the sun without fire

Ak, kā man patīk rudi mati. Es vienkārši nevaru beigt skatīties, jo tā krāsa ir tik INTERESANTA. It sevišķi, ja vēl dabīgi, bet tas tā reti redzams tomēr.
Varbūt pie vainas jaunais Harijs, kur Vīzliji vienkārši spridzināja; varbūt tas, ka šodien nejauši feisbukā skatījos daudz bildes ar vecu paziņu, kas ir pārgājusi no blondā un TIK spilgti rudu krāsu, ka es vienkārši nespēju neskatīties; bet varbūt vienkārši fakts, ka ir sācies tas "es zaudēju krāsas" gadalaiks a.k.a fakin' ziema.
Es zinu, ka daudziem nepatīk un vēl jau tie visi ginger joki, bet es nespēju. Man liekas, ka būt rudam ir vienkārši pārāk aizraujoši! Noteikti ir visādas lietas, ko var darīt tikai rudmataini cilvēki, es gan, protams, nezinu kādas tieši, jo nepiederu viņu kliķei, un tās lietas droši vien ir ļoti slepenas, bet nešaubos, ka ir tādas lietas.

Varbūt kādu dienu es pamodīšos ar drosmi kabatā un došos pēc vismaz neliela ruduma, bet droši vien, ka tomēr ne. Bail, ka tad es izskatītos vienkārši jocīgi, nevis interesanti, pietam tā ir tāda krāsa, ko es diez vai varētu tā "nest" ikdienā.
Ehh, bet nu var jau pasapņot.

I'm on seafood diet - I see food and I eat it

Sāk parādīties tāda pavasarīga atmošanās sajūta. Es gan nezinu, ko tieši tas nozīmē, bet sajūta ir diezgan jauka. (:

Man pašai liekas, ka šonedēļ es darīju ļooti daudz visādu lietu. Gan jau, ka tā gluži nebija, bet ir tāda sajūta. Bet tādas labi padarīta darba sajūtas gan nav, jo zinu, ka nebiju spīdoša Erasmus intervijā. Bet nu nebij arī tas trakākais variants, es vismaz nebiju tā meitene, kas iznāca ārā ar asarām acīs, un vienmēr jau pastāv iespēja, ka komisija izdomās "eu, sūtām šito meiteni, viņai forši svārki". ;D Fingers crossed.

Vakar tāds jauks JV pasākums. Apbrīnoju "Riesta" apņēmību 7 stundas, tai skaitā arī pa lietu un tumsu, meklēt pa visu Rīgu kastītes ar kartes gabaliņiem un beigās atrast tikai pusi.
Telpas bija vienkārši wooow bordelis kaut kāds, ar ļooti erotisku sarkano istabu un mazu budas templi. Izskatījās, ka tur uzņem pornofilmas vai tur mīlas verdzenes (jā, bija arī ķēdes). Logu un telefona zonas tur nebij, un sākumā bij nedaudz bailīgi, sarunas par to, kuram zags nierītes, kuram akniņas, kuru pārdos veselu itāļu mafijai.
UN vēl tur var atklāt slepenas ejas, pa kurām var tālu un bailīgi aiziet zem Rīgas ielām. Skats, kad Brenics, kurš jau dabiski izskatās pēc vikinga, ar zobenu (jā, tur bija arī zobens!) dodas ejā bija diezgan episks.
+ Brazīļu šovs ar daudz dibenu kratīšanu un ļoti spīdīgām krūtīm, kas gāja daudzdaudz reizes, jo bija īpašs pieprasījums no vīrišķā dzimuma pārstāvjiem. Un vēlāk arī ļoti smieklīgie franču jackass.

Pagājšnakt arī ļoti reāli murdziņi, murgoju par šodienu un viss likās TIK reāli, vienīgi izrādes "Kerija. Retrospekcija" vietā man murgā bija paredzēts iet uz "Žurkas Kornēlijas atgriešanos". Pirmo reizi tāds spēcīgs murgs nevis šausmu un briesmoņu ziņā, bet tā emocionāli šausmīgs. Sajūta, kad pamodos, un sapratu, ka tā nav bijusi īstenība un īstā šodiena vēl tikai priekšā, robežojās ar svētlaimi.

Ja viss izdosies pēc mana lieliskā plāna, tad parīt atsākšu sporta nodarbības. Tas liek pasmaidīt.
Esmu sākusi koši vasarīgu svārku/kleitu meklējumus, arī tas priecē.

