a cold, cold heart

Šodien man to vien gribas darīt kā čīkstēt un īdēt par ziemu un sniegu, un laiku ārā vispār. Noteikti pie vainas ir mani šīrīta pārdzīvojumi, kad biju gatava iekrist tajā nolādētajā baltajā nāvē un palikt tur tā, jo vienkārši nespēju vairs. Un nav jau tā, ka es būtu vārgākā meitene pasaulē, 9 gadi regulāras liela koka + metāla instrumenta nēsāšanas tomēr ir devuši nelielu rūdījumu. Bet šodien bija par traku, tā pa īstam - līdz vidēji skaļiem kliedzieniem un asarām acīs, kas pat nespēja tā kārtīgi iztecēt, jo vējš viņas vienkārši sapūš atpakaļ.
Katrs solis nāca ar pēdējām gribasspēka kripatām, skaļu "tu nedrīksti padoties!" mantras skaitīšanu un solījumiem darīt visu, kas manos spēkos, lai pēc iespējas mazāk ziemu man te turpmāk nāktos pavadīt. Es galīgi un pavisam neesmu ziemas cilvēks, tāpēc vismaz 1/4 gada es te esmu diezgan nelaimīga.

Un galerijas ar vasaru draudziņos šobrīd rada fiziskas sāpes.

Bet nu viss, pačīkstēju un pietiek. Tagad jābloķē traumējošās atmiņas, jo citādi esi drošvien atteiktos iet laukā no mājas līdz martam.

Āāāā, un tie visi, kas "grib sniedziņu" un domā "aaaawww, cik smuki ārā! ziema ir TIK superīga!" - atbrieniet uz Bišumuižu un vienkārši ņemiet un nomirstiet no laimes! Pasaule bez jums var iztik, bez ziemas arī.

supercalifragilisticexpialidocious

Lai gan eksāmeni jau beigušies un palikusi tikai angļu valodas runāšana, nav tādas labas sajūtas vēl. Tas studiju darbs tomēr sācis pārāk nospiest prātu.
Plus vēl tagad tas nostaļģijas laiks, jo tagadējiem 12. ir pēdējie zvani un tamlīdzīgas lietiņas, kas liek atcerēties, cik skolā tomēr bija labi un cik stulbi, ka toreiz es to tā nenovērtēju. Visvairāk jau to cilvēku pietrūkst, ehhh.

Bet nav jau tā, ka es dzīvoju tikai sentimentu pasaulēs. Pagājšnedēļ bija Zvirbuļa taka 2010, kas bija kaut kas tāds nepieredzēts un interesants man. Lai gan "27 38 49 četri divi seši astoņpadsmit Dace Elīna Ketija" neuzvarēja, 3.vieta arī ir labs sasniegums. Nu man vismaz noteikti, jo pagaidām man kontā tikai krietni zemākas vietas Dubļos. Ticu arī, ka būtu dabūjuši vismaz 2.vietu, ja nebūtu stundas 3 ZIŅOJUŠI LAIVĀ un atraduši pēdējo teksta gabaliņu, kurā atklājās, ka tas, ko sapratām, kā "ZIŅOJIET LAIVĀ", bija "ZIŅOJIET LAI VĀRTI atvērtos, bla bla bla".
Jau pirms starta atklājām odu galināšanas spēli, kurā es, galīgi nepārspīlējot, biju lieliska. Jā, tas šovasar būs mūsu bizness, jo kā es lasu VISUR - gan avīzēs, gan twitterī, gan draugiem.lv runā, tad cilvēki ir pamanījuši, ka odi tiešām šogad ir traki. Jūtos pat nedaudz rūdīta tam tagad, jo neticu, ka jebkur pasaulē ir vairāk odu kā Carnikavas mežā. Es nekad mūžā nebiju redzējusi/jutusi tik daudz. Tā, ka tiešām pēc maza laiciņa vairs netur nervi un es esmu gatava raudāt un atdot visu, kas man dārgs, lai tikai uz mazu mirklīti būtu atelpa. Jauns līmenis bija tas, ka sāku viņus šņaukt no deguna ārā. Pirmo reizi sapratu, kāpēc govis var vasarā var nomirt no kukaiņu kodumiem, un pirmo reizi bija tā, ka cilvēki speciāli sēž ugunskura dūmos, nevis izvairās no tiem, jo labāk izvēlas neelpot laiciņu, lai varētu mierīgi apkasīt jaunos kodumus. Tas bija tā pārāk traki, bet tagad jau esmu pasūtījusi tētim iepirkt visādus ķīmiskus līdzekļus, mamma toties pasūtījusi pretkukaiņu ēterisko eļļu maisījumus, tā ka gatavojos atgriezties kādu dienu zaļumos tomēr.
Un, lai gan vienu dienu teltī pamodos no karstuma dūriena, bet otru visu nakti negulēju no aukstuma, pamosties jūras krastā, kad ir ideāls laiks un saule precīzi vajadzīgajā devā, tomēr bij tā vērts.
Un es pat varu pieciest kešošanu ar smagām somām un noberztām kājām, ja kāds sagādā man prieku, iekrītot upē no karāšanās pie tiltapakšas. Nu tie trakie kešotāji, zinies.

