got me out here in the water so deep

Es jau biju tā naivi iedomājusies, ka šogad būšu uzveikusi ziemu, nevienu reizi nebučojot ledu un sniegu, bet šeku reku par ātru sapriecājos. Paspēja šī mani vēl noķert un viņdien uztaisīju graciozu pusšpagatu piemājas milzu peļķē. Bet, ja vēl par manu labāko draudzeni ziemu, tad šobrīd jau gandrīz oficiāli esmu to pavadījusi uz Rīgas lidostu uz tik drīzu neredzēšanos. Tagad visādas krāsiņas ieviešas acīs un nagos, un skapī , un visur. Bet kopējā ziemīgā bilance iet ar plusa zīmi – vienīgais kritiens nāca vēlu un tieši tik graciozs, ka Šmilze lepotos (bet īstenībā gan dusmojas, jo man ir aizliegts smieklīgi krist bez viņas klātbūtnes, ko es tiešām, nu tiešāāāāām cenšos ievērot); kā arī rudenī dotie solījumi par sildīšanu ziemā no dažu koallācīgu indivīdu puses tika godam turēti, tik labi turēti, ka tagad ir pierasts pie noteiktas siltuma kvotas un, ja tā netiek izpildīta, salst neatkarīgi no āra temperatūras.

Bet pavasaris atver visādas čakras. Iet ciet pat biežāk nekā parasti. Vakar mani uz ielas panāca vīrietis no Holandes, kurš stādījās priekšā kā Ahmets, lai izteiktu savu šoku par to, ka es izskatoties „Southern European” un nevis tā kā no šejienes un gribēja zināt, vai man ir zelta zivtiņa. Tātad es pavisam noteikti neesmu vienīgā, kurai iet ciet. Bet vairāki cilvēki man ir teikuši, ka manā klātbūtnē ciet iešanas iespējamība ir krietni lielāka nekā bez tās, tur laikam kādi īpaši fluīdi vainojami.

Vēl ir pienācis pats pēdējais laiks drusku pārdzīvot par straujās novecošanas faktu un pievērsties cīņai ar slinkumu bakalaura jomā.

Šodien pozitīvā šoka diena, bet nu redzēs kā būs.

Tā kaut kā.

that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

the crowded life

Pēdējā laikā kaut kas galīgi nav lāgā ar manu auru, jo tur ir parādījies kaut kas tāds, kas bērniem ļoti patīk. Man liekas, ka pilnīgi visi pēdējā mēneša laikā satiktie bērni ir man metušies virsū, likuši ar viņiem spēlēties, visādi ņurcījuši un mīļojuši. Pēc šīm brīvdienām tas pat ir rezultējies nelielās traumās, jo mugura sāāāp un galvas grozīšana arī dara sāpes sprandai. Nu neesmu es tik stipra, lai nēsātu apkārt 8 gadīgu puiku un kautos ar viņu. Ja man tie bērni vēl tik ātri neapniktu, būtu pavisam lieliski. Bet nu es vismaz atšķirībā no Kičijas nedomāju, ka mazus bērnus var nogurdināt pirms iemidzināšanas tos pakratot. Viņa būs lieliska māte, nudien ;D.

Bet vispār bija jaukas brīvdienas ar sporta spēlēm. Tas nekas, ka nebūt nebijām čempionu komanda. Tik traki sensen nebiju izdejojusies. Nu tā, ka viss slapjš pilnīgi. Es pat varu pieciest to, ka svētdien ļoti neveģetāro sestdienas vakariņu dēļ biju manāmi izsalkusi un gribēju braukt mājās, bet šī mana vēlme piepildījās tikai pēc stundām astoņām. Bet nav jau tā, ka galīgi garlaikojāmies visu dienu – pēc noteikta alus litru daudzuma dažos puncīšos, es, piemēram, varēju sākt nodarboties ar tādu sporta veidu kā mulšana. Nu galīgi vaļsirdīgi tie cilvēki kļūst, zinies!

Mani tikai uztrauc, kā es pēc šīm izklaižu/dīkdienības nedēļām spēšu atgriezties unī. Man liekas, ka septembris būs tāds pamatīgs hardcore ar uni un jauniem kopsavilkumiem, ar praksi, ar kursa darbu un vēlēšanu kampaņu arīdzan. Un, protams, nedrīkst aizmirst arī visas jaunās seriālu sezonas un pavisam jaunos seriālus, kas būs jāiečeko. Vēl tur pa vidu būtu vēlams atrast vietu kādām fiziskām aktivitātēm. Bet, ja jau es nenomiru 9.klasē, kad katru rītu cēlos 5:45, mājās biju 22:00 un pa vidu man bija bijis tikai tik daudz atpūtas cik braucot autobusā, tad nenomiršu arī tagad. Kā nekā tikai 4 īsti mēneši būs atlikuši! :)

flaws and all

Hei, kas notiek ar pasauli? Kur ir tā meitene, kas filmās neraudāja PRINCIPĀ? Kas ar neizpratni skatījās uz noraudātajām sejām pēc „The Notebook” un „A Walk to Remember” un par to tikai ņirgājās?!? Es ne tikai gandrīz sāku raudāt veselas 2 reizes pēdējā Harijā, bet arī vieglās, romantiskās filmas brīžiem ļoti velk uz tādu šņuk.

