alright, everything is alright

Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.

Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.

Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.

BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...

Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.

everything goes

Tik sensen nekas nav ticis rakstīts. Bet nav jau arī gluži tā, ka pa šo laiku būtu notikušas visādas nenormāli aizraujošas, šokējošas un „wow, šis notikums pilnībā mainīja manu dzīvi” lietas. Joprojām daudz skatos filmas, joprojām dzīvojos diezgan harmoniski, joprojām visādi grupu darbiņi, pie kuriem laikam pat esmu nedaudz pieradusi. Iespējams, ka man ir arī kāda jauna kleita.
Maljorka bija ļoti naaaais – tāds mieriņš ar daudz peldēm vēsā Vidusjūrā, cepšanos pie jūras vai baseina, ja pie jūras par aukstu vai vienkārši slinkums iet, nēēēnormāli garšīgām olīvām lielos daudzumos, drusku sangriju un ikvakara kāršu spēlēm (un te mēs arī redzam, ka vidusskolai reāli BIJA jēga, jo er cē hā vē meitenes kaut kā aizdomīgi maz zaudē kārtīs, ikdienas treniņi tomēr atmaksājušies). Un kaut kur pa vidu tam visam es pat paspēju pazaudēt savu aristokrātisko bālumu.

Un kaut kur pa vidu tam visam es arī paspēju tā nedaudz sabīties. Sabīties par to, cik visi man apkārtesošie ir pieauguši. Sarunas par bērnu vārdiem, precībām un tādām lietām man uzdzen tādas mazas, iekšējas panikas lēkmītes. Es vienkārši nesaprotu, pa kuru laiku aizgāja bērnība. Vai ir bijusi kāda slepena sapulce, kurā visi mani vienaudži ar satikušies un pēkšņi nolēmuši „hei, būsim pieauguši un nopietni”? Ja tā, tad man liekas, ka ir notikusi sazvērestība un es netiku ielūgta! Un tad vēl visi tie karjeras plāni – kur nu kurš mācīsies maģistros un kā viss jau pa pakāpieniem sadomāts. Man joprojām šajā ziņā nav nekādu ambīciju un plānu, un mani tas biedē vairāk kā Frenks, kad pirmo reizi skatījos Donnie Darko.

Bet nav jau tā, ka es visu laiku ļoti raizējos un baidos. Mani iepriecina, piemēram, tādas mazās lietas kā Harija maratons. Es vismaz te neesmu vienīgā nūģe, un tad nu mēs līdz pēdējās (ŠŅUK!) filmas iznākšanai laižam cauri visas 7 vecās filmas un skatāmies, kā mazulīši izauguši. Pagaidām esam pabeiguši pirmās divas daļas. Izrādās, ka tomēr nav tā, ka baigi daudzas reizes būtu redzētas, neskatoties uz to, ka katros Ziemīšos rāda pa tē vē.
Domājām te, kurš būtu kurā namā, un gan pēc iekšējā balsojuma, gan GARA testa izpildīšanas es dabūju Slīdeni. Ak, kāds pārsteigums! Kurš gan to būtu domājis, ka es neesmu cēla un drosmīga pasaules glābēja, kas izmantos jebkuru izdevību upurēties kāda cita labā kā to tik ļoti patīk darīt Grifidoriem?

Un, neraugoties uz to, ka man šeit kopumā ļoti patīk, man tomēr gribas mājās beidzot.

Āāā, un pēc šīs bildes man vairs Dženifera neliekas tik nepiemērota Katnisas lomai iekš Hunger Games filmas.

time is making fools of us again

Šis ir jaunā Hariju gaidu ieraksts.


Harijs ir bērnība.


Un bērnības man ļoti pietrūks, jau tagad pietrūkst.


Katras jaunas grāmatas gaidīšana...
...un sagaidīšanas prieks.

Daudz smieklu.

Nespēja autrauties un nolikt malā.

