got me out here in the water so deep

Es jau biju tā naivi iedomājusies, ka šogad būšu uzveikusi ziemu, nevienu reizi nebučojot ledu un sniegu, bet šeku reku par ātru sapriecājos. Paspēja šī mani vēl noķert un viņdien uztaisīju graciozu pusšpagatu piemājas milzu peļķē. Bet, ja vēl par manu labāko draudzeni ziemu, tad šobrīd jau gandrīz oficiāli esmu to pavadījusi uz Rīgas lidostu uz tik drīzu neredzēšanos. Tagad visādas krāsiņas ieviešas acīs un nagos, un skapī , un visur. Bet kopējā ziemīgā bilance iet ar plusa zīmi – vienīgais kritiens nāca vēlu un tieši tik graciozs, ka Šmilze lepotos (bet īstenībā gan dusmojas, jo man ir aizliegts smieklīgi krist bez viņas klātbūtnes, ko es tiešām, nu tiešāāāāām cenšos ievērot); kā arī rudenī dotie solījumi par sildīšanu ziemā no dažu koallācīgu indivīdu puses tika godam turēti, tik labi turēti, ka tagad ir pierasts pie noteiktas siltuma kvotas un, ja tā netiek izpildīta, salst neatkarīgi no āra temperatūras.

Bet pavasaris atver visādas čakras. Iet ciet pat biežāk nekā parasti. Vakar mani uz ielas panāca vīrietis no Holandes, kurš stādījās priekšā kā Ahmets, lai izteiktu savu šoku par to, ka es izskatoties „Southern European” un nevis tā kā no šejienes un gribēja zināt, vai man ir zelta zivtiņa. Tātad es pavisam noteikti neesmu vienīgā, kurai iet ciet. Bet vairāki cilvēki man ir teikuši, ka manā klātbūtnē ciet iešanas iespējamība ir krietni lielāka nekā bez tās, tur laikam kādi īpaši fluīdi vainojami.

Vēl ir pienācis pats pēdējais laiks drusku pārdzīvot par straujās novecošanas faktu un pievērsties cīņai ar slinkumu bakalaura jomā.

Šodien pozitīvā šoka diena, bet nu redzēs kā būs.

Tā kaut kā.

the frozen light

Man ir apnicis tas sasodītais aukkkstums. Es visu laiku čekoju laika ziņas un uztraucos par to, ko lai velk ;D Man nepatīk sajūta, kāda rodas, kad aizsalst acis, un man patīk just visus savus 20 pirkstus. Bet nav ko daudz čīkstēt, skaitu dienas līdz pavasarim – pat, ja tas reizē nozīmē tādu nomācošu novecošanas faktu. Es vēl neesmu gatava pāriet vecumā, kurā abi cipari ir vienādi. 11 vēl bija fun, bet 22 jau ir sasodīti nopietni tomēr.

Ja par relevantākām lietām, tad varu teikt, ka Oskaru listes ietvaros noskatījos The Iron Lady un man tiešām būs pārsteigums, ja Merila Strīpa par šito nedabūs oskarvīriņu. Man gan vēl ir atlikusi viena neredzēta filma no labākās aktrises kategorijas, bet nu šito tiešām būs grūti pārspēt, ka es jums saku!

Brīvdienās bija tīri interesanta REĢIONĀLĀ KONFERENCE (jo bez Caps Lock un Gatōna balss izkliedzot šos vārdus šo vārdu salikumu vairs nevaru iedomāties). Gatavojāmies salam, bet nesalām pat pie -34(ar dažiem izņēmumiem, kam laikam ledus sirds vietā); baidījāmies no trakiem, puskailiem policistiem; daži centās izprast lauksaimniecības nianses; neļāvām citiem dažiem vilkt ārā; ēdām bubertu (tagad man šim procesam ir tik spilgts vizuālais materiāls, ka es pieļauju, ka šī bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā ar šo brīnumu) un tas īsumā arī viss.

Vēl man vakar bija galīgi jauki vārda svētki.

