Chapter 2012. Page 2 of 366

„Kā jauno gadu sagaidīsi, tā arī pavadīsi, to es no pieredzes saku” teica Lindas tētis un es gribētu ticēt, ka viņam ir taisnība, jo tādā gadījumā šis gads man būs galīgi mincīgi mīlīgs, ar foršiem murmuļiem apkārt, ļotļoti smieklīgs un kopumā tiešām jauks.

2011.bija tiktik piepildīts, ka es labāk nemaz nemēģināšu veidot kādu atskatu; varu vien teikt, ka būs ļooooti daudz lielisku lietu, ko atcerēties no tā, tāpēc tam 2012.latiņa ir uzstādīta diezgan augstu. Bet tas pūķis jau tāda lidojoša čūska vien ir, tāpēc es nešaubos, ka 2012.izdosies piepildīt manas ekspektācijas un patīkami pārsteigt arīdzan. (:

the moon on my side

Man šobrīd ir aktuāls jautājums - vai var būt profesionālā krīze, ja es neesmu profesionāle un man nav profesijas? Jo, ja var, tad, manuprāt, man tāda ir, lūk. Bet tas nav sevišķi svarīgi.

Daudz svarīgāk, piemēram, ir tas, ka tieši pirms nedēļas „beidzot beidzām”, jebšu Volis beidzot nokārtoja vecu parādu a.k.a operācija „Bakalaura šņabis”. Šī operācija gan tā nemanāmi pārgāja hektorizēšanās procesos un pēcāk arī nodarbēs, kas oda pēc Nīderlandē pavadītā laika. Šī visa, dažu pārliekās skepses, kā arī supersarežģītu noteikumu dēļ, „Sabotieris” ar papildinājumu tā arī palika neuzspēlēts. Brīdī, kad tie noteikumi beidzot tika izprasti, mēs uz tām kārtīm bijām blenzuši pārāk ilgi un vēlme bija sarukusi proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam. BET ir izteiktas apņemšanās kādreiz uzspēlēt pa īstam! Zinot gan šādu apņemšanos īstenošanas tempu pieredzi, tas varētu notikt kaut kad ap Jāņiem. Bet nu, labāk vēlu, nekā šņabis no burkas vai kā tur bija tas teiciens.

Un, runājot par lietām, kas beidzot notikušas, BEIDZOT bija arī neliela Erasmus latviešu reunion ar šampi un lieliskām atmiņām. Viņi pavisam noteikti ir viens no lielākajiem Erasmus ieguvumiem un absolūti fantastiski!

Vēl kāda aktuāla tēma pēdējā laikā, kas uzpeldējusi no vairākām pusēm – strīdēšanās. Jebšu tas, ka es šo funkciju laikam nelietoju. Mārciņš teica, ka es to ar nevienu nedarot, tikai ar viņu un arī tas ir vairāk tādā joku līmenī. Ilze toties uzskata, ka šī iemesla dēļ es tik labi saprotos ar Deinu, kurš tā citādi ir diezgan strīdīga persona. Un, tā padomājot, jāpiekrīt vien ir, jo atceros vien vienu strīdu, un tas, ironiskā kārtā faktiski bija par manu nevēlmi strīdēties. Tātad – vai tas nozīmē, ka man galīgi nav mugurkaula un es tiecos piekrist jebkam, vai arī to, ka vienkārši pārāk augstu vērtēju harmoniju? Es gribētu cerēt, ka tas otrais, bet nu neesmu pārliecināta.

UN man beidzot ir tāda Ziemīšu noskaņa iekšā un apkārt viss tā mincīgi diezgan. ^_^

it's peaceful in the deep

Savā ļoti apzinīgajā studenta mūžā es vienu reizi atļāvos izlaist vieslekciju. Un kas man par to tiek? Sertifikāts par to, ka, redz, esmu apmeklējusi lekciju ”Actualities of Global Health: the Global Health Systems”. Nezinu, kas tās tādas par globālās veselības sistēmām, bet šis, man liekas, ir pierādījums tam, ka pasaulē nav taisnības un Haļavas Dieva pielūgšana 9.klasē bija pareizā izvēle. Nu vai arī ir kā vidusskolā, kad faktiski man bija jābūt vismaz kādām 9 neattaisnotām stundām, bet uz papīra parādījās 3 attaisnotas. Vai kad ķīmijā bija izlikts 7, bet visos citos papīriņos parādījās 8. Birokrātiskās kļūdas laikam mīl mani.

