the violent peace

Kas to būtu domājis, ka pusgads var paiet tik ātri un forši.

got me out here in the water so deep

Es jau biju tā naivi iedomājusies, ka šogad būšu uzveikusi ziemu, nevienu reizi nebučojot ledu un sniegu, bet šeku reku par ātru sapriecājos. Paspēja šī mani vēl noķert un viņdien uztaisīju graciozu pusšpagatu piemājas milzu peļķē. Bet, ja vēl par manu labāko draudzeni ziemu, tad šobrīd jau gandrīz oficiāli esmu to pavadījusi uz Rīgas lidostu uz tik drīzu neredzēšanos. Tagad visādas krāsiņas ieviešas acīs un nagos, un skapī , un visur. Bet kopējā ziemīgā bilance iet ar plusa zīmi – vienīgais kritiens nāca vēlu un tieši tik graciozs, ka Šmilze lepotos (bet īstenībā gan dusmojas, jo man ir aizliegts smieklīgi krist bez viņas klātbūtnes, ko es tiešām, nu tiešāāāāām cenšos ievērot); kā arī rudenī dotie solījumi par sildīšanu ziemā no dažu koallācīgu indivīdu puses tika godam turēti, tik labi turēti, ka tagad ir pierasts pie noteiktas siltuma kvotas un, ja tā netiek izpildīta, salst neatkarīgi no āra temperatūras.

Bet pavasaris atver visādas čakras. Iet ciet pat biežāk nekā parasti. Vakar mani uz ielas panāca vīrietis no Holandes, kurš stādījās priekšā kā Ahmets, lai izteiktu savu šoku par to, ka es izskatoties „Southern European” un nevis tā kā no šejienes un gribēja zināt, vai man ir zelta zivtiņa. Tātad es pavisam noteikti neesmu vienīgā, kurai iet ciet. Bet vairāki cilvēki man ir teikuši, ka manā klātbūtnē ciet iešanas iespējamība ir krietni lielāka nekā bez tās, tur laikam kādi īpaši fluīdi vainojami.

Vēl ir pienācis pats pēdējais laiks drusku pārdzīvot par straujās novecošanas faktu un pievērsties cīņai ar slinkumu bakalaura jomā.

Šodien pozitīvā šoka diena, bet nu redzēs kā būs.

Tā kaut kā.

Chapter 2012. Page 2 of 366

„Kā jauno gadu sagaidīsi, tā arī pavadīsi, to es no pieredzes saku” teica Lindas tētis un es gribētu ticēt, ka viņam ir taisnība, jo tādā gadījumā šis gads man būs galīgi mincīgi mīlīgs, ar foršiem murmuļiem apkārt, ļotļoti smieklīgs un kopumā tiešām jauks.

2011.bija tiktik piepildīts, ka es labāk nemaz nemēģināšu veidot kādu atskatu; varu vien teikt, ka būs ļooooti daudz lielisku lietu, ko atcerēties no tā, tāpēc tam 2012.latiņa ir uzstādīta diezgan augstu. Bet tas pūķis jau tāda lidojoša čūska vien ir, tāpēc es nešaubos, ka 2012.izdosies piepildīt manas ekspektācijas un patīkami pārsteigt arīdzan. (:

oh, the river, it's running free

„Man ļoti liekas, ka es kaut ko zinu. Bet man vajag, lai to man pasaka. Man labpatīkas domāt, ka esmu toleranta, saprotoša, uzticama un man nav aizspriedumu, nu vismaz dažās jomās noteikti. Un es gribu būt labs draugs. Un tas neko nemainīs, ja nu vienīgi uz labo pusi. Bet pacietība ir tikums un gan jau kādu dienu.”