I'm not a winter person

Filmu, kurās ir šausmu elementi, skatīšanās pirms miega rada inčīgus murdziņus.
Vakar bij par kaut kādu mazu, pretīgu ķirzak/nindzjveidīgu slepkavu. Mēs ar Prelīnu sēdējām izgāzušās milzīgos, ērtos krēslos un redzējām, kā mazi bērni pa trepēm skrien otrajā stāvā, kur tobrīd atradās mazais slepkava. Prelīna jautāja, vai nevajadzētu viņus brīdināt, bet es teicu "Baaaigais slinkums celties, paši vainīgi", tad viņi tur sāka tikt galināti un izdzīvojušie skrēja lejā, panika un tā. Prelīna prasīja, vai mums arī nevajadzētu bēgt beidzot, bet es teicu "Bāc, nu TĀĀ negribas celties, davai, pasēžam vēl 2 minūtītes un tad skriesim un glābsim savas dzīvības?".
Tas ir kaut kāds jauns slinkuma līmenis laikam.

Es nezinu, kā ir citiem, bet mums mājās ir izšķūrētas sniegā taciņas suņiem, lai viņi varētu apskriet ap māju, pagalmu un tā.

Īstenībā šis ir tāds ļoti nomācošs laiks. NEKO negribu darīt, liekas, ka nekam nav jēgas un tā. Nepatīkami diezgan.

pants are useless

Sākšu ar tādu nopietnu (ha) lietu kā mācībām. Viņu joprojām ir daudz, šajā ziņā nekas nav mainījies. BET man ir sistēma un, ja turās pie šīs sistēmas, tad vismaz vajadzētu būt daudzmaz čiki.
Jauns toties ir tas, ka bijām nobaudīt unim blakus esošā stomatoloģijas institūta ēdnīcas labumus. Tur ir lēti, garšīkgi un TIK milzīgas porcijas, ka tas pēc tam sagādā fiziskas sāpes, bet forši tā. Es pat varu pieciest, ka ar šo iestādi saistās visādas nepatīkama brekešu atmiņas un 3 stundu gaidīšanas, lai būtu kabinetā 6 minūtes un tā.
Pēc varenajām pusdienām tika iemēģināts blakus esošais kalniiiiņš. Smieklīgi skatīties, kādus priekus 1.kursam sagādā braukšana pa ledus kalniņu ar kartona kastēm :DD. Es gan tur pildīju tikai skaļu smieklu lomu, jo todien man bija pārāk īsi un plāni svārki, lai ko tādu darītu. Vēlāk, ejot mājā, iedomājos, ka varbūt tiešām mazliet par īsu ziemai, jo apstājās mašīna un piedāvājās mani "pavest", bet nu varbūt tā bija vienkārši sagadīšanās.

Vēl mēs tajā pašā garšīgā ēdiena/kalniņa dienā pavadījām ilgu laiku spēlējot bibliotēkā Gold Strike, kas ir ļoooti super spēle. Izrādījās, ka Krista un Mārciņš nemaz nezināja par šīs LIELISKĀS spēles esamību, bet es to veiksmīgi laboju. Tā mēs sēdējām un aizņēmām veselus 3 datorus, spēlējot Gold Strike, kamēr citi cilvēki staigāja apkārt un meklēja brīvas vietas, jo viņiem bija jādara kaut kas svarīgs mācībām vai kas tikpat tizls. Šīs superspēles dēļ Krista vakar nepaspēja uzrakstīt kopsavilkumu, tieši tik atkarību raisoša šī spēle ir ;D.

Vienu nakti man bija ļotļoti bēdīgs un sirdi plosošs sapnis, neatceros, par ko gan tieši, bet, kad es naktī pamodos, es biju galīgi noasarojusi. Nekad nebiju iedomājusies, ka var tā raudāt sapnī.
Un, ja par asariņām, tad, protams, jāmin Alexander McQueen :(. Kaut gan man vissāpīgākā no nesenajām slavenību nāvēm joprojām ir Britānija Mērfija, šis bij tā traki, jo parasti ir visādas avārijas, zāļu sajaukšanas un tā, neliekas, ka tik veiksmīgi un bagāti cilvēki varētu būt tik nelaimīgi, lai izdarītu ko tādu.

