wouldn't have it any other way

Reizēm es aizmirstu, cik ļoti nūģis es esmu. Un to, cik totāli un absolūti esmu ar to mierā. Un, ja vēl uzrodas kāds gandrīz tikpat liels nūģis, ar ko kopā bastot ballītes un skatīties Star Wars tā vietā, tas to nūģību padara par teju tādu elitāru klubiņu, kurā par caurlaidi kalpo Šeldona citāti un Zoltāna sveiciens.

Un attiecībā uz novembra beigu bēdu varu teikt, ka vismaz pagaidām tā ir prom. Protams, es paredzu tās atgriešanos pavisam tuvā nākotnē, bet tad es ceru atcerēties, ka vienkārši nedrīkst daudz domāt uz priekšu un mēģināt plānot, jo tā galīgi aiziet ciet. One day at a time stratēģija jāpiekopj. Tā, lūk.

December, be kind

Laikam katra mana mazākā šūniņa jūt, ka rīt klāt būs decembris un tādēļ cenšas man atgādināt, ka pēdējais laiks ziemas depresijai. Nu labi, ne nu gluži depresijai, bet tādai beziemesla nomāktībai drīzāk. Ja ļoti censtos meklēt iemeslu, tad droši vien izrādītos tāds daudzu sīkumu apkopojums. Bet es nenodarbojos ar iemeslu meklēšanu un analizēšanu, jo tas ir too much effort tomēr. Un pirms-Ziemassvētku/pirms-Jaungada skumīgais nav nekāds jaunums.

BET, lai nebūtu tikai čīkstēšana, jāmin arī kāds pozitīvs fakts. Proti, pabiju pagājušonedēļ kāda Latvijā slavena dziedoša policista istabā, wūhū. Tas nekas, ka viņa paša gan nebija mājās, tāpat nenormāli stilīgi ;D. Bet šis īstenībā ir noslēpums un ļoti slepeni!

that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

the end of something kind of important

Es jau te minēju, ka ir iznākusi vispēdējākā no Harija Potera filmām, un līdz ar to arī ar bērnību pavisam oficiāli ir cauri. (šņuk!)

Tāpēc ir īstais brīdis vēl pēdējo reizi dalīties dažās Harijiskās bildītēs un noskatīties dažus lieliskus video.

Vispirms jau absolūta KLASIKA, kas ir skanējusi galvā pat pārāk bieži.
Tad kaut kas nedaudz jaunāks, bet arī diezgan lielisks, manuprāt.
Un, protams, runas pēdējās daļas pirmizrādē, kas uz beigām pat izrāva kādu asariņu.

Neraugoties uz to, ka stāsts nu ir beidzies, nevienam nav nekāds noslēpums, ka visīstākais Slīdenis es vēl kādu laiciņu palikšu. Bet es, protams, varu mēģināt savu indi izmantot cēliem mērķiem.

Nu jā, tā kaut kā.
Paldies par kopā pavadīto laiku! (:

the truth is born in strange places

Mazs akmentiņš no sirds ir novēlies un drusku vieglāk elpot tagad ir. Tas nekas, ka vajadzēja veselu dienu, lai saņemtos uzrakstīt nelielu atvainošanos.
Tagad tikai jāsadomā, ko varētu darīt lietas labā, lai arī pārējā akmeņu kaudzīte sāktu sarukt, citādi smagi visu laiku nēsāt līdzi.

alright, everything is alright

Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.

Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.

Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.

BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...

Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.

I know my kingdom awaits

Vēl tieši viens mēnesis atlicis. Daudz tas noteikti nav, un es nešaubos, ka paies tas laiks nēēēnormāli ātri. Bet es gribu mājās. Tā pa īstam un no visas sirds. Man šeit patīk un būs daudz lietu, kuru man pavisam noteikti pietrūks, esot mājās; tāpat ir daudz lietu, kuras mani gaida Latvijā, bet manis pēc varētu arī negaidīt, BET es gribu to māju sajūtu. Gribu savu istabu un ģimeni, un draudziņus, un mājdzīvnieciņus, un Rīgu (šobrīd man jau ir tāds mīlestības un sentimenta līmenis, ka esmu diezgan pārliecināta, ka noteikti iegādāšos RĪGA pulksteni un/vai kreklu). Gribu kārtot savu skapi, gribu no rītiem skriet ar Leo, gribu iet uz kinō ar Prelīnu un ēst auksto zupu litriem! Nav jau tā, ka tās būtu ļoti princesīgas un nereālas vēlmes.

