the synthesized sky

Nu jau 2 nedēļas apkārt, bet tāda sajūta it kā mēs te jau vismaz mēnesi dzīvotu. To, ka šeit pavadīts jau pietiekami ilgs laiks, var secināt arī pēc tā, ka aptuveni spēju pati orientēties un neapmaldoties atrast ceļu uz šejienes „mājām”. Dažreiz gan ir tā, ka, izejot no kāda veikala, jūtos tā kā sagriezta un nesaprotu virzienus, bet tas nekas – bišku paeju uz nepareizo pusi, bet pēc tam atjēdzos un eju uz pareizo.

Kultūras dienas ietvaros pabijām Van Goga muzejā. Tur es secināju, ka laikam neprotu pareizi saprast mākslu, jo es tiešām nesaprotu kas viņa darbos ir tik ģeniāls. Apjūsmotāju rindas pie viņa „Saulespuķēm” tiešām nesaprotu. Daži gan bija tādi ļoti patīkami, bet viņa laikabiedru un iedvesmotāju darbi, kas arī tur bija, man likās daudz lieliskāki un apbrīnojamāki, bet to autoru vārdus redzēju pirmo reizi mūžā.
Van Goga muzejā Mārciņam jau atkal jauni gejdraudziņi. Divi grieķi viņu iečekoja, viens laikam pārāk aizskatījās, jo otrs viņam tā rotaļīgi iesita ar šalli un teica kaut ko apmēram „Beidz! Tu viņu apēd ar acīm!”. Mūsu grieķietei, protams, smiekliņi, jo viņa vienīgā saprot un mums laipni paskaidro visu.

Piektdien bijām karaokes bārā. Secinājumi? Nīderlandiešiem ir daudz ļoti stulbu dziesmu, kas nepavisam neizklausās labi krietni iereibušu apmeklētāju izpildījumā. Un smieklīgs milzu zaķa kostīms arī nesniedz papildu vokālās dotības. Bet mūsu soms noblieza „Smoke on the water” galīgi lieliski. Somi prot darīt to roka lietiņu.

Un pēc tam? Pēc tam nāca Amsterdamas „izgaršošana”. Pievilkām ķeksīti vienai no to do lista lietām – maģiskajām kūciņām. Jāpiekrīt vien mūsu šejienes kursabiedriem, kas teica, ka priecājoties par pamēģināšanu, bet otrreiz vairs negribētu. Nu tā galīgi traki. 6 latvieši, 2 kūciņas, tātad 1/3 katram – neliekas vispār daudz, liekas tāds mazs gabaliņš, bet wawowiwaaaaa. Es nezinu kas būtu, ja apēstu veselu, droši vien 3 dienas no dzīves pazustu kādā citā dimensijā.
Iekūkojām tātad piektdien ap 02:20, skatoties Avataru. Avataram gan es redzēju tikai pirmo pusi, jo pēc tam es iegāju 4D pasaulē, kur dimensijas spēlējās ar laiku. un nebija īsti skaidrs, vai es esmu daļa no filmas vai filma ir daļa no manis. Sākumā sajūtas es aprakstīju kā „manī esošu murrājošu kaķi, kas griežas veļasmašīnā”. Tagad to pārdomājot labāku salīdzinājumu īsti nevaru atrast, nav vairs tā īstā čakra atvērta. Un slāpes, slāpes, slāpes! Es nezinu, cik litrus ūdens mēs izdzērām, bet maz tas nebija. Visu laiku gāja 2 mazās pudelītes uz apli, un kā aplis iziet un visi padzeras jādodas no jauna uzpildīt. Tu jau atkal esi izslāpis tajā brīdī, kad ūdens tev vēl ir mutē. Tā ka pavisam neiespējami atdzerties. Bija arī smieklīgi ļoti kādu brīdi, bet pēc tam aizceļojām katrs savā dimensijā. Es, piemēram, nespēju noteikt, vai man acis ir vaļā vai ciet Aizgājām pēc 5iem gulēt un pamodāmies tikai 14:30 nākamajā dienā. Iespējams, neproduktīvākā diena jebkad, jo pabiju augšā kādas 2 stundiņas un tad atkal miegs līdz vakaram. Visa diena nogulēta, bet nu citādāk nevarēja. . Interesanti tā vispār, bet tomēr šitā iztērēt kādas 16 stundas nav īsti forši.

