shrinking universe

Es atdotu vienu no saviem nākotnes bērniem par to, lai šī vasara nekadnekad nebeigtos.
Jo tik ļotļoti lieliski viss ir bijis. Tik spilgti un piepildīti un vēlreiz vienkārši LIELISKI, ka šobrīd man gribas vienīgi sēdēt un skumt, un klausīties sad pleilisti iekš stereomood.
Šis laikam būs grūtākais mācību iesākums manā nemaz ne vairs tik īsajā mūžā, jo uz skolu parasti augusta beigās jau sāka gribēties, un pagājušogad es vēl nezināju, ko gaidīt no universitātes, un bija tāda excited sajūtiņa par visu jauno. Tagad es zinu, kas tur mani sagaida un man nepatīk tas, ko zinu.
Šodien, kad dabūju lekciju sarakstu, atkal sāka griezties plānošanas zobratiņi un varēja just, ka 3 mēnešus šie ir atpūtušies, jo šobrīd man nav ne jausmas kā lai visu saplāno un sakārto ideālā sistēmā. Un es nespēju veiksmīgi funkcionēt tādā bezsistēmas stāvoklī.

Mierinu sevi ar to, ka septembris būs tik pārpildīts ar visādām lietām, ka paies nemanāmi, nesāpīgi un zibenīgi. Un tad vēl tikai 4 mazi mēnesīši.

Ai, labi, pačīkstēju drusku un pietiek. Tagad daži pozitīvi fakti, lai pasaulē valdītu līdzsvars:
- redzēju NIKOLAJU PUZIKOVU!
- saraudināju bērnu
- biju aktīva karsēja
- noskrēju nakts skrējienā
- pabeidzu Viktoru Igo lasīt
- dabūju studiju maksai atlaidi
- ēdu šodien "Karlsonu"

Un es apņemos censties darīt tā, lai sirdī vasara nekad nebeigtos. Un ceru, ka ar šo apņemšanos ies labāk kā ar apņemšanos pirms gulētiešanas neskatīties šausmenes un disturbējošās filmas.