Bet, ja par slavu, tad es šodien Olimpiādes ietekmē iedomājos, ka, ja būtu jāizvēlas, vai būt neeenormāli slavenai un super dziedātājai/aktrisei vai sportistei, es izvēlētos otro. Tas ir kaut kā daudz lieliskāk tomēr.

there's not enough life in me, for all I want to live

Vārda diena bija diezgan mīlīga. Daudz siera kūkas, mazais brālēns, kura vārdu krājums kopš iepriekšējās ciemošanās reizes ir ievērojami papildinājies, arī šādas tādas jaukas filmas. Neko diži vairāk arī man neprasās.
Ja jau par vārdu tas stāsts, tad vēl jāmin, ka pēc dzimšanas mēnesi man nebija vārda. Biju vienkārši meitņa, puķīte, zvaigznīte un peciņa. Tieši tik ilgu laiku vajadzēja maniem vecākiem, lai beigās nenosauktu par Gundegu vai Sandru, kā tas bija iecerēts, tfu, tfu, tfu.

Esmu kļuvusi par Mārciņa personīgo twitteri. Tas ir tā, ka es viņam pačivinu visu informāciju, kas viņam būtu jāzina, bet ko viņš nezin, jo tik ļoti nelieto socializēšanās kanālus un paļaujas, ka gan jau no manis visu uzzinās. Par visādiem dedlainiem, izmaiņām, pasākumiem unī un pieteikšanos Erasmusiem bez manas gādības viņš nu nekādi nebūtu informēts.
Runājot par Mārciņu, viņam līdz nesenai pagātnei nebija ne jausmas, kas ir Beniluksa valstis. Kad viņš uzzināja, kas tās tādas ir, viņš domāja, ka tās sauc par Nibeluksa valstīm. Šis mani ļoti šokēja.

Vēl man pēdējā laikā ir pārāk superīgi sapņi. Šonakt vispār bija visi komponenti, kas nepieciešami ideālam sapnim. Sen nav bijuši nekādi murgi, bet pat tie īstenībā ir tik interesanti, ka prieks. Tas nedaudz sāk traucēt, jo no rītiem celties es negribu, jo gribās turpināt sapņus. Sapņi ir tā kā filmas, bet labāk!

Šodien tētis prasīja, kas man uz sejas balts, domāja, ka kāda ļoti meitenīga sejas maska. Lieki teikt, ka nekas tāds, protams, nebija, vien bāla āda, kurai uzspīdēja dienasgaisma. Lieliski! Paskatījos šodien dažas vasaras bildes, kur es pārmaiņas pēc neizskatos pēc līķa, un sirdī iedūra asa lāsteka, jo nu es vairs nevaru šito ziemu izturēt.Grrrrrr.

dig the life fantastic

Šodien biju aizgājusi uz asinsdonoru centru, kursabiedri gribēja nodot asinis mīlestības svētku ietvaros un dabūt brīvbiļetes uz akvaparku, es gribēju pamēģināt vēlreiz nodot asinis. Ar uzsvaru uz mēģināt. Pagājušogad, kad ap šo laiku bijām, man notecināja mazu mazumiņu, bet šoreiz jau uzreiz pateica, ka nav vēnu. Nē, nu ir, bet viņas ir mazas un trauslas, un tizlas un esot bailīgi tajās mazajās mazulītēs likt tik lielu adatu. Tātad pa šo gadu manas vēnas nav paaugušās. Var jau būt, ka šogad es toties riktīgi pakačāšu bicīti un nākamgad man būs vēnaszzzz.

Izfeilojām arī garderobē, jo, ja 3 cilvēki liek uz viena numuriņa mēteļus, tad neviens no šiem 3 cilvēkiem neuzskata par vajadzīgu ņemt numuriņu. Pēc tam, kad es garderobistei ilgi mēģināju paskaidrot mūsu tizlumu un dabūju mēteli, aizgāju atvadīties no cilvēkiem, kam IR vēnas. Kamēr runāju ar viņiem, tā pati māsiņa, kas pārbaudīja vēnas, pienāca vēlreiz un teica, ka es izskatoties zila un lai uzmanīgi braucu mājās pagulēt un paēst. Lieliski! ;D Ja man jau sāk izteikt novērojumus par zilumu, nevis vienīgi bālumu, tas nozīmē, ka ziema savu misiju izēst no manis visu krāsu ir godam paveikusi un drīkst iet prom.

