alright, everything is alright

Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.

Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.

Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.

BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...

Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.

the deal with the universe

Nupat jau ir tas laiks, kad sāku sajust, ka tuvojas vasara. Kas ir rādītājs? Pamazām un pavisam nemanāmi manā garderobē parādās tumšzilas lietas. Jau vairākas vasaras tumši zils ir tāda mana krāsa. Tas galīgi nav speciāli, un tumši zilo lietu iegāde netiek plānota. Parasti tas tā dabiski vienkārši notiek. Kaut kā liekas, ka tā ir krāsa, kas vasarai piestāv vislabāk, un tad, kad mugurā ir kaut kas tumšzils, uzreiz tāda sajūta, ka es arī piestāvu vasarai un esmu maza daļiņa no tā mākoņu viegluma un ezeru dzidruma.

Tad nu vasaras beigās, kārtojot skapi, var sajust šīs krāsas dominanci; atliek vien izskaitīt visas zilās kleitas, svārkus, krekliņus un džemperīšus un secināt, ka „man taču ir sasodīti daudz tumšzilu drēbju!”.

Bet citiem gadalaikiem es uzreiz nevaru tā iedomāties konkrētu krāsu. Varbūt viņi nav pelnījuši tādu pagodinājumu.

Mēs, sportiskie letiņi, esam sākuši apmeklēt vietējo gymu. Kaut kas pilnīgi citāds nekā Latvijā ierastie sporta klubi, tāds studentu variants - 28 eiro par 4 mēnešiem, kas man liekas vienkārši smieklīgi maz. Latvijā es tikpat maksātu latos un mēnesī. Tik jauki kā manā mīļumīļajā Panattā gan noteikti nav, bet nu man tāpat patīk. Bet pirmajā reizē, kad iegāju zālē, kur bija aptuveni 70-80 sievietes, kas nikni spārdījās nodarbībā powerkick, bija tā drusku jocīgi.
Pirmajā reizē kursabiedrene pēc nodarbības teica „Dace, you have very muscular legs! What sports do you do back at home?” Un man bija tāds bišku fuuu*k, jo „muscles are for boys” un man nepatīk, ka kājas ļoti sakačājas un tad nevar iestūķēties nevienos garajos zābakos. Bet nu ko lai dara, ja pat dienās, kad „bastoju sportu”, sanāk sportot, jo 10 km ar riteni ir ikdienas maršruts, ko nākas mērot tā vai tā.
Zumba toties man likās diezgan fun, citiem gan nepatika, bet nu man liekas jautri tādas smieklīgas deju kustības un tresīšanas. Tu aizej, izlēkājies un vēl sasmaidies par to, cik tizli tev sanāk! Nu labi, varbūt dažas kustības ir pārāk smieklīgas, piemēram, spanking ;D

Un vēl, runājot par sportu, aizvakar es biju nedaudz dusmīga un aizvainota par šādiem tādiem sadzīves sīkumiem, tāpēc gāju skriet, lai izvēdinātu/izsvīstu tās sliktās emocijas. Laikam biju ļoti dusmīga, jo laidu kur acis rāda tālu, tālu prom. Tā kā man patīk tāda apļveida kustība, kas nozīmē, ka, ja ir iespējams, jāatrod cits ceļš kā tikt atpakaļ, nelietojot to pašu turpceļu, sanāca tā diezgan traki. Biju kaut kur ļoti tālu prom, īsti vairs nezināju uz kuru pusi ir mājas un to, kurā valstī esmu, arī vairs īsti nezināju, jo kaut kā tās vietas sāka izskatīties pēc Beļģijas mazajiem ciematiņiem. Tad nu man radās doma, ka, redz, noskriešu 1 stundu (ko es agrāk nekad nebiju darījusi, maksimāli kādas minūtes 40 varbūt) un tad vienkārši iešu un meklēšu ceļu uz mājām. Bet nu veiksmīgi atradu ceļu, kas mani aizveda uz mājām un kopā noskrēju 1 stundu un 5 minūtes. Citiem gan jau tas vispār nav daudz, bet man tā stundas pārvarēšana lika domāt, ka es varbūt tomēr esmu stiprāka nekā es domāju. Vislabākā atziņa beigās bija tā, ka es sapratu, ka reāli varu arī vairāk. Būtu taču tik stilīgi, ja es varētu skriet kādas 2 stundas tā vienkārši. Tas tad ir manā plāniņā tagad.

