pony hunter

Es reti te iegriežos. Varbūt sākšu to darīt biežāk, varbūt ne. To es nezinu tāpat kā nezinu to, kā saka lapsa un strauss – nu kādas skaņas tie veido. Vispār jau visu dzīvnieku izdotās skaņas un to atdarināšana man ir diezgan tumša bilde; tādus standartus kā kaķis, suns un govs es aptuveni varbūt varu vēl, bet viss pārējais jau ir brīva improvizācija, kas citos raisa smieklu lēkmes.

Svarīgi ir tas, ka tas miers, kas bija pazudis augusta pasākumu un non-stop lietu virpulī un septembra/oktobra skolas lietās, ir atgriezies. Harmonijas asniņš manī ir jau diezgan sprigans un es ceru, ka tuvākajā laikā sāks dzīt pirmās īstās lapas. Es dažreiz aizmirstu, cik ļoti svarīga man ir harmonija. Nu tā pa īstam svarīga.

Tā kopumā man diezgan patīk lietas šobrīd.

Bet varbūt manam labajam garastāvoklim un iekšējai harmonijai ir kāds sakars ar to, ka katru rītu dzeru salvijas sēklu dzērienu.

that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

don't try to set water on fire

Dažreiz vienkārši ir dienas, kad liekas, ka viss būs labi un vienkārši jābeidz tik daudz raizēties par lietām. Šodien ir tāda diena.
To sajūtu vajadzētu piesiet striķītī, jo citādi tai ir nelāga tendence mukt prom.
Vai arī vajag, lai laiku pa laikam kāds man to atgādina, jo es vienkāršu aizmirstu neraizēties.

Oh, my reputation’s kinda clouded with dirt

Neproduktivitāte. Tas laikam ir vārds, kas vislabāk raksturo pēdējās divas nedēļas. Nu tā nedaudz pozitīvāk to varētu dēvēt vienkārši par tādu CHILL periodu. Bet man patīk tas mierīgais ritmiņš, kas te visapkārt valda. Beidzot ir tā, ka es tiešām maz raizējos. Un tā ir tāda pavisam laba sajūta – ļauties plūsmai un ticēt, ka viss atrisināsies pats no sevis un būs viss čiki. Šo sajūtu es ļoti labprāt iepakotu koferī un paņemtu līdzi uz mājām pēc 2 mēnešiem.

Vēl es labprāt uz mājām paņemtu līdzi daudzus šejienes lētos Lambrusco, pie tiem vīkendos jau ir pat tā ļoti pierasts, hehe ;D

UN, runājot par vīkendiem, pagājušonedēļ, kad Anete te ciemojās (un ar ciemojās es domāju mācīja/rādīja mums „čing čong” dziesmiņu), pirmo reizi mūžā man klubā piedraudēja. Meitenes. Viena no viņām bija atnākusi ģērbusies krūšturī, abas bija tādas wannabe breikeres/lesbietes un nēēēnormāli seksīgi dejoja un trinās pie puišiem, no kuriem lielākā daļa izskatījās tādi manāmi samulsuši. Nu jā, man gribējās uz viņām tā kā bišku skatīties, jo tas bija interesanti un diezgan smieklīgi. Es arī drusku uzmetu vienu aci, bet tā normas robežās, bet vienā brīdī viena no viņām jau bija man pretī un teica kaut ko „Ja turpināsi uz mums skatīties, sasitīsim tev seju!”. Es paliku tādā šokā un stāvēju ar vaļā muti, jo nu galīgi nesapratu, kas notiek. Tu te dejo krūšturī un es nedrīkstu priecēt savas vizuālu baudu alkstošās acis, skatoties uz tevi?!? Manuprāt, ja tu esi tā apģērbusies, tu gribi, lai uz tevi skatās. Es taču neesmu vainīga, ka neesmu tava izvēlētā mērķauditorija. Nu jā, man tas likās tā jocīgi. Tad viņas turpināja ar mums tur ik pa brīdim kaut ko palekties, trinās gar mūsu puišiem un rādīja krūtis. Bet, tā kā mums līdzi bija veseli 2 tādi lieli puiši + Mārciņš, tad viņi veidoja starp mums tādu kā sienu, lai nesanāktu meiteņu kautiņš.

