the end of something kind of important

Es jau te minēju, ka ir iznākusi vispēdējākā no Harija Potera filmām, un līdz ar to arī ar bērnību pavisam oficiāli ir cauri. (šņuk!)

Tāpēc ir īstais brīdis vēl pēdējo reizi dalīties dažās Harijiskās bildītēs un noskatīties dažus lieliskus video.

Vispirms jau absolūta KLASIKA, kas ir skanējusi galvā pat pārāk bieži.
Tad kaut kas nedaudz jaunāks, bet arī diezgan lielisks, manuprāt.
Un, protams, runas pēdējās daļas pirmizrādē, kas uz beigām pat izrāva kādu asariņu.

Neraugoties uz to, ka stāsts nu ir beidzies, nevienam nav nekāds noslēpums, ka visīstākais Slīdenis es vēl kādu laiciņu palikšu. Bet es, protams, varu mēģināt savu indi izmantot cēliem mērķiem.

Nu jā, tā kaut kā.
Paldies par kopā pavadīto laiku! (:

summer kind of wonderful

Sen gan te neesmu bijusi. Negribas jau tā lielīties, bet laiks ir pagājis tiešām LIELISKI, tāpēc šoreiz laikam nedaudz sanāks tā.

Pirmā jūlija puse, tas ir 2 nedēļas, pagāja nelielā ceļojumā pa Eiropu. Sīki atstāstīt visu nevaru/negribu/slinkums/unkuramgantasvispārinteresē, varu dot dažus atskaites punktus vienīgi.

I jeb autōbuss
Autobusā braukt ir karrrsti. Daudz kušanas izjūtiņu. Bet toties var laiku izmantot lietderīgi un lasītlasītlasīt. Beidzot bija laiks izlasīt Viktora Igo "Cilvēks kas smejas", varen lieliski, neskatoties uz to, ka zināju jau visu sižetu. Tagad vēl atliek tuvākajam laikam "Parīzes Dievmātes katedrāle" un tad jau būs jāķeras pie kāda cita literatūras ģēnija.
Pirmo reizi braucu guļambusā, bet tas ērtums naktī īpaši nelīdzēja un 2 no 3 naktīm busā es nespēju gulēt pateicoties skaļajam/runātīgajam vīrietim, kura vārdu man tā arī nebija lemts uzzināt. Es nesaprotu, no kādas dzelzs ir kalti viņa sievas nervi, ka viņa to var izturēt, jo viņš naktī TĀ vārās un neiet gulēt un komentē visu, ko redz pa autobusa logu pat, ja tas ir kaut kādā Polijā, kur gribot nevar atrast neko interesantu komentējamu, un kas vienkārši ir nebeidzama valsts, kuras iedzīvotājiem patīk lietot vārdus, kuros ir nepiedienīgi maz patskaņu. Vēl viņam patīk spēlēt tetri ar skaņu veselām diennaktīm ilgi. Bet varbūt viņš nemaz nespēlēja visu diennakti un tā skaņa vienkārši bija ieurbusies līdz manām dziļākajām smadzeņu rieviņām.

II jeb vietas
Alpi bija lieliskāki nekā es biju iedomājusies.
Maldīšanās Zalcburgā bija neliels piedzīvojums/pārdzīvojums un vēl viens pierādījums manam jebkādu topogrāfisko spēju trūkumam.
Monako bija vienkārši lieliski un viss.
Venēcijā daudz iešanas pa apli un pilnīga nespēja orientēties, bet tāpat jauki un skaisti. Bet ne tik skaisti kā to visur tēlo tomēr.
Vīnē bijām nedaudz tikai un man pārāk nāca miegs, lai mani tur kas sevišķi interesētu.
Un es atsakos no jebkādiem tālākiem komentāriem par Poliju.

III jeb Taize
Mīlīga un mierīga vieta tā Taize. Labprāt tur vēl kādreiz atgrieztos, neraugoties uz to, ka neesmu sevišķi reliģioza.
Varētu gan tur iztikt bez mūžīgajiem "welcome team", kas nāk un grib, lai tu ej uz savām Bībeles stundām, ko es tā sevišķi nedarīju. Iespējams, ka mani nobaidīja mana "mazā Bībeles grupiņa", uz kuru aizgāju vienu reizi un, kad man jautāja, vai, manuprāt Jēzus kādreiz atgriezīsies uz zemes, sapratu, ka tas nav domāts man. Tā vietā var labāk iet uz klusuma dārzu un lasītlasītlasīt.