Vēl man ir jauns gym buddy, kam ir potenciāls kļūt par manu visu laiku labāko gym buddy. Nopietni. Maaaaan patīk (:

Dažreiz es ļoti sāku raizēties par lietām, bet dažreiz man liekas, ka viss taču būs labi. Tā kaut kā.

feet don't fail me now

Jau rīt būs zināmas Oskaru nominācijas (vīīīī'!), kas nozīmē, ka taps noskatāmo filmu liste un būs mēnesis laika noskatīties visu, tāpēc korejiešu un japāņu šausmenes, kuras man te nelegāli (o-ou) saripojušas kompītī lielos daudzumos (pat nācās izdzēst visas vecās un ilgi krātās GG sērijas, bet nu jāatzīst, ka tas seriāls vairs nav cienīgs uz pastāvīgu vietu manā ļoti ierobežotajā digitālajā atmiņā), tiks atbīdītas otrajā plānā.

Ja par seriāliem, tad neseni atklājumi, kas papildinājuši seriālu skedžjūlu, ir Sherlock, The Game of Thrones un American Horror Story. Par pēdējo man laikam vislielākā sajūsma, jo vakar sāku un šodien beidzu jau 1.sezōnu, pārāk aizraujošas tās spocīgās lietiņas. Pēc nosaukuma varbūt liekas, ka būs bailīgi, bet nav tā; tikai inčīgi. Nu labi, varbūt vakar vakarā man vienu reizi nācās skriet uz tualeti ļoti ātri, pa ceļam ieslēdzot visas gaismas, bet nu tas nav nekāds rādītājs ;D

Un ziniet, kāpēc labāk ir nodoties seriālu un filmu plānošanai, nevis tiem lielajiem un īstajiem dzīves plāniem? Jo tad, kad es sāku domāt par to otro, es raudu trīs dienas. Un tas nav tik stilīgi kā izklausās, jo tad acis saraujas par trim izmēriem un nav smuki tā.

Un, runājot par lietām, rekur pēdējā laika inčīgākā seja, es vienkārši nespēju beigt skatīties. Tas ir tāpat kā tad, kad es blenžu uz rižiem cilvēkiem.

the moon on my side

Man šobrīd ir aktuāls jautājums - vai var būt profesionālā krīze, ja es neesmu profesionāle un man nav profesijas? Jo, ja var, tad, manuprāt, man tāda ir, lūk. Bet tas nav sevišķi svarīgi.

Daudz svarīgāk, piemēram, ir tas, ka tieši pirms nedēļas „beidzot beidzām”, jebšu Volis beidzot nokārtoja vecu parādu a.k.a operācija „Bakalaura šņabis”. Šī operācija gan tā nemanāmi pārgāja hektorizēšanās procesos un pēcāk arī nodarbēs, kas oda pēc Nīderlandē pavadītā laika. Šī visa, dažu pārliekās skepses, kā arī supersarežģītu noteikumu dēļ, „Sabotieris” ar papildinājumu tā arī palika neuzspēlēts. Brīdī, kad tie noteikumi beidzot tika izprasti, mēs uz tām kārtīm bijām blenzuši pārāk ilgi un vēlme bija sarukusi proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam. BET ir izteiktas apņemšanās kādreiz uzspēlēt pa īstam! Zinot gan šādu apņemšanos īstenošanas tempu pieredzi, tas varētu notikt kaut kad ap Jāņiem. Bet nu, labāk vēlu, nekā šņabis no burkas vai kā tur bija tas teiciens.

Un, runājot par lietām, kas beidzot notikušas, BEIDZOT bija arī neliela Erasmus latviešu reunion ar šampi un lieliskām atmiņām. Viņi pavisam noteikti ir viens no lielākajiem Erasmus ieguvumiem un absolūti fantastiski!

Vēl kāda aktuāla tēma pēdējā laikā, kas uzpeldējusi no vairākām pusēm – strīdēšanās. Jebšu tas, ka es šo funkciju laikam nelietoju. Mārciņš teica, ka es to ar nevienu nedarot, tikai ar viņu un arī tas ir vairāk tādā joku līmenī. Ilze toties uzskata, ka šī iemesla dēļ es tik labi saprotos ar Deinu, kurš tā citādi ir diezgan strīdīga persona. Un, tā padomājot, jāpiekrīt vien ir, jo atceros vien vienu strīdu, un tas, ironiskā kārtā faktiski bija par manu nevēlmi strīdēties. Tātad – vai tas nozīmē, ka man galīgi nav mugurkaula un es tiecos piekrist jebkam, vai arī to, ka vienkārši pārāk augstu vērtēju harmoniju? Es gribētu cerēt, ka tas otrais, bet nu neesmu pārliecināta.

