the frozen light

Man ir apnicis tas sasodītais aukkkstums. Es visu laiku čekoju laika ziņas un uztraucos par to, ko lai velk ;D Man nepatīk sajūta, kāda rodas, kad aizsalst acis, un man patīk just visus savus 20 pirkstus. Bet nav ko daudz čīkstēt, skaitu dienas līdz pavasarim – pat, ja tas reizē nozīmē tādu nomācošu novecošanas faktu. Es vēl neesmu gatava pāriet vecumā, kurā abi cipari ir vienādi. 11 vēl bija fun, bet 22 jau ir sasodīti nopietni tomēr.

Ja par relevantākām lietām, tad varu teikt, ka Oskaru listes ietvaros noskatījos The Iron Lady un man tiešām būs pārsteigums, ja Merila Strīpa par šito nedabūs oskarvīriņu. Man gan vēl ir atlikusi viena neredzēta filma no labākās aktrises kategorijas, bet nu šito tiešām būs grūti pārspēt, ka es jums saku!

Brīvdienās bija tīri interesanta REĢIONĀLĀ KONFERENCE (jo bez Caps Lock un Gatōna balss izkliedzot šos vārdus šo vārdu salikumu vairs nevaru iedomāties). Gatavojāmies salam, bet nesalām pat pie -34(ar dažiem izņēmumiem, kam laikam ledus sirds vietā); baidījāmies no trakiem, puskailiem policistiem; daži centās izprast lauksaimniecības nianses; neļāvām citiem dažiem vilkt ārā; ēdām bubertu (tagad man šim procesam ir tik spilgts vizuālais materiāls, ka es pieļauju, ka šī bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā ar šo brīnumu) un tas īsumā arī viss.

Vēl man vakar bija galīgi jauki vārda svētki.

Vēl man ir jauns gym buddy, kam ir potenciāls kļūt par manu visu laiku labāko gym buddy. Nopietni. Maaaaan patīk (:

Dažreiz es ļoti sāku raizēties par lietām, bet dažreiz man liekas, ka viss taču būs labi. Tā kaut kā.

the deal with the universe

Nupat jau ir tas laiks, kad sāku sajust, ka tuvojas vasara. Kas ir rādītājs? Pamazām un pavisam nemanāmi manā garderobē parādās tumšzilas lietas. Jau vairākas vasaras tumši zils ir tāda mana krāsa. Tas galīgi nav speciāli, un tumši zilo lietu iegāde netiek plānota. Parasti tas tā dabiski vienkārši notiek. Kaut kā liekas, ka tā ir krāsa, kas vasarai piestāv vislabāk, un tad, kad mugurā ir kaut kas tumšzils, uzreiz tāda sajūta, ka es arī piestāvu vasarai un esmu maza daļiņa no tā mākoņu viegluma un ezeru dzidruma.

Tad nu vasaras beigās, kārtojot skapi, var sajust šīs krāsas dominanci; atliek vien izskaitīt visas zilās kleitas, svārkus, krekliņus un džemperīšus un secināt, ka „man taču ir sasodīti daudz tumšzilu drēbju!”.

Bet citiem gadalaikiem es uzreiz nevaru tā iedomāties konkrētu krāsu. Varbūt viņi nav pelnījuši tādu pagodinājumu.