Dziedošās lūgšanas gan bija man tīkamas. 215. dziesma, kas pazīstama arī kā "The Kingdom of God" bija absolūts mūsu hīts, kas skan vēl tagad brīžiem galvā.

Rindas pēc pusdienām ar ikdienišķo "es tūlīt miršu no saules dūriena" sajūtu man gan īpaši nepietrūks. Vakariņu dalīšanas, kōlas automātu ar aukstu kolu pašā karstumiņā un mīlīgās ballītes vakaros Oyakā gan varētu pietrūkt nedaudz.

Vēl arī gājieni pēc kūciņām uz tuvējo pilsētiņu, kurus varētu ierindot kategorijā "ekstrēmi". Gan tādēļ, ka atpakaļceļi bija tik grūti, ka likās, ka spēlējam Krusta Ceļos (kas īstenībā būtu atbilstoši tādai kristīgajai nometnei), gan tādēļ, ka lieliskākās kūciņas pasaulē, kuru izmēri pēc tam liek teikt "es GADU vairs šokolādi neēdīšu!".

IV jeb cilvēki
Ja pēdējā dienā pirms izbraukšanas mani nedaudz biedēja doma, ka nāksies 2 nedēļas pavadīt diezgan vientuļi, jo abi zaķīši būs baigie balodīši un man viņu ligzdiņā nebūs vietas, tad jau dienā trešajā es sapratu, ka viss tomēr būs fooorši, jo apkārt tādi tiešām jauki un jautri cilvēki.
Nu, izņemot varbūt dažu labu sevišķi interesantu eksemplāru ar stalkerīgām iezīmēm, bet tas ir otršķirīgi.

Es gribēju rakstīt smuki pa punktiem, bet man tā īsti tas neizdevās tik īsi kā biju domājusi, tāpēc par Positivusu tā lakoniskāk- bija LIELISKI!
Muse bija tik lieliski, ka jāģībst; Scissor Sisters bija negaidīti mīlīgi un foršiņi; laiks bija super; Salacgrīvas jūra ir pretīgākā, kādā jelkad esmu bijusi; spēlēt Wii ir forši; gulēt teltī ir nāve; ir forši, ja ir smieklīgi telškaimiņi; satikt daudzdaudz sen neredzētu seju ir galīgi labi; atpakaļceļš ar pitstopu Saulkrastos ar saldējuma kokteiļiem arī ir laba lieta; salīšana arī nav nemaz tik slikta, bet nikna kaimiņu suņa uzbrukums nav sevišķi patīkams.

Tas laikam arī viss. Un es ceru, ka jūsu vasaras arī ir tikpat lieliskas (:

I believe in a world of endless possibilities and I believe I'll have another cocktail, please

Hmmm, ja sestdienas ballīti mēs uzskatām par tādu vasaras iesildīšanu/iesākšanu, tad man bail iedomāties, kāda būs tā vasara. Pat nezinu, kuru no visām "odziņām" lai izceļ tā. Varbūt 11 šampju tukšošanu sveču gaismā, varbūt izmisīgos centienus no rīta tikt pāri sētai, vai varbūt faktu, ka es laikam derībās zaudēju 2 kastes šņabja, jo man bija ļoti svarīgi ap deviņiem no rīta uzstāt uz to, ka neesot tāda Papes dabas parka. Detaļās šoreiz labāk neieslīgšu.
Vakardienu man līdz ar to sanāca pilnībā zaudēt, jo pamodos tikai sešos vakarā, kad zvanīja Mārciņš un smējās par manu skaisti nodzerto balsi. Pāris stundas ar ne pārāk patīkamām sajūtām galvā paskatījos "America's Next Top Model" un atkal gāju gulēt. Jā, starp citu beidzot varu teikt, ka esmu redzējusi visas 14 ANTM sezōnas, wuhūū. Tagad pāreju pie iekavētām filmām un kaut kad arī "Lost".

Ja par tādām nopietnām lietām kā mācības, tad vismaz kādu brītiņu var uzelpot, jo studijdarbu esmu nodevusi, cerams, ka veiksmīgi. Tā nu es viņdien sēdēju RSU biblī un ļoti garlaikoti šķirstīju visus žurnālus pēc kārtas, kad pēkšņi ieraudzīju sevi. Neko tā, tikai nedaudz pārsteigums. Tas nekas, ka 2 gadus veca bilde un man par to neviens nepaziņo, ja tur blakus ir Odrija Hepberna, tad es nepavisam neapvainojos. Kaut gan manas uzacis pavisam noteikti nav tik "biezas un sievišķīgas" kā viņai.

