alright, everything is alright

Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.

Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.

Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.

BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...

Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.

everything goes

Tik sensen nekas nav ticis rakstīts. Bet nav jau arī gluži tā, ka pa šo laiku būtu notikušas visādas nenormāli aizraujošas, šokējošas un „wow, šis notikums pilnībā mainīja manu dzīvi” lietas. Joprojām daudz skatos filmas, joprojām dzīvojos diezgan harmoniski, joprojām visādi grupu darbiņi, pie kuriem laikam pat esmu nedaudz pieradusi. Iespējams, ka man ir arī kāda jauna kleita.
Maljorka bija ļoti naaaais – tāds mieriņš ar daudz peldēm vēsā Vidusjūrā, cepšanos pie jūras vai baseina, ja pie jūras par aukstu vai vienkārši slinkums iet, nēēēnormāli garšīgām olīvām lielos daudzumos, drusku sangriju un ikvakara kāršu spēlēm (un te mēs arī redzam, ka vidusskolai reāli BIJA jēga, jo er cē hā vē meitenes kaut kā aizdomīgi maz zaudē kārtīs, ikdienas treniņi tomēr atmaksājušies). Un kaut kur pa vidu tam visam es pat paspēju pazaudēt savu aristokrātisko bālumu.

Un kaut kur pa vidu tam visam es arī paspēju tā nedaudz sabīties. Sabīties par to, cik visi man apkārtesošie ir pieauguši. Sarunas par bērnu vārdiem, precībām un tādām lietām man uzdzen tādas mazas, iekšējas panikas lēkmītes. Es vienkārši nesaprotu, pa kuru laiku aizgāja bērnība. Vai ir bijusi kāda slepena sapulce, kurā visi mani vienaudži ar satikušies un pēkšņi nolēmuši „hei, būsim pieauguši un nopietni”? Ja tā, tad man liekas, ka ir notikusi sazvērestība un es netiku ielūgta! Un tad vēl visi tie karjeras plāni – kur nu kurš mācīsies maģistros un kā viss jau pa pakāpieniem sadomāts. Man joprojām šajā ziņā nav nekādu ambīciju un plānu, un mani tas biedē vairāk kā Frenks, kad pirmo reizi skatījos Donnie Darko.

Bet nav jau tā, ka es visu laiku ļoti raizējos un baidos. Mani iepriecina, piemēram, tādas mazās lietas kā Harija maratons. Es vismaz te neesmu vienīgā nūģe, un tad nu mēs līdz pēdējās (ŠŅUK!) filmas iznākšanai laižam cauri visas 7 vecās filmas un skatāmies, kā mazulīši izauguši. Pagaidām esam pabeiguši pirmās divas daļas. Izrādās, ka tomēr nav tā, ka baigi daudzas reizes būtu redzētas, neskatoties uz to, ka katros Ziemīšos rāda pa tē vē.
Domājām te, kurš būtu kurā namā, un gan pēc iekšējā balsojuma, gan GARA testa izpildīšanas es dabūju Slīdeni. Ak, kāds pārsteigums! Kurš gan to būtu domājis, ka es neesmu cēla un drosmīga pasaules glābēja, kas izmantos jebkuru izdevību upurēties kāda cita labā kā to tik ļoti patīk darīt Grifidoriem?

Un, neraugoties uz to, ka man šeit kopumā ļoti patīk, man tomēr gribas mājās beidzot.

Āāā, un pēc šīs bildes man vairs Dženifera neliekas tik nepiemērota Katnisas lomai iekš Hunger Games filmas.

salt meets wound

Jāatzīst - es neesmu tik sabiedriska, lai būtu ar cilvēkiem visu laiku. Cilvēki mani nogurdina, vai varbūt arī es vienkārši pārāk daudz enerģijas atdodu viņiem, rezultātā es kļūstu īgna un riebīga, bet tādu mani nevienam nevajag.

Nepārprotiet mani, tie cilvēki, ar kuriem te esmu un dzīvojos, ir galīgi forši, jauki, lieliski un tā tālāk un tā joprojām. Vienkārši vientulība īstajā devā ir ļoti svarīgs priekšnoteikums tam, lai es būtu priecīgā meitene. Vajag to laiku sev.

Man vajag manu personīgo telpu, kur es varu vienkārši būt savā mazajā harmonijā. Man vajag tos brīžus vienatnē. Mērot ikdienišķus ceļus, pa ceļam runājot vien pašai ar sevi. Man tā visa tik ļoti pietrūkst, ka nedaudz sāp.

Dažas dienas ir tā, ka bez kāda iemesla jūtu iekšā to skumju kamolu. Pārējie vienmēr ir tādi aktīvi, ieslēguši savu „gribu visu redzēt! Viss ir lieliski, baudām Erasmusu” režīmu, bet man tomēr uznāk tādi „gribu mājās” brīži. Varbūt es neesmu pietiekami pieaugusi saviem gadiem, nu vismaz salīdzinot ar citiem, bet es nesaprotu, kā viņiem nav skumji un nepietrūkst māju, ģimenes, draugu un savu kaķu. Nu labi, mans kaķis man īpaši nepietrūkst, mums nekad nav bijušas īpaši siltas attiecības (paldies, Tita, ka saplēsi manus aizkarus, piekakāji gultu un tad, kad nelaidu sev klēpī, skrāpēji man sejā).

