got me out here in the water so deep

Es jau biju tā naivi iedomājusies, ka šogad būšu uzveikusi ziemu, nevienu reizi nebučojot ledu un sniegu, bet šeku reku par ātru sapriecājos. Paspēja šī mani vēl noķert un viņdien uztaisīju graciozu pusšpagatu piemājas milzu peļķē. Bet, ja vēl par manu labāko draudzeni ziemu, tad šobrīd jau gandrīz oficiāli esmu to pavadījusi uz Rīgas lidostu uz tik drīzu neredzēšanos. Tagad visādas krāsiņas ieviešas acīs un nagos, un skapī , un visur. Bet kopējā ziemīgā bilance iet ar plusa zīmi – vienīgais kritiens nāca vēlu un tieši tik graciozs, ka Šmilze lepotos (bet īstenībā gan dusmojas, jo man ir aizliegts smieklīgi krist bez viņas klātbūtnes, ko es tiešām, nu tiešāāāāām cenšos ievērot); kā arī rudenī dotie solījumi par sildīšanu ziemā no dažu koallācīgu indivīdu puses tika godam turēti, tik labi turēti, ka tagad ir pierasts pie noteiktas siltuma kvotas un, ja tā netiek izpildīta, salst neatkarīgi no āra temperatūras.

Bet pavasaris atver visādas čakras. Iet ciet pat biežāk nekā parasti. Vakar mani uz ielas panāca vīrietis no Holandes, kurš stādījās priekšā kā Ahmets, lai izteiktu savu šoku par to, ka es izskatoties „Southern European” un nevis tā kā no šejienes un gribēja zināt, vai man ir zelta zivtiņa. Tātad es pavisam noteikti neesmu vienīgā, kurai iet ciet. Bet vairāki cilvēki man ir teikuši, ka manā klātbūtnē ciet iešanas iespējamība ir krietni lielāka nekā bez tās, tur laikam kādi īpaši fluīdi vainojami.

Vēl ir pienācis pats pēdējais laiks drusku pārdzīvot par straujās novecošanas faktu un pievērsties cīņai ar slinkumu bakalaura jomā.

Šodien pozitīvā šoka diena, bet nu redzēs kā būs.

Tā kaut kā.

the burning water

Pēdējie nujaugandrīztrīs mēneši ir bijuši tādi uzdzīves pilni. Tāpēc ir pēdējais laiks sākt par sevi nedaudz vairāk padomāt. Ar to es domāju ēst labāk un atrast laiku paskriet vismaz pāris reizes nedēļā un pastaigāt uz vietējo gymu, kas, starp citu, ir smieklīgi lēts – 28 eiro par 4 mēnešiem. Citādi man tāda sajūta, ka esmu galīgi izlaidusies. Mājās tomēr ļāvos sportatkarībiņām, šeit kaut kā nav sanācis. Vienu reizi jau skriešanu te iemēģināju un diezgan tā jauki. Skrienot tā vēlreiz pārliecinājos, ka te tiešām ir tādi galīgi lauki, visādas atbilstošas smaržiņas/smaciņas un vietējās „fermas”. Man pat liekas, ka vietām te ir vairāk lauki nekā manā apkārtnē iekš LV, un, ņemot vērā, ka es dzīvoju Bišumuižā, tad tas ir tā spēcīgi teikts.

Un atkal ir uznācis tas miera laiks. Man patīk miers, bet šobrīd tāda sajūta, ka viss ir pārāk mierīgi. Daudz skatos filmas un nemācos neko, jo tādas ekstras kā grāmatas man nav nevienā priekšmetā. Tā kā man pietrūkst nelielas drāmas devas dzīvē, dramatizēju par visādiem sīkumiem. Šonedēļ, piemēram, stresojos un pārdzīvojos par cauro riepu, kas vispār nebija nekas traks un Mārciņam tās sataisīšana prasīja pavisam mazāk laika kā man pusdienu pagatavošana. Šonedēļ es arī secināju, ka laikam es esmu tā, kas visvairāk dabū braukt uz bagāžniekiem. Man liekas, ka savas visas līdzšinējās dzīves laikā neesmu tik daudz laika pavadījusi uz riteņu bagāžniekiem kā pēdējos 2 mēnešos. Bet nu es nesūdzos, esmu pat beidzot iemācījusies sēdēt tā, lai ir ērti, un kājas nelien spieķos.