Daudz līdzi jušanas.

Daudz pārdzīvojumu un piedzīvojumu.
Skaista tā fantāzijas pasaulīte.

Būs skumji, kad pienāks pavisam beigas.



Un visiem tiem, kas piekrīt Vernonam, man ir sakāms tikai viens - "Screw you!"

the shorter the night the longer the dance

Es teicu, ka būs lieliski Jāņi un tā arī bija. Teicu, ka nelīs un nebūs odu, un tā arī bija. Man nudien patīk, kad man ir taisnība (:
Jāņi man vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Jau bērnībā nedēļu agrāk skapī atliku kuplos svārkus, jo zināju, ka Jāņos tādus noteikti vajag, un gaidīju, gaidīju, gaidīju. Iespējams, ka mīlestība pret šiem svētkiem man ir "iedzimta", ja tā var teikt, jo katru gadu šajā laikā mamma mani mīļi sauc par savu "papardes ziediņu", tā atgādinot, ka mana dzimšanas diena ir pēc 9 mēnešiem, khe, khemm. ;D
Šogad arī mēs, Vircavas jaunieši, tā pa īstam un pareizam nosvinējām. Bija gan wild brauciens ar īstu limuzīnu Jāņu nakts krāsā, gan daudz alus. Šie man pirmie Jāņi kopš esmu draugos ar alu. Tā kā kaut kur pa vidu man jau nojuka skaits, es pieņemu, ka mēs arī turpmāk paliksim labi draugi.
Vircavas pagasta padome drošvien šogad zaļumballei bija iztērējuši visu gada budžetu, lai varētu atļauties tādu zvaigzni kā Kaspars Antess! Un Vircavas iedzīvotāji drošvien bija ļoti vīlušies, jo šogad izpalika mūsu lieliskās uzstāšanās :D Mums nedaudz vilšanās, ka neskanēja Laura "Es skrienu", jo pa dienu biju samācījusi cilvēkiem kustības un visi bija diezgan gatavi tās atrādīt plašākai publikai. Bet nekas, jo es ticu, ka vasaras gaitā tās vēl noteikti tiks liktas lietā.
Vispār jau tā Vircava ir tāda maģiska vieta. Vienu gadu cilvēki uzstāj, ka ir grāvī redzējuši rūķīšus, citu gadu kāds uz mazā tiltiņa pāri grāvim satiek kādu Jaunzēlandē dzīvojošu eks-klasesbiedru, kuru neviens cits pēc tam tā arī neredz. Šogad arī nedaudz mistika, jo pie ugunskura dedzināšanas parādījās 3 mistiski puiši, kurus neviens nepazina un kas vienkārši ieifltrējās mūsu bariņā un stāstīja, kā ir apmaldījušies un randomā gājuši cauri mežiem, kamēr atraduši mūs. Tā arī palika tāda līdz galam neatrisināta mistērija arī pēc tam, kad viņi mistiski pazaudēja vienu no saviem biedriem un palika divatā, jo mēs viņiem tā īsti tomēr neticējām, bet neviens viņus tā arī tomēr nepazina. Bet viņi vismaz bija tādi klausīgi, un tad, kad es teicu "Dziediet! TAGAD!", viņi tā arī darīja.
Un vispār par tām dziesmām - secinājām, ka vajadzētu kādas pāris latviešu dziesmas iemācīties tā kārtīgi. Jo garajā turp/atpakaļ ceļā uz zaļumballi sapratām, ka ir grūti vienoties kādā kopīgā dziesmā, ja zinam tikai piedziedājumus un dažus pantus no skolas himnas.
Un pamostoties es sapratu, ka laikam ir bijis kāda viena jaunā labākā drauga par daudz, jo uz katra soļa galvā bija tāds DUN. Bet tas nekas, koliņa pa ceļam uz mājām un mājās daudz Californication lieliski palīdzēja.