+ Lai cik tas nenormāli neiespējami ārkārtīgi jocīgi liktos, es vairs neesmu balta. Helloouu, iedegums, vasarraibumi un rokas pigments (:
Vēl tikai mazliet un tad jau mani varēs meklēt kaut kur vāļājoties svaigi pļautā zālē un pārlasot abas Bada Spēļu daļas.

forget and be nice

Vakar es ļoooti apzinīgi aizgāju gulēt 9os, lai varētu no rīta 6:30 smuki piecelties un nenāktu miegs. Secinājumi? Lai arī cik agri neietu gulēt, celšanās no rīta vieglāka nepaliek un miegs mazāk angļu valodā nenāk. Tātad izgulēšanās sajūtai nav tik svarīgas tās gulētās stundas, bet pulksteņlaiks, cikos jāceļas augšā.

Šorīt es biju šausmīgi, šaumīgi dusmīga. Es parasti tā nedaru, naids nav man tāda tipiska emocija/sajūta, visu rītu skanēja galvā "kuceskuceskuces", jo:
LNT kaut kādas O-kartes akadēmijas dēļ ir pārcēlis 2dienu un 3dienu Supernatural par stundu vēlāk - uz 24:00, un 3dienas Friends līdz ar to vispār sākas tikai 01:00 tagad, nu faktiski šie laiki nozīmē, ka es neko no tā vairs nekad neredzēšu, jo pārāk vēlu tomēr, ja ir agri rīti. Supernatural un Friends manās acīs bija pēdējās LNT cieņas paliekas. Bez tā tur ir tikai naudaskāsēj šovi/spēles/nezinukālaitovispārnosauc, kamōn - 3 reizes dienā jau tagad ir "zvaniet, TŪLĪT un laimējiet, laimējiet, laimējiet!". Vēl jau arī, protams, tas, ka LNT ir kaut kāds TV3 wannabe, es vienkārši nesaprotu, kā viņiem tur pašiem nav kauns tādiem pretīgiem būt.
Nu jā, no rīta tas mani ļoti sadusmoja un es gribēju viņiem rakstīt ļoooti kritisku e-pastu par to, kā viņi ir pārdevuši savu dvēseli un ja kanāliem būtu delete funkcija, es LNT tūlīt pat izdzēstu. Bet nu mans niknums pāriet tikpat strauji cik uznāk, tāpēc es to tomēr neizdarīju. Tā ir bijis vienmēr - es traki saniknojos, izplānoju daudz visādus ļaunus atriebības plānus, bet pēc brīža jau esmu visu aizmirsusi. Iespējams, tas ir tāpēc, ka savā būtībā es esmu laba un neesmu spējīga atriebties, bet varbūt es vienkārši esmu pārāk slinka atriebībai, ej nu sazin.
Bet LNT es tāpat nicinu no visas sirds.
Šī iespaidā šodien sapratu, ka man laikam nevajadzēs dekoderu, dažus raidījumus nedēļā varu aiziet noskatīties arī pie brāļa.

Vēl es šodien biju uz pēdu diagnostiku. Helloou šķērseniski-plakanā pēda, bye bye manas jaukās bezpapēžu kurpes. Beet tas nav tik slikti kā plakānā-plakanā pēda, ar kuru neņem armijā. Mani ņemtu armijā vēl.
Nekas, vingrojumi "krabis" un "vēdeklītis", zolītes, kas visu bīdīs un lauzīs pareizi, nakts silikoni (haha) un būs ar laiku labāk cerams.

Jā, kopumā ne pārāk pozitīva diena un vispār viss pēdējais laiks.
Nezinu, vai tas ir kādā veidā saistīts ar jebko, bet sapratu, ka skatos pārāk daudz zombijfilmu, nu man tiešām patīk filmas par zombijiem un tā apokaliptiskā sajūta ;D
Šodien arī noskatījos Legion, pēc plakāta un apraksta es biju gaidījusi kaut ko foršu, nu kamōn - apokalipse, eņģeļu karš - izklausās episki. Bet nu nebij. Nevarētu teikt, ka es tur pilnībā visu sapratu, jo vietām bij vienkārši pārāk tizli, lai pat mēģinātu saprast, bet esmu diezgan droša, ka tur bij kāds secret gay code, jo pārāk likās, ka tie divi galvenie eņģeļi sāks tūlīt mīlināties. BET tomēr arī kaut kas pozitīvs un ar pozitīvs es domāju HOT eņģelis Paul Bettany, kas ir arī Sīla Da Vinči kodā.

Rīt ļoti filozofisks referāts un daiļslidošanas izvēles programma vīriešiem.
That's all.

