cilvēkiem un viņu rezultātiem, es nožēloju, ka testā nešmaucos un biju aizsūtījusi to rezultātu, kas man tiešām godīgi sanāca ar lielu pārsvaru. Biju vienīgā ar savu stulbo CF, kas ir kaut kas uz control freak pusi un neko jēdzīgu nedara, tikai raizējas un kontrolē, nevis kā normāls team workers kā vairums normālu cilvēku tur.

Un, ja jums ir kāds darba/mācību/cits kolektīvs, kuru vajag tā kārtīgi saliedēt un satuvināt īpaši CIEŠI, tad noteikti iesaku Team buildingu iekš Meža kaķa. Jūs vienkārši nezināt, kas ir tuvība, ja neesat četratā stāvējuši 4 metru augsta staba galā uz mazmazītiņa laukumiņa, kājām un stabam trīcot un elpojot viens otra elpu, jo ļoooti tuvu viss notiek, pēc tam nemēģinot smuki atvērties kā puķīte. Es gan nezinu par citām komandām, bet mūsējā ar šo uzdevumu tā pamatīgi aizrāvās un nepietika ar diviem mēginājumiem tajā stabā, mēģinājām vēl un vēl arī brīžos starp pirts iešanām un arī vēl pēc tam. Mēs ar Gauju un abiem "ziediņiem" bijām tik saliedēti, ka arī gulēt gājām ligzdiņā/puķītē, kas varbūt nebija pats ērtuma kalngals un ļoti traucēja citiem cilvēkiem, bet toties mīlīgi tā.

Vēl es dabūju sev vēl vienu māsu, piedēvētu, kas man gan neliekas tik reāli iespējams, jo mēs ar Kičiju vispār neesam līdzīgas tā. Bet var jau būt, ka tur vainīga bija alus koncentrācija dažu labu organismā. Tātad šībrīža bilance ir: 1 dvīne, 1 māsa, 1 feikā dvīne.

Nu jā, bija tiktiešām fooorši un nešaubos, ka arī šīs brīvdienas ar tiem pašiem lieliskajiem cilvēkiem sporta spēlēs būs galīgi jaukas. :)

we're not droplets in the ocean, we're the Ocean

Šī vasara man tik ļoti atšķiras no citām, jo nav tā bijis, piemēram, veselas nedēļas, kad es savā nodabā braukātos caurām dienām ar riteni, skatītos seriālus un nevienu nesatiktu, kā tas bija agrāk. Visu laiku notiek lietas visapkārt, un tas ir tā tīri jauki.
Sanāk bieži būt Vienotības birojā un ar katru reizi tur izdzert arvien lielāku kvantumu šššokolādes. Tur ir foldlife mēbeles, kas man liekas galīgi stilīgi, garšīgas končas un vispār tā mīlīgi kopumā.
Bet nē, es nevienu tagad nemēģinu pārliecināt balsot par kādu noteiktu jauku partiju, es vienkārši uzskaitu lietas, kas man patīk.

Pagājušajās brīvdienās bija ikvasaras ģimenīgais Usmas brauciens. Var jau būt, ka tas tāpēc, ka pagājušogad man sanāca izlaist un gadā pirms tam bija vienkārši drausmīgi, bet šogad man likās diezgan lieliski. Tikai nedaudz lietus, ko pilnībā kompensēja perfektā laika brīži.
Lai gan cerības par iespējamu laivu braucienu esmu jau diezgan atmetusi, tomēr centos nedaudz pakačāt savu airēšanas skilu. Ātrairēšanas sacensībās vēl šogad gan nepiedalīšos, arī ar virzieniem neprotu tā profesionāli manevrēt, taču kopumā jāsaka, ka sanāk man diezgan pieņemami. Grūti tikai, ja viens airis lūst uz pusēm, jo tētim pirms tam tieši gadījās viens tāds pārāk stiprs vēziens un līmlente nav nekāda superviela, kas tādas lietas sevišķi labi saturētu kopā. Bet tas nekas, jo māsīcu iecēlo atbildīgo par airi un viņas vienīgajā uzdevumā ietilpa rūpēšanās par to, lai salauztais airis neizkristu. Viņa gan godam centās veikt savu pienākumu, bet viņa godam nenestu manu uzvārdu, ja viņai viss sanāktu tik labi un lieliski, tāpēc, protams, gadījās arī, ka pazaudējām airi tādā grūtā brīdī, kad stpirs vējš laivu strauji nesa dziļumā + niedrēs, tāpēc tāda nedaudz bīstama situācija. Tā kā laivā es biju vecākā un atbildīgākā, nācās 6 gadus jaunākajai māsīcai likt lekt laukā no laivas ar visām drēbēm, brist pēc aira un vilkt mūs krastā pēc tam. To cik es esmu "atbildīgs" pieaugušais laikam pierāda arī tas, ka, ja māsīca būtu atteikusies lekt iekšā, es pati vēl pat neapsvērtu to darīt un liktu to darīt mazajam Jancim, par kura peldēšanas prasmēm man ir diezgan pamatotas šaubas. Mātes, atstājiet pie manis savus bērnus, jo esmu lieliskākā un atbildīgākā auklīte pasaulē un jūsu bērni ar mani būs pilnīgā drošībā!
Un ugunskura smarža bija pēc tam tā sapinusies matos, ka iztika ārā tikai pēc trešās mazgāšanas reizes.