UN man beidzot ir tāda Ziemīšu noskaņa iekšā un apkārt viss tā mincīgi diezgan. ^_^

wouldn't have it any other way

Reizēm es aizmirstu, cik ļoti nūģis es esmu. Un to, cik totāli un absolūti esmu ar to mierā. Un, ja vēl uzrodas kāds gandrīz tikpat liels nūģis, ar ko kopā bastot ballītes un skatīties Star Wars tā vietā, tas to nūģību padara par teju tādu elitāru klubiņu, kurā par caurlaidi kalpo Šeldona citāti un Zoltāna sveiciens.

Un attiecībā uz novembra beigu bēdu varu teikt, ka vismaz pagaidām tā ir prom. Protams, es paredzu tās atgriešanos pavisam tuvā nākotnē, bet tad es ceru atcerēties, ka vienkārši nedrīkst daudz domāt uz priekšu un mēģināt plānot, jo tā galīgi aiziet ciet. One day at a time stratēģija jāpiekopj. Tā, lūk.

the water is on fire

Daudz kas ir noticis pēdējā laikā, grūti pat atrast tādus konkrētus pieturas punktus. Piemēram, beidzot ir gatavs back-up precību plāns, 21 jau tomēr pēdējais laiks, lai tāds būtu kabatā. Es tikai nezinu, vai to tiešām var saukt par back-up vai jāsauc vienkārši par plānu, jo back-up plāni parasti ir no sērijas „ja līdz 35 gadu vecumam mēs abi vēl nebūsim precējušies...”, bet šis ir vairāk tā „pēc 3 gadiem, kad tu būsi beidzot pilngadīgs, satiksimies un precēsimies. Sarunāts?”. „Sarunāts.”

Vēl arī aizvadījām pirms kāda laiciņa Deinu prom. Jāatzīst, ka man tiešām pietrūks tā lielā, smieklīgā murmuļa ar visām viņa drāmām un principiem. Kurš vēl bez viņa atļausies būt tik brutāli tiešs un principiāls un ziemā sauks mani par džedaju princesi? Šņuk. Un nākamnedēļ Madžara prom, gan ne uz tik ilgu laiku, bet tomēr. Arī šņuk.

Pagājušā nedēļas nogale pagāja fast forward zīmē. Laika galīgi maz un dienas piepildītas līdz augšai. Paspēju gan Dublī ceturto reizi pabūt, gan vēlēšanu nakts ballē ballēt.

Dublis kā vienmēr jauks, bet kopumā tomēr patika mazāk kā citus gadus. Varbūt viss vienkārši pārāk pierasts un nav vairs tā wow efekta. Bet to, ka tur biju, veselu nedēļu jutu VISUR. Kājas izskatījās kā divas dienas sistas ar metāla trubu, ribas jutās ielūzušas un rokas arī īsti nevarēja pacelt. Tā kā pēc trases man vajadzēja pēc iespējas žiglāk tikt uz Rīgu, es pārvarēju visas savas bailes un stopēju. Pirmo reizi vienītī un otro vispār mūžā. Diezgan veiksmīgi, bet nu tomēr drusku bailīgi un diez vai es to tik drīz būšu gatava atkal darīt.

Vēlēšanu nakts nebija tik fiziski traumatiska kā maldīšanās pa Līgatnes mežiem, bet tas nenozīmē, ka mazāk jauka. Drusku tāds American prom variants ar balles karali un karalieni (šo uzdevumu mēs ar Gintiņu veicām godam, if I do say so myself), kleitām un daudz, daudz dejām. Kaut kāda nepazīstama meitene mani centās pārliecināt, ka es esot nenormāli līdzīga Miai no „Californication”. Es nesapratu, vai tas jāuztver kā uzbrauciens vai kompliments, bet nu nepiekritu jebkurā gadījumā. Es nezinu, kur palika laiks, bet vienā brīdī pēkšņi bija jau 7 no rīta.

Man ir tāda sajūta, ka arī pārējā nedēļa bija diezgan piepildīta, bet tagad tā grūti saprast ar ko īsti. Zinu vien to, ka bija mīlīgs „Dadžu” spēļu vakars, 6ņem! atgriešana politiskajās aprindās, randiņš ar vismīļāko Erasmus minku un lieliskā Odrija.