I want to see movies of my dreams

Šī nedēļa pagāja kaut kā superātri, kaut kur pavidu nemitīgajai konspektu radīšanai un lekciju apmeklēšanai laiks vienkārši pazuda. Nesūdzos. Ceru, ka tikpat ātri paies arī viss pārējais ziemas periods un varēšu attapties pavasarī. Un pavasaris ir super! Kā var nebūt foršs kas tāds, iekš kā ir vārds vasaris? (;

Un runājot/domājot par vārdiem, mani kādā no lekcijām (drošvien, ka filozofijas, tur visādas čakras uz beigām sāk nākt vaļā) pārsteidza tas, ka vārdā pārbaudīt iekšā ir vārds baudīt. Tad es nesapratu, kāpēc pārbaudīt nenozīmē pārāk daudz baudīt, nu tāpat kā pārēsties. Tā jocīgi īstenībā ar tiem vārdiem.

Es gan neatceros kad, jo man grūti saprast laiku, dienas un tādas lietas, bet vienu vakaru pirms gulētiešanas uz mirkli sev atļāvu aizdomāties par to, kā ir vasara un es braucu ar riteni un ir saule un braucu daudz un tālu, varbūt līdz Ķekavai pie Madžaras, bet varbūt kādā no saviem atklājumu braucieniem. Atklājumu brauciens ir tad, kad tu brauc tur, kur nekad agrāk neesi bijis un nesaproti, kur atrodies. Atklājumu brauciens ir izdevies tad, ja tiek atrasts kāds jauns ceļš, pa kuru var aizbraukt tā, ka nav jābrauc pa to pašu ceļu atpakaļ, nu tā kā liels aplis. Atklājumu brauciens ir neizdevies tad, ja vairākas stundas nākas maldīties pa meža ceļiem un tik daudz smiltīm, ka riteni nākas stumt, un atrast biedējošas statuju galvas mežā.
Kaut kur tur pa vidu es pazaudēju savu sākotnējo sakāmo. Gribēju teikt, ka gandrīz apraudājos šito sadomājoties. Nu tik ļotļoti gribās!

Šodienas atklājums - pēc Kurta Vonnegūta grāmatām ir arī dažas filmas. Es šito nezināju. Tagad zinu, stāv filmu mapītē un mani gaida Breakfast of Champions (1999) un Slaughterhouse Five (1972).

Un vakar sapnī bij Smosh puiši, tas bija jauki, jā ;D

light my fire

"Histalgan" smēre ir nāve. Jūtos šobrīd Salemas ragana, kuru dedzina sārtā. Jau tāpat diezgan karsē, bet izrādās, ka "vannošana un mazgāšana var pastiprināt preperāta iedarbību". Tur vajadzētu būt ar LIELIEM BURTIEM rakstītam brīdinājumam. Es pat nesaprotu, kā kaut ko tādu var pārdot aptiekā, jo, ja es to kādam savam nelabvēlim uz sejas uzsmērētu un pēc tam ūdeni uzlietu, viņš sajuktu prātā no sapēm. Kādu brīdi no ziedes cietusī kāja raustījās no sāpēm. Saldētu frī kartupeļu paka nedaudz palīdzēja. God bless junk food!
Vakar, kad vēl nebiju atklājusi formulu Histalgan + ūdens = SĀPES, domāju par to, cik ļotļoiti silda un ka varētu to izmantot lielā aukstumā kā ķermeņa krēmu. Nu jā, tagad es saprotu, ka tā nav tik lieliska doma.
Nu, es ceru, ka kājas sāpe pēc šitā būs izdedzināta un zudusi uz visiem laikiem.

Es riktīgi nesaprotu, kāpēc es skatos šausmu filmas, jo man nepatīk baidīties. Laikam man patīk tā beigu atrisinājuma sajūta. Patīk arī, ja nav ļoti bailīgi, bet ir tā inčīgi.
Šodien skatījos "The Others" un baidījos. Pārāk daudz holivudisku šausmeņu redzēts, jo kā ir tumsa un kaut kāda mūzika, liekas, ka kaut kas briesmīgs leks ārā. Bet nu neleca šoreiz, kas tikai palielināja spriedzīti, jo es gaidīju, kad pēkšņi būs kaut kas briesmīgs, kam nebūšu gatava. Izmantoju pat savu spoileru lasīšanas sistēmu imdb. To es daru, kad pārāk baidos un gribu būt gatava kādai noteiktai ainai. Ir tāds mieriņš nedaudz, ja zini apmēram beigas un tā.
Bet šai beigas bija pat diezgan nebailīgas un pat tāds "aaaawwww" beigās.

Bet, ja tā nopietni, tad pēdējā laikā tāds kaut kāds bēdīgais/depresīvais/nīgrais. Joprojām nīstu ziemu un nepārtraukti salstu (nu izņemot šodienas degšanu vienīgi ). Neredzu lietām jēgu un tā. Bet nu vatevēēr.

nausea

Pirmā reize, kad izlaižu uni. Ceru, ka kaut kāds fiksais vīruss un rīt vairs nevemšu.
Toties skatos How I Met Your Mother un diezgan ļoti pozitīvi tas :)

hurt

Jau otro dienu asiņu garša mutē un tāds smaganu gabaliņš, ko var ar mēli čakarēt un darīt sāpīti. Gubrības zobs lien laukā.
Ceru, ka izspiedīs arī kādu gudrības kripatu. Noderētu.