Sabiju arī 2 dienas Stradiņos, jo nez kāds velns mani dīdīja (iespējams, šī ir pirmā reize mūžā, kad pielietoju šo superizteicienu) pieteikties uz angļu valodas kursiem vasarā. Tur es sapratu, ka vēl pavisam noteikti nav sācis pietrūkt tās vietas, tāpēc ceru, ka pēdējā vasaras trešdaļas vilksies lēēēni un ilgi.

summer kind of wonderful

Sen gan te neesmu bijusi. Negribas jau tā lielīties, bet laiks ir pagājis tiešām LIELISKI, tāpēc šoreiz laikam nedaudz sanāks tā.

Pirmā jūlija puse, tas ir 2 nedēļas, pagāja nelielā ceļojumā pa Eiropu. Sīki atstāstīt visu nevaru/negribu/slinkums/unkuramgantasvispārinteresē, varu dot dažus atskaites punktus vienīgi.

I jeb autōbuss
Autobusā braukt ir karrrsti. Daudz kušanas izjūtiņu. Bet toties var laiku izmantot lietderīgi un lasītlasītlasīt. Beidzot bija laiks izlasīt Viktora Igo "Cilvēks kas smejas", varen lieliski, neskatoties uz to, ka zināju jau visu sižetu. Tagad vēl atliek tuvākajam laikam "Parīzes Dievmātes katedrāle" un tad jau būs jāķeras pie kāda cita literatūras ģēnija.
Pirmo reizi braucu guļambusā, bet tas ērtums naktī īpaši nelīdzēja un 2 no 3 naktīm busā es nespēju gulēt pateicoties skaļajam/runātīgajam vīrietim, kura vārdu man tā arī nebija lemts uzzināt. Es nesaprotu, no kādas dzelzs ir kalti viņa sievas nervi, ka viņa to var izturēt, jo viņš naktī TĀ vārās un neiet gulēt un komentē visu, ko redz pa autobusa logu pat, ja tas ir kaut kādā Polijā, kur gribot nevar atrast neko interesantu komentējamu, un kas vienkārši ir nebeidzama valsts, kuras iedzīvotājiem patīk lietot vārdus, kuros ir nepiedienīgi maz patskaņu. Vēl viņam patīk spēlēt tetri ar skaņu veselām diennaktīm ilgi. Bet varbūt viņš nemaz nespēlēja visu diennakti un tā skaņa vienkārši bija ieurbusies līdz manām dziļākajām smadzeņu rieviņām.

II jeb vietas
Alpi bija lieliskāki nekā es biju iedomājusies.
Maldīšanās Zalcburgā bija neliels piedzīvojums/pārdzīvojums un vēl viens pierādījums manam jebkādu topogrāfisko spēju trūkumam.
Monako bija vienkārši lieliski un viss.
Venēcijā daudz iešanas pa apli un pilnīga nespēja orientēties, bet tāpat jauki un skaisti. Bet ne tik skaisti kā to visur tēlo tomēr.
Vīnē bijām nedaudz tikai un man pārāk nāca miegs, lai mani tur kas sevišķi interesētu.
Un es atsakos no jebkādiem tālākiem komentāriem par Poliju.

III jeb Taize
Mīlīga un mierīga vieta tā Taize. Labprāt tur vēl kādreiz atgrieztos, neraugoties uz to, ka neesmu sevišķi reliģioza.
Varētu gan tur iztikt bez mūžīgajiem "welcome team", kas nāk un grib, lai tu ej uz savām Bībeles stundām, ko es tā sevišķi nedarīju. Iespējams, ka mani nobaidīja mana "mazā Bībeles grupiņa", uz kuru aizgāju vienu reizi un, kad man jautāja, vai, manuprāt Jēzus kādreiz atgriezīsies uz zemes, sapratu, ka tas nav domāts man. Tā vietā var labāk iet uz klusuma dārzu un lasītlasītlasīt.

Dziedošās lūgšanas gan bija man tīkamas. 215. dziesma, kas pazīstama arī kā "The Kingdom of God" bija absolūts mūsu hīts, kas skan vēl tagad brīžiem galvā.

Rindas pēc pusdienām ar ikdienišķo "es tūlīt miršu no saules dūriena" sajūtu man gan īpaši nepietrūks. Vakariņu dalīšanas, kōlas automātu ar aukstu kolu pašā karstumiņā un mīlīgās ballītes vakaros Oyakā gan varētu pietrūkt nedaudz.

Vēl arī gājieni pēc kūciņām uz tuvējo pilsētiņu, kurus varētu ierindot kategorijā "ekstrēmi". Gan tādēļ, ka atpakaļceļi bija tik grūti, ka likās, ka spēlējam Krusta Ceļos (kas īstenībā būtu atbilstoši tādai kristīgajai nometnei), gan tādēļ, ka lieliskākās kūciņas pasaulē, kuru izmēri pēc tam liek teikt "es GADU vairs šokolādi neēdīšu!".

IV jeb cilvēki
Ja pēdējā dienā pirms izbraukšanas mani nedaudz biedēja doma, ka nāksies 2 nedēļas pavadīt diezgan vientuļi, jo abi zaķīši būs baigie balodīši un man viņu ligzdiņā nebūs vietas, tad jau dienā trešajā es sapratu, ka viss tomēr būs fooorši, jo apkārt tādi tiešām jauki un jautri cilvēki.
Nu, izņemot varbūt dažu labu sevišķi interesantu eksemplāru ar stalkerīgām iezīmēm, bet tas ir otršķirīgi.

