the burning water

Pēdējie nujaugandrīztrīs mēneši ir bijuši tādi uzdzīves pilni. Tāpēc ir pēdējais laiks sākt par sevi nedaudz vairāk padomāt. Ar to es domāju ēst labāk un atrast laiku paskriet vismaz pāris reizes nedēļā un pastaigāt uz vietējo gymu, kas, starp citu, ir smieklīgi lēts – 28 eiro par 4 mēnešiem. Citādi man tāda sajūta, ka esmu galīgi izlaidusies. Mājās tomēr ļāvos sportatkarībiņām, šeit kaut kā nav sanācis. Vienu reizi jau skriešanu te iemēģināju un diezgan tā jauki. Skrienot tā vēlreiz pārliecinājos, ka te tiešām ir tādi galīgi lauki, visādas atbilstošas smaržiņas/smaciņas un vietējās „fermas”. Man pat liekas, ka vietām te ir vairāk lauki nekā manā apkārtnē iekš LV, un, ņemot vērā, ka es dzīvoju Bišumuižā, tad tas ir tā spēcīgi teikts.

Un atkal ir uznācis tas miera laiks. Man patīk miers, bet šobrīd tāda sajūta, ka viss ir pārāk mierīgi. Daudz skatos filmas un nemācos neko, jo tādas ekstras kā grāmatas man nav nevienā priekšmetā. Tā kā man pietrūkst nelielas drāmas devas dzīvē, dramatizēju par visādiem sīkumiem. Šonedēļ, piemēram, stresojos un pārdzīvojos par cauro riepu, kas vispār nebija nekas traks un Mārciņam tās sataisīšana prasīja pavisam mazāk laika kā man pusdienu pagatavošana. Šonedēļ es arī secināju, ka laikam es esmu tā, kas visvairāk dabū braukt uz bagāžniekiem. Man liekas, ka savas visas līdzšinējās dzīves laikā neesmu tik daudz laika pavadījusi uz riteņu bagāžniekiem kā pēdējos 2 mēnešos. Bet nu es nesūdzos, esmu pat beidzot iemācījusies sēdēt tā, lai ir ērti, un kājas nelien spieķos.

Beidzot arī izskatās, ka atlaides te būs beigušās, citādi jau pēdējā laikā mans skapis bīstami pildās, kamēr bankas kontā notiek tieši pretēji procesi. Es atzīstu, ka esmu vāja un nespēju turēties pretī tik izdevīgiem pirkumiem. Varētu būt, ka man ir 6 jaunas kleitas un 3 jauni svārki, 3 somiņas, vēl visādi krekliņi, daži džemperi un tādas lietiņas, bet tiem skaitu grūti pateikt ;D.

Un 5dien bija līdz šim jautrākā, aizraujošākā un arī ilgākā ballīte šeit. Un man pat nevienu brīdi nebija garlaicīgi un es nedomāju par to, kā labāk savā istabā skatītos filmas vai lasītu. Ceru, ka kaut kad nākotnē tas man kļūs par normu un es beigšu būt nūģe.

Un, runājot par lietām, man rīt paliek divdesmit FAKIN’ viens! Es negribu, lai tā ir patiesība. Tas ir pārāk daudz un pārāk nopietni, un man liekas, ka man galīgi nepiestāvēs būt 21 gadu vecai, brrr.

the synthesized sky

Nu jau 2 nedēļas apkārt, bet tāda sajūta it kā mēs te jau vismaz mēnesi dzīvotu. To, ka šeit pavadīts jau pietiekami ilgs laiks, var secināt arī pēc tā, ka aptuveni spēju pati orientēties un neapmaldoties atrast ceļu uz šejienes „mājām”. Dažreiz gan ir tā, ka, izejot no kāda veikala, jūtos tā kā sagriezta un nesaprotu virzienus, bet tas nekas – bišku paeju uz nepareizo pusi, bet pēc tam atjēdzos un eju uz pareizo.

Kultūras dienas ietvaros pabijām Van Goga muzejā. Tur es secināju, ka laikam neprotu pareizi saprast mākslu, jo es tiešām nesaprotu kas viņa darbos ir tik ģeniāls. Apjūsmotāju rindas pie viņa „Saulespuķēm” tiešām nesaprotu. Daži gan bija tādi ļoti patīkami, bet viņa laikabiedru un iedvesmotāju darbi, kas arī tur bija, man likās daudz lieliskāki un apbrīnojamāki, bet to autoru vārdus redzēju pirmo reizi mūžā.
Van Goga muzejā Mārciņam jau atkal jauni gejdraudziņi. Divi grieķi viņu iečekoja, viens laikam pārāk aizskatījās, jo otrs viņam tā rotaļīgi iesita ar šalli un teica kaut ko apmēram „Beidz! Tu viņu apēd ar acīm!”. Mūsu grieķietei, protams, smiekliņi, jo viņa vienīgā saprot un mums laipni paskaidro visu.