Bet nu jā, bija fooorši un man jau tagad sāp sirds par nākamo gadu, jo izskatās, ka nebūšu vēl atpakaļ no Māstrihtas, kur semestris ir līdz jūlijam.

the smell of sunshine

Man patīk, kad es saņemos un izdaru lietas, ko galīgi negribas darīt. Pēc tam ir tik lieliska gandarījuma sajūta, ka pat varētu gribēt, lai ir vairāk tādu nepatīkamu lietu.
Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem ir tāds, ka es atceros visu dziesmu gandrīz visus vārdus no "Dzeguzītes" kasetes Multipasaule un vēl no vienas, kuras nosaukumu es gan neatceros. Laikam to pamanīju tādēļ, ka jau labu laiku nevaru klausīties mūziku parasto, par to man jāpateicas Islandes ( btw, tagad teorētiski ir jāraksta Īslande? jo man likās, ka to atcēla, jo tas ir stulbi, bet es pieļauju arī iespēju, kas es pati izdomāju, ka tas garais "ī" ticis atcelts, jo man tas pašai likās stulbi) vulkānam, kura pelnu dēļ no Honkongas nenāk manas ebay lietas, tai skaitā arī telefona adapteris. Tāpēc nākas iztikt ar to shuffle, kas skan galvā un gadās, ka ieķeras tur kaut kas un skan visu dienu tikai "Dzeguzītes" vecais repertuārs. Īstenībā nesūdzos, tādas patīkamas bērnības atmiņas.

Vēl viens atklājums ir tas, ka vienai no RSU pasniedzējām (neteikšu kurai, jo, ja nu viņa regulāri googlē savu vārdu, kaut gan īstenībā tas nebūtu nekas traks, jo šis man liekas kā kompliments) ir SUPERDZIRDE. Nu tā, ka paliek tiešām bailīgi, jo viņa dzird VISU. Tā, ka man Krista kaut ko ļoooti klusām pajautā, nu tā, ka man liekas, ka pat daži blakussēdošie nedzird, un viņa atbild viņai no savas vietas telpas vidū. Tā, ka es pačukstu Mārciņam, lai viņš man nesit, un viņa tūlīt pagriežas, pasmejas un pajautā man kaut ko. Un vēl tur visādi miljons piemēri, kas mūs jau tiešām sāka biedēt beigās, jo es nezinu nevienu citu cilvēku, kam būtu TIK laba dzirde. Beigās pat bija žēl, ka viņas priekšmets beidzās, jo es labprāt veiktu eksperimentus, lai noskaidrotu, tieši cik anormāla ir viņas dzirde - nu samazināt skaļumu līdz superčukstam un pārbaudīt, vai to arī viņa dzird, vai arī novērotu, vai viņa gadījumā nelasa no lūpām un tā.

Lai vai kā, ir palicis tik ļotļoti nedaudz, ka nevaru nebūt nedaudz saviļņota. + Šodien iegādāju Positivusa biļete un tā iespadā arī novilku visu Muse diskogrāfiju. :) ++ Man patīk Madžaras kreizī foršā ideja un es ceru, ka viss tur smuki sanāks un būs. :))

the time you forgot to breathe

Kūstkūstkūst.
Lai arī cik nepatīkami un slapji tagad būtu ārā un lai arī cik ļoti man netraucētu sūce kreisajā gumijniekā, tā kušana nozīmē PAVASARI. Un tas nu ir kas tāds, ko es tiešām mīlu. Kad biju maza, katru rītu pavasarī skrēju ap māju un meklēju tikko izdīgušos krokusu un sniegpulkstenīšu asnus, ar katru rītu to bija arvien vairāk, un es kļuvu arvien priecīgāka. Šogad pēc lielajiem pavasara plūdiem (hehe) varētu darīt līdzīgi.