Es gribēju rakstīt smuki pa punktiem, bet man tā īsti tas neizdevās tik īsi kā biju domājusi, tāpēc par Positivusu tā lakoniskāk- bija LIELISKI!
Muse bija tik lieliski, ka jāģībst; Scissor Sisters bija negaidīti mīlīgi un foršiņi; laiks bija super; Salacgrīvas jūra ir pretīgākā, kādā jelkad esmu bijusi; spēlēt Wii ir forši; gulēt teltī ir nāve; ir forši, ja ir smieklīgi telškaimiņi; satikt daudzdaudz sen neredzētu seju ir galīgi labi; atpakaļceļš ar pitstopu Saulkrastos ar saldējuma kokteiļiem arī ir laba lieta; salīšana arī nav nemaz tik slikta, bet nikna kaimiņu suņa uzbrukums nav sevišķi patīkams.

Tas laikam arī viss. Un es ceru, ka jūsu vasaras arī ir tikpat lieliskas (:

the shorter the night the longer the dance

Es teicu, ka būs lieliski Jāņi un tā arī bija. Teicu, ka nelīs un nebūs odu, un tā arī bija. Man nudien patīk, kad man ir taisnība (:
Jāņi man vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Jau bērnībā nedēļu agrāk skapī atliku kuplos svārkus, jo zināju, ka Jāņos tādus noteikti vajag, un gaidīju, gaidīju, gaidīju. Iespējams, ka mīlestība pret šiem svētkiem man ir "iedzimta", ja tā var teikt, jo katru gadu šajā laikā mamma mani mīļi sauc par savu "papardes ziediņu", tā atgādinot, ka mana dzimšanas diena ir pēc 9 mēnešiem, khe, khemm. ;D
Šogad arī mēs, Vircavas jaunieši, tā pa īstam un pareizam nosvinējām. Bija gan wild brauciens ar īstu limuzīnu Jāņu nakts krāsā, gan daudz alus. Šie man pirmie Jāņi kopš esmu draugos ar alu. Tā kā kaut kur pa vidu man jau nojuka skaits, es pieņemu, ka mēs arī turpmāk paliksim labi draugi.
Vircavas pagasta padome drošvien šogad zaļumballei bija iztērējuši visu gada budžetu, lai varētu atļauties tādu zvaigzni kā Kaspars Antess! Un Vircavas iedzīvotāji drošvien bija ļoti vīlušies, jo šogad izpalika mūsu lieliskās uzstāšanās :D Mums nedaudz vilšanās, ka neskanēja Laura "Es skrienu", jo pa dienu biju samācījusi cilvēkiem kustības un visi bija diezgan gatavi tās atrādīt plašākai publikai. Bet nekas, jo es ticu, ka vasaras gaitā tās vēl noteikti tiks liktas lietā.
Vispār jau tā Vircava ir tāda maģiska vieta. Vienu gadu cilvēki uzstāj, ka ir grāvī redzējuši rūķīšus, citu gadu kāds uz mazā tiltiņa pāri grāvim satiek kādu Jaunzēlandē dzīvojošu eks-klasesbiedru, kuru neviens cits pēc tam tā arī neredz. Šogad arī nedaudz mistika, jo pie ugunskura dedzināšanas parādījās 3 mistiski puiši, kurus neviens nepazina un kas vienkārši ieifltrējās mūsu bariņā un stāstīja, kā ir apmaldījušies un randomā gājuši cauri mežiem, kamēr atraduši mūs. Tā arī palika tāda līdz galam neatrisināta mistērija arī pēc tam, kad viņi mistiski pazaudēja vienu no saviem biedriem un palika divatā, jo mēs viņiem tā īsti tomēr neticējām, bet neviens viņus tā arī tomēr nepazina. Bet viņi vismaz bija tādi klausīgi, un tad, kad es teicu "Dziediet! TAGAD!", viņi tā arī darīja.
Un vispār par tām dziesmām - secinājām, ka vajadzētu kādas pāris latviešu dziesmas iemācīties tā kārtīgi. Jo garajā turp/atpakaļ ceļā uz zaļumballi sapratām, ka ir grūti vienoties kādā kopīgā dziesmā, ja zinam tikai piedziedājumus un dažus pantus no skolas himnas.
Un pamostoties es sapratu, ka laikam ir bijis kāda viena jaunā labākā drauga par daudz, jo uz katra soļa galvā bija tāds DUN. Bet tas nekas, koliņa pa ceļam uz mājām un mājās daudz Californication lieliski palīdzēja.

Bet nu jā, bija fooorši un man jau tagad sāp sirds par nākamo gadu, jo izskatās, ka nebūšu vēl atpakaļ no Māstrihtas, kur semestris ir līdz jūlijam.

the joke of tomorrow

Vasara rit pilnā sparā un, kamēr es te jau morāli briestu Jāņiem, par kuru lieliskumu šogad man vispār nerodas ne mazākās šaubas, varu nedaudz atskatīties arī uz nu jau pagājušām lietām.