Beidzot arī izskatās, ka atlaides te būs beigušās, citādi jau pēdējā laikā mans skapis bīstami pildās, kamēr bankas kontā notiek tieši pretēji procesi. Es atzīstu, ka esmu vāja un nespēju turēties pretī tik izdevīgiem pirkumiem. Varētu būt, ka man ir 6 jaunas kleitas un 3 jauni svārki, 3 somiņas, vēl visādi krekliņi, daži džemperi un tādas lietiņas, bet tiem skaitu grūti pateikt ;D.

Un 5dien bija līdz šim jautrākā, aizraujošākā un arī ilgākā ballīte šeit. Un man pat nevienu brīdi nebija garlaicīgi un es nedomāju par to, kā labāk savā istabā skatītos filmas vai lasītu. Ceru, ka kaut kad nākotnē tas man kļūs par normu un es beigšu būt nūģe.

Un, runājot par lietām, man rīt paliek divdesmit FAKIN’ viens! Es negribu, lai tā ir patiesība. Tas ir pārāk daudz un pārāk nopietni, un man liekas, ka man galīgi nepiestāvēs būt 21 gadu vecai, brrr.

not everything makes sense

Jā, es tiku Erasmusā, un tas ir lieliski! Un uz tādu vietu, kur jau sen vairs necerēju - Māstrihtu, jo bij tādas ziņas, ka uz turieni ar mūsu fakultāti konkurē arī komunikāciju faukultāte, kā arī tāpēc, ka vairākiem, kam bij labākas atzīmes un ļoti laba angļu valoda, tā bija kā pirmā prioritāte. Bet beigās tomēr tā feini sanāca, ka 3 no 4 vietām uz turieni aizpildām mēs, eks-RCHVieši.
Es gan joprojām nesaprotu, kā tas varēja tā gadīties, jo man nelikās, ka man būtu veicies sevišķi labi. Nu, piemēram, pārrunās, kad vaicāja par sabiedrisko aktivitāti, es pastāstīju, kā esmu organizācijā, par kuru neviens no komisijas locekļiem nebija nekad neko dzirdējis un kā man patīk skriet. Šobrīd es nesaprotu, kādā veidā es tobrīd skriešanu savā galvā sasaistīju ar sabiedrisko aktivitāti, bet es pieņemu, ka tā bija pareizā atbilde, jo izrādās, ka sabiedriskajā aktivitātē man ir vairāk punktu nekā puisim, kurš ļoti aktīvi darbojas studentu pašpārvaldē, visādās padomēs, braukā pa semināriem, un kura dzīve man liekas vienkārši ir viena liela sabiedriskā aktivitāte. Nu ko lai saka? Ja nu vienīgi "skriet vajag, draudziņ!".

Vienīgais loģiskais (ar uzsvaru uz loģiskais) izskaidrojums manai veiksmei man liekas tas, ka todien man mugurā bij mīļākie svārki.
Bet nu paldies englishforums.com, kas sniedza man to lielisko iespēju izvilkt no daudzdaudz cilvēku motivācijas vēstulēm labākos gabaliņus un pārveidot, attiecinot uz sevi. Paldies Prelīnai, kas šo motivācijas pilno supervēstuli pārbaudīja un deva dažus vērtīgus ieteikumus, ko es ņēmu vēra. Un paldies manai veiksmei, kas mani, kā izrādās, tomēr nav pametusi. (Manuprāt, lieliska pateicības runa man izdevusies. Ar šo es varētu iet saņemt savu Oskaru ;D)

Runājot par aprīli, it sevišķi 1., es uzķēros tikai uz 1 joka, bet tad tā diezgan. Tvnetā bija joku ziņas par to, ka šogad Positivusā uzstāšoties Lady Gaga un, ka biļetes šogad maksāšot nedaudz dārgāk - 150 ls uz vienu dienu. Kad es izlasīju par Gagu, man noteikti bij TIK sajūsmināta seja. Kad apakšā izlasīju, ka tā ir 1.aprīļa ziņa, mana seja bij tieši apgriezti proporcionāli vīlusies.