Bet īstenībā tas jau nav nekas jauns. Atceros, ka agrāk kokles nometnēs es gaidīju individuālās spēlēšanas laiku. Tā tiešām kokli es spēlēju tikai 40% no visa spēlēšanai paredzētā laika, pārējos 60% veltīju vienatnes baudīšanai – grūti pat pateikt, ko es tajos brīžos darīju, droši vien kaut ko pietiekami muļķīgu, bet tāpat tas bija tā jauki. Pēc tam atkal varēju daudz komunicēties ar citiem.

Un „dzīvosim zem kāda no Amsterdamas tiltiem” plāns ir pārvērties par „braucam uz Spāniju atpūsties Valensijā 2 nedēļas”. Dzīvosim 50 metrus no jūras - izklausās diezgan neslikti, tad jau redzēs kā būs. Liekas, ka tur būs tāds mieriņš, kas man būtu pa prātam . Atpūtiņa no interneta, ballītēm un pilsētas. Datora vietā rokas bagāžā man būs sporta tērps, un es nevaru sagaidīt, kad es varēšu SKRIET.

Un Dutch kursos mūs mācīja būt par dzejniekiem. Tā kā mans talants šajā jomā ir nepārprotams, domāju, ka nedrīkst sveci turēt zem pūra, tāpēc šeku reku mans garadarbs:

Soms

Ren ik snel

Om te begrijpen

Dat ik wakker ben

Šodien beeeeidzot nopirku kleitu. Citādi jau likās, ka esmu šeit zaudējusi savu būtību, jo biju sapirkusi visādas citas lietas (ups, mana nabaga stipendija ;D), bet ne svārkus un kleitas. Nu jā, pagaidām ir diezgan jauki, jābloķē tikai tā melanholija un tad jau būs pavisam lieliski.

this day will never happen again

Ir tā, ka lielāko daļu dienu tā īpaši neatceros. Nu , piemēram, man ir grūti pateikt, ko es darīju pagājušajā ceturtdienā vai ko ēdu vakar pusdienās. Bet ir tādas dienas, kuras atceros visādos sīkumos. Nezinu kāpēc, varbūt tās ir vienkārši pietiekami dīvainas dienas, lai iespiestos atmiņu krokās.
Pie šādām dienām jāpieskaita arī 5.novembris pirms 4 gadiem, jeb tālajā 2006.gadā, kad bija tikai nesen sākusies vidusskola, mēdzu pakoklēt un manā ikdienas apģērbu klāstā vēl ietilpa bikses.

(Tagad ieslēdzas melnbaltais režīms un sākas atmiņu aina.)