Vispirms jau Pilsoniskās Savienības jauniešu rīkotā nakts trasīte pagājušajā nedēļā. Jaukumjauki, ka 3 jaukas un politiski aktīvas meitenes mani paaicināja līdzi, jo tiešām forši. Pa dienu ļoti izglītojošas ekskursijas pa Āraišu ezerpili un Cēsīm. Āraišu ezerpilī un turienes apkārtnē esmu bijusi diezgan daudz, agrāk tur katru gadu bija kokles nometne, tāpēc esmu tur pieradusi iet iekšā, neko īpaši nemaksājot, kaut kā likās, ka ieejas biļete ir vajadzīga tikai, lai ietu pašās "mazajās, superinteresantajās mājiņās, kurās ir tik daudz ko redzēt", nevis lai uzkāptu pakalniņā, tāpēc īpaši neiespringu uz biļetes iegādi un domāju, ka vienkārši neiešu mājiņās un nemaksāšu latu. Tā nu es tur staigāju līdzi meitenēm, kas bija apzinīgi iegādājušās biļetes, bet nekādas biļešu kontroles nekur nebija, tāpēc sanāca tā jauši vai nejauši tādas nelikumīgas bezbiļetnieciskas darbības. Bet nu pieņemsim, ka es mācos LU Vēstures un filozofijas faukultātē, jo tās studenti, kā izrādās, var tur iet par brīvu, un mani pēc no Google Earth uzņemtiem attēliem nesāks meklēt Interpols tagad.
Un Cēsis joprojām ir laikam vienīgā Latvijas pilsēta, izņemot Rīgu, kur es spēju kaut cik orientēties. Paldies, klases ekskursijām un kokles nometnēm.
Pirmo reizi šogad arī laukos nebija odu, tā runā, ka viņi visi tikuši aizpūsti uz Baltkrieviju, jo vējiņš tiešām tāds pamatīgs.
Pati nakts trasīte gan bija diezgan neiespējama, un es zinu, ko runāju, jo agrāk katru gadu piedalījos "Tortes meklēšanā" Brīvdabas muzejā. Lai gan pa visiem gadiem kartē orientēties tā arī neiemācījos, saprotu, kas ir fiziski iespējami kontrolpunkti fiziski iespējamā laikā. No 10 punktiem dabūjām 3 un ar to pietika 4.vietai, 1.vietai bija 5 un tas jau bija tāds"wooow, kādā veidā jūs to dabūjāt gatavu?!?". TĀDI meži, galīgi neizejamie brikšņi/biezokņi/purvi, kas komplektā ar tumsu, kuras dēļ stāvējām meža brikšņu vidū un neredzējām ne karti, ne apkārtni, radīja tādu neispējamo kombināciju. Bet nu mēs vismaz nebijām tā komanda, kas, lai kaut kur tiktu, bija briduši pāri upei un bija tā līdz viduklim slapiņi.
Pēc tam pie ugunskura tādas nedaudz Jāņu sajūtas un daudz politisku sarunu apkārt. Jā, šī noteikti ir pagaidām politiskākā ballīte, kāda esmu bijusi.
Un mans vasaras plānais guļammaiss ir nekam nederīgs vielas veidojums. Tikpat labi es nākamreiz varētu vienkārši apsegties ar izēstām Ādažu tomātu čipsu pakām. Ja es tos čipsus vēl pirms tam arī izēstu, varbūt vismaz būtu siltums no iekšiņām. Jā, es atkal teltī pārsalu.

Vēl ir būtiski tas, ka es beidzot atrisināju "smilšu cūku" mistēriju. Izrādās, ka tās nav vaboles kā es biju iedomājusies, bet gan tīklspārņu - skudrulauvu kāpuri. Tas arī, iespējams, izskaidro, kāpēc mūsu meklējumi pagaidām izrādījušies neveiksmīgi, jo kāpuriem jau ir tikai noteikts laiks, kad viņi ir "kāpuri" un šogad tas laiks vēl nav pienācis, tā rādās.
Aizlasījos par visādiem citiem kukaiņiem vēl un saskatījos daudzdaudz bildes, bija man tāda "esmu entomologs" diena.

Un kārtējais pierādījums manam topogrāfiskajam idiotismam uzradās vienā no riteņbraucieniem. Dažreiz daru atklājumu braucienus un jau 3 vasaras mans mērķis bija atrast Baložos Titurgas ezeru. Līdz šim diezgan nesekmīgi, daudz maldīšanās pa biedējošiem mežiem ar statuju galvām un stumšanās pa smiltīm. Pēc kārtējās maldīšanās viņdien mēģināju kartē saprast, ko es daru nepareizi. Un, nu jā, 3 gadus es karti biju skatījusies no otras puses, tāpēc visi mani aprēķini bija diezgan ļoti nepareizi. Izrādās, ka mistiskais Titurgas ezers ir tas pats, kuram visu laiku braucu garām un vienkārši nezināju nosaukumu, jo viņš bija ārpus "manas kartes". Esmu tieši tik leiliska, ka kādu dienu es drošvien nejauši aizbraukšu uz Daugavpili un domāšu, ka esmu Ventspilī.

a sun without fire

JĀ, tas ir noticis! Pirmais kurss piebeigts. Nemelošu un nestāstīšu, cik tieši superīgi un viegli tas bija un kā es priecājos par katru pie datora pavadīto stundu un katru jaunu moduli. Taču tagad gan ir tāds prieks un sajūta, ka varu ja ne visu, tad daudz katrā ziņā. Vēl man ir sajūta, ka mums tur unī iedzen nedaudz snobismu, jo savstarpējās sarunās var just to attieksmīti, ka mēs, redz, vienīgie mācāmies un esam gudrākie, jo visi citi studenti tikai dara ballītes un mācās tikai sesiju laikā, kas ir kādas 3 nedēļas visa gada laikā. Un, ja kāds ne-RSUieties stāsta, cik viņam daudz esot jāmācās, mēs visi savās galvās domājam "pfffff, soo not true" un apšaubām šī cilvēka izpratni par "daudz". Mēs to viņiem sejā varbūt nesakām, bet domājam gan. Man nepatīk, ka veidojas šāda snobiska pārākuma attieksme, bet neliekas, ka es tur kaut ko varētu mainīt, mūs tādus vienkārši rada un viss.

