got me out here in the water so deep

Es jau biju tā naivi iedomājusies, ka šogad būšu uzveikusi ziemu, nevienu reizi nebučojot ledu un sniegu, bet šeku reku par ātru sapriecājos. Paspēja šī mani vēl noķert un viņdien uztaisīju graciozu pusšpagatu piemājas milzu peļķē. Bet, ja vēl par manu labāko draudzeni ziemu, tad šobrīd jau gandrīz oficiāli esmu to pavadījusi uz Rīgas lidostu uz tik drīzu neredzēšanos. Tagad visādas krāsiņas ieviešas acīs un nagos, un skapī , un visur. Bet kopējā ziemīgā bilance iet ar plusa zīmi – vienīgais kritiens nāca vēlu un tieši tik graciozs, ka Šmilze lepotos (bet īstenībā gan dusmojas, jo man ir aizliegts smieklīgi krist bez viņas klātbūtnes, ko es tiešām, nu tiešāāāāām cenšos ievērot); kā arī rudenī dotie solījumi par sildīšanu ziemā no dažu koallācīgu indivīdu puses tika godam turēti, tik labi turēti, ka tagad ir pierasts pie noteiktas siltuma kvotas un, ja tā netiek izpildīta, salst neatkarīgi no āra temperatūras.

Bet pavasaris atver visādas čakras. Iet ciet pat biežāk nekā parasti. Vakar mani uz ielas panāca vīrietis no Holandes, kurš stādījās priekšā kā Ahmets, lai izteiktu savu šoku par to, ka es izskatoties „Southern European” un nevis tā kā no šejienes un gribēja zināt, vai man ir zelta zivtiņa. Tātad es pavisam noteikti neesmu vienīgā, kurai iet ciet. Bet vairāki cilvēki man ir teikuši, ka manā klātbūtnē ciet iešanas iespējamība ir krietni lielāka nekā bez tās, tur laikam kādi īpaši fluīdi vainojami.

Vēl ir pienācis pats pēdējais laiks drusku pārdzīvot par straujās novecošanas faktu un pievērsties cīņai ar slinkumu bakalaura jomā.

Šodien pozitīvā šoka diena, bet nu redzēs kā būs.

Tā kaut kā.

the burning water

Pēdējie nujaugandrīztrīs mēneši ir bijuši tādi uzdzīves pilni. Tāpēc ir pēdējais laiks sākt par sevi nedaudz vairāk padomāt. Ar to es domāju ēst labāk un atrast laiku paskriet vismaz pāris reizes nedēļā un pastaigāt uz vietējo gymu, kas, starp citu, ir smieklīgi lēts – 28 eiro par 4 mēnešiem. Citādi man tāda sajūta, ka esmu galīgi izlaidusies. Mājās tomēr ļāvos sportatkarībiņām, šeit kaut kā nav sanācis. Vienu reizi jau skriešanu te iemēģināju un diezgan tā jauki. Skrienot tā vēlreiz pārliecinājos, ka te tiešām ir tādi galīgi lauki, visādas atbilstošas smaržiņas/smaciņas un vietējās „fermas”. Man pat liekas, ka vietām te ir vairāk lauki nekā manā apkārtnē iekš LV, un, ņemot vērā, ka es dzīvoju Bišumuižā, tad tas ir tā spēcīgi teikts.

Un atkal ir uznācis tas miera laiks. Man patīk miers, bet šobrīd tāda sajūta, ka viss ir pārāk mierīgi. Daudz skatos filmas un nemācos neko, jo tādas ekstras kā grāmatas man nav nevienā priekšmetā. Tā kā man pietrūkst nelielas drāmas devas dzīvē, dramatizēju par visādiem sīkumiem. Šonedēļ, piemēram, stresojos un pārdzīvojos par cauro riepu, kas vispār nebija nekas traks un Mārciņam tās sataisīšana prasīja pavisam mazāk laika kā man pusdienu pagatavošana. Šonedēļ es arī secināju, ka laikam es esmu tā, kas visvairāk dabū braukt uz bagāžniekiem. Man liekas, ka savas visas līdzšinējās dzīves laikā neesmu tik daudz laika pavadījusi uz riteņu bagāžniekiem kā pēdējos 2 mēnešos. Bet nu es nesūdzos, esmu pat beidzot iemācījusies sēdēt tā, lai ir ērti, un kājas nelien spieķos.