Tā es kaut kad (22.novembrī, ja gribam būt precīzi) te sacīju. Pacietība ir sevi attaisnojusi un tā „kāda diena” ņēma un pienāca pat agrāk nekā biju domājusi. Un man tiešām ir prieks par to drosmi un atklātību, un tas lietas mainīs tikai uz labo pusi, par to es esmu pilnībā pārliecināta. Jo kā gan kas tāds, kas ir patiess, var nenākt par labu?

Protams, es varu būt arī nedaudz tā savtīgi priecīga par to, ka nu man ir kas tāds, kas tā klišejiski ir vajadzīgs katrai meitenei. Un ne vairs fake, bet pavisam „īsta manta”, un ar to es nedomāju Louis Vuitton somu ;D. Un vēl, protams, prieks par to, ka es tātad neesmu pavisam neattapīga un pazīstu cilvēkus labāk nekā man šķiet reizēm.

the moon on my side

Man šobrīd ir aktuāls jautājums - vai var būt profesionālā krīze, ja es neesmu profesionāle un man nav profesijas? Jo, ja var, tad, manuprāt, man tāda ir, lūk. Bet tas nav sevišķi svarīgi.

Daudz svarīgāk, piemēram, ir tas, ka tieši pirms nedēļas „beidzot beidzām”, jebšu Volis beidzot nokārtoja vecu parādu a.k.a operācija „Bakalaura šņabis”. Šī operācija gan tā nemanāmi pārgāja hektorizēšanās procesos un pēcāk arī nodarbēs, kas oda pēc Nīderlandē pavadītā laika. Šī visa, dažu pārliekās skepses, kā arī supersarežģītu noteikumu dēļ, „Sabotieris” ar papildinājumu tā arī palika neuzspēlēts. Brīdī, kad tie noteikumi beidzot tika izprasti, mēs uz tām kārtīm bijām blenzuši pārāk ilgi un vēlme bija sarukusi proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam. BET ir izteiktas apņemšanās kādreiz uzspēlēt pa īstam! Zinot gan šādu apņemšanos īstenošanas tempu pieredzi, tas varētu notikt kaut kad ap Jāņiem. Bet nu, labāk vēlu, nekā šņabis no burkas vai kā tur bija tas teiciens.

Un, runājot par lietām, kas beidzot notikušas, BEIDZOT bija arī neliela Erasmus latviešu reunion ar šampi un lieliskām atmiņām. Viņi pavisam noteikti ir viens no lielākajiem Erasmus ieguvumiem un absolūti fantastiski!

Vēl kāda aktuāla tēma pēdējā laikā, kas uzpeldējusi no vairākām pusēm – strīdēšanās. Jebšu tas, ka es šo funkciju laikam nelietoju. Mārciņš teica, ka es to ar nevienu nedarot, tikai ar viņu un arī tas ir vairāk tādā joku līmenī. Ilze toties uzskata, ka šī iemesla dēļ es tik labi saprotos ar Deinu, kurš tā citādi ir diezgan strīdīga persona. Un, tā padomājot, jāpiekrīt vien ir, jo atceros vien vienu strīdu, un tas, ironiskā kārtā faktiski bija par manu nevēlmi strīdēties. Tātad – vai tas nozīmē, ka man galīgi nav mugurkaula un es tiecos piekrist jebkam, vai arī to, ka vienkārši pārāk augstu vērtēju harmoniju? Es gribētu cerēt, ka tas otrais, bet nu neesmu pārliecināta.

UN man beidzot ir tāda Ziemīšu noskaņa iekšā un apkārt viss tā mincīgi diezgan. ^_^

wouldn't have it any other way

Reizēm es aizmirstu, cik ļoti nūģis es esmu. Un to, cik totāli un absolūti esmu ar to mierā. Un, ja vēl uzrodas kāds gandrīz tikpat liels nūģis, ar ko kopā bastot ballītes un skatīties Star Wars tā vietā, tas to nūģību padara par teju tādu elitāru klubiņu, kurā par caurlaidi kalpo Šeldona citāti un Zoltāna sveiciens.