Tagad ir vasaraaaaahhh un jau notikušas šādas tādas lietas. Vispirms bija "Taurenis", kur mūsu komanda "Svina Rīsiņš" bija diezgan emm....neveiksmīga, ja tā var teikt. Bet galvenais ir piedalīties un tamlīdzīgas mulķības, ar ko parasti sevi mierina zaudētāji ;D
Vēl tur bija diezgan kūūl "Talantu Vētra", kur mūsu favorīte izcēla 2.vietu, bet citi arī īstenībā nebija slikti. Bija gan viena grupa, kas spēlēja riktīgi labi un 2 no tās dalībniekiem izskatījās pēc Džeikoba - viens kā 1.filmā, otrs kā 2., bet tas un vēl foršu dziesmu izpildīšana viņiem nepalīdzēja, jo solists nu galīgi neprata smuki dziedāt.

Vēl bija Dadžu iesvētības bez iesvētībām, bet ar nelielu pačillošanu un peldsezōnas atklāšanu Garezerā. Šis man, iespējams, ir kāds rekords, jo parasti es nemīlu atklātas ūdenstilpnes, un peldu tādās maksimums 3 reizes visas vasaras laikā un pirmo reizi kaut kad jūlija beigās varbūt. Tā kā tas bija Carnikavas rajōns, tad ar Prelīnu atkal pie jūras meklējām smilšu cūkas. Un atkal nesekmīgi. Es pat sāku ticēt, ka tie ir kādi tik ļoti mistiski radījumi, ko ar savu īpašo radaru prot atrast tikai Annija.
Vēlāk ar Prelīnu devāmies arī uz Vampīru Balli iekš Godvil. Ļoti neizdevies pasākums, ja to tā vispār drīkst dēvēt. Īstenībā jau es varbūt nemaz nevaru spriest, jo nekādu sākumu mēs tā arī nesagaidījām. Bijām 22:40 un uz ielūguma bija rakstīts, ka sākums ir 22:00, pie ieejas gan apsargs mums krieviski paskaidroja, ka sākas tikai 23:00 un mums ir jāgaida ārā, tas nekas, ka lija. Augstākais un interesantākais pasākuma punkts arī bija šajā stāvēšanā ārā, kad seši apsargi skatījās kā septītais pie ieejas karina mehānisku sikspārni, kurš griezās tik traki, ka aizlidoja pa visam prom. Mums ļoti smiekli. Kad beidzot tikām iekšā, izstaigājām reizes trīs turieni, apskatījām iekārtojumu, pasēdējām, dabūjām Medoff vodkas pildspalvas un jutāmies ļoti neērti, jo uz katru apmeklētāju bija vismaz 3 kluba darbinieki. Tā kā 2 stundas pēc norādītā laika vēl nekas vampīrisks nebija noticis, devāmies prom.

Interesantāk par Vampīrballi noteikti bija redzēt MILZU vaboli pa ceļam uz mājām. Kaut ko TIK lielu un vabolisku savā mūža vēl nebiju redzējusi. Mēs krietnu brīdi nevarējām saprast, vai tā radība ir kaut kas dzīvs vai arī no plastmasas, nu tā kā spēļmantiņa. Man to izmisīgi vajadzēja noskaidrot, bet bija bail pakāpt virsū ar kāju, tāpēc Prelīna ieteica paņemt akmeni no pretējās ielas puses un pabikstīt ar to. Uzmetu vienreiz virsū un akmens atleca, tāpēc jau sliecos uz plastmasas vaboles versiju, uzmetu vēlreiz, arī atleca, bet likās, ka kaut kas tur sakustas. Tāpēc vēl nedaudz ar kāju paripināju virsū to akmeni. Kad tā lieta sāka kustēties, sākās panika, kliedzu un skrēju prom. Nezinu, ko darīja Prelīna, bet pieļauju, ka vai nu arī panikā metās prom vai skaļi smējās. Pa ceļam gan nokrita kurpe, tāpēc nācās lekt uz vienas kājas, jo apstāties nedrīkstēja, jo man bija pārliecība, ka MILZU vabole grib man atriebties. Tās vaboles dzīvums bija todienas lielākais šoks, un es varu vienīgi priecāties, ka Bišumuižā nekad neko tamlīdzīgu redzējusi neesmu, jo citādi naktīs nespētu vairs mierīgi gulēt. Vēl es varu cerēt, ka pie Buru sporta nav novērošanas kameras, kas šo visu būtu iemūžinājušas.

Rīt es varbūt pastāstīšu par ekskursiju uz Cēsīm, nelikumīgām darbībām, trakiem mežiem un politisku ballīti, jo citādi man neērti vienā reizē tik daudz rakstīt.