Bet, ja par ne tik veselīgiem priekiem, tad vakar pirmo reizi mūžā ēdu Ben&Jerry’s saldējumu un wawowiwa, tā manta ir kaut kas galīgi labs! Vēl man vakar pateica „Dace, you’re one of the most sarcastic people I know” un tad es nesapratu, vai tas ir apvainojums vai kompliments, bet tā kā tālāk sekoja „”I like your attitude”, es to uztvēru vairāk labi nekā slikti. Bet nu tāpat jocīgi, jo man šobrīd tā galīgi neliekas, nav vairs kaut kā tas vidusskolas sarkasma līmenis organismā.

UN pēdējais jaunums (un arī labākais, ja), aprīļa beigās laižam uz Maljorku spring breakā, biļetes ir iebukotas un wīīīī! (:

a cold, cold heart

Šodien man to vien gribas darīt kā čīkstēt un īdēt par ziemu un sniegu, un laiku ārā vispār. Noteikti pie vainas ir mani šīrīta pārdzīvojumi, kad biju gatava iekrist tajā nolādētajā baltajā nāvē un palikt tur tā, jo vienkārši nespēju vairs. Un nav jau tā, ka es būtu vārgākā meitene pasaulē, 9 gadi regulāras liela koka + metāla instrumenta nēsāšanas tomēr ir devuši nelielu rūdījumu. Bet šodien bija par traku, tā pa īstam - līdz vidēji skaļiem kliedzieniem un asarām acīs, kas pat nespēja tā kārtīgi iztecēt, jo vējš viņas vienkārši sapūš atpakaļ.
Katrs solis nāca ar pēdējām gribasspēka kripatām, skaļu "tu nedrīksti padoties!" mantras skaitīšanu un solījumiem darīt visu, kas manos spēkos, lai pēc iespējas mazāk ziemu man te turpmāk nāktos pavadīt. Es galīgi un pavisam neesmu ziemas cilvēks, tāpēc vismaz 1/4 gada es te esmu diezgan nelaimīga.

Un galerijas ar vasaru draudziņos šobrīd rada fiziskas sāpes.

Bet nu viss, pačīkstēju un pietiek. Tagad jābloķē traumējošās atmiņas, jo citādi esi drošvien atteiktos iet laukā no mājas līdz martam.

Āāāā, un tie visi, kas "grib sniedziņu" un domā "aaaawww, cik smuki ārā! ziema ir TIK superīga!" - atbrieniet uz Bišumuižu un vienkārši ņemiet un nomirstiet no laimes! Pasaule bez jums var iztik, bez ziemas arī.

I was born a worrier

Ar visu to nepatīkamo pagājušo gadu, kad dzīvojos tikai un vienīgi pa savu mūžīgo mācību un skumjas pelēcības burbuli, es jau biju paspējusi aizmirst, cik daudz prieka man agrāk deva sports. Tagad, kad vairs nedzīvoju burbulī, atsāku nedaudz. Gan ne tā ļoti aktīvi, pāris reizes nedēļā, nevis agrākās pāris stundas dienā, bet tāpat ir forši un pilnīgi liekas, ka ar katru kustību var sajust, kā tie endorfīni dzimst. Vispār jau bija pēdējais laiks beigt slinkot, jo citādi varētu nemaz nepirkt lidmašīnas biļeti uz Māstrihtu, bet vienkārši sākt tā laicīgi ripot.
Tas man atgādināja nesenu skatu uz ielas. Nāca pretī divas meitenes un runāja savā starpā. Viena tāda ļoti khe...khemm apaļa, ja tā var teikt. Parasti es neesmu ļauna un nesaku, ka cilvēki ir resni, bet, ja ir tā stadija, kad jau gaita ir tāda izķēmota resnuma dēļ, tad drīkst. Viņa nāk un vienkārši pēkšņi viņai no kabatas izkrīt milzu pīrādziņš. Un ir ļoti tāds jocīgs skats, un viņa pat nepamana, es apstulbu ļoti un centos ļotiļoti, lai nesāktu skaļi smieties, un priecājos, ka neesmu Niklāvs, kas droši vien būtu viņai iesmējis tieši sejā.