Izrādās, ka es esmu lieliska biljarda spēlētāja.
Jau nu NĒ ;D
Divās spēlēs sabliezu kādas 5 bumbas, bet lielāko daļu pretinieku komandai, tā ka vērtīgākā spēlētāja balvu gan šoreiz neieguvu.
Vispār Mannas dzimšandiena bija tiešām jauka. Man patīk meiteņu ballītes ar filmām, spēlēm un ēdienu.

Vakar, ejot jau uz miega migu, uzslēdzu nedaudz tē vē un nejauši aizrāvos ar filmu Stigmata. Nācās noskatīties līdz galam, kas bija ap diviem, jo pārāk ieinteresēja. Bet tad, kad tur sāka būt pārāk "ūūū, mani apsēdis dēmons" un atrisinājums bija par tēmu, cik baznīca varaskāra un korumpēta, kaut kā zuda tas foršums.
Pēc tam man ilgi rādījās visādi priesteri 'n stuff un nevarēju ilgi, ilgi aizmigt.
Vēl vakar ar sajūsmu beidzot novilku Rec 2. Ja tu esi redzējis oriģinālo Rec un gribi zināt, kas ir vilšanās, tad noskaties obligāti. Pirmā daļa mani tiešām biedēja, bet šajā skatījos ar diezgan garlaikotu aci. Nu labāka par parastajām Holivudas šausmenem jau ir, bet tā pirmā daļa tomēr bija radījusi pārāk expectations, kuri nepiepildījās. Tad, kad izrādījās, ka otrajā daļā viņi to pavērš ļoti par dēmonu filmu, bija tāds waaaaat. Pēc tam kādu brīdi par to nedomā, jo uzrodas superkaitinoši tīņi, kas ir nu tiktik stulbi un kaitinoši, cik tīņi vispār var būt. Un tad, kad jau tu esi apradis ar dēmonu domu un izlem, ka ir tīri ok, viņi tur iemet pārāk lielus pārspīlējumus un tā nelabā apsēsto iedzīvotāju doma atkal velk uz "waaaat" pusi.

Šodien bija Dadžu sēde, kurā bija milzu maiss ar bulciņām. Vienīgā sēde, kad dod reāli ēdienu un Prelīnas NAV. Ironija te būtu visprecīzākais no precīzākajiem raksturojumiem .

Gribētu kaut kad netālā nākotnē apmeklēt šo. Izskatās tik super lietas. Būtu super arī, ja nemaksātu miljonu, bet nu to es vēl nezinu.

Vēl es esmu slinkāka par pandu un negribu neko darīt. Man liekas, ka man noderētu tāds motivation coach vai life coach, nezinu kā sauc, esmu tikai filmās redzējusi. Viņš mani bikstītu darīt lietas un mudinātu sniegties uz mērķiem un tā. Tas būtu jauki.

Vēl es gribu kaut ko izdarīt ar matiem, jo tagad tur valda tāds blaah. Nezinu ko gan. Ir dienas, kad gribētu mainīt toni, ir tādas, kad domāju par citu formu vai garumu, bet ir dienas, kad gribu garusgarusgarus. Tās idejas tur savā starpā konfliktē, tāpēc ir grūti :D
Šis ir tas brīdis, kad jūs man drīkstat ieteikt kaut ko matu sakarā.

hello darkness, my old friend

Man nepatīknepatīknepatīk mācīties. Liekas, ka viss laiks, kas līdz jūnijam vēl priekšā, ir vienkārši melns caurums, kurā var krist, krist, krist un kurā nav nekāda prieka, vieni vienīgi kopsavilkumi, referāti un kursa darbi, kuru tēmas nav man gluži saistošas. Visvairāk traucē tas, ka nekad nav tā sajūta "ooo, šodien varu neko nedarīt, viss ir padarīts", tās darāmās lietas nekad nebeidzas. Nav padarīta darba sajūtas. Bet tieši to sajūtu man vajag.
Šobrīd man liekas, ka lielākais ieguvums, ko gūšu no mācībām universitātē būs mīlestība pret laiku, kas nav pavadīts mācībās. Es iedomājos to jūnija dienu, kad nebūs jādara NEKAS un beidzot būs pabeigta darba sajūta. Es braukšu ar riteni un darīšu miljons mazās lietiņas, ko parasti tā īsti nemaz nenovērtēju, un būšu laimīgākā meitene pasaulē. Tā būs sasodīti jauka diena.