Un, runājot par haļavu, izrādās, ka tās man ir pietiekami, lai radītu iespaidu, ka drusku protu spēlēt boulingu ;D Nu vai arī tā viena reize 4.klasē un otra reize 10.klasē ir bijuši lieliski treniņi.

the water is on fire

Daudz kas ir noticis pēdējā laikā, grūti pat atrast tādus konkrētus pieturas punktus. Piemēram, beidzot ir gatavs back-up precību plāns, 21 jau tomēr pēdējais laiks, lai tāds būtu kabatā. Es tikai nezinu, vai to tiešām var saukt par back-up vai jāsauc vienkārši par plānu, jo back-up plāni parasti ir no sērijas „ja līdz 35 gadu vecumam mēs abi vēl nebūsim precējušies...”, bet šis ir vairāk tā „pēc 3 gadiem, kad tu būsi beidzot pilngadīgs, satiksimies un precēsimies. Sarunāts?”. „Sarunāts.”

Vēl arī aizvadījām pirms kāda laiciņa Deinu prom. Jāatzīst, ka man tiešām pietrūks tā lielā, smieklīgā murmuļa ar visām viņa drāmām un principiem. Kurš vēl bez viņa atļausies būt tik brutāli tiešs un principiāls un ziemā sauks mani par džedaju princesi? Šņuk. Un nākamnedēļ Madžara prom, gan ne uz tik ilgu laiku, bet tomēr. Arī šņuk.

Pagājušā nedēļas nogale pagāja fast forward zīmē. Laika galīgi maz un dienas piepildītas līdz augšai. Paspēju gan Dublī ceturto reizi pabūt, gan vēlēšanu nakts ballē ballēt.

Dublis kā vienmēr jauks, bet kopumā tomēr patika mazāk kā citus gadus. Varbūt viss vienkārši pārāk pierasts un nav vairs tā wow efekta. Bet to, ka tur biju, veselu nedēļu jutu VISUR. Kājas izskatījās kā divas dienas sistas ar metāla trubu, ribas jutās ielūzušas un rokas arī īsti nevarēja pacelt. Tā kā pēc trases man vajadzēja pēc iespējas žiglāk tikt uz Rīgu, es pārvarēju visas savas bailes un stopēju. Pirmo reizi vienītī un otro vispār mūžā. Diezgan veiksmīgi, bet nu tomēr drusku bailīgi un diez vai es to tik drīz būšu gatava atkal darīt.

Vēlēšanu nakts nebija tik fiziski traumatiska kā maldīšanās pa Līgatnes mežiem, bet tas nenozīmē, ka mazāk jauka. Drusku tāds American prom variants ar balles karali un karalieni (šo uzdevumu mēs ar Gintiņu veicām godam, if I do say so myself), kleitām un daudz, daudz dejām. Kaut kāda nepazīstama meitene mani centās pārliecināt, ka es esot nenormāli līdzīga Miai no „Californication”. Es nesapratu, vai tas jāuztver kā uzbrauciens vai kompliments, bet nu nepiekritu jebkurā gadījumā. Es nezinu, kur palika laiks, bet vienā brīdī pēkšņi bija jau 7 no rīta.

Man ir tāda sajūta, ka arī pārējā nedēļa bija diezgan piepildīta, bet tagad tā grūti saprast ar ko īsti. Zinu vien to, ka bija mīlīgs „Dadžu” spēļu vakars, 6ņem! atgriešana politiskajās aprindās, randiņš ar vismīļāko Erasmus minku un lieliskā Odrija.

Piektdien es daudz baidījos no tā, ka būs pārāk jocīgi. Bet vienīgā lieta, kas bija jocīga bija tā, ka nemaz nebija jocīgi nevienā brīdi. Ceru, ka šodien arī nebūs jocīgi.

that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

the crowded life

Pēdējā laikā kaut kas galīgi nav lāgā ar manu auru, jo tur ir parādījies kaut kas tāds, kas bērniem ļoti patīk. Man liekas, ka pilnīgi visi pēdējā mēneša laikā satiktie bērni ir man metušies virsū, likuši ar viņiem spēlēties, visādi ņurcījuši un mīļojuši. Pēc šīm brīvdienām tas pat ir rezultējies nelielās traumās, jo mugura sāāāp un galvas grozīšana arī dara sāpes sprandai. Nu neesmu es tik stipra, lai nēsātu apkārt 8 gadīgu puiku un kautos ar viņu. Ja man tie bērni vēl tik ātri neapniktu, būtu pavisam lieliski. Bet nu es vismaz atšķirībā no Kičijas nedomāju, ka mazus bērnus var nogurdināt pirms iemidzināšanas tos pakratot. Viņa būs lieliska māte, nudien ;D.