Mēs, sportiskie letiņi, esam sākuši apmeklēt vietējo gymu. Kaut kas pilnīgi citāds nekā Latvijā ierastie sporta klubi, tāds studentu variants - 28 eiro par 4 mēnešiem, kas man liekas vienkārši smieklīgi maz. Latvijā es tikpat maksātu latos un mēnesī. Tik jauki kā manā mīļumīļajā Panattā gan noteikti nav, bet nu man tāpat patīk. Bet pirmajā reizē, kad iegāju zālē, kur bija aptuveni 70-80 sievietes, kas nikni spārdījās nodarbībā powerkick, bija tā drusku jocīgi.
Pirmajā reizē kursabiedrene pēc nodarbības teica „Dace, you have very muscular legs! What sports do you do back at home?” Un man bija tāds bišku fuuu*k, jo „muscles are for boys” un man nepatīk, ka kājas ļoti sakačājas un tad nevar iestūķēties nevienos garajos zābakos. Bet nu ko lai dara, ja pat dienās, kad „bastoju sportu”, sanāk sportot, jo 10 km ar riteni ir ikdienas maršruts, ko nākas mērot tā vai tā.
Zumba toties man likās diezgan fun, citiem gan nepatika, bet nu man liekas jautri tādas smieklīgas deju kustības un tresīšanas. Tu aizej, izlēkājies un vēl sasmaidies par to, cik tizli tev sanāk! Nu labi, varbūt dažas kustības ir pārāk smieklīgas, piemēram, spanking ;D

Un vēl, runājot par sportu, aizvakar es biju nedaudz dusmīga un aizvainota par šādiem tādiem sadzīves sīkumiem, tāpēc gāju skriet, lai izvēdinātu/izsvīstu tās sliktās emocijas. Laikam biju ļoti dusmīga, jo laidu kur acis rāda tālu, tālu prom. Tā kā man patīk tāda apļveida kustība, kas nozīmē, ka, ja ir iespējams, jāatrod cits ceļš kā tikt atpakaļ, nelietojot to pašu turpceļu, sanāca tā diezgan traki. Biju kaut kur ļoti tālu prom, īsti vairs nezināju uz kuru pusi ir mājas un to, kurā valstī esmu, arī vairs īsti nezināju, jo kaut kā tās vietas sāka izskatīties pēc Beļģijas mazajiem ciematiņiem. Tad nu man radās doma, ka, redz, noskriešu 1 stundu (ko es agrāk nekad nebiju darījusi, maksimāli kādas minūtes 40 varbūt) un tad vienkārši iešu un meklēšu ceļu uz mājām. Bet nu veiksmīgi atradu ceļu, kas mani aizveda uz mājām un kopā noskrēju 1 stundu un 5 minūtes. Citiem gan jau tas vispār nav daudz, bet man tā stundas pārvarēšana lika domāt, ka es varbūt tomēr esmu stiprāka nekā es domāju. Vislabākā atziņa beigās bija tā, ka es sapratu, ka reāli varu arī vairāk. Būtu taču tik stilīgi, ja es varētu skriet kādas 2 stundas tā vienkārši. Tas tad ir manā plāniņā tagad.

Bet, ja par ne tik veselīgiem priekiem, tad vakar pirmo reizi mūžā ēdu Ben&Jerry’s saldējumu un wawowiwa, tā manta ir kaut kas galīgi labs! Vēl man vakar pateica „Dace, you’re one of the most sarcastic people I know” un tad es nesapratu, vai tas ir apvainojums vai kompliments, bet tā kā tālāk sekoja „”I like your attitude”, es to uztvēru vairāk labi nekā slikti. Bet nu tāpat jocīgi, jo man šobrīd tā galīgi neliekas, nav vairs kaut kā tas vidusskolas sarkasma līmenis organismā.

UN pēdējais jaunums (un arī labākais, ja), aprīļa beigās laižam uz Maljorku spring breakā, biļetes ir iebukotas un wīīīī! (:

I was born a worrier

Ar visu to nepatīkamo pagājušo gadu, kad dzīvojos tikai un vienīgi pa savu mūžīgo mācību un skumjas pelēcības burbuli, es jau biju paspējusi aizmirst, cik daudz prieka man agrāk deva sports. Tagad, kad vairs nedzīvoju burbulī, atsāku nedaudz. Gan ne tā ļoti aktīvi, pāris reizes nedēļā, nevis agrākās pāris stundas dienā, bet tāpat ir forši un pilnīgi liekas, ka ar katru kustību var sajust, kā tie endorfīni dzimst. Vispār jau bija pēdējais laiks beigt slinkot, jo citādi varētu nemaz nepirkt lidmašīnas biļeti uz Māstrihtu, bet vienkārši sākt tā laicīgi ripot.
Tas man atgādināja nesenu skatu uz ielas. Nāca pretī divas meitenes un runāja savā starpā. Viena tāda ļoti khe...khemm apaļa, ja tā var teikt. Parasti es neesmu ļauna un nesaku, ka cilvēki ir resni, bet, ja ir tā stadija, kad jau gaita ir tāda izķēmota resnuma dēļ, tad drīkst. Viņa nāk un vienkārši pēkšņi viņai no kabatas izkrīt milzu pīrādziņš. Un ir ļoti tāds jocīgs skats, un viņa pat nepamana, es apstulbu ļoti un centos ļotiļoti, lai nesāktu skaļi smieties, un priecājos, ka neesmu Niklāvs, kas droši vien būtu viņai iesmējis tieši sejā.

Vēl es esmu atklājusi, ka man ir tāda kā "nemāju" alerģija. Es nezinu kā un kāpēc tā ir, bet tad, kad es nenakšņoju mājās, man no rīta vienmēr ir ciet deguns. Mājās tā nekad nav. Varbūt mājās es dzīvoju tādā ideālā simbiozē, kur visas mazās, neredzamās baktērijiņas un puteklīši ļoti labi saskan ar maniem mikrobiņiem. Varbūt, ka tas man dzīvē kalpos kā tāds māju indikators - ja kādā vietā no rītiem deguns būs vaļā, zināšu, ka esmu pieņēmusi to vietu kā mājas. Mājas nav tur, kur ir sirds; mājas ir tur, kur ir vaļā deguns.
Vēl no atklājumiem ir tas, ka Schweppes var padarīt garšīgu jebko. Pat "Optima līnija" divcis kopā ar to garšo pēc tāda interesanta kokteiļa.
Visi šie atklājumi rodas no tā, ka nav sanākušas nevienas tādas māju brīvdienas diezgan ilgi. It kā jau tā jauki, piemēram, pagājušonedēļ bija ģimenes ballīte ar daudz spēlēm un dejām, un dziesmām tā jauki. Nu varbūt nākamā diena pašsajūtas ziņā nebija tā lieliskākā, jo nekad mūžā laikam nebiju modusies no rīta no tā, ka tik ļoti sāp galva. Bet viens Monopola raunds palīdz pat pret to, tas nekas, ka zaudēts, jo vai tad es tur esmu vainīga, ja mans izpalīdzīgais palīgs zaudē man 8 miljonus, kamēr esmu tualetē?

Bet īstenībā šonedēļ aiz visiem saulainajiem priekiem velkas pakaļ arī viena ēna. Lai kā es censtos izlikties, ka tas mani nenomāc, tas tomēr mani diezgan nomāc. It sevišķi tāpēc, ka es nesaprotu.

Gribu Hariju ātrāk!

I believe in a world of endless possibilities and I believe I'll have another cocktail, please

Hmmm, ja sestdienas ballīti mēs uzskatām par tādu vasaras iesildīšanu/iesākšanu, tad man bail iedomāties, kāda būs tā vasara. Pat nezinu, kuru no visām "odziņām" lai izceļ tā. Varbūt 11 šampju tukšošanu sveču gaismā, varbūt izmisīgos centienus no rīta tikt pāri sētai, vai varbūt faktu, ka es laikam derībās zaudēju 2 kastes šņabja, jo man bija ļoti svarīgi ap deviņiem no rīta uzstāt uz to, ka neesot tāda Papes dabas parka. Detaļās šoreiz labāk neieslīgšu.
Vakardienu man līdz ar to sanāca pilnībā zaudēt, jo pamodos tikai sešos vakarā, kad zvanīja Mārciņš un smējās par manu skaisti nodzerto balsi. Pāris stundas ar ne pārāk patīkamām sajūtām galvā paskatījos "America's Next Top Model" un atkal gāju gulēt. Jā, starp citu beidzot varu teikt, ka esmu redzējusi visas 14 ANTM sezōnas, wuhūū. Tagad pāreju pie iekavētām filmām un kaut kad arī "Lost".