Ir lietas, kas nemainās, un arī, runājot angliski, mani bieži saprot nepareizi. Bet vai tad tiešām, ja es pasaku „Keep my princess parts untouched”, tas ir jāsaprot kaut kā nerātni, nevis tā, ka „Neaiztiec manu princesīgo matu loku”? Ak, šie samaitātie cilvēki.

Vēl pēdējā laikā populārs viedoklis, ka man esot kāda viegla autisma forma vai OCD. I tend to disagree. Es uzskatu, ka man vienkārši patīk lietas īpašā kārtībā/sistēmā. Un tas IR normāli, ka es nevaru gulēt, ja krēsls istabā stāv nepareizā leņķī un augļiem uz palodzes IR jābūt sakārtotiem pēc lielumiem, šķirnēm un mīkstumiem.

Un dažu neatlaidība mani biedē. Un liek domāt par to, kur ir tā robeža starp neatlaidību un apsēstību, un vai šī robeža gadījumā jau nav palikusi kaut kur tālu aiz muguras. Oh well, neiešu jau tāpēc tagad raizēties un jaukt savu miera valstību.

Un tā starp citu, trešdien laižam uz Maljorku, ja ^_^

the burning water

Pēdējie nujaugandrīztrīs mēneši ir bijuši tādi uzdzīves pilni. Tāpēc ir pēdējais laiks sākt par sevi nedaudz vairāk padomāt. Ar to es domāju ēst labāk un atrast laiku paskriet vismaz pāris reizes nedēļā un pastaigāt uz vietējo gymu, kas, starp citu, ir smieklīgi lēts – 28 eiro par 4 mēnešiem. Citādi man tāda sajūta, ka esmu galīgi izlaidusies. Mājās tomēr ļāvos sportatkarībiņām, šeit kaut kā nav sanācis. Vienu reizi jau skriešanu te iemēģināju un diezgan tā jauki. Skrienot tā vēlreiz pārliecinājos, ka te tiešām ir tādi galīgi lauki, visādas atbilstošas smaržiņas/smaciņas un vietējās „fermas”. Man pat liekas, ka vietām te ir vairāk lauki nekā manā apkārtnē iekš LV, un, ņemot vērā, ka es dzīvoju Bišumuižā, tad tas ir tā spēcīgi teikts.

Un atkal ir uznācis tas miera laiks. Man patīk miers, bet šobrīd tāda sajūta, ka viss ir pārāk mierīgi. Daudz skatos filmas un nemācos neko, jo tādas ekstras kā grāmatas man nav nevienā priekšmetā. Tā kā man pietrūkst nelielas drāmas devas dzīvē, dramatizēju par visādiem sīkumiem. Šonedēļ, piemēram, stresojos un pārdzīvojos par cauro riepu, kas vispār nebija nekas traks un Mārciņam tās sataisīšana prasīja pavisam mazāk laika kā man pusdienu pagatavošana. Šonedēļ es arī secināju, ka laikam es esmu tā, kas visvairāk dabū braukt uz bagāžniekiem. Man liekas, ka savas visas līdzšinējās dzīves laikā neesmu tik daudz laika pavadījusi uz riteņu bagāžniekiem kā pēdējos 2 mēnešos. Bet nu es nesūdzos, esmu pat beidzot iemācījusies sēdēt tā, lai ir ērti, un kājas nelien spieķos.

Beidzot arī izskatās, ka atlaides te būs beigušās, citādi jau pēdējā laikā mans skapis bīstami pildās, kamēr bankas kontā notiek tieši pretēji procesi. Es atzīstu, ka esmu vāja un nespēju turēties pretī tik izdevīgiem pirkumiem. Varētu būt, ka man ir 6 jaunas kleitas un 3 jauni svārki, 3 somiņas, vēl visādi krekliņi, daži džemperi un tādas lietiņas, bet tiem skaitu grūti pateikt ;D.