Un attiecībā uz novembra beigu bēdu varu teikt, ka vismaz pagaidām tā ir prom. Protams, es paredzu tās atgriešanos pavisam tuvā nākotnē, bet tad es ceru atcerēties, ka vienkārši nedrīkst daudz domāt uz priekšu un mēģināt plānot, jo tā galīgi aiziet ciet. One day at a time stratēģija jāpiekopj. Tā, lūk.

pony hunter

Es reti te iegriežos. Varbūt sākšu to darīt biežāk, varbūt ne. To es nezinu tāpat kā nezinu to, kā saka lapsa un strauss – nu kādas skaņas tie veido. Vispār jau visu dzīvnieku izdotās skaņas un to atdarināšana man ir diezgan tumša bilde; tādus standartus kā kaķis, suns un govs es aptuveni varbūt varu vēl, bet viss pārējais jau ir brīva improvizācija, kas citos raisa smieklu lēkmes.

Svarīgi ir tas, ka tas miers, kas bija pazudis augusta pasākumu un non-stop lietu virpulī un septembra/oktobra skolas lietās, ir atgriezies. Harmonijas asniņš manī ir jau diezgan sprigans un es ceru, ka tuvākajā laikā sāks dzīt pirmās īstās lapas. Es dažreiz aizmirstu, cik ļoti svarīga man ir harmonija. Nu tā pa īstam svarīga.

Tā kopumā man diezgan patīk lietas šobrīd.

Bet varbūt manam labajam garastāvoklim un iekšējai harmonijai ir kāds sakars ar to, ka katru rītu dzeru salvijas sēklu dzērienu.

that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

I know my kingdom awaits

Vēl tieši viens mēnesis atlicis. Daudz tas noteikti nav, un es nešaubos, ka paies tas laiks nēēēnormāli ātri. Bet es gribu mājās. Tā pa īstam un no visas sirds. Man šeit patīk un būs daudz lietu, kuru man pavisam noteikti pietrūks, esot mājās; tāpat ir daudz lietu, kuras mani gaida Latvijā, bet manis pēc varētu arī negaidīt, BET es gribu to māju sajūtu. Gribu savu istabu un ģimeni, un draudziņus, un mājdzīvnieciņus, un Rīgu (šobrīd man jau ir tāds mīlestības un sentimenta līmenis, ka esmu diezgan pārliecināta, ka noteikti iegādāšos RĪGA pulksteni un/vai kreklu). Gribu kārtot savu skapi, gribu no rītiem skriet ar Leo, gribu iet uz kinō ar Prelīnu un ēst auksto zupu litriem! Nav jau tā, ka tās būtu ļoti princesīgas un nereālas vēlmes.

Tās tādas lietas sirsniņai vairāk, no praktiskās puses laikam jāsaka, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad būšu mājās un varēšu normāli paēst ;D. Grūti man sāk palikt ar to ēdienu pēdējā laikā. Savas lieliskās gatavošanas dēļ es vairs neēdu sekojošas lietas (ar neēdu gan es nedomāju kategorisku izslēgšanu, jo kādā šikā restorānā supergaršīgi pagatavotas es tās lietas droši vien ēstu): rīsus, makaronus, fetas sieru, olīvas (izņemot Spānijas olīvas), brokoļus, puķkāpostus, pesto, ledus salātus, konservētus dārzeņus, želejkončas. Vēl man arī vismaz kādu laiku nepatiks kanēlis, bet tas vairāk saistāms ar citiem iemesliem, ne neprasmi gatavot. Kopumā rādās, ka šobrīd manas uztura piramīdas apakšā ir Dr.Pepper un tas jau laikam nav tā sevišķi labi.