Beidzot arī izskatās, ka atlaides te būs beigušās, citādi jau pēdējā laikā mans skapis bīstami pildās, kamēr bankas kontā notiek tieši pretēji procesi. Es atzīstu, ka esmu vāja un nespēju turēties pretī tik izdevīgiem pirkumiem. Varētu būt, ka man ir 6 jaunas kleitas un 3 jauni svārki, 3 somiņas, vēl visādi krekliņi, daži džemperi un tādas lietiņas, bet tiem skaitu grūti pateikt ;D.

Un 5dien bija līdz šim jautrākā, aizraujošākā un arī ilgākā ballīte šeit. Un man pat nevienu brīdi nebija garlaicīgi un es nedomāju par to, kā labāk savā istabā skatītos filmas vai lasītu. Ceru, ka kaut kad nākotnē tas man kļūs par normu un es beigšu būt nūģe.

Un, runājot par lietām, man rīt paliek divdesmit FAKIN’ viens! Es negribu, lai tā ir patiesība. Tas ir pārāk daudz un pārāk nopietni, un man liekas, ka man galīgi nepiestāvēs būt 21 gadu vecai, brrr.

this day will never happen again

Ir tā, ka lielāko daļu dienu tā īpaši neatceros. Nu , piemēram, man ir grūti pateikt, ko es darīju pagājušajā ceturtdienā vai ko ēdu vakar pusdienās. Bet ir tādas dienas, kuras atceros visādos sīkumos. Nezinu kāpēc, varbūt tās ir vienkārši pietiekami dīvainas dienas, lai iespiestos atmiņu krokās.
Pie šādām dienām jāpieskaita arī 5.novembris pirms 4 gadiem, jeb tālajā 2006.gadā, kad bija tikai nesen sākusies vidusskola, mēdzu pakoklēt un manā ikdienas apģērbu klāstā vēl ietilpa bikses.

(Tagad ieslēdzas melnbaltais režīms un sākas atmiņu aina.)