5.novembris, piektdiena, skola todien beidzās agri, vai arī visi kā vienmēr bastoja pēdējo fiziku. Mēs ar Anniju bijām nokoordinējušas, ka vēlāk visi iet uz "Boratu". Nu tā ka tiešām daudz cilvēku, 14, ja nemaldos. Tā kā skola beidzās tik agri, mums nebija ko darīt kādas stundas 6 vai 7. Bet tas tolaik nebija nekas jauns un mēs pratām arī pavadīt 8 stundas, darot neko un gaidot ballīti. Tā kā mēs bijām atbildīgās par biļetēm, tad gājām laicīgi nopirkt un pēc tam sēdējām Čilli picā, es ēdu auksto zupu, un mēs plānojam kur katrs sēdēs. Pēc tam gājām iepirkt Stockmannā pārtiku un es nopirku kaltētus ananasus un papaiju, kas tobrīd man bija ļoti cieņā un bieži vēderā. Tad mums vairs nebija īsti ko darīt un mēs gājām sēdēt pie zāles. Kaut kādi pazīstami gāja garām un prasīja, uz kuru filmu mēs ejam, mēs teicām, ka uz Boratu. Izrādījās, ka viņi arī, tikai uz vienu seansu ātrāk. Tā mēs tur sēdējām ilgi un iemācījāmies visas filmu reklāmas no galvas, un es ļoti centos, lai neapēstu visus savus ananasus.
Tad bija Borats un visi ļoti smējās, bet man smieklīgas likās tikai kādas 3 vietas, es laikam nesapratu tos jokus. Pēc kino es ļāvos pierunāties doties uz 2 bijušo klasesbiedru dzimšanas dienas pasākumu. Tagad to atceroties, tā neliekas laba doma, jo tā izvērtās par reizē sliktāko un jocīgāko (ok, varbūt otro jocīgāko, jo tikko atcerējos tā paša gada vasaru, Kurmi ar ragaviņām pa trepēm un apmaldījušos Niklāvu mežā) ballīti mūžā.
Vispirms, protams, vajadzēja iegādāt kādas veltes jubilāriem, tāpēc devāmies kolektīvi uz GC, kur beigās palikām pie kaut kā tik oriģināla kā viskijs. Tā nu mēs gājām pie abiem jubilāriem, kuri bija izdomājuši svinēt Ivara omītes dzīvoklī. Protams, bez Ivara vai Ivara omītes, jo, kā izrādījā, Ivars vienkārši bija naivi atstājis savas atslēgas kādam, kamēr pats atradās ārpus valsts. Paspējām tur sabūt kādu pusstundu, kad sāka zvanīties kaimiņi un teica, ka saukšot policiju vai zvanīšot Ivara omītei. Nezinu kas gan būtu sliktāk, bet to arī nenācās noskaidrot, jo raitā solī devāmies prom visi. Pēc kādām 20 minūtēm salšanas ārā kādam radās spīdoša ideja braukt uz Siguldu, jo tur, redz, bija pieejams tukšs dzīvoklis. Daži gan izšķirās par labu došanai māju vai centra virzienā, bet mēs tāds bariņš skrējām uz pēdējo autobusu, kas mūs aizvestu uz superīgāko ballīšu vietu visā Latvijā. Nu tikai nē.
Uz autobusu paspējām knapi, bija pilns un nācās stāvēt kājās, bet tas netraucēja dažiem jau pa ceļam pabaudīt grādīgās dziras un pakrist uz nerviem nabaga nogurušajiem pilsoņiem, kas pēc smagas darba dienas devās mājup. Īstenībā es todien jau biju iztērējusi visu naudu, man man makā bija 11 santīmi, tāpēc autobusa biļetei uz Siguldu man "aizdeva" meitene, ko es todien redzēju pirmo un pēdējo reizi mūžā. Ja kāds pazīst Līvu, kuras uzvārdam Tilde rāda sekojošus sinonīmus: drumsla, šķemba, suķe, skamba, skarbele, spirgala, lampa; tad nesakiet viņai neko, jo man nav tuvākajā laikā ieplānots atdot viņai 95 santīmus.
Tad nu mēs beidzot nokļuvām Siguldā un brīdī, kad noskatījāmies kā autobuss pazūd tālumā, viens no jubilāriem saprata, ka nav paņēmis no autobusa savu mugursomu. Strauji izplatījās runas, ka tajā somā esot bijusi mūsu mērķdzīvokļa atslēga, kas nozīmētu, ka mēs esam Siguldā, ārā ir auksts, ir aizgājuši pēdēji transporti un mums nav kur iet. Tā mēs tur stāvējām un salām, kamēr daži nostopēja autō, kas brauca pakaļ autobusam un atguva somu, par ko šiem laipnajiem cilvēkiem tika atlīdzināts ar vienu no viskija pudelēm.
Bija auksti un man skaļi klabēja zobi, tāpēc viens no bariņa, kas jau autobusā bija tā sasildījies iekšēji, iedeva man savu milzu jaku un palika nebiezā džemperī. Tā nu mēs gājām raitā solī uz solīto dzīvokli, man mugurā bija mētēlis UN jaka un es izskatījos smieklīgi, un man tāpat bija nejēgā auksti.
Kad beidzot nonācām dzīvoklī, protams, ka nekāda ballīte tur tā arī neiegriezās. Tie gudrākie uzreiz aizgāja gulēt, jo vietas tur nebija sevišķi daudz. Pasēdējām daži un bija tā diezgan nožēlojami. Tā kā gulēt kur nebija, skatījāmies ar Niklāvu televizoru un ēdām čipsus. Rādīja 28 Days Later un Niklāvs man tulkoja un skaidroja, kas notiek, jo: a) nokavējām sākumu; b) es nesapratu krievu valodu. Krievu valodu es gan nesaprotu joprojām, bet, man liekas, ka saprotu vismaz nedaudz vairāk tomēr. Pēc tam bija The Amityville Horror un man pat bija drusku bail, tā ka sanāca šausmeņu minimaratons, ko toreiz es varbūt vēl nepratu novērtēt, jo nebiju tā aizrāvusies ar šo žanru. Tad sākās kāds no visiem Rokijiem, un nepaspēja vēl sākuma titri beigties, kad jau migu ciet.
Gulēt gan nebija kur, tāpēc palikām tur tā sēžot uz dīvāna. Segties ar ko arī nebija, kāds pat jau bija paspējis paņemt manu mēteli, tāpēc aukstumu nācās kliedēt ar kāda cita jaku, kas nebija mīksta un pūkaina un nesmaržoja pēc Lenor alpu svaiguma. Bet iespringt par neērtajiem apstākļiem tāpat nebija jēgas, jo pēc stundas bija jāceļas un jābrauc ar pirmo vilcienu mājās, kas, iespējams, bija tā vakara gudrākais lēmums.
Gājām uz vilcienu, bija nejēgā auksti un bija pirmais sniegs.

Tāds nu bija 2006.gada 5.novembris un, iespējams, nožēlojamākā ballīte manā dzīvē.