Chapter 2012. Page 2 of 366

„Kā jauno gadu sagaidīsi, tā arī pavadīsi, to es no pieredzes saku” teica Lindas tētis un es gribētu ticēt, ka viņam ir taisnība, jo tādā gadījumā šis gads man būs galīgi mincīgi mīlīgs, ar foršiem murmuļiem apkārt, ļotļoti smieklīgs un kopumā tiešām jauks.

2011.bija tiktik piepildīts, ka es labāk nemaz nemēģināšu veidot kādu atskatu; varu vien teikt, ka būs ļooooti daudz lielisku lietu, ko atcerēties no tā, tāpēc tam 2012.latiņa ir uzstādīta diezgan augstu. Bet tas pūķis jau tāda lidojoša čūska vien ir, tāpēc es nešaubos, ka 2012.izdosies piepildīt manas ekspektācijas un patīkami pārsteigt arīdzan. (:

that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

the end of something kind of important

Es jau te minēju, ka ir iznākusi vispēdējākā no Harija Potera filmām, un līdz ar to arī ar bērnību pavisam oficiāli ir cauri. (šņuk!)

Tāpēc ir īstais brīdis vēl pēdējo reizi dalīties dažās Harijiskās bildītēs un noskatīties dažus lieliskus video.

Vispirms jau absolūta KLASIKA, kas ir skanējusi galvā pat pārāk bieži.
Tad kaut kas nedaudz jaunāks, bet arī diezgan lielisks, manuprāt.
Un, protams, runas pēdējās daļas pirmizrādē, kas uz beigām pat izrāva kādu asariņu.

Neraugoties uz to, ka stāsts nu ir beidzies, nevienam nav nekāds noslēpums, ka visīstākais Slīdenis es vēl kādu laiciņu palikšu. Bet es, protams, varu mēģināt savu indi izmantot cēliem mērķiem.

Nu jā, tā kaut kā.
Paldies par kopā pavadīto laiku! (:

I know my kingdom awaits

Vēl tieši viens mēnesis atlicis. Daudz tas noteikti nav, un es nešaubos, ka paies tas laiks nēēēnormāli ātri. Bet es gribu mājās. Tā pa īstam un no visas sirds. Man šeit patīk un būs daudz lietu, kuru man pavisam noteikti pietrūks, esot mājās; tāpat ir daudz lietu, kuras mani gaida Latvijā, bet manis pēc varētu arī negaidīt, BET es gribu to māju sajūtu. Gribu savu istabu un ģimeni, un draudziņus, un mājdzīvnieciņus, un Rīgu (šobrīd man jau ir tāds mīlestības un sentimenta līmenis, ka esmu diezgan pārliecināta, ka noteikti iegādāšos RĪGA pulksteni un/vai kreklu). Gribu kārtot savu skapi, gribu no rītiem skriet ar Leo, gribu iet uz kinō ar Prelīnu un ēst auksto zupu litriem! Nav jau tā, ka tās būtu ļoti princesīgas un nereālas vēlmes.

Tās tādas lietas sirsniņai vairāk, no praktiskās puses laikam jāsaka, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad būšu mājās un varēšu normāli paēst ;D. Grūti man sāk palikt ar to ēdienu pēdējā laikā. Savas lieliskās gatavošanas dēļ es vairs neēdu sekojošas lietas (ar neēdu gan es nedomāju kategorisku izslēgšanu, jo kādā šikā restorānā supergaršīgi pagatavotas es tās lietas droši vien ēstu): rīsus, makaronus, fetas sieru, olīvas (izņemot Spānijas olīvas), brokoļus, puķkāpostus, pesto, ledus salātus, konservētus dārzeņus, želejkončas. Vēl man arī vismaz kādu laiku nepatiks kanēlis, bet tas vairāk saistāms ar citiem iemesliem, ne neprasmi gatavot. Kopumā rādās, ka šobrīd manas uztura piramīdas apakšā ir Dr.Pepper un tas jau laikam nav tā sevišķi labi.