5.novembris, piektdiena, skola todien beidzās agri, vai arī visi kā vienmēr bastoja pēdējo fiziku. Mēs ar Anniju bijām nokoordinējušas, ka vēlāk visi iet uz "Boratu". Nu tā ka tiešām daudz cilvēku, 14, ja nemaldos. Tā kā skola beidzās tik agri, mums nebija ko darīt kādas stundas 6 vai 7. Bet tas tolaik nebija nekas jauns un mēs pratām arī pavadīt 8 stundas, darot neko un gaidot ballīti. Tā kā mēs bijām atbildīgās par biļetēm, tad gājām laicīgi nopirkt un pēc tam sēdējām Čilli picā, es ēdu auksto zupu, un mēs plānojam kur katrs sēdēs. Pēc tam gājām iepirkt Stockmannā pārtiku un es nopirku kaltētus ananasus un papaiju, kas tobrīd man bija ļoti cieņā un bieži vēderā. Tad mums vairs nebija īsti ko darīt un mēs gājām sēdēt pie zāles. Kaut kādi pazīstami gāja garām un prasīja, uz kuru filmu mēs ejam, mēs teicām, ka uz Boratu. Izrādījās, ka viņi arī, tikai uz vienu seansu ātrāk. Tā mēs tur sēdējām ilgi un iemācījāmies visas filmu reklāmas no galvas, un es ļoti centos, lai neapēstu visus savus ananasus.
Tad bija Borats un visi ļoti smējās, bet man smieklīgas likās tikai kādas 3 vietas, es laikam nesapratu tos jokus. Pēc kino es ļāvos pierunāties doties uz 2 bijušo klasesbiedru dzimšanas dienas pasākumu. Tagad to atceroties, tā neliekas laba doma, jo tā izvērtās par reizē sliktāko un jocīgāko (ok, varbūt otro jocīgāko, jo tikko atcerējos tā paša gada vasaru, Kurmi ar ragaviņām pa trepēm un apmaldījušos Niklāvu mežā) ballīti mūžā.
Vispirms, protams, vajadzēja iegādāt kādas veltes jubilāriem, tāpēc devāmies kolektīvi uz GC, kur beigās palikām pie kaut kā tik oriģināla kā viskijs. Tā nu mēs gājām pie abiem jubilāriem, kuri bija izdomājuši svinēt Ivara omītes dzīvoklī. Protams, bez Ivara vai Ivara omītes, jo, kā izrādījā, Ivars vienkārši bija naivi atstājis savas atslēgas kādam, kamēr pats atradās ārpus valsts. Paspējām tur sabūt kādu pusstundu, kad sāka zvanīties kaimiņi un teica, ka saukšot policiju vai zvanīšot Ivara omītei. Nezinu kas gan būtu sliktāk, bet to arī nenācās noskaidrot, jo raitā solī devāmies prom visi. Pēc kādām 20 minūtēm salšanas ārā kādam radās spīdoša ideja braukt uz Siguldu, jo tur, redz, bija pieejams tukšs dzīvoklis. Daži gan izšķirās par labu došanai māju vai centra virzienā, bet mēs tāds bariņš skrējām uz pēdējo autobusu, kas mūs aizvestu uz superīgāko ballīšu vietu visā Latvijā. Nu tikai nē.
Uz autobusu paspējām knapi, bija pilns un nācās stāvēt kājās, bet tas netraucēja dažiem jau pa ceļam pabaudīt grādīgās dziras un pakrist uz nerviem nabaga nogurušajiem pilsoņiem, kas pēc smagas darba dienas devās mājup. Īstenībā es todien jau biju iztērējusi visu naudu, man man makā bija 11 santīmi, tāpēc autobusa biļetei uz Siguldu man "aizdeva" meitene, ko es todien redzēju pirmo un pēdējo reizi mūžā. Ja kāds pazīst Līvu, kuras uzvārdam Tilde rāda sekojošus sinonīmus: drumsla, šķemba, suķe, skamba, skarbele, spirgala, lampa; tad nesakiet viņai neko, jo man nav tuvākajā laikā ieplānots atdot viņai 95 santīmus.
Tad nu mēs beidzot nokļuvām Siguldā un brīdī, kad noskatījāmies kā autobuss pazūd tālumā, viens no jubilāriem saprata, ka nav paņēmis no autobusa savu mugursomu. Strauji izplatījās runas, ka tajā somā esot bijusi mūsu mērķdzīvokļa atslēga, kas nozīmētu, ka mēs esam Siguldā, ārā ir auksts, ir aizgājuši pēdēji transporti un mums nav kur iet. Tā mēs tur stāvējām un salām, kamēr daži nostopēja autō, kas brauca pakaļ autobusam un atguva somu, par ko šiem laipnajiem cilvēkiem tika atlīdzināts ar vienu no viskija pudelēm.
Bija auksti un man skaļi klabēja zobi, tāpēc viens no bariņa, kas jau autobusā bija tā sasildījies iekšēji, iedeva man savu milzu jaku un palika nebiezā džemperī. Tā nu mēs gājām raitā solī uz solīto dzīvokli, man mugurā bija mētēlis UN jaka un es izskatījos smieklīgi, un man tāpat bija nejēgā auksti.
Kad beidzot nonācām dzīvoklī, protams, ka nekāda ballīte tur tā arī neiegriezās. Tie gudrākie uzreiz aizgāja gulēt, jo vietas tur nebija sevišķi daudz. Pasēdējām daži un bija tā diezgan nožēlojami. Tā kā gulēt kur nebija, skatījāmies ar Niklāvu televizoru un ēdām čipsus. Rādīja 28 Days Later un Niklāvs man tulkoja un skaidroja, kas notiek, jo: a) nokavējām sākumu; b) es nesapratu krievu valodu. Krievu valodu es gan nesaprotu joprojām, bet, man liekas, ka saprotu vismaz nedaudz vairāk tomēr. Pēc tam bija The Amityville Horror un man pat bija drusku bail, tā ka sanāca šausmeņu minimaratons, ko toreiz es varbūt vēl nepratu novērtēt, jo nebiju tā aizrāvusies ar šo žanru. Tad sākās kāds no visiem Rokijiem, un nepaspēja vēl sākuma titri beigties, kad jau migu ciet.
Gulēt gan nebija kur, tāpēc palikām tur tā sēžot uz dīvāna. Segties ar ko arī nebija, kāds pat jau bija paspējis paņemt manu mēteli, tāpēc aukstumu nācās kliedēt ar kāda cita jaku, kas nebija mīksta un pūkaina un nesmaržoja pēc Lenor alpu svaiguma. Bet iespringt par neērtajiem apstākļiem tāpat nebija jēgas, jo pēc stundas bija jāceļas un jābrauc ar pirmo vilcienu mājās, kas, iespējams, bija tā vakara gudrākais lēmums.
Gājām uz vilcienu, bija nejēgā auksti un bija pirmais sniegs.