Bet sarakstīšanās ar lapiņām pa durvju apakšām man gan noteikti būs viena no lietām, kuras pietrūks. Tas ir tā galīgi jauki. Tajā slēpjas arī nebeidzams jautrības potenciāls, jo var nezināmiem cilvēkiem atstāt daudznozīmīgus, anonīmus komplimentus un cerēt, ka tas radīs šādus tādus pārpratumus un mulsumus. Pietrūks arī tā, ka var jebkurā garlaicīgākā brīdī piekāpt pie kāda ciemos un tas prasa maksimāli kādu pusminūti. Pietrūks nebeidzamo variāciju par mūsu vārdiem – nu kā var nesasmieties, ka Žeņa jau kļuvis par Žuziju! Pietrūks Sabīnas, kas ir tiktik nenormāli jauka un mīlīga, ka es būtu gatava atteikties no puses savu drēbju, lai to vietā iepakotu viņu koferī un ņemtu līdzi uz Latviju. Un viņa ir tāda pavisam maziņa, tā ka šis plāns nav nemaz tik nereāls. Šo sarakstu es varētu vēl turpināt un turpināt, bet uz šo brīdi tas nemaina to homesick sajūtu.

salt meets wound

Jāatzīst - es neesmu tik sabiedriska, lai būtu ar cilvēkiem visu laiku. Cilvēki mani nogurdina, vai varbūt arī es vienkārši pārāk daudz enerģijas atdodu viņiem, rezultātā es kļūstu īgna un riebīga, bet tādu mani nevienam nevajag.

Nepārprotiet mani, tie cilvēki, ar kuriem te esmu un dzīvojos, ir galīgi forši, jauki, lieliski un tā tālāk un tā joprojām. Vienkārši vientulība īstajā devā ir ļoti svarīgs priekšnoteikums tam, lai es būtu priecīgā meitene. Vajag to laiku sev.

Man vajag manu personīgo telpu, kur es varu vienkārši būt savā mazajā harmonijā. Man vajag tos brīžus vienatnē. Mērot ikdienišķus ceļus, pa ceļam runājot vien pašai ar sevi. Man tā visa tik ļoti pietrūkst, ka nedaudz sāp.

Dažas dienas ir tā, ka bez kāda iemesla jūtu iekšā to skumju kamolu. Pārējie vienmēr ir tādi aktīvi, ieslēguši savu „gribu visu redzēt! Viss ir lieliski, baudām Erasmusu” režīmu, bet man tomēr uznāk tādi „gribu mājās” brīži. Varbūt es neesmu pietiekami pieaugusi saviem gadiem, nu vismaz salīdzinot ar citiem, bet es nesaprotu, kā viņiem nav skumji un nepietrūkst māju, ģimenes, draugu un savu kaķu. Nu labi, mans kaķis man īpaši nepietrūkst, mums nekad nav bijušas īpaši siltas attiecības (paldies, Tita, ka saplēsi manus aizkarus, piekakāji gultu un tad, kad nelaidu sev klēpī, skrāpēji man sejā).

Bet īstenībā tas jau nav nekas jauns. Atceros, ka agrāk kokles nometnēs es gaidīju individuālās spēlēšanas laiku. Tā tiešām kokli es spēlēju tikai 40% no visa spēlēšanai paredzētā laika, pārējos 60% veltīju vienatnes baudīšanai – grūti pat pateikt, ko es tajos brīžos darīju, droši vien kaut ko pietiekami muļķīgu, bet tāpat tas bija tā jauki. Pēc tam atkal varēju daudz komunicēties ar citiem.

Un „dzīvosim zem kāda no Amsterdamas tiltiem” plāns ir pārvērties par „braucam uz Spāniju atpūsties Valensijā 2 nedēļas”. Dzīvosim 50 metrus no jūras - izklausās diezgan neslikti, tad jau redzēs kā būs. Liekas, ka tur būs tāds mieriņš, kas man būtu pa prātam . Atpūtiņa no interneta, ballītēm un pilsētas. Datora vietā rokas bagāžā man būs sporta tērps, un es nevaru sagaidīt, kad es varēšu SKRIET.

