the water is on fire

Daudz kas ir noticis pēdējā laikā, grūti pat atrast tādus konkrētus pieturas punktus. Piemēram, beidzot ir gatavs back-up precību plāns, 21 jau tomēr pēdējais laiks, lai tāds būtu kabatā. Es tikai nezinu, vai to tiešām var saukt par back-up vai jāsauc vienkārši par plānu, jo back-up plāni parasti ir no sērijas „ja līdz 35 gadu vecumam mēs abi vēl nebūsim precējušies...”, bet šis ir vairāk tā „pēc 3 gadiem, kad tu būsi beidzot pilngadīgs, satiksimies un precēsimies. Sarunāts?”. „Sarunāts.”

Vēl arī aizvadījām pirms kāda laiciņa Deinu prom. Jāatzīst, ka man tiešām pietrūks tā lielā, smieklīgā murmuļa ar visām viņa drāmām un principiem. Kurš vēl bez viņa atļausies būt tik brutāli tiešs un principiāls un ziemā sauks mani par džedaju princesi? Šņuk. Un nākamnedēļ Madžara prom, gan ne uz tik ilgu laiku, bet tomēr. Arī šņuk.

Pagājušā nedēļas nogale pagāja fast forward zīmē. Laika galīgi maz un dienas piepildītas līdz augšai. Paspēju gan Dublī ceturto reizi pabūt, gan vēlēšanu nakts ballē ballēt.

Dublis kā vienmēr jauks, bet kopumā tomēr patika mazāk kā citus gadus. Varbūt viss vienkārši pārāk pierasts un nav vairs tā wow efekta. Bet to, ka tur biju, veselu nedēļu jutu VISUR. Kājas izskatījās kā divas dienas sistas ar metāla trubu, ribas jutās ielūzušas un rokas arī īsti nevarēja pacelt. Tā kā pēc trases man vajadzēja pēc iespējas žiglāk tikt uz Rīgu, es pārvarēju visas savas bailes un stopēju. Pirmo reizi vienītī un otro vispār mūžā. Diezgan veiksmīgi, bet nu tomēr drusku bailīgi un diez vai es to tik drīz būšu gatava atkal darīt.

Vēlēšanu nakts nebija tik fiziski traumatiska kā maldīšanās pa Līgatnes mežiem, bet tas nenozīmē, ka mazāk jauka. Drusku tāds American prom variants ar balles karali un karalieni (šo uzdevumu mēs ar Gintiņu veicām godam, if I do say so myself), kleitām un daudz, daudz dejām. Kaut kāda nepazīstama meitene mani centās pārliecināt, ka es esot nenormāli līdzīga Miai no „Californication”. Es nesapratu, vai tas jāuztver kā uzbrauciens vai kompliments, bet nu nepiekritu jebkurā gadījumā. Es nezinu, kur palika laiks, bet vienā brīdī pēkšņi bija jau 7 no rīta.

Man ir tāda sajūta, ka arī pārējā nedēļa bija diezgan piepildīta, bet tagad tā grūti saprast ar ko īsti. Zinu vien to, ka bija mīlīgs „Dadžu” spēļu vakars, 6ņem! atgriešana politiskajās aprindās, randiņš ar vismīļāko Erasmus minku un lieliskā Odrija.

Piektdien es daudz baidījos no tā, ka būs pārāk jocīgi. Bet vienīgā lieta, kas bija jocīga bija tā, ka nemaz nebija jocīgi nevienā brīdi. Ceru, ka šodien arī nebūs jocīgi.

the crowded life

Pēdējā laikā kaut kas galīgi nav lāgā ar manu auru, jo tur ir parādījies kaut kas tāds, kas bērniem ļoti patīk. Man liekas, ka pilnīgi visi pēdējā mēneša laikā satiktie bērni ir man metušies virsū, likuši ar viņiem spēlēties, visādi ņurcījuši un mīļojuši. Pēc šīm brīvdienām tas pat ir rezultējies nelielās traumās, jo mugura sāāāp un galvas grozīšana arī dara sāpes sprandai. Nu neesmu es tik stipra, lai nēsātu apkārt 8 gadīgu puiku un kautos ar viņu. Ja man tie bērni vēl tik ātri neapniktu, būtu pavisam lieliski. Bet nu es vismaz atšķirībā no Kičijas nedomāju, ka mazus bērnus var nogurdināt pirms iemidzināšanas tos pakratot. Viņa būs lieliska māte, nudien ;D.

Bet vispār bija jaukas brīvdienas ar sporta spēlēm. Tas nekas, ka nebūt nebijām čempionu komanda. Tik traki sensen nebiju izdejojusies. Nu tā, ka viss slapjš pilnīgi. Es pat varu pieciest to, ka svētdien ļoti neveģetāro sestdienas vakariņu dēļ biju manāmi izsalkusi un gribēju braukt mājās, bet šī mana vēlme piepildījās tikai pēc stundām astoņām. Bet nav jau tā, ka galīgi garlaikojāmies visu dienu – pēc noteikta alus litru daudzuma dažos puncīšos, es, piemēram, varēju sākt nodarboties ar tādu sporta veidu kā mulšana. Nu galīgi vaļsirdīgi tie cilvēki kļūst, zinies!