Vēl es esmu atklājusi, ka man ir tāda kā "nemāju" alerģija. Es nezinu kā un kāpēc tā ir, bet tad, kad es nenakšņoju mājās, man no rīta vienmēr ir ciet deguns. Mājās tā nekad nav. Varbūt mājās es dzīvoju tādā ideālā simbiozē, kur visas mazās, neredzamās baktērijiņas un puteklīši ļoti labi saskan ar maniem mikrobiņiem. Varbūt, ka tas man dzīvē kalpos kā tāds māju indikators - ja kādā vietā no rītiem deguns būs vaļā, zināšu, ka esmu pieņēmusi to vietu kā mājas. Mājas nav tur, kur ir sirds; mājas ir tur, kur ir vaļā deguns.
Vēl no atklājumiem ir tas, ka Schweppes var padarīt garšīgu jebko. Pat "Optima līnija" divcis kopā ar to garšo pēc tāda interesanta kokteiļa.
Visi šie atklājumi rodas no tā, ka nav sanākušas nevienas tādas māju brīvdienas diezgan ilgi. It kā jau tā jauki, piemēram, pagājušonedēļ bija ģimenes ballīte ar daudz spēlēm un dejām, un dziesmām tā jauki. Nu varbūt nākamā diena pašsajūtas ziņā nebija tā lieliskākā, jo nekad mūžā laikam nebiju modusies no rīta no tā, ka tik ļoti sāp galva. Bet viens Monopola raunds palīdz pat pret to, tas nekas, ka zaudēts, jo vai tad es tur esmu vainīga, ja mans izpalīdzīgais palīgs zaudē man 8 miljonus, kamēr esmu tualetē?

Bet īstenībā šonedēļ aiz visiem saulainajiem priekiem velkas pakaļ arī viena ēna. Lai kā es censtos izlikties, ka tas mani nenomāc, tas tomēr mani diezgan nomāc. It sevišķi tāpēc, ka es nesaprotu.

Gribu Hariju ātrāk!

forget and be nice

Vakar es ļoooti apzinīgi aizgāju gulēt 9os, lai varētu no rīta 6:30 smuki piecelties un nenāktu miegs. Secinājumi? Lai arī cik agri neietu gulēt, celšanās no rīta vieglāka nepaliek un miegs mazāk angļu valodā nenāk. Tātad izgulēšanās sajūtai nav tik svarīgas tās gulētās stundas, bet pulksteņlaiks, cikos jāceļas augšā.

Šorīt es biju šausmīgi, šaumīgi dusmīga. Es parasti tā nedaru, naids nav man tāda tipiska emocija/sajūta, visu rītu skanēja galvā "kuceskuceskuces", jo:
LNT kaut kādas O-kartes akadēmijas dēļ ir pārcēlis 2dienu un 3dienu Supernatural par stundu vēlāk - uz 24:00, un 3dienas Friends līdz ar to vispār sākas tikai 01:00 tagad, nu faktiski šie laiki nozīmē, ka es neko no tā vairs nekad neredzēšu, jo pārāk vēlu tomēr, ja ir agri rīti. Supernatural un Friends manās acīs bija pēdējās LNT cieņas paliekas. Bez tā tur ir tikai naudaskāsēj šovi/spēles/nezinukālaitovispārnosauc, kamōn - 3 reizes dienā jau tagad ir "zvaniet, TŪLĪT un laimējiet, laimējiet, laimējiet!". Vēl jau arī, protams, tas, ka LNT ir kaut kāds TV3 wannabe, es vienkārši nesaprotu, kā viņiem tur pašiem nav kauns tādiem pretīgiem būt.
Nu jā, no rīta tas mani ļoti sadusmoja un es gribēju viņiem rakstīt ļoooti kritisku e-pastu par to, kā viņi ir pārdevuši savu dvēseli un ja kanāliem būtu delete funkcija, es LNT tūlīt pat izdzēstu. Bet nu mans niknums pāriet tikpat strauji cik uznāk, tāpēc es to tomēr neizdarīju. Tā ir bijis vienmēr - es traki saniknojos, izplānoju daudz visādus ļaunus atriebības plānus, bet pēc brīža jau esmu visu aizmirsusi. Iespējams, tas ir tāpēc, ka savā būtībā es esmu laba un neesmu spējīga atriebties, bet varbūt es vienkārši esmu pārāk slinka atriebībai, ej nu sazin.
Bet LNT es tāpat nicinu no visas sirds.
Šī iespaidā šodien sapratu, ka man laikam nevajadzēs dekoderu, dažus raidījumus nedēļā varu aiziet noskatīties arī pie brāļa.