No depresīvām šībrīža izpausmēm pie filmām, prrrotams. Filmas joprojām ir vienmēr priecinošs faktors, kas nedaudz izgaismo to melno caurumu.
Pirmkārt, Vils Smits ir vienīgais melnādainais aktieris, kurš manās acīs ir tiešām HOT. Un Hitch bija tiešām forša. Bet īstenībā nezinu, vai man patīk Vila Smita filmas, jo viņas ir foršas, vai arī patīk Vils Smits un tāpēc tās filmas liekas foršas. Huh.
Otrkārt, filma Mary and Max - nebiju par tādu neko pirms tam dzirdējusi, tāpēc arī varbūt nebija nekādu expectations un tāds ļoti patīkams pārsteigums. Uz beigām gan mazliet zaudēja to šarmu, vai es arī vienkārši pieradu pārāk pie tā stila, bet sākums un vidus bija tiešām lieliski. Nesapratu, kāpēc visas balvas šo filmu noignorējušas, es teiktu, ka labāka par Coraline, kas ir nominēta Oskaram. Šī gan bija krietni depresīvāka, bet arī ar krietni lielāku jēgu un skaistumiņu. Ai, nu gan jau tie apbalvotāji zina, ko dara, un es vienkārši neko nesaprotu.
Un treškārt, Tremors. Daudzus gadus nezināju, kā to filmu/filmu sēriju sauc, jo biju redzējusi tikai pa tē vē kaut kad sensen bērnībā. Viena no filmām, kas man bērnībā radīja vislielāko traumu, tieši tāpēc arī gribēju redzēt.
Tur ir tādi milzīgi zemes briesmoņi, kaut kas tārpveidīgs, kas izlien no zemes un saķer cilvēkus un apēd. Kad es maza būdama šito redzēju, nedēļām ilgi nespēju normāli iet pa zemi, pagalmā lecu tikai pa plāksnītēm un skrēju, ja bij jāpārvar kāds zemes/smilšu gabals, reizēm, spēlējoties smiltīs, man sākās panika. Jā, iespaids bija diezgan pamtīgs.
Tagad skatījos un sapratu, ka tā nav nekāda smaga šausmene, par ko es biju cieši pārliecināta līdz šim, bet tāda fun nešausmene. Noskatījos visas 4 daļas, nu tādas diezgan jaukas piedzīvojumu filmas.

Īstenībā šitā vajadzētu atrast visas lietas, kas mani agrāk ir traumējušas un "pārdzīvot vēlreiz". Esmu diezgan pārliecināta, ka šāds paņēmiens tiek pielietots kaut kur psihiatrijā.

Runājot par bērnības atmiņām un tārpveidīgām lietām, mēs agrāk ar brāli mucā turējām dēles. Es gan neatceros, vai mēs viņas audzējām kādam konkrētam mērķim (izmantot par taktisku kaujas ieroci karā pret saviem ienaidniekiem or smth), vai arī vienkārši priekam. Īstenībā gan man nekad dēles nav patikušas. Jocīgi, bet man liekas, ka šī ģeniālā ideja bija tieši man.

Bet tagad es jau esmu liela un vairs negribu turēt mucā dēles. Gribu daaaaaudz želejkonču un dzīvot kino. That's called adulthood.

P.S. Pamanīju, ka sāku izteikties šausmīgi gari un plaši, ļoti atvainojos savam nelielajam lasītāju pulkam, es tur neko nevaru darīt, tie vārdi paši sevi dara.