Tās tādas lietas sirsniņai vairāk, no praktiskās puses laikam jāsaka, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad būšu mājās un varēšu normāli paēst ;D. Grūti man sāk palikt ar to ēdienu pēdējā laikā. Savas lieliskās gatavošanas dēļ es vairs neēdu sekojošas lietas (ar neēdu gan es nedomāju kategorisku izslēgšanu, jo kādā šikā restorānā supergaršīgi pagatavotas es tās lietas droši vien ēstu): rīsus, makaronus, fetas sieru, olīvas (izņemot Spānijas olīvas), brokoļus, puķkāpostus, pesto, ledus salātus, konservētus dārzeņus, želejkončas. Vēl man arī vismaz kādu laiku nepatiks kanēlis, bet tas vairāk saistāms ar citiem iemesliem, ne neprasmi gatavot. Kopumā rādās, ka šobrīd manas uztura piramīdas apakšā ir Dr.Pepper un tas jau laikam nav tā sevišķi labi.

Bet sarakstīšanās ar lapiņām pa durvju apakšām man gan noteikti būs viena no lietām, kuras pietrūks. Tas ir tā galīgi jauki. Tajā slēpjas arī nebeidzams jautrības potenciāls, jo var nezināmiem cilvēkiem atstāt daudznozīmīgus, anonīmus komplimentus un cerēt, ka tas radīs šādus tādus pārpratumus un mulsumus. Pietrūks arī tā, ka var jebkurā garlaicīgākā brīdī piekāpt pie kāda ciemos un tas prasa maksimāli kādu pusminūti. Pietrūks nebeidzamo variāciju par mūsu vārdiem – nu kā var nesasmieties, ka Žeņa jau kļuvis par Žuziju! Pietrūks Sabīnas, kas ir tiktik nenormāli jauka un mīlīga, ka es būtu gatava atteikties no puses savu drēbju, lai to vietā iepakotu viņu koferī un ņemtu līdzi uz Latviju. Un viņa ir tāda pavisam maziņa, tā ka šis plāns nav nemaz tik nereāls. Šo sarakstu es varētu vēl turpināt un turpināt, bet uz šo brīdi tas nemaina to homesick sajūtu.

these streets will make you feel brand new

Negribētos tagad tā melot un teikt, cik viss liekas skaists un puķuzirņu smaržas piepildīts (rozes puķuzirņus neuzvar, smaržas ziņā noteikti vismaz), ir grūti tā. Ir tā, ka gandrīz katru dienu vismaz reizi uznāk tāds brīdis, kad ir jācīnās pret asaru kanālu nelicenzēto pašdarbību. Es vienkārši nekad neesmu bijusi tik ilgi projām no mājām, no savas drošās un ērtās vides, par labu nenāk arī tas, ka unī īsti nesaprotu lietas. Es nesaprotu telpu un korpusu numerāciju; nesaprotu mājasdarbus; nesaprotu, kur man tie mājasdarbi būtu jānodod, ja es būtu tos pietiekami izpratusi un izpildījusi, „drop in in the pigeon hole” man neizsaka kādu baigi konkrēto vietu pagaidām; kā arī neatceros savu grupas biedru sejas (jā, šeit ir daaaudz grupu darbu, tāpēc man ar steigu jālauž sava nepatika pret darbošanos komandā, ak, es, individuālā individuāliste).