Laikam būs vien taisnība tiem dažiem, kas man mēģina iestāstīt, cik ļoti es esot mainījusies, jo agrākās ledus sirds vietā tagad ir visādas emocijiņas. Bāc, nu! ;D Kur lai es lieku šo jaunatklāto jūtelību, ko? Un kas būs nākamais – es staigāšu biksēs un zaudēšu pēdējās sarkasma paliekas varbūt?

the truth is born in strange places

Mazs akmentiņš no sirds ir novēlies un drusku vieglāk elpot tagad ir. Tas nekas, ka vajadzēja veselu dienu, lai saņemtos uzrakstīt nelielu atvainošanos.
Tagad tikai jāsadomā, ko varētu darīt lietas labā, lai arī pārējā akmeņu kaudzīte sāktu sarukt, citādi smagi visu laiku nēsāt līdzi.

alright, everything is alright

Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.

Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.

Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.

BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...

Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.

everything goes

Tik sensen nekas nav ticis rakstīts. Bet nav jau arī gluži tā, ka pa šo laiku būtu notikušas visādas nenormāli aizraujošas, šokējošas un „wow, šis notikums pilnībā mainīja manu dzīvi” lietas. Joprojām daudz skatos filmas, joprojām dzīvojos diezgan harmoniski, joprojām visādi grupu darbiņi, pie kuriem laikam pat esmu nedaudz pieradusi. Iespējams, ka man ir arī kāda jauna kleita.
Maljorka bija ļoti naaaais – tāds mieriņš ar daudz peldēm vēsā Vidusjūrā, cepšanos pie jūras vai baseina, ja pie jūras par aukstu vai vienkārši slinkums iet, nēēēnormāli garšīgām olīvām lielos daudzumos, drusku sangriju un ikvakara kāršu spēlēm (un te mēs arī redzam, ka vidusskolai reāli BIJA jēga, jo er cē hā vē meitenes kaut kā aizdomīgi maz zaudē kārtīs, ikdienas treniņi tomēr atmaksājušies). Un kaut kur pa vidu tam visam es pat paspēju pazaudēt savu aristokrātisko bālumu.

Un kaut kur pa vidu tam visam es arī paspēju tā nedaudz sabīties. Sabīties par to, cik visi man apkārtesošie ir pieauguši. Sarunas par bērnu vārdiem, precībām un tādām lietām man uzdzen tādas mazas, iekšējas panikas lēkmītes. Es vienkārši nesaprotu, pa kuru laiku aizgāja bērnība. Vai ir bijusi kāda slepena sapulce, kurā visi mani vienaudži ar satikušies un pēkšņi nolēmuši „hei, būsim pieauguši un nopietni”? Ja tā, tad man liekas, ka ir notikusi sazvērestība un es netiku ielūgta! Un tad vēl visi tie karjeras plāni – kur nu kurš mācīsies maģistros un kā viss jau pa pakāpieniem sadomāts. Man joprojām šajā ziņā nav nekādu ambīciju un plānu, un mani tas biedē vairāk kā Frenks, kad pirmo reizi skatījos Donnie Darko.

Bet nav jau tā, ka es visu laiku ļoti raizējos un baidos. Mani iepriecina, piemēram, tādas mazās lietas kā Harija maratons. Es vismaz te neesmu vienīgā nūģe, un tad nu mēs līdz pēdējās (ŠŅUK!) filmas iznākšanai laižam cauri visas 7 vecās filmas un skatāmies, kā mazulīši izauguši. Pagaidām esam pabeiguši pirmās divas daļas. Izrādās, ka tomēr nav tā, ka baigi daudzas reizes būtu redzētas, neskatoties uz to, ka katros Ziemīšos rāda pa tē vē.
Domājām te, kurš būtu kurā namā, un gan pēc iekšējā balsojuma, gan GARA testa izpildīšanas es dabūju Slīdeni. Ak, kāds pārsteigums! Kurš gan to būtu domājis, ka es neesmu cēla un drosmīga pasaules glābēja, kas izmantos jebkuru izdevību upurēties kāda cita labā kā to tik ļoti patīk darīt Grifidoriem?