Vēl es šodien biju uz pēdu diagnostiku. Helloou šķērseniski-plakanā pēda, bye bye manas jaukās bezpapēžu kurpes. Beet tas nav tik slikti kā plakānā-plakanā pēda, ar kuru neņem armijā. Mani ņemtu armijā vēl.
Nekas, vingrojumi "krabis" un "vēdeklītis", zolītes, kas visu bīdīs un lauzīs pareizi, nakts silikoni (haha) un būs ar laiku labāk cerams.

Jā, kopumā ne pārāk pozitīva diena un vispār viss pēdējais laiks.
Nezinu, vai tas ir kādā veidā saistīts ar jebko, bet sapratu, ka skatos pārāk daudz zombijfilmu, nu man tiešām patīk filmas par zombijiem un tā apokaliptiskā sajūta ;D
Šodien arī noskatījos Legion, pēc plakāta un apraksta es biju gaidījusi kaut ko foršu, nu kamōn - apokalipse, eņģeļu karš - izklausās episki. Bet nu nebij. Nevarētu teikt, ka es tur pilnībā visu sapratu, jo vietām bij vienkārši pārāk tizli, lai pat mēģinātu saprast, bet esmu diezgan droša, ka tur bij kāds secret gay code, jo pārāk likās, ka tie divi galvenie eņģeļi sāks tūlīt mīlināties. BET tomēr arī kaut kas pozitīvs un ar pozitīvs es domāju HOT eņģelis Paul Bettany, kas ir arī Sīla Da Vinči kodā.

Rīt ļoti filozofisks referāts un daiļslidošanas izvēles programma vīriešiem.
That's all.

the sound of silence

1/12 no gada, kas pēc kārtas 2010., jau paskrējusi. Šis bija aši.

Secināju, ka Vonnegūtu ir foršāk lasīt nekā skatīties. Tajā viņa valodā ir puse prieka ,un filmas to vienkārši nespēj tā uzķert. Slaughterhouse - Five vēl bija skatāma, bet Breakfast of Champions gan nācās izslēgt pēc pāris minūtēm, imdb vērtējums - 4.2. jau vien par kaut ko vēsta, par kaut ko, kas nav sevišķi labs.

Ar katru dienu man arvien vairāk gribas skriet. Ja es būtu bagāta, es noteikti iegādātos skrejceliņu, bet, tā kā naudas man nav tik, cik Heidijai Montagai plastisko operāciju, jāsamierinās ar čīkstēšanu un ziemas ienīšanu. Ziemā es nevaru skriet, man nav ne piemērota ekipējuma, nedz arī kustību koordinācijas.

Pēdējā laikā cenšos sevi stingri ierobežot filmu jomā. Drīkstu skatīties tikai tad, ja esmu izdarījusi mācību lietas un darbadienās tikai vienu filmu dienā. Brīvdienās, ja ļoooti gribās, var atļauties divas. Šādus stingrus noteikumus mani mudināja pieņemt mana jaunā šī gada filmu numurēšanas kārtība. Nu jā...khemm...janvārī ir bijis diezgan daudz, manuprāt. Ja pagājušonedēļ nebūtu stājušies spēkā šie noteikumu, droši vien te runa būtu par trīsciparu skaitli.
Man patīk filmas, tas nav nekas jauns ;DD

Un es jūtos piekrāpta, jo izrādās, ka Catching Fire, kas ir Hunger Games otrā daļa, latviski iznāks tikai maija sākumā. Ļaunie, melīgie Zvaigne ABC cilvēki, kas solīja februārī.