Bet tagad jau ir kaut kā labāk, varbūt par labu nākušas ļoooti elegantās vakariņas (par elegantām es saucu tādas vakariņas, kurās jāizmanto vismaz 2 ēdamrīku komplekti, un šajās bija jāizmanto veseli 3), ar kurām mūs cienāja, bet vairāk laikam tomēr mani centieni radīt vismaz kaut kādu mazāko sistēmas daļiņu. Vismaz uzrakstīju listi ar filmām, kuras vēl jāpaspēj redzēt līdz 27.februārim, kad ir OSKARI. Protams, tas neatrisina problēmu, ka īsti nav kur skatīties, bet nu par to mēs domāsim vēlāk, tagad vismaz radusies motivācija sadraudzēties ar 7.stāva iemītniekiem, jo viņiem esot rūteris un televizori un viņi dzīvojot tā šiki, ak, buržujiskie buržuji.

Pirmo dienu stresi jau ir pāri un, lai gan man joprojām nav sava interneta, vismaz ir atrisināta riteņtrūkuma problēma. Tagad man ir ritenis, kurš gan nav tik meitenīgs kā es gribēju, bet toties ir ļoti patīkamā zilpelēkā krāsā, ir viegli braucams, ērts, un man ir pat pieskaņota riteņasoma, kas gan izskatās kā no Bārbiju pasaules izrauta, bet man patīk. Tehnisko parametru ziņā pat labāks nekā mans mājās palikušais ritenīgais draugs. Tagad tik jācer, ka līdz jūlijam ar viņu viss būs ok un skrūves nebirs ārā. Tikai tad man vajadzēs, lai mani uz mājām ved personīgais busiņš, kurā sakrāmēt visas mantas, kuras žēl atstāt. Tā ka šoferi drīkst jau savlaicīgi pieteikties, izskatīšu CV un motivācijas vēstules un izvēlēšos piemērotāko kandidātu (hint: patīk ilgi runāt par filmām; klausīties meitenīgu mūziku; neiebilst pret biežām tualetes pauzītēm; nedusmojas, ja es karti skatos no otras puses un tamdēļ dodu nepareizus norādījumus par pareizajiem/nepareizajiem virzieniem).

Beidzot arī izdevies bezpersonisko un ne visai glīto istabu padarīt jaukāku. Nu ja ne gluži eleganti skaistāku, tad vismaz jautrāku noteikti, jo tagad man te ir improvizētā „tapete”, jebšu dāvanu papīrs sagriezts lielākos un mazākos laukumos. Tagad te valda fermas tēma – tur ir ēzelis ar zaķa ausīm, govis, cūkas un arī „mans tētis” jebšu vienkārši vīrietis ar ūsām, vienkārši Mārciņš visus, kam ir ūsas, dēvē par manu tēti. Izņemot vienīgi mani, jo es esot savs tētis bez ūsām. Tā ka tagad man jādala sava seja ne tikai ar māsīcu (čau, Marij!), bet arī ar tēti. Ja cilvēki man tā turpinās līdzināties, drīz man būs viena no tām „biežajām” sejām.

Bija arī pirmā ballīte Avantgardiskajos apartamentos (īstenībā bija arī otrā un trešā, bet man patīk bastot ballītes tad, kad man labpatīkas labāk darīt ko citu), kas bija tīri ok. Tikai nepierasti agri beidzās – ap kādiem 4iem. Pēc tam mēs praktiskās, strādīgās latviešu meitenes palīdzējām apakšējā stāva sargam uzkopt/nokopt visu, kas ietvēra to, ka savācām pāri palikušos aptuveno 40 aliņus, 3 vīnus, pāris kōlas un vēl šādus tādus labumus. Dzīvē tādas lietas noder. Tā kā bija nepierasti agrs lai dotos gulēt un bija pietiekami daudz praktisku labumu lai to nedarītu, uzspēlējām vēl ar bulgāru skaitīšanas spēli 5 valodās. Ironiskā kārtā Kristai visgrūtāk vedās tieši ar latviešu valodu, bet tās jau ir detaļas, kurās neiedziļināšos ;D

Īstenībā jau man ar katru dienu te iepatīkas arvien vairāk, tā ka būs jau labi.

P.S. Man vairāk jākomunicē ar cilvēkiem, es to apņemos darīt. Vēl es arī pārāk daudz raizējos, bet šaubos, ka apņemšanās te varētu ko līdzēt.