Un, neraugoties uz to, ka man šeit kopumā ļoti patīk, man tomēr gribas mājās beidzot.

Āāā, un pēc šīs bildes man vairs Dženifera neliekas tik nepiemērota Katnisas lomai iekš Hunger Games filmas.

the burning water

Pēdējie nujaugandrīztrīs mēneši ir bijuši tādi uzdzīves pilni. Tāpēc ir pēdējais laiks sākt par sevi nedaudz vairāk padomāt. Ar to es domāju ēst labāk un atrast laiku paskriet vismaz pāris reizes nedēļā un pastaigāt uz vietējo gymu, kas, starp citu, ir smieklīgi lēts – 28 eiro par 4 mēnešiem. Citādi man tāda sajūta, ka esmu galīgi izlaidusies. Mājās tomēr ļāvos sportatkarībiņām, šeit kaut kā nav sanācis. Vienu reizi jau skriešanu te iemēģināju un diezgan tā jauki. Skrienot tā vēlreiz pārliecinājos, ka te tiešām ir tādi galīgi lauki, visādas atbilstošas smaržiņas/smaciņas un vietējās „fermas”. Man pat liekas, ka vietām te ir vairāk lauki nekā manā apkārtnē iekš LV, un, ņemot vērā, ka es dzīvoju Bišumuižā, tad tas ir tā spēcīgi teikts.

Un atkal ir uznācis tas miera laiks. Man patīk miers, bet šobrīd tāda sajūta, ka viss ir pārāk mierīgi. Daudz skatos filmas un nemācos neko, jo tādas ekstras kā grāmatas man nav nevienā priekšmetā. Tā kā man pietrūkst nelielas drāmas devas dzīvē, dramatizēju par visādiem sīkumiem. Šonedēļ, piemēram, stresojos un pārdzīvojos par cauro riepu, kas vispār nebija nekas traks un Mārciņam tās sataisīšana prasīja pavisam mazāk laika kā man pusdienu pagatavošana. Šonedēļ es arī secināju, ka laikam es esmu tā, kas visvairāk dabū braukt uz bagāžniekiem. Man liekas, ka savas visas līdzšinējās dzīves laikā neesmu tik daudz laika pavadījusi uz riteņu bagāžniekiem kā pēdējos 2 mēnešos. Bet nu es nesūdzos, esmu pat beidzot iemācījusies sēdēt tā, lai ir ērti, un kājas nelien spieķos.

Beidzot arī izskatās, ka atlaides te būs beigušās, citādi jau pēdējā laikā mans skapis bīstami pildās, kamēr bankas kontā notiek tieši pretēji procesi. Es atzīstu, ka esmu vāja un nespēju turēties pretī tik izdevīgiem pirkumiem. Varētu būt, ka man ir 6 jaunas kleitas un 3 jauni svārki, 3 somiņas, vēl visādi krekliņi, daži džemperi un tādas lietiņas, bet tiem skaitu grūti pateikt ;D.

Un 5dien bija līdz šim jautrākā, aizraujošākā un arī ilgākā ballīte šeit. Un man pat nevienu brīdi nebija garlaicīgi un es nedomāju par to, kā labāk savā istabā skatītos filmas vai lasītu. Ceru, ka kaut kad nākotnē tas man kļūs par normu un es beigšu būt nūģe.

Un, runājot par lietām, man rīt paliek divdesmit FAKIN’ viens! Es negribu, lai tā ir patiesība. Tas ir pārāk daudz un pārāk nopietni, un man liekas, ka man galīgi nepiestāvēs būt 21 gadu vecai, brrr.

these streets will make you feel brand new

Negribētos tagad tā melot un teikt, cik viss liekas skaists un puķuzirņu smaržas piepildīts (rozes puķuzirņus neuzvar, smaržas ziņā noteikti vismaz), ir grūti tā. Ir tā, ka gandrīz katru dienu vismaz reizi uznāk tāds brīdis, kad ir jācīnās pret asaru kanālu nelicenzēto pašdarbību. Es vienkārši nekad neesmu bijusi tik ilgi projām no mājām, no savas drošās un ērtās vides, par labu nenāk arī tas, ka unī īsti nesaprotu lietas. Es nesaprotu telpu un korpusu numerāciju; nesaprotu mājasdarbus; nesaprotu, kur man tie mājasdarbi būtu jānodod, ja es būtu tos pietiekami izpratusi un izpildījusi, „drop in in the pigeon hole” man neizsaka kādu baigi konkrēto vietu pagaidām; kā arī neatceros savu grupas biedru sejas (jā, šeit ir daaaudz grupu darbu, tāpēc man ar steigu jālauž sava nepatika pret darbošanos komandā, ak, es, individuālā individuāliste).