I believe in a world of endless possibilities and I believe I'll have another cocktail, please

Hmmm, ja sestdienas ballīti mēs uzskatām par tādu vasaras iesildīšanu/iesākšanu, tad man bail iedomāties, kāda būs tā vasara. Pat nezinu, kuru no visām "odziņām" lai izceļ tā. Varbūt 11 šampju tukšošanu sveču gaismā, varbūt izmisīgos centienus no rīta tikt pāri sētai, vai varbūt faktu, ka es laikam derībās zaudēju 2 kastes šņabja, jo man bija ļoti svarīgi ap deviņiem no rīta uzstāt uz to, ka neesot tāda Papes dabas parka. Detaļās šoreiz labāk neieslīgšu.
Vakardienu man līdz ar to sanāca pilnībā zaudēt, jo pamodos tikai sešos vakarā, kad zvanīja Mārciņš un smējās par manu skaisti nodzerto balsi. Pāris stundas ar ne pārāk patīkamām sajūtām galvā paskatījos "America's Next Top Model" un atkal gāju gulēt. Jā, starp citu beidzot varu teikt, ka esmu redzējusi visas 14 ANTM sezōnas, wuhūū. Tagad pāreju pie iekavētām filmām un kaut kad arī "Lost".

Ja par tādām nopietnām lietām kā mācības, tad vismaz kādu brītiņu var uzelpot, jo studijdarbu esmu nodevusi, cerams, ka veiksmīgi. Tā nu es viņdien sēdēju RSU biblī un ļoti garlaikoti šķirstīju visus žurnālus pēc kārtas, kad pēkšņi ieraudzīju sevi. Neko tā, tikai nedaudz pārsteigums. Tas nekas, ka 2 gadus veca bilde un man par to neviens nepaziņo, ja tur blakus ir Odrija Hepberna, tad es nepavisam neapvainojos. Kaut gan manas uzacis pavisam noteikti nav tik "biezas un sievišķīgas" kā viņai.

Un, runājot par bibli, unī ir kāds cilvēks, kura dzīves mērķis laikam ir uz visiem turienes datoriem kā desktopu uzlikt Gacho bildi, kur viņš ir Essentialā ar kaut kādiem cilvēkiem. Tas jau laikam labi, ja cilvēkiem ir mērķi, pat, ja tie ir tieši tik lieliski kā Gacho popularizēšana iekš RSU.

Traki ir tas, ka rīt ir 1.jūnijs. Vēl traki ir brāļa jaunie mati.
Un rīt jāiet skriet no rīta, lai gatavotu sportisko formu "Taurenim", wuhūū. ;D

Jā, laikam tagad beidzot atgriezīšos savā daiļliteratūras pasaulītē, jo esmu pārāk izslāpusi pēc skaistiem stāstiem. Tādiem, kas nav par politikas filozofiju, Eiropas vēsturi vai tiesībām.

supercalifragilisticexpialidocious

Lai gan eksāmeni jau beigušies un palikusi tikai angļu valodas runāšana, nav tādas labas sajūtas vēl. Tas studiju darbs tomēr sācis pārāk nospiest prātu.
Plus vēl tagad tas nostaļģijas laiks, jo tagadējiem 12. ir pēdējie zvani un tamlīdzīgas lietiņas, kas liek atcerēties, cik skolā tomēr bija labi un cik stulbi, ka toreiz es to tā nenovērtēju. Visvairāk jau to cilvēku pietrūkst, ehhh.

Bet nav jau tā, ka es dzīvoju tikai sentimentu pasaulēs. Pagājšnedēļ bija Zvirbuļa taka 2010, kas bija kaut kas tāds nepieredzēts un interesants man. Lai gan "27 38 49 četri divi seši astoņpadsmit Dace Elīna Ketija" neuzvarēja, 3.vieta arī ir labs sasniegums. Nu man vismaz noteikti, jo pagaidām man kontā tikai krietni zemākas vietas Dubļos. Ticu arī, ka būtu dabūjuši vismaz 2.vietu, ja nebūtu stundas 3 ZIŅOJUŠI LAIVĀ un atraduši pēdējo teksta gabaliņu, kurā atklājās, ka tas, ko sapratām, kā "ZIŅOJIET LAIVĀ", bija "ZIŅOJIET LAI VĀRTI atvērtos, bla bla bla".
Jau pirms starta atklājām odu galināšanas spēli, kurā es, galīgi nepārspīlējot, biju lieliska. Jā, tas šovasar būs mūsu bizness, jo kā es lasu VISUR - gan avīzēs, gan twitterī, gan draugiem.lv runā, tad cilvēki ir pamanījuši, ka odi tiešām šogad ir traki. Jūtos pat nedaudz rūdīta tam tagad, jo neticu, ka jebkur pasaulē ir vairāk odu kā Carnikavas mežā. Es nekad mūžā nebiju redzējusi/jutusi tik daudz. Tā, ka tiešām pēc maza laiciņa vairs netur nervi un es esmu gatava raudāt un atdot visu, kas man dārgs, lai tikai uz mazu mirklīti būtu atelpa. Jauns līmenis bija tas, ka sāku viņus šņaukt no deguna ārā. Pirmo reizi sapratu, kāpēc govis var vasarā var nomirt no kukaiņu kodumiem, un pirmo reizi bija tā, ka cilvēki speciāli sēž ugunskura dūmos, nevis izvairās no tiem, jo labāk izvēlas neelpot laiciņu, lai varētu mierīgi apkasīt jaunos kodumus. Tas bija tā pārāk traki, bet tagad jau esmu pasūtījusi tētim iepirkt visādus ķīmiskus līdzekļus, mamma toties pasūtījusi pretkukaiņu ēterisko eļļu maisījumus, tā ka gatavojos atgriezties kādu dienu zaļumos tomēr.
Un, lai gan vienu dienu teltī pamodos no karstuma dūriena, bet otru visu nakti negulēju no aukstuma, pamosties jūras krastā, kad ir ideāls laiks un saule precīzi vajadzīgajā devā, tomēr bij tā vērts.
Un es pat varu pieciest kešošanu ar smagām somām un noberztām kājām, ja kāds sagādā man prieku, iekrītot upē no karāšanās pie tiltapakšas. Nu tie trakie kešotāji, zinies.