Bet vispār bija jaukas brīvdienas ar sporta spēlēm. Tas nekas, ka nebūt nebijām čempionu komanda. Tik traki sensen nebiju izdejojusies. Nu tā, ka viss slapjš pilnīgi. Es pat varu pieciest to, ka svētdien ļoti neveģetāro sestdienas vakariņu dēļ biju manāmi izsalkusi un gribēju braukt mājās, bet šī mana vēlme piepildījās tikai pēc stundām astoņām. Bet nav jau tā, ka galīgi garlaikojāmies visu dienu – pēc noteikta alus litru daudzuma dažos puncīšos, es, piemēram, varēju sākt nodarboties ar tādu sporta veidu kā mulšana. Nu galīgi vaļsirdīgi tie cilvēki kļūst, zinies!

Mani tikai uztrauc, kā es pēc šīm izklaižu/dīkdienības nedēļām spēšu atgriezties unī. Man liekas, ka septembris būs tāds pamatīgs hardcore ar uni un jauniem kopsavilkumiem, ar praksi, ar kursa darbu un vēlēšanu kampaņu arīdzan. Un, protams, nedrīkst aizmirst arī visas jaunās seriālu sezonas un pavisam jaunos seriālus, kas būs jāiečeko. Vēl tur pa vidu būtu vēlams atrast vietu kādām fiziskām aktivitātēm. Bet, ja jau es nenomiru 9.klasē, kad katru rītu cēlos 5:45, mājās biju 22:00 un pa vidu man bija bijis tikai tik daudz atpūtas cik braucot autobusā, tad nenomiršu arī tagad. Kā nekā tikai 4 īsti mēneši būs atlikuši! :)

the end of something kind of important

Es jau te minēju, ka ir iznākusi vispēdējākā no Harija Potera filmām, un līdz ar to arī ar bērnību pavisam oficiāli ir cauri. (šņuk!)

Tāpēc ir īstais brīdis vēl pēdējo reizi dalīties dažās Harijiskās bildītēs un noskatīties dažus lieliskus video.

Vispirms jau absolūta KLASIKA, kas ir skanējusi galvā pat pārāk bieži.
Tad kaut kas nedaudz jaunāks, bet arī diezgan lielisks, manuprāt.
Un, protams, runas pēdējās daļas pirmizrādē, kas uz beigām pat izrāva kādu asariņu.

Neraugoties uz to, ka stāsts nu ir beidzies, nevienam nav nekāds noslēpums, ka visīstākais Slīdenis es vēl kādu laiciņu palikšu. Bet es, protams, varu mēģināt savu indi izmantot cēliem mērķiem.

Nu jā, tā kaut kā.
Paldies par kopā pavadīto laiku! (:

alright, everything is alright

Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.

Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.

Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.

BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...

Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.

the deal with the universe

Nupat jau ir tas laiks, kad sāku sajust, ka tuvojas vasara. Kas ir rādītājs? Pamazām un pavisam nemanāmi manā garderobē parādās tumšzilas lietas. Jau vairākas vasaras tumši zils ir tāda mana krāsa. Tas galīgi nav speciāli, un tumši zilo lietu iegāde netiek plānota. Parasti tas tā dabiski vienkārši notiek. Kaut kā liekas, ka tā ir krāsa, kas vasarai piestāv vislabāk, un tad, kad mugurā ir kaut kas tumšzils, uzreiz tāda sajūta, ka es arī piestāvu vasarai un esmu maza daļiņa no tā mākoņu viegluma un ezeru dzidruma.

Tad nu vasaras beigās, kārtojot skapi, var sajust šīs krāsas dominanci; atliek vien izskaitīt visas zilās kleitas, svārkus, krekliņus un džemperīšus un secināt, ka „man taču ir sasodīti daudz tumšzilu drēbju!”.

Bet citiem gadalaikiem es uzreiz nevaru tā iedomāties konkrētu krāsu. Varbūt viņi nav pelnījuši tādu pagodinājumu.

Mēs, sportiskie letiņi, esam sākuši apmeklēt vietējo gymu. Kaut kas pilnīgi citāds nekā Latvijā ierastie sporta klubi, tāds studentu variants - 28 eiro par 4 mēnešiem, kas man liekas vienkārši smieklīgi maz. Latvijā es tikpat maksātu latos un mēnesī. Tik jauki kā manā mīļumīļajā Panattā gan noteikti nav, bet nu man tāpat patīk. Bet pirmajā reizē, kad iegāju zālē, kur bija aptuveni 70-80 sievietes, kas nikni spārdījās nodarbībā powerkick, bija tā drusku jocīgi.
Pirmajā reizē kursabiedrene pēc nodarbības teica „Dace, you have very muscular legs! What sports do you do back at home?” Un man bija tāds bišku fuuu*k, jo „muscles are for boys” un man nepatīk, ka kājas ļoti sakačājas un tad nevar iestūķēties nevienos garajos zābakos. Bet nu ko lai dara, ja pat dienās, kad „bastoju sportu”, sanāk sportot, jo 10 km ar riteni ir ikdienas maršruts, ko nākas mērot tā vai tā.
Zumba toties man likās diezgan fun, citiem gan nepatika, bet nu man liekas jautri tādas smieklīgas deju kustības un tresīšanas. Tu aizej, izlēkājies un vēl sasmaidies par to, cik tizli tev sanāk! Nu labi, varbūt dažas kustības ir pārāk smieklīgas, piemēram, spanking ;D