Un, runājot par bibli, unī ir kāds cilvēks, kura dzīves mērķis laikam ir uz visiem turienes datoriem kā desktopu uzlikt Gacho bildi, kur viņš ir Essentialā ar kaut kādiem cilvēkiem. Tas jau laikam labi, ja cilvēkiem ir mērķi, pat, ja tie ir tieši tik lieliski kā Gacho popularizēšana iekš RSU.

Traki ir tas, ka rīt ir 1.jūnijs. Vēl traki ir brāļa jaunie mati.
Un rīt jāiet skriet no rīta, lai gatavotu sportisko formu "Taurenim", wuhūū. ;D

Jā, laikam tagad beidzot atgriezīšos savā daiļliteratūras pasaulītē, jo esmu pārāk izslāpusi pēc skaistiem stāstiem. Tādiem, kas nav par politikas filozofiju, Eiropas vēsturi vai tiesībām.

supercalifragilisticexpialidocious

Lai gan eksāmeni jau beigušies un palikusi tikai angļu valodas runāšana, nav tādas labas sajūtas vēl. Tas studiju darbs tomēr sācis pārāk nospiest prātu.
Plus vēl tagad tas nostaļģijas laiks, jo tagadējiem 12. ir pēdējie zvani un tamlīdzīgas lietiņas, kas liek atcerēties, cik skolā tomēr bija labi un cik stulbi, ka toreiz es to tā nenovērtēju. Visvairāk jau to cilvēku pietrūkst, ehhh.

Bet nav jau tā, ka es dzīvoju tikai sentimentu pasaulēs. Pagājšnedēļ bija Zvirbuļa taka 2010, kas bija kaut kas tāds nepieredzēts un interesants man. Lai gan "27 38 49 četri divi seši astoņpadsmit Dace Elīna Ketija" neuzvarēja, 3.vieta arī ir labs sasniegums. Nu man vismaz noteikti, jo pagaidām man kontā tikai krietni zemākas vietas Dubļos. Ticu arī, ka būtu dabūjuši vismaz 2.vietu, ja nebūtu stundas 3 ZIŅOJUŠI LAIVĀ un atraduši pēdējo teksta gabaliņu, kurā atklājās, ka tas, ko sapratām, kā "ZIŅOJIET LAIVĀ", bija "ZIŅOJIET LAI VĀRTI atvērtos, bla bla bla".
Jau pirms starta atklājām odu galināšanas spēli, kurā es, galīgi nepārspīlējot, biju lieliska. Jā, tas šovasar būs mūsu bizness, jo kā es lasu VISUR - gan avīzēs, gan twitterī, gan draugiem.lv runā, tad cilvēki ir pamanījuši, ka odi tiešām šogad ir traki. Jūtos pat nedaudz rūdīta tam tagad, jo neticu, ka jebkur pasaulē ir vairāk odu kā Carnikavas mežā. Es nekad mūžā nebiju redzējusi/jutusi tik daudz. Tā, ka tiešām pēc maza laiciņa vairs netur nervi un es esmu gatava raudāt un atdot visu, kas man dārgs, lai tikai uz mazu mirklīti būtu atelpa. Jauns līmenis bija tas, ka sāku viņus šņaukt no deguna ārā. Pirmo reizi sapratu, kāpēc govis var vasarā var nomirt no kukaiņu kodumiem, un pirmo reizi bija tā, ka cilvēki speciāli sēž ugunskura dūmos, nevis izvairās no tiem, jo labāk izvēlas neelpot laiciņu, lai varētu mierīgi apkasīt jaunos kodumus. Tas bija tā pārāk traki, bet tagad jau esmu pasūtījusi tētim iepirkt visādus ķīmiskus līdzekļus, mamma toties pasūtījusi pretkukaiņu ēterisko eļļu maisījumus, tā ka gatavojos atgriezties kādu dienu zaļumos tomēr.
Un, lai gan vienu dienu teltī pamodos no karstuma dūriena, bet otru visu nakti negulēju no aukstuma, pamosties jūras krastā, kad ir ideāls laiks un saule precīzi vajadzīgajā devā, tomēr bij tā vērts.
Un es pat varu pieciest kešošanu ar smagām somām un noberztām kājām, ja kāds sagādā man prieku, iekrītot upē no karāšanās pie tiltapakšas. Nu tie trakie kešotāji, zinies.