+ Lai cik tas nenormāli neiespējami ārkārtīgi jocīgi liktos, es vairs neesmu balta. Helloouu, iedegums, vasarraibumi un rokas pigments (:
Vēl tikai mazliet un tad jau mani varēs meklēt kaut kur vāļājoties svaigi pļautā zālē un pārlasot abas Bada Spēļu daļas.

the smell of sunshine

Man patīk, kad es saņemos un izdaru lietas, ko galīgi negribas darīt. Pēc tam ir tik lieliska gandarījuma sajūta, ka pat varētu gribēt, lai ir vairāk tādu nepatīkamu lietu.
Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem ir tāds, ka es atceros visu dziesmu gandrīz visus vārdus no "Dzeguzītes" kasetes Multipasaule un vēl no vienas, kuras nosaukumu es gan neatceros. Laikam to pamanīju tādēļ, ka jau labu laiku nevaru klausīties mūziku parasto, par to man jāpateicas Islandes ( btw, tagad teorētiski ir jāraksta Īslande? jo man likās, ka to atcēla, jo tas ir stulbi, bet es pieļauju arī iespēju, kas es pati izdomāju, ka tas garais "ī" ticis atcelts, jo man tas pašai likās stulbi) vulkānam, kura pelnu dēļ no Honkongas nenāk manas ebay lietas, tai skaitā arī telefona adapteris. Tāpēc nākas iztikt ar to shuffle, kas skan galvā un gadās, ka ieķeras tur kaut kas un skan visu dienu tikai "Dzeguzītes" vecais repertuārs. Īstenībā nesūdzos, tādas patīkamas bērnības atmiņas.

Vēl viens atklājums ir tas, ka vienai no RSU pasniedzējām (neteikšu kurai, jo, ja nu viņa regulāri googlē savu vārdu, kaut gan īstenībā tas nebūtu nekas traks, jo šis man liekas kā kompliments) ir SUPERDZIRDE. Nu tā, ka paliek tiešām bailīgi, jo viņa dzird VISU. Tā, ka man Krista kaut ko ļoooti klusām pajautā, nu tā, ka man liekas, ka pat daži blakussēdošie nedzird, un viņa atbild viņai no savas vietas telpas vidū. Tā, ka es pačukstu Mārciņam, lai viņš man nesit, un viņa tūlīt pagriežas, pasmejas un pajautā man kaut ko. Un vēl tur visādi miljons piemēri, kas mūs jau tiešām sāka biedēt beigās, jo es nezinu nevienu citu cilvēku, kam būtu TIK laba dzirde. Beigās pat bija žēl, ka viņas priekšmets beidzās, jo es labprāt veiktu eksperimentus, lai noskaidrotu, tieši cik anormāla ir viņas dzirde - nu samazināt skaļumu līdz superčukstam un pārbaudīt, vai to arī viņa dzird, vai arī novērotu, vai viņa gadījumā nelasa no lūpām un tā.

Lai vai kā, ir palicis tik ļotļoti nedaudz, ka nevaru nebūt nedaudz saviļņota. + Šodien iegādāju Positivusa biļete un tā iespadā arī novilku visu Muse diskogrāfiju. :) ++ Man patīk Madžaras kreizī foršā ideja un es ceru, ka viss tur smuki sanāks un būs. :))

I want to see movies of my dreams

Šī nedēļa pagāja kaut kā superātri, kaut kur pavidu nemitīgajai konspektu radīšanai un lekciju apmeklēšanai laiks vienkārši pazuda. Nesūdzos. Ceru, ka tikpat ātri paies arī viss pārējais ziemas periods un varēšu attapties pavasarī. Un pavasaris ir super! Kā var nebūt foršs kas tāds, iekš kā ir vārds vasaris? (;

Un runājot/domājot par vārdiem, mani kādā no lekcijām (drošvien, ka filozofijas, tur visādas čakras uz beigām sāk nākt vaļā) pārsteidza tas, ka vārdā pārbaudīt iekšā ir vārds baudīt. Tad es nesapratu, kāpēc pārbaudīt nenozīmē pārāk daudz baudīt, nu tāpat kā pārēsties. Tā jocīgi īstenībā ar tiem vārdiem.

Es gan neatceros kad, jo man grūti saprast laiku, dienas un tādas lietas, bet vienu vakaru pirms gulētiešanas uz mirkli sev atļāvu aizdomāties par to, kā ir vasara un es braucu ar riteni un ir saule un braucu daudz un tālu, varbūt līdz Ķekavai pie Madžaras, bet varbūt kādā no saviem atklājumu braucieniem. Atklājumu brauciens ir tad, kad tu brauc tur, kur nekad agrāk neesi bijis un nesaproti, kur atrodies. Atklājumu brauciens ir izdevies tad, ja tiek atrasts kāds jauns ceļš, pa kuru var aizbraukt tā, ka nav jābrauc pa to pašu ceļu atpakaļ, nu tā kā liels aplis. Atklājumu brauciens ir neizdevies tad, ja vairākas stundas nākas maldīties pa meža ceļiem un tik daudz smiltīm, ka riteni nākas stumt, un atrast biedējošas statuju galvas mežā.
Kaut kur tur pa vidu es pazaudēju savu sākotnējo sakāmo. Gribēju teikt, ka gandrīz apraudājos šito sadomājoties. Nu tik ļotļoti gribās!