Mani tikai uztrauc, kā es pēc šīm izklaižu/dīkdienības nedēļām spēšu atgriezties unī. Man liekas, ka septembris būs tāds pamatīgs hardcore ar uni un jauniem kopsavilkumiem, ar praksi, ar kursa darbu un vēlēšanu kampaņu arīdzan. Un, protams, nedrīkst aizmirst arī visas jaunās seriālu sezonas un pavisam jaunos seriālus, kas būs jāiečeko. Vēl tur pa vidu būtu vēlams atrast vietu kādām fiziskām aktivitātēm. Bet, ja jau es nenomiru 9.klasē, kad katru rītu cēlos 5:45, mājās biju 22:00 un pa vidu man bija bijis tikai tik daudz atpūtas cik braucot autobusā, tad nenomiršu arī tagad. Kā nekā tikai 4 īsti mēneši būs atlikuši! :)

each morning I get up, I die a little

Vakar kustību festivāls bijušajā skolā, kuru bariņš absolventu apmeklējām. Varbūt, ka man kādreiz bija sliktāka saprašana par to, kas ir laba uzstāšanās, bet es gan vairāk sliecos domāt, ka tur tā kvalitāte un izdoma ir smagi kritusies. Dažas dejas bija tik nepatīkamas, ka es pat nespēju novērsties, jo TIK slikti, ka interesanti skatīties, kas tur tālāk notiks un kādas jaunas tizluma pakāpes tiks sasniegtas. Plusiņš jāliek skolotāju priekšnesumam, kur bija tik ļoti super puffffīgi polietilēna maisiņu svārki.
Esot tā skolā, sentiments mazliet trāpīja. Jo tur tomēr tik daudz kas bija tā mīļi, jauki, pazīstami un viegli. Pietrūkst tā visa. Toties nepietrūkst daudz mazu kliedzošu bērnu, kas ēšanas starpbrīdī skrien uz ēdnīcu un ir mazi un tieši tik riebīgi, ka negribas viņiem pieskarties.

Pēc skolas nedaudz Brenguļu alus. Man vispār alus nemēdz sevišķi garšot, bet šis pat man ir jāpaslavē un jāatzīst par varen labu esam.

Vēl vakar nedaudz kursa ballīte Jelgavā. Diezgan jauki tā.
Jau esvairsneskaitukuroreizi jautājums man par to, vai kādreiz velku bikses. Nu bāc, ja katru reizi, kad man kāds to pajautā, es dabūtu keksiņu, es tagad jau normāli varētu piebarot Prelīnu. Un tie, kas zina, kas Prelīna ir par zvēru un ko viņa ēd, nu pareizāk gan CIK viņa ēd, saprastu, cik bieži man jautā bikšu jautājumu. ;DD
Mīnuss ļoti neērta gulēšana un salšana no rīta, jo, kā izrādās, sedzos ar kaut kādu pledveidīgu apmetni (?), nu kaut ko, kam ir visādas jocīgas ļerpatas un formas un nevar saprast uz kuru pusi lai griež to brīnumu.

Bet, neskatoties uz vakardienas visnotaļ pozitīvajām aktivitātēm, esmu diezgan nomākta kopumā. Iespējams, ka pie vainas tas, ka pirmdien atsākas aktīvas mācības un es neesmu pārliecināta, ka redzu jēgu mācībām vispār. Sajūta, ka vajag kaut ko pavisam citu. Nezinu gan ko, varbūt kaut kur tālu prom darīt ko tādu, ko es šobrīd pat iedomāties nevaru. Bet varbūt man vienkārši jābeidz lietām meklēt jēgu.

gotta believe it's worth it

Vakar lieliskākie nēģu svētki Carnikavā. Nevienu nēģi gan nedabūjām pat paostīt, jo bija daaaaaudz cilvēku un izpirka viņus zibenīgi. Bet tik lieliski un daudz nebija sen dejots. Pat tad, kad ap 4iem no rīta sāka līt, cilvēki nepazuda un turpināja dejot, dejot, dejot. Tas bija fooorši un tagad man ļoti sāp spranda. Un iet caur pilnīgi melnu mežu naktī, kad līst lietus, un ļoti baidīties arī pat savā ziņā bija jauki.
Vienīgi es nesaprotu cilvēkus, kas grib gulēt līdz vieniem un pat tad čīkst, kad es saku, ka jāceļas. Man ir žēl nogulēt dienu. Nogulēt vasaru. Nogulēt visu.
Un šodien, skatoties filmu Home, asariņas acīs vienubrīd pat, jo nu TIK šausmīgi skaista un apbrīnojama tā mūsu Zeme. Gribās redzēt VISU! Asariņas par to, ka saprotu, ka nekad visu neredzēšu.
Un šis ir tik ļotiļoti lieliski http://www.youtube.com/watch?v=zlfKdbWwruY