Piektdien bijām karaokes bārā. Secinājumi? Nīderlandiešiem ir daudz ļoti stulbu dziesmu, kas nepavisam neizklausās labi krietni iereibušu apmeklētāju izpildījumā. Un smieklīgs milzu zaķa kostīms arī nesniedz papildu vokālās dotības. Bet mūsu soms noblieza „Smoke on the water” galīgi lieliski. Somi prot darīt to roka lietiņu.

Un pēc tam? Pēc tam nāca Amsterdamas „izgaršošana”. Pievilkām ķeksīti vienai no to do lista lietām – maģiskajām kūciņām. Jāpiekrīt vien mūsu šejienes kursabiedriem, kas teica, ka priecājoties par pamēģināšanu, bet otrreiz vairs negribētu. Nu tā galīgi traki. 6 latvieši, 2 kūciņas, tātad 1/3 katram – neliekas vispār daudz, liekas tāds mazs gabaliņš, bet wawowiwaaaaa. Es nezinu kas būtu, ja apēstu veselu, droši vien 3 dienas no dzīves pazustu kādā citā dimensijā.
Iekūkojām tātad piektdien ap 02:20, skatoties Avataru. Avataram gan es redzēju tikai pirmo pusi, jo pēc tam es iegāju 4D pasaulē, kur dimensijas spēlējās ar laiku. un nebija īsti skaidrs, vai es esmu daļa no filmas vai filma ir daļa no manis. Sākumā sajūtas es aprakstīju kā „manī esošu murrājošu kaķi, kas griežas veļasmašīnā”. Tagad to pārdomājot labāku salīdzinājumu īsti nevaru atrast, nav vairs tā īstā čakra atvērta. Un slāpes, slāpes, slāpes! Es nezinu, cik litrus ūdens mēs izdzērām, bet maz tas nebija. Visu laiku gāja 2 mazās pudelītes uz apli, un kā aplis iziet un visi padzeras jādodas no jauna uzpildīt. Tu jau atkal esi izslāpis tajā brīdī, kad ūdens tev vēl ir mutē. Tā ka pavisam neiespējami atdzerties. Bija arī smieklīgi ļoti kādu brīdi, bet pēc tam aizceļojām katrs savā dimensijā. Es, piemēram, nespēju noteikt, vai man acis ir vaļā vai ciet Aizgājām pēc 5iem gulēt un pamodāmies tikai 14:30 nākamajā dienā. Iespējams, neproduktīvākā diena jebkad, jo pabiju augšā kādas 2 stundiņas un tad atkal miegs līdz vakaram. Visa diena nogulēta, bet nu citādāk nevarēja. . Interesanti tā vispār, bet tomēr šitā iztērēt kādas 16 stundas nav īsti forši.

Un man patīk, ka šeit nav īstas ziemas. Cilvēki ārā skrien šortos un krekliņos. Lietus gan varētu būt retāk, bet ŠEIT NAV SNIEGA! Tas ir tā diezgan lieliski. Bet reizē tā man ir tāda sāpīte, jo es gribu SKRIET, bet manam sporta tērpam vēl trūkst dažu būtisku detaļu, kuras vēl vajag iegādāties.
Un man liekas, ka šeit Dr.Pepper garšo labāk nekā Latvijā. Bet varbūt tā es tikai sevi mierinu homesick brīžos.

not everything makes sense

Jā, es tiku Erasmusā, un tas ir lieliski! Un uz tādu vietu, kur jau sen vairs necerēju - Māstrihtu, jo bij tādas ziņas, ka uz turieni ar mūsu fakultāti konkurē arī komunikāciju faukultāte, kā arī tāpēc, ka vairākiem, kam bij labākas atzīmes un ļoti laba angļu valoda, tā bija kā pirmā prioritāte. Bet beigās tomēr tā feini sanāca, ka 3 no 4 vietām uz turieni aizpildām mēs, eks-RCHVieši.
Es gan joprojām nesaprotu, kā tas varēja tā gadīties, jo man nelikās, ka man būtu veicies sevišķi labi. Nu, piemēram, pārrunās, kad vaicāja par sabiedrisko aktivitāti, es pastāstīju, kā esmu organizācijā, par kuru neviens no komisijas locekļiem nebija nekad neko dzirdējis un kā man patīk skriet. Šobrīd es nesaprotu, kādā veidā es tobrīd skriešanu savā galvā sasaistīju ar sabiedrisko aktivitāti, bet es pieņemu, ka tā bija pareizā atbilde, jo izrādās, ka sabiedriskajā aktivitātē man ir vairāk punktu nekā puisim, kurš ļoti aktīvi darbojas studentu pašpārvaldē, visādās padomēs, braukā pa semināriem, un kura dzīve man liekas vienkārši ir viena liela sabiedriskā aktivitāte. Nu ko lai saka? Ja nu vienīgi "skriet vajag, draudziņ!".