Piektdien es daudz baidījos no tā, ka būs pārāk jocīgi. Bet vienīgā lieta, kas bija jocīga bija tā, ka nemaz nebija jocīgi nevienā brīdi. Ceru, ka šodien arī nebūs jocīgi.

never saw it coming

Man ir bail.

that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

the crowded life

Pēdējā laikā kaut kas galīgi nav lāgā ar manu auru, jo tur ir parādījies kaut kas tāds, kas bērniem ļoti patīk. Man liekas, ka pilnīgi visi pēdējā mēneša laikā satiktie bērni ir man metušies virsū, likuši ar viņiem spēlēties, visādi ņurcījuši un mīļojuši. Pēc šīm brīvdienām tas pat ir rezultējies nelielās traumās, jo mugura sāāāp un galvas grozīšana arī dara sāpes sprandai. Nu neesmu es tik stipra, lai nēsātu apkārt 8 gadīgu puiku un kautos ar viņu. Ja man tie bērni vēl tik ātri neapniktu, būtu pavisam lieliski. Bet nu es vismaz atšķirībā no Kičijas nedomāju, ka mazus bērnus var nogurdināt pirms iemidzināšanas tos pakratot. Viņa būs lieliska māte, nudien ;D.

Bet vispār bija jaukas brīvdienas ar sporta spēlēm. Tas nekas, ka nebūt nebijām čempionu komanda. Tik traki sensen nebiju izdejojusies. Nu tā, ka viss slapjš pilnīgi. Es pat varu pieciest to, ka svētdien ļoti neveģetāro sestdienas vakariņu dēļ biju manāmi izsalkusi un gribēju braukt mājās, bet šī mana vēlme piepildījās tikai pēc stundām astoņām. Bet nav jau tā, ka galīgi garlaikojāmies visu dienu – pēc noteikta alus litru daudzuma dažos puncīšos, es, piemēram, varēju sākt nodarboties ar tādu sporta veidu kā mulšana. Nu galīgi vaļsirdīgi tie cilvēki kļūst, zinies!

Mani tikai uztrauc, kā es pēc šīm izklaižu/dīkdienības nedēļām spēšu atgriezties unī. Man liekas, ka septembris būs tāds pamatīgs hardcore ar uni un jauniem kopsavilkumiem, ar praksi, ar kursa darbu un vēlēšanu kampaņu arīdzan. Un, protams, nedrīkst aizmirst arī visas jaunās seriālu sezonas un pavisam jaunos seriālus, kas būs jāiečeko. Vēl tur pa vidu būtu vēlams atrast vietu kādām fiziskām aktivitātēm. Bet, ja jau es nenomiru 9.klasē, kad katru rītu cēlos 5:45, mājās biju 22:00 un pa vidu man bija bijis tikai tik daudz atpūtas cik braucot autobusā, tad nenomiršu arī tagad. Kā nekā tikai 4 īsti mēneši būs atlikuši! :)

everything goes

Tik sensen nekas nav ticis rakstīts. Bet nav jau arī gluži tā, ka pa šo laiku būtu notikušas visādas nenormāli aizraujošas, šokējošas un „wow, šis notikums pilnībā mainīja manu dzīvi” lietas. Joprojām daudz skatos filmas, joprojām dzīvojos diezgan harmoniski, joprojām visādi grupu darbiņi, pie kuriem laikam pat esmu nedaudz pieradusi. Iespējams, ka man ir arī kāda jauna kleita.
Maljorka bija ļoti naaaais – tāds mieriņš ar daudz peldēm vēsā Vidusjūrā, cepšanos pie jūras vai baseina, ja pie jūras par aukstu vai vienkārši slinkums iet, nēēēnormāli garšīgām olīvām lielos daudzumos, drusku sangriju un ikvakara kāršu spēlēm (un te mēs arī redzam, ka vidusskolai reāli BIJA jēga, jo er cē hā vē meitenes kaut kā aizdomīgi maz zaudē kārtīs, ikdienas treniņi tomēr atmaksājušies). Un kaut kur pa vidu tam visam es pat paspēju pazaudēt savu aristokrātisko bālumu.

Un kaut kur pa vidu tam visam es arī paspēju tā nedaudz sabīties. Sabīties par to, cik visi man apkārtesošie ir pieauguši. Sarunas par bērnu vārdiem, precībām un tādām lietām man uzdzen tādas mazas, iekšējas panikas lēkmītes. Es vienkārši nesaprotu, pa kuru laiku aizgāja bērnība. Vai ir bijusi kāda slepena sapulce, kurā visi mani vienaudži ar satikušies un pēkšņi nolēmuši „hei, būsim pieauguši un nopietni”? Ja tā, tad man liekas, ka ir notikusi sazvērestība un es netiku ielūgta! Un tad vēl visi tie karjeras plāni – kur nu kurš mācīsies maģistros un kā viss jau pa pakāpieniem sadomāts. Man joprojām šajā ziņā nav nekādu ambīciju un plānu, un mani tas biedē vairāk kā Frenks, kad pirmo reizi skatījos Donnie Darko.