Un man patīk, ka šeit nav īstas ziemas. Cilvēki ārā skrien šortos un krekliņos. Lietus gan varētu būt retāk, bet ŠEIT NAV SNIEGA! Tas ir tā diezgan lieliski. Bet reizē tā man ir tāda sāpīte, jo es gribu SKRIET, bet manam sporta tērpam vēl trūkst dažu būtisku detaļu, kuras vēl vajag iegādāties.
Un man liekas, ka šeit Dr.Pepper garšo labāk nekā Latvijā. Bet varbūt tā es tikai sevi mierinu homesick brīžos.

these are hard times for dreamers

Pēdējā laikā visur apkārt virmo tāda nākotnes noskaņu migliņa. Un ne jau tādas superīgas nākotnes kā Back to the Future II, kur ir lidojošie skrituļdēļi un kedas, kas pielāgojas kājas formai vai The Fifth Element, kur ir debesu kruīza kuģis, kurā uzstājas zila operdziedātāja - citplanētiete ar pasauli glābjošiem akmeņiem vēderā. Tās īstās un biedējošās nākontes. Visi par to vien runā kā par nākotni, saviem mērķiem, ambīcijām un karjeru. Labākais, uz ko šādās sarunās esmu spējīga, ir piekrītoši māt ar galvu, uzklausīt citu karjeras plānus un novilkt kaut ko no sērijas "njaaaa...forši...man gan nav ne jausmas, ko es gribu darīt".
Dažreiz tas mani nomāc un satrauc, jo liekas, ka cilvēkiem manā vecumā jau būtu jābūt vismaz kādai aptuvenai domai par nākotni. Man tādu nav. Man nav ne mērķu, ne ambīciju, ne spožu karjeras plānu. Vienīgais, ko es skaidri zinu, ir tas, ka gribu harmoniju un prieku par dzīvi. Tie pat nav īsti mērķi. KUR PIE VELNA IR MANAS 20GADNIEKU AMBĪCIJAS UN JAUNĪBAS MAKSIMĀLISMS? Protams, es jau varu naivi cerēt, ka neesmu karjeriste un materiālās vērtības man nav tik būtiskas, un ka galvenais ir kaut kāds mistisks piepildījums. Bet es neesmu pārliecināta, ka šis ir tas gadījums.

Viņdien runājām ar Mārciņu par šo tēmu, un viņš vismaz nedaudz mazināja manas raizes. Viņš saka, ka konkrētu mērķu trūkums nozīmē absolūtu brīvību. Ja ir kāds konkrēts mērķis, tad viss tādos lielos vilcienos tiek pakārtots un darīts tā sasniegšanai. Sanāk, ka tādiem bezmērķu cilvēkiem kā man, ir neierobežotas iespējas darīt pilnīgi jebko un kaut kur pa ceļam vienkārši cerēt, ka sanāks forši. Bet varbūt tas vienkārši ir muļķīgs mierinājums.

I was born a worrier

Ar visu to nepatīkamo pagājušo gadu, kad dzīvojos tikai un vienīgi pa savu mūžīgo mācību un skumjas pelēcības burbuli, es jau biju paspējusi aizmirst, cik daudz prieka man agrāk deva sports. Tagad, kad vairs nedzīvoju burbulī, atsāku nedaudz. Gan ne tā ļoti aktīvi, pāris reizes nedēļā, nevis agrākās pāris stundas dienā, bet tāpat ir forši un pilnīgi liekas, ka ar katru kustību var sajust, kā tie endorfīni dzimst. Vispār jau bija pēdējais laiks beigt slinkot, jo citādi varētu nemaz nepirkt lidmašīnas biļeti uz Māstrihtu, bet vienkārši sākt tā laicīgi ripot.
Tas man atgādināja nesenu skatu uz ielas. Nāca pretī divas meitenes un runāja savā starpā. Viena tāda ļoti khe...khemm apaļa, ja tā var teikt. Parasti es neesmu ļauna un nesaku, ka cilvēki ir resni, bet, ja ir tā stadija, kad jau gaita ir tāda izķēmota resnuma dēļ, tad drīkst. Viņa nāk un vienkārši pēkšņi viņai no kabatas izkrīt milzu pīrādziņš. Un ir ļoti tāds jocīgs skats, un viņa pat nepamana, es apstulbu ļoti un centos ļotiļoti, lai nesāktu skaļi smieties, un priecājos, ka neesmu Niklāvs, kas droši vien būtu viņai iesmējis tieši sejā.

Vēl es esmu atklājusi, ka man ir tāda kā "nemāju" alerģija. Es nezinu kā un kāpēc tā ir, bet tad, kad es nenakšņoju mājās, man no rīta vienmēr ir ciet deguns. Mājās tā nekad nav. Varbūt mājās es dzīvoju tādā ideālā simbiozē, kur visas mazās, neredzamās baktērijiņas un puteklīši ļoti labi saskan ar maniem mikrobiņiem. Varbūt, ka tas man dzīvē kalpos kā tāds māju indikators - ja kādā vietā no rītiem deguns būs vaļā, zināšu, ka esmu pieņēmusi to vietu kā mājas. Mājas nav tur, kur ir sirds; mājas ir tur, kur ir vaļā deguns.
Vēl no atklājumiem ir tas, ka Schweppes var padarīt garšīgu jebko. Pat "Optima līnija" divcis kopā ar to garšo pēc tāda interesanta kokteiļa.
Visi šie atklājumi rodas no tā, ka nav sanākušas nevienas tādas māju brīvdienas diezgan ilgi. It kā jau tā jauki, piemēram, pagājušonedēļ bija ģimenes ballīte ar daudz spēlēm un dejām, un dziesmām tā jauki. Nu varbūt nākamā diena pašsajūtas ziņā nebija tā lieliskākā, jo nekad mūžā laikam nebiju modusies no rīta no tā, ka tik ļoti sāp galva. Bet viens Monopola raunds palīdz pat pret to, tas nekas, ka zaudēts, jo vai tad es tur esmu vainīga, ja mans izpalīdzīgais palīgs zaudē man 8 miljonus, kamēr esmu tualetē?