+ Lai cik tas nenormāli neiespējami ārkārtīgi jocīgi liktos, es vairs neesmu balta. Helloouu, iedegums, vasarraibumi un rokas pigments (:
Vēl tikai mazliet un tad jau mani varēs meklēt kaut kur vāļājoties svaigi pļautā zālē un pārlasot abas Bada Spēļu daļas.

would you like you, if you met you?

Ehh, pēdējā diena, kad vēl nejūtos veca, un es to pavadu diezgan bezmērķīgi un nedaudz skumji. Muļķīgs sentiments, slinkums, slapjas kājas un tādi krikumi.

Šodien unī un ielās bij smuko gumijnieku parāde. Tik daudz visādu spilgtu krāsiņu un rakstiņu, ka prieks. Īstenībā gan prieks mijās ar skaudību, jo manos vecajos gumijniekos ir nepatīkama sūce, kas nozīmē, kas tos vairs nelietoju un šādos laika apstākļos man vienkārši ir slapjas kājas, lai vai kādus olimpiešu cienīgus lecienus pāri peļķēm es nedemonstrētu.

Aizvakar/vakar izlasīju "Meitene ar pūķa tetovējumu". Ak, aizraujošā literatūra, tevis ir tik ļoti par maz manā dzīvē. Atgādināja vecos labos (9.klase?) Dena Brauna laikus, kad lasīju katrā brīvā minūtē un nespēju nolikt nost. Toreiz gan, lasot jau 3. un 4. grāmatu, zuda tā beigu intriga, jo tas stils tomēr viņam ir pārāk viens un jau sākumā var paredzēt, ka sliktais būs tas, kurš sākumā neizskatās slikts.
Lasot šito, mani sākumā izdarītie spriedumi par to, kurš varētu izrādīties sliktais, kā arī par vienu no atrisinājuma galvenajiem elementiem, bija diezgan pareizi, tāpēc jutos mazais detektīvs vai arī Nensija Drū, ja kādam ir nojausma, kas tā tāda.

Šodien noskatījos arī filmu, kas veidota pēc grāmatas un sapratu, ka to nevajadzēja darīt, jo manā galvā tomēr viss bija tā skaistāk un foršāk. Zviedru aktieri tur bija pārāk neglīti un kopumā nebija forši uztaisīts. Secināju, ka tur pavisam noteikti ir vajadzīgs Holivudas rimeiks.

Ja mans lieliskais mācību plāns īstenosies, un tuvākajā laikā es būšu ļoti darbīga un neslinkošu, pastāv cerība, ka aprīlis un maijs varētu būt tādi brīvāki. Pirmo reizi ir tā sajūta, ka es redzu darbiem galu. Pagaidām tas gan vēl ir diezgan tālu, bet nu es vismaz REDZU beigas, un tā ir jauka sajūta.

Nākamnedēļ, vai sliktākajā gadījumā aiznākamnedēļ, apņemos kaut ko beidzot darīt matu jautājumā. VIŅI ir izgājuši ārpus visas kontroles.

Šis ir viens no gadiem, kad mana dzimšanas diena sakrīt ar astroloģisko pavasari. Balstoties uz senču ticējumiem, tas nozīmē, ka būs lielisks gads.
Un tam, ka es to tikko izdomāju, ir otršķirīga nozīme.

the sound of silence

1/12 no gada, kas pēc kārtas 2010., jau paskrējusi. Šis bija aši.

Secināju, ka Vonnegūtu ir foršāk lasīt nekā skatīties. Tajā viņa valodā ir puse prieka ,un filmas to vienkārši nespēj tā uzķert. Slaughterhouse - Five vēl bija skatāma, bet Breakfast of Champions gan nācās izslēgt pēc pāris minūtēm, imdb vērtējums - 4.2. jau vien par kaut ko vēsta, par kaut ko, kas nav sevišķi labs.

Ar katru dienu man arvien vairāk gribas skriet. Ja es būtu bagāta, es noteikti iegādātos skrejceliņu, bet, tā kā naudas man nav tik, cik Heidijai Montagai plastisko operāciju, jāsamierinās ar čīkstēšanu un ziemas ienīšanu. Ziemā es nevaru skriet, man nav ne piemērota ekipējuma, nedz arī kustību koordinācijas.