Un Dutch kursos mūs mācīja būt par dzejniekiem. Tā kā mans talants šajā jomā ir nepārprotams, domāju, ka nedrīkst sveci turēt zem pūra, tāpēc šeku reku mans garadarbs:

Soms

Ren ik snel

Om te begrijpen

Dat ik wakker ben

Šodien beeeeidzot nopirku kleitu. Citādi jau likās, ka esmu šeit zaudējusi savu būtību, jo biju sapirkusi visādas citas lietas (ups, mana nabaga stipendija ;D), bet ne svārkus un kleitas. Nu jā, pagaidām ir diezgan jauki, jābloķē tikai tā melanholija un tad jau būs pavisam lieliski.

what's comin' will come and we'll meet it when it does

2010.bija ļoti labs, bet nešaubos, ka 2011.būs vēl labāk.
Izvilku pagājušā gada wishlistu ar 10 lietām un sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka ir piepildījušies veseli 7,5 punkti. Es tos punktus pat neatcerējos, bet re kā nejauši iznācis. Nesūdzos :)

Ja ticam teicienam "kā sagaidīsi, tā pavadīsi", man būs galīgi mīlīgs un smieklīgs gads ar daudz piedzīvojumiem.

Parīt dodamies. Neesmu gatava. Bail un negribas, jo tieši tagad es beidzot jūtos tik ļoti labi šeit pat. Vienkārši ir pārāk daudz kā, ko es negribu atstāt. Tā lūk.

I was born a worrier

Ar visu to nepatīkamo pagājušo gadu, kad dzīvojos tikai un vienīgi pa savu mūžīgo mācību un skumjas pelēcības burbuli, es jau biju paspējusi aizmirst, cik daudz prieka man agrāk deva sports. Tagad, kad vairs nedzīvoju burbulī, atsāku nedaudz. Gan ne tā ļoti aktīvi, pāris reizes nedēļā, nevis agrākās pāris stundas dienā, bet tāpat ir forši un pilnīgi liekas, ka ar katru kustību var sajust, kā tie endorfīni dzimst. Vispār jau bija pēdējais laiks beigt slinkot, jo citādi varētu nemaz nepirkt lidmašīnas biļeti uz Māstrihtu, bet vienkārši sākt tā laicīgi ripot.
Tas man atgādināja nesenu skatu uz ielas. Nāca pretī divas meitenes un runāja savā starpā. Viena tāda ļoti khe...khemm apaļa, ja tā var teikt. Parasti es neesmu ļauna un nesaku, ka cilvēki ir resni, bet, ja ir tā stadija, kad jau gaita ir tāda izķēmota resnuma dēļ, tad drīkst. Viņa nāk un vienkārši pēkšņi viņai no kabatas izkrīt milzu pīrādziņš. Un ir ļoti tāds jocīgs skats, un viņa pat nepamana, es apstulbu ļoti un centos ļotiļoti, lai nesāktu skaļi smieties, un priecājos, ka neesmu Niklāvs, kas droši vien būtu viņai iesmējis tieši sejā.