Šodienas atklājums - pēc Kurta Vonnegūta grāmatām ir arī dažas filmas. Es šito nezināju. Tagad zinu, stāv filmu mapītē un mani gaida Breakfast of Champions (1999) un Slaughterhouse Five (1972).

Un vakar sapnī bij Smosh puiši, tas bija jauki, jā ;D

gotta believe it's worth it

Vakar lieliskākie nēģu svētki Carnikavā. Nevienu nēģi gan nedabūjām pat paostīt, jo bija daaaaaudz cilvēku un izpirka viņus zibenīgi. Bet tik lieliski un daudz nebija sen dejots. Pat tad, kad ap 4iem no rīta sāka līt, cilvēki nepazuda un turpināja dejot, dejot, dejot. Tas bija fooorši un tagad man ļoti sāp spranda. Un iet caur pilnīgi melnu mežu naktī, kad līst lietus, un ļoti baidīties arī pat savā ziņā bija jauki.
Vienīgi es nesaprotu cilvēkus, kas grib gulēt līdz vieniem un pat tad čīkst, kad es saku, ka jāceļas. Man ir žēl nogulēt dienu. Nogulēt vasaru. Nogulēt visu.
Un šodien, skatoties filmu Home, asariņas acīs vienubrīd pat, jo nu TIK šausmīgi skaista un apbrīnojama tā mūsu Zeme. Gribās redzēt VISU! Asariņas par to, ka saprotu, ka nekad visu neredzēšu.
Un šis ir tik ļotiļoti lieliski http://www.youtube.com/watch?v=zlfKdbWwruY

bye bye

Vakar kārtējā atvadu ballīte. Liekas, ka tik ļoti daudzi tagad brauc prom mācīties visādās inčīgās valstīs. Un vakar sapratu, ka dažu tik ļotļoti pietrūks, ka pat bail palika. Gandrīz pat asariņa nobira un tas ir traki, jo es neraudu, nu tā ka galīgi nemaz. Es tiešām ceru, ka viņi atgriezīsies, jo tiešām lieliski cilvēki.
Un esmu gandrīz pilnībā perfekti sakārtojusi un pārsistematizējusi istabu. Un cik gan stilīgi ir tas, ka , esot ballītē, es nevaru sagaidīt nākamo dienu, kad varēšu kārtot mājās skapi un domāju dažādus veidus kā ko izvietot?
Un forši, ka man pasaka, ka es izskatos izkāpusi no 17. gadsimta un es nesaprotu kā tas jāsaprot ;D Bet man esot kleita kā no Blēras Waldorfas skapja un tas ir kompliments pavisam noteikti un to es saprotu gan. ^_^

xoxo

Pabeigts šīsvasaras Gossip Girl maratons.
43 sērijas, aptuveni 30 stundas, kas pavadītas atkārtoti skatoties visas sērijas.
Kaut kā jau tā 3. sezona bija jāiesilda. Tās bija vairākas foršas naktis un nedaudz arī dienas. Daudz smieklu, prieku un sajūsmas izsaucienu par smukajām kleitām.
Tas bija tik traki meitenīgi un forši,ka prieks.
Tagad ātrāk 14. septembri!

vasara ir viena liela ballīte

Vakar bija, iespējams, jocīgākā ballīte mūžā, kas ietvēra:
1) draugu, kurš pavisam nelabā kondīcijā pazūd un ir uztraukums par viņu, un kad viņam zvana un prasa, kur viņš ir, tad seko atbilde "Es esmu KLUBĀĀĀĀ!",papildus informāciju iegūt nav iespējams
2) citu draugu, kurš arī ir jocīgs, saka, ka grib ēst un iestājas rindā, bet kad gandrīz jau viņa kārta pienāk, iedod draudzenei čiekura latu ar tekstu, ka ja esot kaut kas svarīgs, lai to latu iedodot man, pēc tam pats pazūd
3) draudzenes puisi, kurš zvana un raksta, un ir uzmācīgs kretīns un es īsti nezinu, ko tur lai dara
4) pleda "aizņemšanos" no bāra, lai pēc daudzām stundām kvartālu no mājām bārmene, kas izrādās tur netālu dzīvo, to ne pārāk laipni palūgtu atpakaļ
5) 2 trakas blondīnes un viņu histērijas ar asarām
+ vēl daudzi traki jocīgi sīkumi

Šodien čillllll un mieriņš nedaudz ar jaunu seriālu, jo pēdējās dienas tik maz būts mājās un vajag arī kādu tukšo dienu starp visādām baukšanām viskur un ballītēm, ballītēm, ballītēm.

shake my world

"Rududu" - vai varētu būt vēl mīlīgāks nosaukums vārītam iebiezinātam pienam? ^_^
Bet jau 4. fakin augusts! Šī ir labākā vasara mūžā un nedrīkst tik ātri beigties, nedrīkst. Tik ļoti daudz ko vēl gribās izdarīt un tik ļoti bail no rudens, kad viss būs jauns un biedējošs. Pēdējais vidusskolas gads bija tik lielisks un cilvēki apkārt tik super, ka tagad bail, ka studijas neattaisnos cerības.