Vienīgais loģiskais (ar uzsvaru uz loģiskais) izskaidrojums manai veiksmei man liekas tas, ka todien man mugurā bij mīļākie svārki.
Bet nu paldies englishforums.com, kas sniedza man to lielisko iespēju izvilkt no daudzdaudz cilvēku motivācijas vēstulēm labākos gabaliņus un pārveidot, attiecinot uz sevi. Paldies Prelīnai, kas šo motivācijas pilno supervēstuli pārbaudīja un deva dažus vērtīgus ieteikumus, ko es ņēmu vēra. Un paldies manai veiksmei, kas mani, kā izrādās, tomēr nav pametusi. (Manuprāt, lieliska pateicības runa man izdevusies. Ar šo es varētu iet saņemt savu Oskaru ;D)

Runājot par aprīli, it sevišķi 1., es uzķēros tikai uz 1 joka, bet tad tā diezgan. Tvnetā bija joku ziņas par to, ka šogad Positivusā uzstāšoties Lady Gaga un, ka biļetes šogad maksāšot nedaudz dārgāk - 150 ls uz vienu dienu. Kad es izlasīju par Gagu, man noteikti bij TIK sajūsmināta seja. Kad apakšā izlasīju, ka tā ir 1.aprīļa ziņa, mana seja bij tieši apgriezti proporcionāli vīlusies.

Lieldienas bij jaukas un ģimeniskas, vienīgais mīnuss, ka nešūpojos. Man gan liekas, ka odi vasarā kož vienmēr, neatkarīgi no tā, vai Lieldienās es šūpojos līdz sliktai dūšai vai nedaru to.

Esmu veiksmīgi izpildījusi savu mācību darbu plānu, un šonedēļ atlicis tikai mācīties eksāmenam un mazliet angļu valodas lietiņas padarīt.
Kopumā šobrīd sāk beidzot rasties tā labi padarītā darba sajūta, kas ir diezgan jauki. (:

the sound of silence

1/12 no gada, kas pēc kārtas 2010., jau paskrējusi. Šis bija aši.

Secināju, ka Vonnegūtu ir foršāk lasīt nekā skatīties. Tajā viņa valodā ir puse prieka ,un filmas to vienkārši nespēj tā uzķert. Slaughterhouse - Five vēl bija skatāma, bet Breakfast of Champions gan nācās izslēgt pēc pāris minūtēm, imdb vērtējums - 4.2. jau vien par kaut ko vēsta, par kaut ko, kas nav sevišķi labs.

Ar katru dienu man arvien vairāk gribas skriet. Ja es būtu bagāta, es noteikti iegādātos skrejceliņu, bet, tā kā naudas man nav tik, cik Heidijai Montagai plastisko operāciju, jāsamierinās ar čīkstēšanu un ziemas ienīšanu. Ziemā es nevaru skriet, man nav ne piemērota ekipējuma, nedz arī kustību koordinācijas.

Pēdējā laikā cenšos sevi stingri ierobežot filmu jomā. Drīkstu skatīties tikai tad, ja esmu izdarījusi mācību lietas un darbadienās tikai vienu filmu dienā. Brīvdienās, ja ļoooti gribās, var atļauties divas. Šādus stingrus noteikumus mani mudināja pieņemt mana jaunā šī gada filmu numurēšanas kārtība. Nu jā...khemm...janvārī ir bijis diezgan daudz, manuprāt. Ja pagājušonedēļ nebūtu stājušies spēkā šie noteikumu, droši vien te runa būtu par trīsciparu skaitli.
Man patīk filmas, tas nav nekas jauns ;DD

Un es jūtos piekrāpta, jo izrādās, ka Catching Fire, kas ir Hunger Games otrā daļa, latviski iznāks tikai maija sākumā. Ļaunie, melīgie Zvaigne ABC cilvēki, kas solīja februārī.

Un, runājot par februāri, ceru, ka tas būs jaukāks par janvāri. Visādās ziņās. Nu jābūt taču.

sleep is so last night

Es dažreiz tomēr sevi pārsteidzu arī ne tikai sliktā un "es visu atkal sačakarēju" nozīmē. Es tikko atskrēju uz mājām. Un kad es saku atskrēju, es tiešām domāju atskrēju.
Esmu apzinīga un laicīgi devos prom no ballītes, lai rīt varētu produktīvi pamācīties un padarīt lietas. Gāju uz pēdējo tramvaju it kā, kaut kā nesagaidīju un sāku raiti iet. Pēc tilta bij tāds biš bailīgais posmiņš, kur izdomāju paskriet kādus pārdesmit metrus. Neapstājos līdz pat mājām. Pāris kilometrīši jau sanāk. Vienīgi kurpes supernepiemērotas un krita nost.

Piekāst bronhiālo astmu, 10.tramvaju, kas nenāk, kurpes, kas berž un krīt nost un cilvēkus, kas var atļauties ballēties visu laiku, jo viņu augstskolas ir pilnīgs čillll. Es toties varu skriet.

Ir jāskrien! Vienalga kad un kā, bet jāskrien. Jo tas tik ļoti sakārto galvu un saharmonizē.
Tagad gribās mazliet pamurrrāt ^_^