Vēl es esmu atklājusi, ka man ir tāda kā "nemāju" alerģija. Es nezinu kā un kāpēc tā ir, bet tad, kad es nenakšņoju mājās, man no rīta vienmēr ir ciet deguns. Mājās tā nekad nav. Varbūt mājās es dzīvoju tādā ideālā simbiozē, kur visas mazās, neredzamās baktērijiņas un puteklīši ļoti labi saskan ar maniem mikrobiņiem. Varbūt, ka tas man dzīvē kalpos kā tāds māju indikators - ja kādā vietā no rītiem deguns būs vaļā, zināšu, ka esmu pieņēmusi to vietu kā mājas. Mājas nav tur, kur ir sirds; mājas ir tur, kur ir vaļā deguns.
Vēl no atklājumiem ir tas, ka Schweppes var padarīt garšīgu jebko. Pat "Optima līnija" divcis kopā ar to garšo pēc tāda interesanta kokteiļa.
Visi šie atklājumi rodas no tā, ka nav sanākušas nevienas tādas māju brīvdienas diezgan ilgi. It kā jau tā jauki, piemēram, pagājušonedēļ bija ģimenes ballīte ar daudz spēlēm un dejām, un dziesmām tā jauki. Nu varbūt nākamā diena pašsajūtas ziņā nebija tā lieliskākā, jo nekad mūžā laikam nebiju modusies no rīta no tā, ka tik ļoti sāp galva. Bet viens Monopola raunds palīdz pat pret to, tas nekas, ka zaudēts, jo vai tad es tur esmu vainīga, ja mans izpalīdzīgais palīgs zaudē man 8 miljonus, kamēr esmu tualetē?

Bet īstenībā šonedēļ aiz visiem saulainajiem priekiem velkas pakaļ arī viena ēna. Lai kā es censtos izlikties, ka tas mani nenomāc, tas tomēr mani diezgan nomāc. It sevišķi tāpēc, ka es nesaprotu.

Gribu Hariju ātrāk!

feels like we're on another level

Manas bažas par mācībiņām un nomācošo "rakstu kopsavilkumus 6 stundas dienā un man nav dzīves" sajūtu izrādās bijušas pilnīgi nepamatotas. Šogad ir jādara TIK ļoti samērīgākos daudzumos viss, ka var:
- paspēt visu laikā izdarīt;
- aizdoties uz visām ballītēm - pat tām, kas ir nedēļas vidū, arī tad, ja tas nozīmē nebūt 3 dienas mājās un neuzrakstīt šajās dienās nevienu pašu eseju rindiņu
- būt "Dublī" jau 3.gadu un dabūt 3.vietu ļoti reliģiozās ieskaņās :)
- skatīties visas jaunās seriālu sezonas;
- spēlēt daudz galda spēles;
- pabūt Briselē un apciemot Eiropas Parlamentu.

Tā kopumā nu galīgi nav slikti. Vienīgi sanāk nepierasti maz nūģoties pa māju, ko man varbūt reizēm patiktu padarīt mazliet vairāk.

Un ziņas par manu seriālapsēstību ir kaut kādā veidā izplatījušās tālāk, jo man nepazīstami cilvēki, kas laikam dara kaut kādu universitātes darbu par šo tēmu, mani grib intervēt. Lai jau. Es nekadnekad neatsaku, ja man kāds kaut ko jautā par filmām vai seriālīšiem vai prasa kādus ieteikumus. Īstenībā jau es bieži lieku skatīties kādu must see filmu vai seriālīti arī tad, ja man to neprasa nemaz, jo vienkārši ir lietas, kas ir pārāk lieliskas, lai cilvēki tās tā vienkārši neredzētu!

Šodien nedaudz sagurums pēc vakardienas abām mīļballītēm, "seššš - ņem!" un "Imago" spēlēšanas un 2 stundu bakstīšanās/smiešanās/cīnīšanās par segu/ņurcīšanās pa gultu no rīta. Tāpēc tagad, lūdzu, kādu jauku filmu un agru došanos pie miera, jo tā laikam sanāk, ka jau nedēļu neesmu normāli izgulējusies nevienu dienu.

Īstenībā es vienkārši gribēju pateikt, ka man iet galīgi labi un es ceru, ka tā tas arī viss turpināsies un būs arvien labāk un labāk, jo pēc ļoti nomācoši depresīvā un traumējošā pagājušā gada, kas izsūca no manis visu dzīvesprieku, es jūtos to nedaudz pelnījusi.

don't wake the thought police

Man patīk lietas, kas notiek man apkārt. Patīk cilvēki. Patīk vasara. Vispār daudz patīk un tas ir galīgi jauki. Ja kaut kur kādā prāta kaktiņā mani nenomāktu doma, ka vēl tikai 26 dienas līdz atsāksies mācības (izrunāt kā mocības), būtu pavisam ekselenti.