Ja par tādām nopietnām lietām kā mācības, tad vismaz kādu brītiņu var uzelpot, jo studijdarbu esmu nodevusi, cerams, ka veiksmīgi. Tā nu es viņdien sēdēju RSU biblī un ļoti garlaikoti šķirstīju visus žurnālus pēc kārtas, kad pēkšņi ieraudzīju sevi. Neko tā, tikai nedaudz pārsteigums. Tas nekas, ka 2 gadus veca bilde un man par to neviens nepaziņo, ja tur blakus ir Odrija Hepberna, tad es nepavisam neapvainojos. Kaut gan manas uzacis pavisam noteikti nav tik "biezas un sievišķīgas" kā viņai.

Un, runājot par bibli, unī ir kāds cilvēks, kura dzīves mērķis laikam ir uz visiem turienes datoriem kā desktopu uzlikt Gacho bildi, kur viņš ir Essentialā ar kaut kādiem cilvēkiem. Tas jau laikam labi, ja cilvēkiem ir mērķi, pat, ja tie ir tieši tik lieliski kā Gacho popularizēšana iekš RSU.

Traki ir tas, ka rīt ir 1.jūnijs. Vēl traki ir brāļa jaunie mati.
Un rīt jāiet skriet no rīta, lai gatavotu sportisko formu "Taurenim", wuhūū. ;D

Jā, laikam tagad beidzot atgriezīšos savā daiļliteratūras pasaulītē, jo esmu pārāk izslāpusi pēc skaistiem stāstiem. Tādiem, kas nav par politikas filozofiju, Eiropas vēsturi vai tiesībām.

I'm on seafood diet - I see food and I eat it

Sāk parādīties tāda pavasarīga atmošanās sajūta. Es gan nezinu, ko tieši tas nozīmē, bet sajūta ir diezgan jauka. (:

Man pašai liekas, ka šonedēļ es darīju ļooti daudz visādu lietu. Gan jau, ka tā gluži nebija, bet ir tāda sajūta. Bet tādas labi padarīta darba sajūtas gan nav, jo zinu, ka nebiju spīdoša Erasmus intervijā. Bet nu nebij arī tas trakākais variants, es vismaz nebiju tā meitene, kas iznāca ārā ar asarām acīs, un vienmēr jau pastāv iespēja, ka komisija izdomās "eu, sūtām šito meiteni, viņai forši svārki". ;D Fingers crossed.

Vakar tāds jauks JV pasākums. Apbrīnoju "Riesta" apņēmību 7 stundas, tai skaitā arī pa lietu un tumsu, meklēt pa visu Rīgu kastītes ar kartes gabaliņiem un beigās atrast tikai pusi.
Telpas bija vienkārši wooow bordelis kaut kāds, ar ļooti erotisku sarkano istabu un mazu budas templi. Izskatījās, ka tur uzņem pornofilmas vai tur mīlas verdzenes (jā, bija arī ķēdes). Logu un telefona zonas tur nebij, un sākumā bij nedaudz bailīgi, sarunas par to, kuram zags nierītes, kuram akniņas, kuru pārdos veselu itāļu mafijai.
UN vēl tur var atklāt slepenas ejas, pa kurām var tālu un bailīgi aiziet zem Rīgas ielām. Skats, kad Brenics, kurš jau dabiski izskatās pēc vikinga, ar zobenu (jā, tur bija arī zobens!) dodas ejā bija diezgan episks.
+ Brazīļu šovs ar daudz dibenu kratīšanu un ļoti spīdīgām krūtīm, kas gāja daudzdaudz reizes, jo bija īpašs pieprasījums no vīrišķā dzimuma pārstāvjiem. Un vēlāk arī ļoti smieklīgie franču jackass.