Pēdējā laikā cenšos sevi stingri ierobežot filmu jomā. Drīkstu skatīties tikai tad, ja esmu izdarījusi mācību lietas un darbadienās tikai vienu filmu dienā. Brīvdienās, ja ļoooti gribās, var atļauties divas. Šādus stingrus noteikumus mani mudināja pieņemt mana jaunā šī gada filmu numurēšanas kārtība. Nu jā...khemm...janvārī ir bijis diezgan daudz, manuprāt. Ja pagājušonedēļ nebūtu stājušies spēkā šie noteikumu, droši vien te runa būtu par trīsciparu skaitli.
Man patīk filmas, tas nav nekas jauns ;DD

Un es jūtos piekrāpta, jo izrādās, ka Catching Fire, kas ir Hunger Games otrā daļa, latviski iznāks tikai maija sākumā. Ļaunie, melīgie Zvaigne ABC cilvēki, kas solīja februārī.

Un, runājot par februāri, ceru, ka tas būs jaukāks par janvāri. Visādās ziņās. Nu jābūt taču.

summer's mosquitos are quickly forgotten in winter

Ir ziema un man nepatīk. Bet pat man jāatzīst, ka dienas ar sarmu, lielo baltumu un auksto sauli bija smukas. Tā, ka acīm prieks :)

Es tagad tā sēžu saprotu, ka nesaprotu, ko es esmu darījusi pēdējās dienās. Un ne gluži tāpēc, ka būtu piedalījusies kādā alkōmaratonā. Es pieļauju, ka esmu skatījusies filmas, un atceros, ka sestdien pazuda laiks. Iespējams, ka vainojams tas, ka piecēlos vien 11os, bet bij tāda sajūta, ka neko nepaguvu izdarīt, kad jau bij jādodas prom.

Ballītē secinājām, ka esam visi palikuši traki mierīgi. Nu tā, ka agrāk ballītēs bijām tādi WILD, bet tagad sēdējām un runājām par putnu olām un kāda atšķirība starp olām, no kurām rodas cāļi un tām, no kurām nerodas.

Kaut kad nesen mani šokēja TV veikals, jo tur maģisko katlu reklamē Misters T no A-Komandas. A-Komanda bērnībā bij silīgākais seriāls, stilīgāks pat par Komisāru Reksi, mēs ar brāli TĀĀĀ gaidījām karu nedēļu jauno sēriju. Nu jā, vārdsakot, mani šokēja fakts, ka viņš ir TV veikalā tagad, pārdevies mazais zaķītis.

Vēl es šodien nopirku 2 grāmatas, katru par 1 latu. Lieliski! Vienu ar smuku vāku, otru ar parastu vāku. Vēl es gribēju par latu iegādāties trakāko grāmatu, kādu esmu lasījusi - Gandrīz caurspīdīga zilgme - jo tur ir tik pretīgi un slimi, ka inčīgi, bet, tā kā esmu lasījusi jau, atturējos tomēr.
Vienu no grāmatām sāku lasīt. Disturbē, ka autori cenšas rakstīt mūsdienīgi, tādā žargonā kā runā jaunieši, es gribētu tiem autoriem piezvanīt un kliegt - "TĀ NEVIENS NERUNĀ, BEIDZ TĀ RAKSTĪT, RAKSTI NORMĀLI!" Šī iespaidā šodien gribēju sākt rakstīt grāmatu. Yeah, good luck with that ;D

Šodien man kursabiedrene, kurai uzskrēju veikalā, kārtējo reizi atgādināja, ka nav mani ne reizi redzējusi biksēs. Man daudzi unī to saka vispār un es par to smejos. Bet nu jā, laikam tā sanāk. Man nepatīk bikses jau kādu gadu laikam.

Kas vēl? Vēl es lieliski radīju problēmu tur, kur šī problēma bija beigusies. Esmu vienkārši lieliska. Vispār nemēdzu čakarēt lietas.

vareni

Pa vakarvakaru un šorītu izrāvu cauri "Bada Spēles", kārtējā kulta grāmata, blaa blaa, es saprotu, ka man būtu jāizaug no šādas fantāziju literatūras un varbūt jāpieveršas kaut kam vērtīgākām. Bet es nevaru, jo tik sasodīti INTERESANTI! ;DD

Tikai kā allaž grūti atiet. Gadās, ka filmas, seriāli un grāmats, kas mani sevišķi aizrauj atstāj pārāk spēcīgu iespaidu un neļauj vēl ilgi koncentrēties citām lietām.

Centīšos trenēt pacietību un 2.daļu gaidīt latviski, nevis sameklēt tagad angliski. Gribas, lai tā smuki plauktā visas daļas vienā valodā :)