Pagājušajā nedēļas nogalē darījām lietas Vienotības jauniešu vasaras 3 dienu nometnē "Jaunietis Eiropā". Bija gan Sandra Kalniete, Baņuta Rubesa un Andris Vilks, kuri stāstīja visādas interesantas un vērtīgas lietiņas, gan arī vairāki citi politiski tēli - gan iedomu (hihi), gan īsti un pavisam dzīvi.
Bija arī pašiem jādarbojas un jādomā radošie risinājumi problēmām. Radošākais, kas man palicis atmiņā, laikam ir ideja par "supervalsti", kurā viss darbojas un bartera principiem, cilvēki izdzīvo izdzīvošanas instinkta dēļ un elektrību ražo cietumnieki minoties vai skrienot ;D

Jāteic, gan, ka grupu darbi tā principā man nekad nav patikuši. Parasti es vienkārši tā nespēju paļauties uz cilvēkiem un man vajag, lai lietas notiek pēc manas sistēmas un manā laika grafikā. Vienmēr atcerēšos skolas literatūras grupu darbu, kur visuvisu darīju viena, jo nespēju pat mazāko uzdevumiņu sniegt savam pāriniekam, jo vienkārši zināju, ka izdarīšu visu pareizāk, labāk un smukāk. Protams, beigās jau rezultāts bija lielisks un "mēs" dabūjām 10, bet lielisks piemērs tam, ka neesmu nekāds dižais komandas spēlētājs.
Grupās mūs tur dalīja pēc personības testu rezultātiem, un, tad kad parādīja tās listes ar visiem sagrupētajiem cilvēkiem un viņu rezultātiem, es nožēloju, ka testā nešmaucos un biju aizsūtījusi to rezultātu, kas man tiešām godīgi sanāca ar lielu pārsvaru. Biju vienīgā ar savu stulbo CF, kas ir kaut kas uz control freak pusi un neko jēdzīgu nedara, tikai raizējas un kontrolē, nevis kā normāls team workers kā vairums normālu cilvēku tur.

Un, ja jums ir kāds darba/mācību/cits kolektīvs, kuru vajag tā kārtīgi saliedēt un satuvināt īpaši CIEŠI, tad noteikti iesaku Team buildingu iekš Meža kaķa. Jūs vienkārši nezināt, kas ir tuvība, ja neesat četratā stāvējuši 4 metru augsta staba galā uz mazmazītiņa laukumiņa, kājām un stabam trīcot un elpojot viens otra elpu, jo ļoooti tuvu viss notiek, pēc tam nemēģinot smuki atvērties kā puķīte. Es gan nezinu par citām komandām, bet mūsējā ar šo uzdevumu tā pamatīgi aizrāvās un nepietika ar diviem mēginājumiem tajā stabā, mēģinājām vēl un vēl arī brīžos starp pirts iešanām un arī vēl pēc tam. Mēs ar Gauju un abiem "ziediņiem" bijām tik saliedēti, ka arī gulēt gājām ligzdiņā/puķītē, kas varbūt nebija pats ērtuma kalngals un ļoti traucēja citiem cilvēkiem, bet toties mīlīgi tā.

Vēl es dabūju sev vēl vienu māsu, piedēvētu, kas man gan neliekas tik reāli iespējams, jo mēs ar Kičiju vispār neesam līdzīgas tā. Bet var jau būt, ka tur vainīga bija alus koncentrācija dažu labu organismā. Tātad šībrīža bilance ir: 1 dvīne, 1 māsa, 1 feikā dvīne.

Nu jā, bija tiktiešām fooorši un nešaubos, ka arī šīs brīvdienas ar tiem pašiem lieliskajiem cilvēkiem sporta spēlēs būs galīgi jaukas. :)