Tāds nu bija 2006.gada 5.novembris un, iespējams, nožēlojamākā ballīte manā dzīvē.

shrinking universe

Es atdotu vienu no saviem nākotnes bērniem par to, lai šī vasara nekadnekad nebeigtos.
Jo tik ļotļoti lieliski viss ir bijis. Tik spilgti un piepildīti un vēlreiz vienkārši LIELISKI, ka šobrīd man gribas vienīgi sēdēt un skumt, un klausīties sad pleilisti iekš stereomood.
Šis laikam būs grūtākais mācību iesākums manā nemaz ne vairs tik īsajā mūžā, jo uz skolu parasti augusta beigās jau sāka gribēties, un pagājušogad es vēl nezināju, ko gaidīt no universitātes, un bija tāda excited sajūtiņa par visu jauno. Tagad es zinu, kas tur mani sagaida un man nepatīk tas, ko zinu.
Šodien, kad dabūju lekciju sarakstu, atkal sāka griezties plānošanas zobratiņi un varēja just, ka 3 mēnešus šie ir atpūtušies, jo šobrīd man nav ne jausmas kā lai visu saplāno un sakārto ideālā sistēmā. Un es nespēju veiksmīgi funkcionēt tādā bezsistēmas stāvoklī.

Mierinu sevi ar to, ka septembris būs tik pārpildīts ar visādām lietām, ka paies nemanāmi, nesāpīgi un zibenīgi. Un tad vēl tikai 4 mazi mēnesīši.

Ai, labi, pačīkstēju drusku un pietiek. Tagad daži pozitīvi fakti, lai pasaulē valdītu līdzsvars:
- redzēju NIKOLAJU PUZIKOVU!
- saraudināju bērnu
- biju aktīva karsēja
- noskrēju nakts skrējienā
- pabeidzu Viktoru Igo lasīt
- dabūju studiju maksai atlaidi
- ēdu šodien "Karlsonu"

Un es apņemos censties darīt tā, lai sirdī vasara nekad nebeigtos. Un ceru, ka ar šo apņemšanos ies labāk kā ar apņemšanos pirms gulētiešanas neskatīties šausmenes un disturbējošās filmas.

the princess is in another castle

Filozofijas eksāmens nebija jauks. Tests it kā un pastāv iespēja uzminēt, bet šo iespēju nācās izmantot parāk bieži tomēr, jo nu tiktik piņķerīgi un nepatīkami jautājumi, un vēl tas, ka vienmēr pastāv variants "neviens no variantiem". Man nepatīk, ja testos ir tādi varianti, jo tas rada pārāk daudzus "āķīgos" jautājumus.

Tieši pirms eksāmena, stāvot un gaidot, dabūju redzēt vienu no trakākajiem video, kādu esmu jebkad redzējusi, un te ietilpst arī slavenais "2 girls 1 cup". Tos beigu skatus ilgi nevarēju aizmirst. Nekad nelekšu atklātnēs ūdenstilpnēs no augstumiem. Nekad.

Man nepatīk ziema un slidenie ledus + izkusis sniegs + vēl kaut kādas vielas savienojumi. Šodien ļoti neveikli paslīdēju un sāpīgi nokritu tieši uz vārīgā ceļa (nevis ceļš, uz kura nokritu, bija vārīgs, bet mans celis, homoformas, zinies). Es gan ļoti ātri piecēlos un tēloju, ka man nesāp. Nepatīk garāmgājējos redzēt to "aaaw, nabaga meitene, tu esi tik neveikla" sejas izteiksmi Bet tas tomēr ir nedaudz labāk par pretī nākošu opju izteikumiem "nu, nu, nu" un nosodošu galvas purināšanu, it kā es speciāli būtu neuzmanīga un neveikla.
Vēlāk gan pamanīju, ka esmu tomēr diezgan paasiņojusi. Biju kaut kur somā pazaudējusi salvetes, tāpēc rokas bija lipīgas ar asinīm. Viens no ziemas nedaudzajiem plusiem ir tas, ka sniegu var izmantot, lai notīrītu asinis daudzmaz.
Man ir zināma pieredze krišanas lietās, jā. Lai kā es arī necenstos, iekšēji es vienmēr palikšu meitene, kas "noripoja no jumta, atsitās pret priedi un iekrita krūmā".