Bet tagad jau ir kaut kā labāk, varbūt par labu nākušas ļoooti elegantās vakariņas (par elegantām es saucu tādas vakariņas, kurās jāizmanto vismaz 2 ēdamrīku komplekti, un šajās bija jāizmanto veseli 3), ar kurām mūs cienāja, bet vairāk laikam tomēr mani centieni radīt vismaz kaut kādu mazāko sistēmas daļiņu. Vismaz uzrakstīju listi ar filmām, kuras vēl jāpaspēj redzēt līdz 27.februārim, kad ir OSKARI. Protams, tas neatrisina problēmu, ka īsti nav kur skatīties, bet nu par to mēs domāsim vēlāk, tagad vismaz radusies motivācija sadraudzēties ar 7.stāva iemītniekiem, jo viņiem esot rūteris un televizori un viņi dzīvojot tā šiki, ak, buržujiskie buržuji.

Pirmo dienu stresi jau ir pāri un, lai gan man joprojām nav sava interneta, vismaz ir atrisināta riteņtrūkuma problēma. Tagad man ir ritenis, kurš gan nav tik meitenīgs kā es gribēju, bet toties ir ļoti patīkamā zilpelēkā krāsā, ir viegli braucams, ērts, un man ir pat pieskaņota riteņasoma, kas gan izskatās kā no Bārbiju pasaules izrauta, bet man patīk. Tehnisko parametru ziņā pat labāks nekā mans mājās palikušais ritenīgais draugs. Tagad tik jācer, ka līdz jūlijam ar viņu viss būs ok un skrūves nebirs ārā. Tikai tad man vajadzēs, lai mani uz mājām ved personīgais busiņš, kurā sakrāmēt visas mantas, kuras žēl atstāt. Tā ka šoferi drīkst jau savlaicīgi pieteikties, izskatīšu CV un motivācijas vēstules un izvēlēšos piemērotāko kandidātu (hint: patīk ilgi runāt par filmām; klausīties meitenīgu mūziku; neiebilst pret biežām tualetes pauzītēm; nedusmojas, ja es karti skatos no otras puses un tamdēļ dodu nepareizus norādījumus par pareizajiem/nepareizajiem virzieniem).

Beidzot arī izdevies bezpersonisko un ne visai glīto istabu padarīt jaukāku. Nu ja ne gluži eleganti skaistāku, tad vismaz jautrāku noteikti, jo tagad man te ir improvizētā „tapete”, jebšu dāvanu papīrs sagriezts lielākos un mazākos laukumos. Tagad te valda fermas tēma – tur ir ēzelis ar zaķa ausīm, govis, cūkas un arī „mans tētis” jebšu vienkārši vīrietis ar ūsām, vienkārši Mārciņš visus, kam ir ūsas, dēvē par manu tēti. Izņemot vienīgi mani, jo es esot savs tētis bez ūsām. Tā ka tagad man jādala sava seja ne tikai ar māsīcu (čau, Marij!), bet arī ar tēti. Ja cilvēki man tā turpinās līdzināties, drīz man būs viena no tām „biežajām” sejām.

Bija arī pirmā ballīte Avantgardiskajos apartamentos (īstenībā bija arī otrā un trešā, bet man patīk bastot ballītes tad, kad man labpatīkas labāk darīt ko citu), kas bija tīri ok. Tikai nepierasti agri beidzās – ap kādiem 4iem. Pēc tam mēs praktiskās, strādīgās latviešu meitenes palīdzējām apakšējā stāva sargam uzkopt/nokopt visu, kas ietvēra to, ka savācām pāri palikušos aptuveno 40 aliņus, 3 vīnus, pāris kōlas un vēl šādus tādus labumus. Dzīvē tādas lietas noder. Tā kā bija nepierasti agrs lai dotos gulēt un bija pietiekami daudz praktisku labumu lai to nedarītu, uzspēlējām vēl ar bulgāru skaitīšanas spēli 5 valodās. Ironiskā kārtā Kristai visgrūtāk vedās tieši ar latviešu valodu, bet tās jau ir detaļas, kurās neiedziļināšos ;D

Īstenībā jau man ar katru dienu te iepatīkas arvien vairāk, tā ka būs jau labi.

P.S. Man vairāk jākomunicē ar cilvēkiem, es to apņemos darīt. Vēl es arī pārāk daudz raizējos, bet šaubos, ka apņemšanās te varētu ko līdzēt.