Pagājšnakt arī ļoti reāli murdziņi, murgoju par šodienu un viss likās TIK reāli, vienīgi izrādes "Kerija. Retrospekcija" vietā man murgā bija paredzēts iet uz "Žurkas Kornēlijas atgriešanos". Pirmo reizi tāds spēcīgs murgs nevis šausmu un briesmoņu ziņā, bet tā emocionāli šausmīgs. Sajūta, kad pamodos, un sapratu, ka tā nav bijusi īstenība un īstā šodiena vēl tikai priekšā, robežojās ar svētlaimi.

Ja viss izdosies pēc mana lieliskā plāna, tad parīt atsākšu sporta nodarbības. Tas liek pasmaidīt.
Esmu sākusi koši vasarīgu svārku/kleitu meklējumus, arī tas priecē.

pants are useless

Sākšu ar tādu nopietnu (ha) lietu kā mācībām. Viņu joprojām ir daudz, šajā ziņā nekas nav mainījies. BET man ir sistēma un, ja turās pie šīs sistēmas, tad vismaz vajadzētu būt daudzmaz čiki.
Jauns toties ir tas, ka bijām nobaudīt unim blakus esošā stomatoloģijas institūta ēdnīcas labumus. Tur ir lēti, garšīkgi un TIK milzīgas porcijas, ka tas pēc tam sagādā fiziskas sāpes, bet forši tā. Es pat varu pieciest, ka ar šo iestādi saistās visādas nepatīkama brekešu atmiņas un 3 stundu gaidīšanas, lai būtu kabinetā 6 minūtes un tā.
Pēc varenajām pusdienām tika iemēģināts blakus esošais kalniiiiņš. Smieklīgi skatīties, kādus priekus 1.kursam sagādā braukšana pa ledus kalniņu ar kartona kastēm :DD. Es gan tur pildīju tikai skaļu smieklu lomu, jo todien man bija pārāk īsi un plāni svārki, lai ko tādu darītu. Vēlāk, ejot mājā, iedomājos, ka varbūt tiešām mazliet par īsu ziemai, jo apstājās mašīna un piedāvājās mani "pavest", bet nu varbūt tā bija vienkārši sagadīšanās.

Vēl mēs tajā pašā garšīgā ēdiena/kalniņa dienā pavadījām ilgu laiku spēlējot bibliotēkā Gold Strike, kas ir ļoooti super spēle. Izrādījās, ka Krista un Mārciņš nemaz nezināja par šīs LIELISKĀS spēles esamību, bet es to veiksmīgi laboju. Tā mēs sēdējām un aizņēmām veselus 3 datorus, spēlējot Gold Strike, kamēr citi cilvēki staigāja apkārt un meklēja brīvas vietas, jo viņiem bija jādara kaut kas svarīgs mācībām vai kas tikpat tizls. Šīs superspēles dēļ Krista vakar nepaspēja uzrakstīt kopsavilkumu, tieši tik atkarību raisoša šī spēle ir ;D.

Vienu nakti man bija ļotļoti bēdīgs un sirdi plosošs sapnis, neatceros, par ko gan tieši, bet, kad es naktī pamodos, es biju galīgi noasarojusi. Nekad nebiju iedomājusies, ka var tā raudāt sapnī.
Un, ja par asariņām, tad, protams, jāmin Alexander McQueen :(. Kaut gan man vissāpīgākā no nesenajām slavenību nāvēm joprojām ir Britānija Mērfija, šis bij tā traki, jo parasti ir visādas avārijas, zāļu sajaukšanas un tā, neliekas, ka tik veiksmīgi un bagāti cilvēki varētu būt tik nelaimīgi, lai izdarītu ko tādu.

Bet, ja par slavu, tad es šodien Olimpiādes ietekmē iedomājos, ka, ja būtu jāizvēlas, vai būt neeenormāli slavenai un super dziedātājai/aktrisei vai sportistei, es izvēlētos otro. Tas ir kaut kā daudz lieliskāk tomēr.