Ceļā no universitātes apsriedām ar kursa biedreni mūsu kucēnu/dzīvnieku mazuļu pieredzes. Ieslēdzās smaržu atmiņa, un es ļoti spilgti atcerējos jaundzimušu papagaiļu smaržu. Nevar pat tā īsti ar neko konkrētu salīdzināt, vienkārši tāds maigums un siltums.
Dzīvnieku mazuļi ir tik super, nu kapēc viņi vienmēr nevar palikt mazi, pūkaini un maigi smaržojoši?

Vēl es šodien kārdinājos ar kleitām un svārkiem. Gandrīz jau nopirku, bet tomēr atturējos. Jūtos gribasspēka iemiesojums.

the sound of silence

1/12 no gada, kas pēc kārtas 2010., jau paskrējusi. Šis bija aši.

Secināju, ka Vonnegūtu ir foršāk lasīt nekā skatīties. Tajā viņa valodā ir puse prieka ,un filmas to vienkārši nespēj tā uzķert. Slaughterhouse - Five vēl bija skatāma, bet Breakfast of Champions gan nācās izslēgt pēc pāris minūtēm, imdb vērtējums - 4.2. jau vien par kaut ko vēsta, par kaut ko, kas nav sevišķi labs.

Ar katru dienu man arvien vairāk gribas skriet. Ja es būtu bagāta, es noteikti iegādātos skrejceliņu, bet, tā kā naudas man nav tik, cik Heidijai Montagai plastisko operāciju, jāsamierinās ar čīkstēšanu un ziemas ienīšanu. Ziemā es nevaru skriet, man nav ne piemērota ekipējuma, nedz arī kustību koordinācijas.

Pēdējā laikā cenšos sevi stingri ierobežot filmu jomā. Drīkstu skatīties tikai tad, ja esmu izdarījusi mācību lietas un darbadienās tikai vienu filmu dienā. Brīvdienās, ja ļoooti gribās, var atļauties divas. Šādus stingrus noteikumus mani mudināja pieņemt mana jaunā šī gada filmu numurēšanas kārtība. Nu jā...khemm...janvārī ir bijis diezgan daudz, manuprāt. Ja pagājušonedēļ nebūtu stājušies spēkā šie noteikumu, droši vien te runa būtu par trīsciparu skaitli.
Man patīk filmas, tas nav nekas jauns ;DD

Un es jūtos piekrāpta, jo izrādās, ka Catching Fire, kas ir Hunger Games otrā daļa, latviski iznāks tikai maija sākumā. Ļaunie, melīgie Zvaigne ABC cilvēki, kas solīja februārī.

Un, runājot par februāri, ceru, ka tas būs jaukāks par janvāri. Visādās ziņās. Nu jābūt taču.

there's not enough couches in the world for how long I want to sleep

Ir tikai otrā īstā mācību diena, bet man jau liekas, ka es mirstu.
Tāds nepatīkams piekusums un bezspēcība.
Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka pa brīvlaiku esmu pārāk atradusi no tā visa procesa vai varbūt vienkārši ir kļuvis grūtāk, varbūt arī tie jaunie kursi ir tādi nepatīkami padevušies. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka ko tādu teikšu, bet es gribu labāk atpakaļ vēstures, nekā darīt kaut ko filozofijai līdzīgu.
Iespējams, ka man vienkārši ir filmu trūkums organismā, jo vakar redzēju tikai vienu filmu un šodien nevienu, šņuk :(
Pie viena es arī varētu pačīkstēt par aukstumu. Vakar man aizsala pulkstenis un mūzikas vads sasala dīvainā formā, vēl es ne tramvajā, ne autobusā nevarēju lasīt grāmatu, jo nespēju novilkt savus trubultos cimdus. Un, runājot par trubultajiem cimdiem, ar tādiem bakstīt pa touch screen ir vienkārši lieliski. Un ar lieliski es šoreiz domāju tilzi un neērti.

Īstenībā gan jau, ka man ir arī kādas pozitīvas lietas sakāmas, bet tas pilnībā sabojātu šī ieraksta čīkstīgo dabu.

each morning I get up, I die a little

Vakar kustību festivāls bijušajā skolā, kuru bariņš absolventu apmeklējām. Varbūt, ka man kādreiz bija sliktāka saprašana par to, kas ir laba uzstāšanās, bet es gan vairāk sliecos domāt, ka tur tā kvalitāte un izdoma ir smagi kritusies. Dažas dejas bija tik nepatīkamas, ka es pat nespēju novērsties, jo TIK slikti, ka interesanti skatīties, kas tur tālāk notiks un kādas jaunas tizluma pakāpes tiks sasniegtas. Plusiņš jāliek skolotāju priekšnesumam, kur bija tik ļoti super puffffīgi polietilēna maisiņu svārki.
Esot tā skolā, sentiments mazliet trāpīja. Jo tur tomēr tik daudz kas bija tā mīļi, jauki, pazīstami un viegli. Pietrūkst tā visa. Toties nepietrūkst daudz mazu kliedzošu bērnu, kas ēšanas starpbrīdī skrien uz ēdnīcu un ir mazi un tieši tik riebīgi, ka negribas viņiem pieskarties.