Un vēl, runājot par sportu, aizvakar es biju nedaudz dusmīga un aizvainota par šādiem tādiem sadzīves sīkumiem, tāpēc gāju skriet, lai izvēdinātu/izsvīstu tās sliktās emocijas. Laikam biju ļoti dusmīga, jo laidu kur acis rāda tālu, tālu prom. Tā kā man patīk tāda apļveida kustība, kas nozīmē, ka, ja ir iespējams, jāatrod cits ceļš kā tikt atpakaļ, nelietojot to pašu turpceļu, sanāca tā diezgan traki. Biju kaut kur ļoti tālu prom, īsti vairs nezināju uz kuru pusi ir mājas un to, kurā valstī esmu, arī vairs īsti nezināju, jo kaut kā tās vietas sāka izskatīties pēc Beļģijas mazajiem ciematiņiem. Tad nu man radās doma, ka, redz, noskriešu 1 stundu (ko es agrāk nekad nebiju darījusi, maksimāli kādas minūtes 40 varbūt) un tad vienkārši iešu un meklēšu ceļu uz mājām. Bet nu veiksmīgi atradu ceļu, kas mani aizveda uz mājām un kopā noskrēju 1 stundu un 5 minūtes. Citiem gan jau tas vispār nav daudz, bet man tā stundas pārvarēšana lika domāt, ka es varbūt tomēr esmu stiprāka nekā es domāju. Vislabākā atziņa beigās bija tā, ka es sapratu, ka reāli varu arī vairāk. Būtu taču tik stilīgi, ja es varētu skriet kādas 2 stundas tā vienkārši. Tas tad ir manā plāniņā tagad.

Bet, ja par ne tik veselīgiem priekiem, tad vakar pirmo reizi mūžā ēdu Ben&Jerry’s saldējumu un wawowiwa, tā manta ir kaut kas galīgi labs! Vēl man vakar pateica „Dace, you’re one of the most sarcastic people I know” un tad es nesapratu, vai tas ir apvainojums vai kompliments, bet tā kā tālāk sekoja „”I like your attitude”, es to uztvēru vairāk labi nekā slikti. Bet nu tāpat jocīgi, jo man šobrīd tā galīgi neliekas, nav vairs kaut kā tas vidusskolas sarkasma līmenis organismā.

UN pēdējais jaunums (un arī labākais, ja), aprīļa beigās laižam uz Maljorku spring breakā, biļetes ir iebukotas un wīīīī! (:

the sun without fire

Ak, kā man patīk rudi mati. Es vienkārši nevaru beigt skatīties, jo tā krāsa ir tik INTERESANTA. It sevišķi, ja vēl dabīgi, bet tas tā reti redzams tomēr.
Varbūt pie vainas jaunais Harijs, kur Vīzliji vienkārši spridzināja; varbūt tas, ka šodien nejauši feisbukā skatījos daudz bildes ar vecu paziņu, kas ir pārgājusi no blondā un TIK spilgti rudu krāsu, ka es vienkārši nespēju neskatīties; bet varbūt vienkārši fakts, ka ir sācies tas "es zaudēju krāsas" gadalaiks a.k.a fakin' ziema.
Es zinu, ka daudziem nepatīk un vēl jau tie visi ginger joki, bet es nespēju. Man liekas, ka būt rudam ir vienkārši pārāk aizraujoši! Noteikti ir visādas lietas, ko var darīt tikai rudmataini cilvēki, es gan, protams, nezinu kādas tieši, jo nepiederu viņu kliķei, un tās lietas droši vien ir ļoti slepenas, bet nešaubos, ka ir tādas lietas.

Varbūt kādu dienu es pamodīšos ar drosmi kabatā un došos pēc vismaz neliela ruduma, bet droši vien, ka tomēr ne. Bail, ka tad es izskatītos vienkārši jocīgi, nevis interesanti, pietam tā ir tāda krāsa, ko es diez vai varētu tā "nest" ikdienā.
Ehh, bet nu var jau pasapņot.