Lieldienas bij jaukas un ģimeniskas, vienīgais mīnuss, ka nešūpojos. Man gan liekas, ka odi vasarā kož vienmēr, neatkarīgi no tā, vai Lieldienās es šūpojos līdz sliktai dūšai vai nedaru to.

Esmu veiksmīgi izpildījusi savu mācību darbu plānu, un šonedēļ atlicis tikai mācīties eksāmenam un mazliet angļu valodas lietiņas padarīt.
Kopumā šobrīd sāk beidzot rasties tā labi padarītā darba sajūta, kas ir diezgan jauki. (:

I'm on seafood diet - I see food and I eat it

Sāk parādīties tāda pavasarīga atmošanās sajūta. Es gan nezinu, ko tieši tas nozīmē, bet sajūta ir diezgan jauka. (:

Man pašai liekas, ka šonedēļ es darīju ļooti daudz visādu lietu. Gan jau, ka tā gluži nebija, bet ir tāda sajūta. Bet tādas labi padarīta darba sajūtas gan nav, jo zinu, ka nebiju spīdoša Erasmus intervijā. Bet nu nebij arī tas trakākais variants, es vismaz nebiju tā meitene, kas iznāca ārā ar asarām acīs, un vienmēr jau pastāv iespēja, ka komisija izdomās "eu, sūtām šito meiteni, viņai forši svārki". ;D Fingers crossed.

Vakar tāds jauks JV pasākums. Apbrīnoju "Riesta" apņēmību 7 stundas, tai skaitā arī pa lietu un tumsu, meklēt pa visu Rīgu kastītes ar kartes gabaliņiem un beigās atrast tikai pusi.
Telpas bija vienkārši wooow bordelis kaut kāds, ar ļooti erotisku sarkano istabu un mazu budas templi. Izskatījās, ka tur uzņem pornofilmas vai tur mīlas verdzenes (jā, bija arī ķēdes). Logu un telefona zonas tur nebij, un sākumā bij nedaudz bailīgi, sarunas par to, kuram zags nierītes, kuram akniņas, kuru pārdos veselu itāļu mafijai.
UN vēl tur var atklāt slepenas ejas, pa kurām var tālu un bailīgi aiziet zem Rīgas ielām. Skats, kad Brenics, kurš jau dabiski izskatās pēc vikinga, ar zobenu (jā, tur bija arī zobens!) dodas ejā bija diezgan episks.
+ Brazīļu šovs ar daudz dibenu kratīšanu un ļoti spīdīgām krūtīm, kas gāja daudzdaudz reizes, jo bija īpašs pieprasījums no vīrišķā dzimuma pārstāvjiem. Un vēlāk arī ļoti smieklīgie franču jackass.

Pagājšnakt arī ļoti reāli murdziņi, murgoju par šodienu un viss likās TIK reāli, vienīgi izrādes "Kerija. Retrospekcija" vietā man murgā bija paredzēts iet uz "Žurkas Kornēlijas atgriešanos". Pirmo reizi tāds spēcīgs murgs nevis šausmu un briesmoņu ziņā, bet tā emocionāli šausmīgs. Sajūta, kad pamodos, un sapratu, ka tā nav bijusi īstenība un īstā šodiena vēl tikai priekšā, robežojās ar svētlaimi.

Ja viss izdosies pēc mana lieliskā plāna, tad parīt atsākšu sporta nodarbības. Tas liek pasmaidīt.
Esmu sākusi koši vasarīgu svārku/kleitu meklējumus, arī tas priecē.

would you like you, if you met you?

Ehh, pēdējā diena, kad vēl nejūtos veca, un es to pavadu diezgan bezmērķīgi un nedaudz skumji. Muļķīgs sentiments, slinkums, slapjas kājas un tādi krikumi.