Pēc skolas nedaudz Brenguļu alus. Man vispār alus nemēdz sevišķi garšot, bet šis pat man ir jāpaslavē un jāatzīst par varen labu esam.

Vēl vakar nedaudz kursa ballīte Jelgavā. Diezgan jauki tā.
Jau esvairsneskaitukuroreizi jautājums man par to, vai kādreiz velku bikses. Nu bāc, ja katru reizi, kad man kāds to pajautā, es dabūtu keksiņu, es tagad jau normāli varētu piebarot Prelīnu. Un tie, kas zina, kas Prelīna ir par zvēru un ko viņa ēd, nu pareizāk gan CIK viņa ēd, saprastu, cik bieži man jautā bikšu jautājumu. ;DD
Mīnuss ļoti neērta gulēšana un salšana no rīta, jo, kā izrādās, sedzos ar kaut kādu pledveidīgu apmetni (?), nu kaut ko, kam ir visādas jocīgas ļerpatas un formas un nevar saprast uz kuru pusi lai griež to brīnumu.

Bet, neskatoties uz vakardienas visnotaļ pozitīvajām aktivitātēm, esmu diezgan nomākta kopumā. Iespējams, ka pie vainas tas, ka pirmdien atsākas aktīvas mācības un es neesmu pārliecināta, ka redzu jēgu mācībām vispār. Sajūta, ka vajag kaut ko pavisam citu. Nezinu gan ko, varbūt kaut kur tālu prom darīt ko tādu, ko es šobrīd pat iedomāties nevaru. Bet varbūt man vienkārši jābeidz lietām meklēt jēgu.

the seasonal lethargy

Es nesaprotu, kas šodien notika. Es vienkārši neizdarīju NEKO. Nu, protams, ja neņem vērā 4 filmu noskatīšanos un jauna seriāla sākšanu. Vienīgi uzrakstīju 1 lapu referātam, kas ir diezgan nožēlojami.
Riktīgi sāk palikt kauns par to, cik sliiiiinka esmu.
Man pat tagad ir slinkums te rakstīt lietas.
Dammit!

the state of being angry

Šobrīd man pietrūkst ierastā miera, pārāk dusmas par visādiem tiešām sīkumiem. Cik gan tizli ir tas, ka mani pilnībā no pacietības izveda printeris, kuram labpatikās čakarēties, kad centos izprintēt referātu? Pēc tam vēl vairāk dusma uz skavotāju, kurš arī nedarīja savu darbu KALPOT MAN un, kad sāka darīt, izrādījās, ka ir par vārgu, lai saturētu kopā lietas. Ja mani tik ļoti var nokaitināt biroja iekārtas/kancelejas preces (kādā vienotā kategorijā vispār ietilpst printeris un skavotājs?), tad man bail iedomāties, ko varētu izdarīt reāli cilvēki.
Šitās ir tā pārākā miera sekas, ka es saku!

Vēl mani šodien kaitināja izglītības ministre, un es pat negāju tajā gājienā, redzēju nedaudz pa TV un tā attieksme likās vienkārši riebīga. To viņas smaidiņu gribējās nedaudz paretināt.

Un vēl par visādiem miljons sīkumiem dusmojos. Un tagad es dusmojos par to, ka neatceros, par ko biju dusmīga. Jaunas tizluma pakāpes? ;D

Bilde veltīta Tatjanai.

shleep

Pirmo reizi mūžā biju tā tagad pa dienu vannā. Tagad knapi varu pakustēties, liekas, ka organisms apjucis un domā, ka jāiet gulēt. Pārāk liels miers kaut kā ;D
Stulbi īstenībā, jo miegs it kā nenāk. Jāizmēģina powernap varbūt vienīgi.

ennnnvy

Piezīme sev: Tu esi šausmīgi skaudīga. Vai tiešām ir tik neiespējami justies priecīgai arī par citu veiksmītēm?

Stulbistulbistulbi