Bet nav jau tā, ka es visu laiku ļoti raizējos un baidos. Mani iepriecina, piemēram, tādas mazās lietas kā Harija maratons. Es vismaz te neesmu vienīgā nūģe, un tad nu mēs līdz pēdējās (ŠŅUK!) filmas iznākšanai laižam cauri visas 7 vecās filmas un skatāmies, kā mazulīši izauguši. Pagaidām esam pabeiguši pirmās divas daļas. Izrādās, ka tomēr nav tā, ka baigi daudzas reizes būtu redzētas, neskatoties uz to, ka katros Ziemīšos rāda pa tē vē.
Domājām te, kurš būtu kurā namā, un gan pēc iekšējā balsojuma, gan GARA testa izpildīšanas es dabūju Slīdeni. Ak, kāds pārsteigums! Kurš gan to būtu domājis, ka es neesmu cēla un drosmīga pasaules glābēja, kas izmantos jebkuru izdevību upurēties kāda cita labā kā to tik ļoti patīk darīt Grifidoriem?

Un, neraugoties uz to, ka man šeit kopumā ļoti patīk, man tomēr gribas mājās beidzot.

Āāā, un pēc šīs bildes man vairs Dženifera neliekas tik nepiemērota Katnisas lomai iekš Hunger Games filmas.

Oh, my reputation’s kinda clouded with dirt

Neproduktivitāte. Tas laikam ir vārds, kas vislabāk raksturo pēdējās divas nedēļas. Nu tā nedaudz pozitīvāk to varētu dēvēt vienkārši par tādu CHILL periodu. Bet man patīk tas mierīgais ritmiņš, kas te visapkārt valda. Beidzot ir tā, ka es tiešām maz raizējos. Un tā ir tāda pavisam laba sajūta – ļauties plūsmai un ticēt, ka viss atrisināsies pats no sevis un būs viss čiki. Šo sajūtu es ļoti labprāt iepakotu koferī un paņemtu līdzi uz mājām pēc 2 mēnešiem.

Vēl es labprāt uz mājām paņemtu līdzi daudzus šejienes lētos Lambrusco, pie tiem vīkendos jau ir pat tā ļoti pierasts, hehe ;D

UN, runājot par vīkendiem, pagājušonedēļ, kad Anete te ciemojās (un ar ciemojās es domāju mācīja/rādīja mums „čing čong” dziesmiņu), pirmo reizi mūžā man klubā piedraudēja. Meitenes. Viena no viņām bija atnākusi ģērbusies krūšturī, abas bija tādas wannabe breikeres/lesbietes un nēēēnormāli seksīgi dejoja un trinās pie puišiem, no kuriem lielākā daļa izskatījās tādi manāmi samulsuši. Nu jā, man gribējās uz viņām tā kā bišku skatīties, jo tas bija interesanti un diezgan smieklīgi. Es arī drusku uzmetu vienu aci, bet tā normas robežās, bet vienā brīdī viena no viņām jau bija man pretī un teica kaut ko „Ja turpināsi uz mums skatīties, sasitīsim tev seju!”. Es paliku tādā šokā un stāvēju ar vaļā muti, jo nu galīgi nesapratu, kas notiek. Tu te dejo krūšturī un es nedrīkstu priecēt savas vizuālu baudu alkstošās acis, skatoties uz tevi?!? Manuprāt, ja tu esi tā apģērbusies, tu gribi, lai uz tevi skatās. Es taču neesmu vainīga, ka neesmu tava izvēlētā mērķauditorija. Nu jā, man tas likās tā jocīgi. Tad viņas turpināja ar mums tur ik pa brīdim kaut ko palekties, trinās gar mūsu puišiem un rādīja krūtis. Bet, tā kā mums līdzi bija veseli 2 tādi lieli puiši + Mārciņš, tad viņi veidoja starp mums tādu kā sienu, lai nesanāktu meiteņu kautiņš.