Hmmm, vēl es nosapņoju 90210 jauno sēriju un šodien noskatījos Sabrina, kur Odrija kā vienmēr ir lieliska. Vecās filmas ir tik ļoti pozitīvas un skaistas, noteikti vēl kādas līdzīgas ielikšu filmu listē.

Es zinu, ka esmu to teikusi, bet man tiešām nenenenepatīk filozofija. Es pat šobrīd nevaru izlemt, vai man vairāk nepatīk filozofija vai ziema.

unstuck in time

Vispirms jau noteikti jāvelta kādi vārdi sniegam. Teikšu: "Wooow, tevis ir DAUDZ šogad!". Oriģināli man riebj ziema un viss, kas ar to saistīts, sniegu ieskaitot, bet, man patīk, ka ir tik šausmīgi daudz, ka pat interesanti. Katram ir kāds smieklīgs stāstiņš par to, cik smieklīgi cilvēki tīra sniegu. Šodien, teiksim, viena tāda īsiņa kursabiedrene iebrida kupenā līdz padusēm.Viņai prieki, mums smiekli. Jā, nu inčīgi tā visnotaļ.

Vakar bija tāda pirmā diena manā studiju mūžā, kad nu vispār nevarēju pievērsties mācībām. Lekcijās neko nespēju klausīties. Bet nu tur pie vainas varbūt tas, ka pasniedz mūsu Veselības ministres meita, kas galīgi nav forša un galīgi neprot runāt. Bet nu enīvej, šajā neklausīšanās ietvaros, kas nebij man vienīgajai, tāds ļoti gossip aizgāja. Uzzināju TIK daudz jaunu, inčīgu lietu. Tāda riktīga aprunāšana, kāda sen nebij bijusi ;D
Vēl vakardienas nemācīšanās izpaudās tajā, ka ejnutusazinkāpēc darījām pokemonus. Nu tā, ka es atceros kādu pokemonu un Mārciņš viņu uzzīmē, es mēģinu atcerēties visas konkrētā pokemona attīstības formas, bet Mārciņš māk tikai pokemonu nosaukumus vāciski, tāpēc nav nekāds diži labais palīgs šajā tik svarīgajā misijā.

Un es pēdējās dienas jūtos tik šausmīgi vīlusies, jo visinteresantākos sapņus pārtrauc modinātājs nu pašās interesantākajās vietās.
Piemēram.
Nr.1. Man pēkšņi nāk atklāsme, ka cilvēki, ar kuriem kontaktēju, ir citplanētieši. Es viņus konfrontēju un domāju, ka viņi šo noliegs, bet viņi pilnīgā mierā atzīst savu ārpuszemes izcelsmi. Tad es viņiem prasu, cik tālu ir no Zemes līdz viņu planētai un viņi saka, ka aptuveni 100 miljardi gadu jālido. Es prasu, vai viņiem nebij garlaicīgi tik ilgi braukt un ko viņi tik ilgi sadarīja. Un tad, brīdī, kad es tūliņ uzzināšu, kā citplanētieši izklaidējas pa ceļam uz zemi 100 MILJARDUS GADU, zvana modinātājs. Netaisnība.
Nr.2. Sapņoju par daiļslidošanas čempionātu, kurā piedalās Eds Vestviks un Leitone Mīstere (Chuck & Blair, you know) un viņi tur vareni slido un tūliņtūliņ sāks savu izvēles programmu, ko visi skatītāji gaida dikti, jo būšot baigi awesome, atkal modinātājs. Es tiešām gribēju redzēt viņu slidojumu. Netaisnībanetaisnība.

Šodienas pārdomas (ak, tavu brīnumu! atkal filozofijā) par to, kāda ir atšķirība starp Maugli un Tarzānu. Es kaut kā līdz šim domāju, ka Tarzāns ir pieaudzis Mauglis, bet kursabiedrene, ar kuru šito apsriedām, vairāk sliecās uz variantu, ka ir divi dažādi stāsti, viens no viņiem pilnībā uzaudzis ar zvēriem un nerunā cilvēku valodā, bet otrs kaut kā bērnībā nonācis džungļos un runā gan zvēriski, gan cilvēciski.
Soooouu, ja kāds zin atbildi uz šo vitāli svarīgo jautājumu, droši dalieties ar mani!