Un, runājot par februāri, ceru, ka tas būs jaukāks par janvāri. Visādās ziņās. Nu jābūt taču.

summer's mosquitos are quickly forgotten in winter

Ir ziema un man nepatīk. Bet pat man jāatzīst, ka dienas ar sarmu, lielo baltumu un auksto sauli bija smukas. Tā, ka acīm prieks :)

Es tagad tā sēžu saprotu, ka nesaprotu, ko es esmu darījusi pēdējās dienās. Un ne gluži tāpēc, ka būtu piedalījusies kādā alkōmaratonā. Es pieļauju, ka esmu skatījusies filmas, un atceros, ka sestdien pazuda laiks. Iespējams, ka vainojams tas, ka piecēlos vien 11os, bet bij tāda sajūta, ka neko nepaguvu izdarīt, kad jau bij jādodas prom.

Ballītē secinājām, ka esam visi palikuši traki mierīgi. Nu tā, ka agrāk ballītēs bijām tādi WILD, bet tagad sēdējām un runājām par putnu olām un kāda atšķirība starp olām, no kurām rodas cāļi un tām, no kurām nerodas.

Kaut kad nesen mani šokēja TV veikals, jo tur maģisko katlu reklamē Misters T no A-Komandas. A-Komanda bērnībā bij silīgākais seriāls, stilīgāks pat par Komisāru Reksi, mēs ar brāli TĀĀĀ gaidījām karu nedēļu jauno sēriju. Nu jā, vārdsakot, mani šokēja fakts, ka viņš ir TV veikalā tagad, pārdevies mazais zaķītis.

Vēl es šodien nopirku 2 grāmatas, katru par 1 latu. Lieliski! Vienu ar smuku vāku, otru ar parastu vāku. Vēl es gribēju par latu iegādāties trakāko grāmatu, kādu esmu lasījusi - Gandrīz caurspīdīga zilgme - jo tur ir tik pretīgi un slimi, ka inčīgi, bet, tā kā esmu lasījusi jau, atturējos tomēr.
Vienu no grāmatām sāku lasīt. Disturbē, ka autori cenšas rakstīt mūsdienīgi, tādā žargonā kā runā jaunieši, es gribētu tiem autoriem piezvanīt un kliegt - "TĀ NEVIENS NERUNĀ, BEIDZ TĀ RAKSTĪT, RAKSTI NORMĀLI!" Šī iespaidā šodien gribēju sākt rakstīt grāmatu. Yeah, good luck with that ;D

Šodien man kursabiedrene, kurai uzskrēju veikalā, kārtējo reizi atgādināja, ka nav mani ne reizi redzējusi biksēs. Man daudzi unī to saka vispār un es par to smejos. Bet nu jā, laikam tā sanāk. Man nepatīk bikses jau kādu gadu laikam.

Kas vēl? Vēl es lieliski radīju problēmu tur, kur šī problēma bija beigusies. Esmu vienkārši lieliska. Vispār nemēdzu čakarēt lietas.

the state of being angry

Šobrīd man pietrūkst ierastā miera, pārāk dusmas par visādiem tiešām sīkumiem. Cik gan tizli ir tas, ka mani pilnībā no pacietības izveda printeris, kuram labpatikās čakarēties, kad centos izprintēt referātu? Pēc tam vēl vairāk dusma uz skavotāju, kurš arī nedarīja savu darbu KALPOT MAN un, kad sāka darīt, izrādījās, ka ir par vārgu, lai saturētu kopā lietas. Ja mani tik ļoti var nokaitināt biroja iekārtas/kancelejas preces (kādā vienotā kategorijā vispār ietilpst printeris un skavotājs?), tad man bail iedomāties, ko varētu izdarīt reāli cilvēki.
Šitās ir tā pārākā miera sekas, ka es saku!

Vēl mani šodien kaitināja izglītības ministre, un es pat negāju tajā gājienā, redzēju nedaudz pa TV un tā attieksme likās vienkārši riebīga. To viņas smaidiņu gribējās nedaudz paretināt.

Un vēl par visādiem miljons sīkumiem dusmojos. Un tagad es dusmojos par to, ka neatceros, par ko biju dusmīga. Jaunas tizluma pakāpes? ;D

Bilde veltīta Tatjanai.