Šodien unī un ielās bij smuko gumijnieku parāde. Tik daudz visādu spilgtu krāsiņu un rakstiņu, ka prieks. Īstenībā gan prieks mijās ar skaudību, jo manos vecajos gumijniekos ir nepatīkama sūce, kas nozīmē, kas tos vairs nelietoju un šādos laika apstākļos man vienkārši ir slapjas kājas, lai vai kādus olimpiešu cienīgus lecienus pāri peļķēm es nedemonstrētu.

Aizvakar/vakar izlasīju "Meitene ar pūķa tetovējumu". Ak, aizraujošā literatūra, tevis ir tik ļoti par maz manā dzīvē. Atgādināja vecos labos (9.klase?) Dena Brauna laikus, kad lasīju katrā brīvā minūtē un nespēju nolikt nost. Toreiz gan, lasot jau 3. un 4. grāmatu, zuda tā beigu intriga, jo tas stils tomēr viņam ir pārāk viens un jau sākumā var paredzēt, ka sliktais būs tas, kurš sākumā neizskatās slikts.
Lasot šito, mani sākumā izdarītie spriedumi par to, kurš varētu izrādīties sliktais, kā arī par vienu no atrisinājuma galvenajiem elementiem, bija diezgan pareizi, tāpēc jutos mazais detektīvs vai arī Nensija Drū, ja kādam ir nojausma, kas tā tāda.

Šodien noskatījos arī filmu, kas veidota pēc grāmatas un sapratu, ka to nevajadzēja darīt, jo manā galvā tomēr viss bija tā skaistāk un foršāk. Zviedru aktieri tur bija pārāk neglīti un kopumā nebija forši uztaisīts. Secināju, ka tur pavisam noteikti ir vajadzīgs Holivudas rimeiks.

Ja mans lieliskais mācību plāns īstenosies, un tuvākajā laikā es būšu ļoti darbīga un neslinkošu, pastāv cerība, ka aprīlis un maijs varētu būt tādi brīvāki. Pirmo reizi ir tā sajūta, ka es redzu darbiem galu. Pagaidām tas gan vēl ir diezgan tālu, bet nu es vismaz REDZU beigas, un tā ir jauka sajūta.

Nākamnedēļ, vai sliktākajā gadījumā aiznākamnedēļ, apņemos kaut ko beidzot darīt matu jautājumā. VIŅI ir izgājuši ārpus visas kontroles.

Šis ir viens no gadiem, kad mana dzimšanas diena sakrīt ar astroloģisko pavasari. Balstoties uz senču ticējumiem, tas nozīmē, ka būs lielisks gads.
Un tam, ka es to tikko izdomāju, ir otršķirīga nozīme.

because you look, but you do not see

Tas ir oficiāli - man NAV rakstura! Man bija aizliegts sākt skatīties nākamo America's Next Top Model sezonu, kamēr nebūšu iesniegusi kursa darbu. Šodien sāku skatīties 7.sezonu un drīkstat minēt 5 reizes, vai man ir uzrakstīts kursa darbs. Ehhh. Esmu neproduktivitātes iemiesojums.

Noskatījos šodien Crazy Heart, lai zinātu, vai Jeff Bridges ir pelnījis to savu zelta vīriņa statueti. Filma kopumā gan sevišķi spēcīgu iespaidu neatstāja, bet viņš tur bija labs, jā.

GG ir atpakaļ un tas ir tāds vismaz neliels prieciņš, neraugoties uz to, ka nekāds seriālu trūkums organismā nebij iestājies, jo skatīties ko man vienmēr ir. Naktī pirms jaunās sērijas nosapņoju savu alternatīvo versiju, kur Neits pieķēra Serīnu ar citu džeku un tāpēc sašāva viņu 3 reizes. Es biju šokā, jo nesapratu, kā seriāla veidotāji var tik brutāli vienkārši nogalināt vienu no galvenajiem varoņiem, bet tad izdomāju, ka laikam tikai viņa būs ļooooti stipri ievainota un nemirs vēl. Liela bija mana vilšanās, kad oriģinālajā sērijā nekas tik stindzinoši aizraujošs nenotika.