Un 5dien bija līdz šim jautrākā, aizraujošākā un arī ilgākā ballīte šeit. Un man pat nevienu brīdi nebija garlaicīgi un es nedomāju par to, kā labāk savā istabā skatītos filmas vai lasītu. Ceru, ka kaut kad nākotnē tas man kļūs par normu un es beigšu būt nūģe.

Un, runājot par lietām, man rīt paliek divdesmit FAKIN’ viens! Es negribu, lai tā ir patiesība. Tas ir pārāk daudz un pārāk nopietni, un man liekas, ka man galīgi nepiestāvēs būt 21 gadu vecai, brrr.

salt meets wound

Jāatzīst - es neesmu tik sabiedriska, lai būtu ar cilvēkiem visu laiku. Cilvēki mani nogurdina, vai varbūt arī es vienkārši pārāk daudz enerģijas atdodu viņiem, rezultātā es kļūstu īgna un riebīga, bet tādu mani nevienam nevajag.

Nepārprotiet mani, tie cilvēki, ar kuriem te esmu un dzīvojos, ir galīgi forši, jauki, lieliski un tā tālāk un tā joprojām. Vienkārši vientulība īstajā devā ir ļoti svarīgs priekšnoteikums tam, lai es būtu priecīgā meitene. Vajag to laiku sev.

Man vajag manu personīgo telpu, kur es varu vienkārši būt savā mazajā harmonijā. Man vajag tos brīžus vienatnē. Mērot ikdienišķus ceļus, pa ceļam runājot vien pašai ar sevi. Man tā visa tik ļoti pietrūkst, ka nedaudz sāp.

Dažas dienas ir tā, ka bez kāda iemesla jūtu iekšā to skumju kamolu. Pārējie vienmēr ir tādi aktīvi, ieslēguši savu „gribu visu redzēt! Viss ir lieliski, baudām Erasmusu” režīmu, bet man tomēr uznāk tādi „gribu mājās” brīži. Varbūt es neesmu pietiekami pieaugusi saviem gadiem, nu vismaz salīdzinot ar citiem, bet es nesaprotu, kā viņiem nav skumji un nepietrūkst māju, ģimenes, draugu un savu kaķu. Nu labi, mans kaķis man īpaši nepietrūkst, mums nekad nav bijušas īpaši siltas attiecības (paldies, Tita, ka saplēsi manus aizkarus, piekakāji gultu un tad, kad nelaidu sev klēpī, skrāpēji man sejā).

Bet īstenībā tas jau nav nekas jauns. Atceros, ka agrāk kokles nometnēs es gaidīju individuālās spēlēšanas laiku. Tā tiešām kokli es spēlēju tikai 40% no visa spēlēšanai paredzētā laika, pārējos 60% veltīju vienatnes baudīšanai – grūti pat pateikt, ko es tajos brīžos darīju, droši vien kaut ko pietiekami muļķīgu, bet tāpat tas bija tā jauki. Pēc tam atkal varēju daudz komunicēties ar citiem.

Un „dzīvosim zem kāda no Amsterdamas tiltiem” plāns ir pārvērties par „braucam uz Spāniju atpūsties Valensijā 2 nedēļas”. Dzīvosim 50 metrus no jūras - izklausās diezgan neslikti, tad jau redzēs kā būs. Liekas, ka tur būs tāds mieriņš, kas man būtu pa prātam . Atpūtiņa no interneta, ballītēm un pilsētas. Datora vietā rokas bagāžā man būs sporta tērps, un es nevaru sagaidīt, kad es varēšu SKRIET.

Un Dutch kursos mūs mācīja būt par dzejniekiem. Tā kā mans talants šajā jomā ir nepārprotams, domāju, ka nedrīkst sveci turēt zem pūra, tāpēc šeku reku mans garadarbs:

Soms

Ren ik snel

Om te begrijpen

Dat ik wakker ben

Šodien beeeeidzot nopirku kleitu. Citādi jau likās, ka esmu šeit zaudējusi savu būtību, jo biju sapirkusi visādas citas lietas (ups, mana nabaga stipendija ;D), bet ne svārkus un kleitas. Nu jā, pagaidām ir diezgan jauki, jābloķē tikai tā melanholija un tad jau būs pavisam lieliski.