Ir lietas, kas nemainās, un arī, runājot angliski, mani bieži saprot nepareizi. Bet vai tad tiešām, ja es pasaku „Keep my princess parts untouched”, tas ir jāsaprot kaut kā nerātni, nevis tā, ka „Neaiztiec manu princesīgo matu loku”? Ak, šie samaitātie cilvēki.

Vēl pēdējā laikā populārs viedoklis, ka man esot kāda viegla autisma forma vai OCD. I tend to disagree. Es uzskatu, ka man vienkārši patīk lietas īpašā kārtībā/sistēmā. Un tas IR normāli, ka es nevaru gulēt, ja krēsls istabā stāv nepareizā leņķī un augļiem uz palodzes IR jābūt sakārtotiem pēc lielumiem, šķirnēm un mīkstumiem.

Un dažu neatlaidība mani biedē. Un liek domāt par to, kur ir tā robeža starp neatlaidību un apsēstību, un vai šī robeža gadījumā jau nav palikusi kaut kur tālu aiz muguras. Oh well, neiešu jau tāpēc tagad raizēties un jaukt savu miera valstību.

Un tā starp citu, trešdien laižam uz Maljorku, ja ^_^

the burning water

Pēdējie nujaugandrīztrīs mēneši ir bijuši tādi uzdzīves pilni. Tāpēc ir pēdējais laiks sākt par sevi nedaudz vairāk padomāt. Ar to es domāju ēst labāk un atrast laiku paskriet vismaz pāris reizes nedēļā un pastaigāt uz vietējo gymu, kas, starp citu, ir smieklīgi lēts – 28 eiro par 4 mēnešiem. Citādi man tāda sajūta, ka esmu galīgi izlaidusies. Mājās tomēr ļāvos sportatkarībiņām, šeit kaut kā nav sanācis. Vienu reizi jau skriešanu te iemēģināju un diezgan tā jauki. Skrienot tā vēlreiz pārliecinājos, ka te tiešām ir tādi galīgi lauki, visādas atbilstošas smaržiņas/smaciņas un vietējās „fermas”. Man pat liekas, ka vietām te ir vairāk lauki nekā manā apkārtnē iekš LV, un, ņemot vērā, ka es dzīvoju Bišumuižā, tad tas ir tā spēcīgi teikts.

Un atkal ir uznācis tas miera laiks. Man patīk miers, bet šobrīd tāda sajūta, ka viss ir pārāk mierīgi. Daudz skatos filmas un nemācos neko, jo tādas ekstras kā grāmatas man nav nevienā priekšmetā. Tā kā man pietrūkst nelielas drāmas devas dzīvē, dramatizēju par visādiem sīkumiem. Šonedēļ, piemēram, stresojos un pārdzīvojos par cauro riepu, kas vispār nebija nekas traks un Mārciņam tās sataisīšana prasīja pavisam mazāk laika kā man pusdienu pagatavošana. Šonedēļ es arī secināju, ka laikam es esmu tā, kas visvairāk dabū braukt uz bagāžniekiem. Man liekas, ka savas visas līdzšinējās dzīves laikā neesmu tik daudz laika pavadījusi uz riteņu bagāžniekiem kā pēdējos 2 mēnešos. Bet nu es nesūdzos, esmu pat beidzot iemācījusies sēdēt tā, lai ir ērti, un kājas nelien spieķos.

Beidzot arī izskatās, ka atlaides te būs beigušās, citādi jau pēdējā laikā mans skapis bīstami pildās, kamēr bankas kontā notiek tieši pretēji procesi. Es atzīstu, ka esmu vāja un nespēju turēties pretī tik izdevīgiem pirkumiem. Varētu būt, ka man ir 6 jaunas kleitas un 3 jauni svārki, 3 somiņas, vēl visādi krekliņi, daži džemperi un tādas lietiņas, bet tiem skaitu grūti pateikt ;D.

Un 5dien bija līdz šim jautrākā, aizraujošākā un arī ilgākā ballīte šeit. Un man pat nevienu brīdi nebija garlaicīgi un es nedomāju par to, kā labāk savā istabā skatītos filmas vai lasītu. Ceru, ka kaut kad nākotnē tas man kļūs par normu un es beigšu būt nūģe.

Un, runājot par lietām, man rīt paliek divdesmit FAKIN’ viens! Es negribu, lai tā ir patiesība. Tas ir pārāk daudz un pārāk nopietni, un man liekas, ka man galīgi nepiestāvēs būt 21 gadu vecai, brrr.