Bet sarakstīšanās ar lapiņām pa durvju apakšām man gan noteikti būs viena no lietām, kuras pietrūks. Tas ir tā galīgi jauki. Tajā slēpjas arī nebeidzams jautrības potenciāls, jo var nezināmiem cilvēkiem atstāt daudznozīmīgus, anonīmus komplimentus un cerēt, ka tas radīs šādus tādus pārpratumus un mulsumus. Pietrūks arī tā, ka var jebkurā garlaicīgākā brīdī piekāpt pie kāda ciemos un tas prasa maksimāli kādu pusminūti. Pietrūks nebeidzamo variāciju par mūsu vārdiem – nu kā var nesasmieties, ka Žeņa jau kļuvis par Žuziju! Pietrūks Sabīnas, kas ir tiktik nenormāli jauka un mīlīga, ka es būtu gatava atteikties no puses savu drēbju, lai to vietā iepakotu viņu koferī un ņemtu līdzi uz Latviju. Un viņa ir tāda pavisam maziņa, tā ka šis plāns nav nemaz tik nereāls. Šo sarakstu es varētu vēl turpināt un turpināt, bet uz šo brīdi tas nemaina to homesick sajūtu.

everything goes

Tik sensen nekas nav ticis rakstīts. Bet nav jau arī gluži tā, ka pa šo laiku būtu notikušas visādas nenormāli aizraujošas, šokējošas un „wow, šis notikums pilnībā mainīja manu dzīvi” lietas. Joprojām daudz skatos filmas, joprojām dzīvojos diezgan harmoniski, joprojām visādi grupu darbiņi, pie kuriem laikam pat esmu nedaudz pieradusi. Iespējams, ka man ir arī kāda jauna kleita.
Maljorka bija ļoti naaaais – tāds mieriņš ar daudz peldēm vēsā Vidusjūrā, cepšanos pie jūras vai baseina, ja pie jūras par aukstu vai vienkārši slinkums iet, nēēēnormāli garšīgām olīvām lielos daudzumos, drusku sangriju un ikvakara kāršu spēlēm (un te mēs arī redzam, ka vidusskolai reāli BIJA jēga, jo er cē hā vē meitenes kaut kā aizdomīgi maz zaudē kārtīs, ikdienas treniņi tomēr atmaksājušies). Un kaut kur pa vidu tam visam es pat paspēju pazaudēt savu aristokrātisko bālumu.

Un kaut kur pa vidu tam visam es arī paspēju tā nedaudz sabīties. Sabīties par to, cik visi man apkārtesošie ir pieauguši. Sarunas par bērnu vārdiem, precībām un tādām lietām man uzdzen tādas mazas, iekšējas panikas lēkmītes. Es vienkārši nesaprotu, pa kuru laiku aizgāja bērnība. Vai ir bijusi kāda slepena sapulce, kurā visi mani vienaudži ar satikušies un pēkšņi nolēmuši „hei, būsim pieauguši un nopietni”? Ja tā, tad man liekas, ka ir notikusi sazvērestība un es netiku ielūgta! Un tad vēl visi tie karjeras plāni – kur nu kurš mācīsies maģistros un kā viss jau pa pakāpieniem sadomāts. Man joprojām šajā ziņā nav nekādu ambīciju un plānu, un mani tas biedē vairāk kā Frenks, kad pirmo reizi skatījos Donnie Darko.

Bet nav jau tā, ka es visu laiku ļoti raizējos un baidos. Mani iepriecina, piemēram, tādas mazās lietas kā Harija maratons. Es vismaz te neesmu vienīgā nūģe, un tad nu mēs līdz pēdējās (ŠŅUK!) filmas iznākšanai laižam cauri visas 7 vecās filmas un skatāmies, kā mazulīši izauguši. Pagaidām esam pabeiguši pirmās divas daļas. Izrādās, ka tomēr nav tā, ka baigi daudzas reizes būtu redzētas, neskatoties uz to, ka katros Ziemīšos rāda pa tē vē.
Domājām te, kurš būtu kurā namā, un gan pēc iekšējā balsojuma, gan GARA testa izpildīšanas es dabūju Slīdeni. Ak, kāds pārsteigums! Kurš gan to būtu domājis, ka es neesmu cēla un drosmīga pasaules glābēja, kas izmantos jebkuru izdevību upurēties kāda cita labā kā to tik ļoti patīk darīt Grifidoriem?