Pēc nedēļas dzimšanas diena, bet par to es atsakos domāt. Vairāk koncentrējos uz pavasari parasto. Un sauli.
Atceros, ka pirms pāris gadiem tūlīt pēc 20.marta, braucu ar riteni un man mugurā bija tikai īsais krekliņš un īsbikses. Tā bija viena lieliska diena. Šaubos, ka šogad tā varēs. Tas skumji.

the time you forgot to breathe

Kūstkūstkūst.
Lai arī cik nepatīkami un slapji tagad būtu ārā un lai arī cik ļoti man netraucētu sūce kreisajā gumijniekā, tā kušana nozīmē PAVASARI. Un tas nu ir kas tāds, ko es tiešām mīlu. Kad biju maza, katru rītu pavasarī skrēju ap māju un meklēju tikko izdīgušos krokusu un sniegpulkstenīšu asnus, ar katru rītu to bija arvien vairāk, un es kļuvu arvien priecīgāka. Šogad pēc lielajiem pavasara plūdiem (hehe) varētu darīt līdzīgi.

Izrādās, ka es esmu lieliska biljarda spēlētāja.
Jau nu NĒ ;D
Divās spēlēs sabliezu kādas 5 bumbas, bet lielāko daļu pretinieku komandai, tā ka vērtīgākā spēlētāja balvu gan šoreiz neieguvu.
Vispār Mannas dzimšandiena bija tiešām jauka. Man patīk meiteņu ballītes ar filmām, spēlēm un ēdienu.

Vakar, ejot jau uz miega migu, uzslēdzu nedaudz tē vē un nejauši aizrāvos ar filmu Stigmata. Nācās noskatīties līdz galam, kas bija ap diviem, jo pārāk ieinteresēja. Bet tad, kad tur sāka būt pārāk "ūūū, mani apsēdis dēmons" un atrisinājums bija par tēmu, cik baznīca varaskāra un korumpēta, kaut kā zuda tas foršums.
Pēc tam man ilgi rādījās visādi priesteri 'n stuff un nevarēju ilgi, ilgi aizmigt.
Vēl vakar ar sajūsmu beidzot novilku Rec 2. Ja tu esi redzējis oriģinālo Rec un gribi zināt, kas ir vilšanās, tad noskaties obligāti. Pirmā daļa mani tiešām biedēja, bet šajā skatījos ar diezgan garlaikotu aci. Nu labāka par parastajām Holivudas šausmenem jau ir, bet tā pirmā daļa tomēr bija radījusi pārāk expectations, kuri nepiepildījās. Tad, kad izrādījās, ka otrajā daļā viņi to pavērš ļoti par dēmonu filmu, bija tāds waaaaat. Pēc tam kādu brīdi par to nedomā, jo uzrodas superkaitinoši tīņi, kas ir nu tiktik stulbi un kaitinoši, cik tīņi vispār var būt. Un tad, kad jau tu esi apradis ar dēmonu domu un izlem, ka ir tīri ok, viņi tur iemet pārāk lielus pārspīlējumus un tā nelabā apsēsto iedzīvotāju doma atkal velk uz "waaaat" pusi.

Šodien bija Dadžu sēde, kurā bija milzu maiss ar bulciņām. Vienīgā sēde, kad dod reāli ēdienu un Prelīnas NAV. Ironija te būtu visprecīzākais no precīzākajiem raksturojumiem .

Gribētu kaut kad netālā nākotnē apmeklēt šo. Izskatās tik super lietas. Būtu super arī, ja nemaksātu miljonu, bet nu to es vēl nezinu.

Vēl es esmu slinkāka par pandu un negribu neko darīt. Man liekas, ka man noderētu tāds motivation coach vai life coach, nezinu kā sauc, esmu tikai filmās redzējusi. Viņš mani bikstītu darīt lietas un mudinātu sniegties uz mērķiem un tā. Tas būtu jauki.

Vēl es gribu kaut ko izdarīt ar matiem, jo tagad tur valda tāds blaah. Nezinu ko gan. Ir dienas, kad gribētu mainīt toni, ir tādas, kad domāju par citu formu vai garumu, bet ir dienas, kad gribu garusgarusgarus. Tās idejas tur savā starpā konfliktē, tāpēc ir grūti :D
Šis ir tas brīdis, kad jūs man drīkstat ieteikt kaut ko matu sakarā.