Bet īstenībā šonedēļ aiz visiem saulainajiem priekiem velkas pakaļ arī viena ēna. Lai kā es censtos izlikties, ka tas mani nenomāc, tas tomēr mani diezgan nomāc. It sevišķi tāpēc, ka es nesaprotu.

Gribu Hariju ātrāk!

the shorter the night the longer the dance

Es teicu, ka būs lieliski Jāņi un tā arī bija. Teicu, ka nelīs un nebūs odu, un tā arī bija. Man nudien patīk, kad man ir taisnība (:
Jāņi man vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Jau bērnībā nedēļu agrāk skapī atliku kuplos svārkus, jo zināju, ka Jāņos tādus noteikti vajag, un gaidīju, gaidīju, gaidīju. Iespējams, ka mīlestība pret šiem svētkiem man ir "iedzimta", ja tā var teikt, jo katru gadu šajā laikā mamma mani mīļi sauc par savu "papardes ziediņu", tā atgādinot, ka mana dzimšanas diena ir pēc 9 mēnešiem, khe, khemm. ;D
Šogad arī mēs, Vircavas jaunieši, tā pa īstam un pareizam nosvinējām. Bija gan wild brauciens ar īstu limuzīnu Jāņu nakts krāsā, gan daudz alus. Šie man pirmie Jāņi kopš esmu draugos ar alu. Tā kā kaut kur pa vidu man jau nojuka skaits, es pieņemu, ka mēs arī turpmāk paliksim labi draugi.
Vircavas pagasta padome drošvien šogad zaļumballei bija iztērējuši visu gada budžetu, lai varētu atļauties tādu zvaigzni kā Kaspars Antess! Un Vircavas iedzīvotāji drošvien bija ļoti vīlušies, jo šogad izpalika mūsu lieliskās uzstāšanās :D Mums nedaudz vilšanās, ka neskanēja Laura "Es skrienu", jo pa dienu biju samācījusi cilvēkiem kustības un visi bija diezgan gatavi tās atrādīt plašākai publikai. Bet nekas, jo es ticu, ka vasaras gaitā tās vēl noteikti tiks liktas lietā.
Vispār jau tā Vircava ir tāda maģiska vieta. Vienu gadu cilvēki uzstāj, ka ir grāvī redzējuši rūķīšus, citu gadu kāds uz mazā tiltiņa pāri grāvim satiek kādu Jaunzēlandē dzīvojošu eks-klasesbiedru, kuru neviens cits pēc tam tā arī neredz. Šogad arī nedaudz mistika, jo pie ugunskura dedzināšanas parādījās 3 mistiski puiši, kurus neviens nepazina un kas vienkārši ieifltrējās mūsu bariņā un stāstīja, kā ir apmaldījušies un randomā gājuši cauri mežiem, kamēr atraduši mūs. Tā arī palika tāda līdz galam neatrisināta mistērija arī pēc tam, kad viņi mistiski pazaudēja vienu no saviem biedriem un palika divatā, jo mēs viņiem tā īsti tomēr neticējām, bet neviens viņus tā arī tomēr nepazina. Bet viņi vismaz bija tādi klausīgi, un tad, kad es teicu "Dziediet! TAGAD!", viņi tā arī darīja.
Un vispār par tām dziesmām - secinājām, ka vajadzētu kādas pāris latviešu dziesmas iemācīties tā kārtīgi. Jo garajā turp/atpakaļ ceļā uz zaļumballi sapratām, ka ir grūti vienoties kādā kopīgā dziesmā, ja zinam tikai piedziedājumus un dažus pantus no skolas himnas.
Un pamostoties es sapratu, ka laikam ir bijis kāda viena jaunā labākā drauga par daudz, jo uz katra soļa galvā bija tāds DUN. Bet tas nekas, koliņa pa ceļam uz mājām un mājās daudz Californication lieliski palīdzēja.

Bet nu jā, bija fooorši un man jau tagad sāp sirds par nākamo gadu, jo izskatās, ka nebūšu vēl atpakaļ no Māstrihtas, kur semestris ir līdz jūlijam.