Un, neraugoties uz to, ka man šeit kopumā ļoti patīk, man tomēr gribas mājās beidzot.

Āāā, un pēc šīs bildes man vairs Dženifera neliekas tik nepiemērota Katnisas lomai iekš Hunger Games filmas.

Oh, my reputation’s kinda clouded with dirt

Neproduktivitāte. Tas laikam ir vārds, kas vislabāk raksturo pēdējās divas nedēļas. Nu tā nedaudz pozitīvāk to varētu dēvēt vienkārši par tādu CHILL periodu. Bet man patīk tas mierīgais ritmiņš, kas te visapkārt valda. Beidzot ir tā, ka es tiešām maz raizējos. Un tā ir tāda pavisam laba sajūta – ļauties plūsmai un ticēt, ka viss atrisināsies pats no sevis un būs viss čiki. Šo sajūtu es ļoti labprāt iepakotu koferī un paņemtu līdzi uz mājām pēc 2 mēnešiem.

Vēl es labprāt uz mājām paņemtu līdzi daudzus šejienes lētos Lambrusco, pie tiem vīkendos jau ir pat tā ļoti pierasts, hehe ;D

UN, runājot par vīkendiem, pagājušonedēļ, kad Anete te ciemojās (un ar ciemojās es domāju mācīja/rādīja mums „čing čong” dziesmiņu), pirmo reizi mūžā man klubā piedraudēja. Meitenes. Viena no viņām bija atnākusi ģērbusies krūšturī, abas bija tādas wannabe breikeres/lesbietes un nēēēnormāli seksīgi dejoja un trinās pie puišiem, no kuriem lielākā daļa izskatījās tādi manāmi samulsuši. Nu jā, man gribējās uz viņām tā kā bišku skatīties, jo tas bija interesanti un diezgan smieklīgi. Es arī drusku uzmetu vienu aci, bet tā normas robežās, bet vienā brīdī viena no viņām jau bija man pretī un teica kaut ko „Ja turpināsi uz mums skatīties, sasitīsim tev seju!”. Es paliku tādā šokā un stāvēju ar vaļā muti, jo nu galīgi nesapratu, kas notiek. Tu te dejo krūšturī un es nedrīkstu priecēt savas vizuālu baudu alkstošās acis, skatoties uz tevi?!? Manuprāt, ja tu esi tā apģērbusies, tu gribi, lai uz tevi skatās. Es taču neesmu vainīga, ka neesmu tava izvēlētā mērķauditorija. Nu jā, man tas likās tā jocīgi. Tad viņas turpināja ar mums tur ik pa brīdim kaut ko palekties, trinās gar mūsu puišiem un rādīja krūtis. Bet, tā kā mums līdzi bija veseli 2 tādi lieli puiši + Mārciņš, tad viņi veidoja starp mums tādu kā sienu, lai nesanāktu meiteņu kautiņš.

Ir lietas, kas nemainās, un arī, runājot angliski, mani bieži saprot nepareizi. Bet vai tad tiešām, ja es pasaku „Keep my princess parts untouched”, tas ir jāsaprot kaut kā nerātni, nevis tā, ka „Neaiztiec manu princesīgo matu loku”? Ak, šie samaitātie cilvēki.

Vēl pēdējā laikā populārs viedoklis, ka man esot kāda viegla autisma forma vai OCD. I tend to disagree. Es uzskatu, ka man vienkārši patīk lietas īpašā kārtībā/sistēmā. Un tas IR normāli, ka es nevaru gulēt, ja krēsls istabā stāv nepareizā leņķī un augļiem uz palodzes IR jābūt sakārtotiem pēc lielumiem, šķirnēm un mīkstumiem.

Un dažu neatlaidība mani biedē. Un liek domāt par to, kur ir tā robeža starp neatlaidību un apsēstību, un vai šī robeža gadījumā jau nav palikusi kaut kur tālu aiz muguras. Oh well, neiešu jau tāpēc tagad raizēties un jaukt savu miera valstību.

Un tā starp citu, trešdien laižam uz Maljorku, ja ^_^