I'll rest my eyes till the fevers outta me

2 mēneši nu jau. Man tas liekas daudz. Ļoti daudz. Bet reizē tie atlikušie 4 man liekas maz. Ej nu un izproti to manu izpratni par laiku.

Ko es varu pateikt par šo laiku? Nekādas diži viedās dzīves atziņas pie manis nav atnākušas (what a surprise!), toties esmu uzzinājusi, ka man ir teju grūtākais vārds pasaulē, nu vismaz šajā konkrētajā reģionā noteikti. Nu tā, ka neviens nekad nesaprot un, kad saprot, tad vienkārši fiziski nespēj izrunāt. Es esmu „Dačje”, „Deisē”, „Deiss”, „Data” un pat „Dance”. Viena meitene pat uzreiz tā godīgi pateica, ka kaut ko tādu nespēj izrunāt un vai tas nekas, ja viņa mani sauks par „Dati”. Protams, ka nekas, tu vari mani saukt kā vien tev labpatīkas, jo tev ir fantastiski rudi mati, un es tāpat neklausos ko tu saki, jo visu laiku koncentrējos uz tavu matu apbrīnošanu! Nu tā es varbūt viņai gluži neteicu, bet padomāju gan. Nezinu no kurienes man tā rudo matu apsēstība nāk. Varētu mēģināt vainot Dž.K.Roulingu; tie Vīzliji man vienmēr ir patikuši. Vai varbūt „Perfume: The Story of a Murderer”, kur skaisto slepkavību aplis tiek iesākts un pabeigts ar rudmatēm, un kas principā ir viena no skaistākajām filmām vispār.

Manas cerības, ka šoziem izlaidīšu ikgadējo slimošanu, gan izrādījās diezgan naivas. Nu jau otro dienu sēžu istabā un skatos seriālīšus un filmiņaaaaas. Vismaz šajā vienā jomā man ir atgriezusies sistēma, kas bija zudusi 3 bezinterneta nedēļu laikā. Esmu panākusi visus, visus iekavētos seriālus. Tas varbūt nav tik svarīgi kā tas, ka Keita Blanšeta Oskaros savā Givenchy kleitā izskatījās vienkārši karaliski, bet tas man tāpat liek justies labi ^_^ .

Un, runājot par Oskariem un nominācijām, reku forša bilde. Tas Winter's Bore ir tik ļoti atbilstošs, interesantas tur bija labi ja pēdējās 15 minūtes.

the sun without fire

Ak, kā man patīk rudi mati. Es vienkārši nevaru beigt skatīties, jo tā krāsa ir tik INTERESANTA. It sevišķi, ja vēl dabīgi, bet tas tā reti redzams tomēr.
Varbūt pie vainas jaunais Harijs, kur Vīzliji vienkārši spridzināja; varbūt tas, ka šodien nejauši feisbukā skatījos daudz bildes ar vecu paziņu, kas ir pārgājusi no blondā un TIK spilgti rudu krāsu, ka es vienkārši nespēju neskatīties; bet varbūt vienkārši fakts, ka ir sācies tas "es zaudēju krāsas" gadalaiks a.k.a fakin' ziema.
Es zinu, ka daudziem nepatīk un vēl jau tie visi ginger joki, bet es nespēju. Man liekas, ka būt rudam ir vienkārši pārāk aizraujoši! Noteikti ir visādas lietas, ko var darīt tikai rudmataini cilvēki, es gan, protams, nezinu kādas tieši, jo nepiederu viņu kliķei, un tās lietas droši vien ir ļoti slepenas, bet nešaubos, ka ir tādas lietas.

Varbūt kādu dienu es pamodīšos ar drosmi kabatā un došos pēc vismaz neliela ruduma, bet droši vien, ka tomēr ne. Bail, ka tad es izskatītos vienkārši jocīgi, nevis interesanti, pietam tā ir tāda krāsa, ko es diez vai varētu tā "nest" ikdienā.
Ehh, bet nu var jau pasapņot.

where everything seems possible and nothing is what it seems

Tagad sācies tāds bīstams laika posms, jo tas labais laiks ārā nu nepavisam nemudina sēdēt istabā un māāācīties. Jau kuro dienu galvā skan Laura Reinika "Man šodien vienalga", un tas NAV veselīgi! Gribas daudzdaudz riteņot un vienkārši sēdēt saulē un lasīt grāmatas. Filmas, protams, arī nedrīkst aizmirst. Mūžīgais sasalums, interneta nepastāvēšana un pārsprāgušas riteņa riepas pavisam noteikti nāktu par labu manu kopsavilkumu kvalitātei.

Runājot par filmām (un mēs visi zinām, ka es par filmām varu runāt daudz un dikti), sanāca redzēt veselas divas filmas ar Dženiferu Koneliju jaunībā, secinājums viens - viņa bija/ir tik tiešām apburoša. Diezgan sajūsma par Labyrinth (1986), viena no ļoti retajām filmām, kur vīrietis zeķbiksēs nededzina acis. Gan filmā kopā, gan Dženiferā un Deividā Bovijā ir kaut kas ļoti piesaistošs, es nezinu, kā to sajūtu varētu nosaukt, nu vienkārši IR.
Phenomena (1985) mani gan ļoti pārsteidza, jo tā visa kopējā atmosfēra nekādi neiet kopā ar beigām, kad pēdējās 15 minūtēs ir salikti visādi sižeta pavērsieni viens par otru jokaināki, un es nesaprotu, vai beigas bij domātas nopietni vai kā joks, jo nu - pērtiķa atriebība? KO? ;D
Nav jau tā, ka es no filmām neko neiemācos. Piemēram, pēc Dear John noskatīšanās es izlasīju un uzzināju, ka tiešām ir tāds teiciens kā "Dear John letter". Vēl arī to, ka Amandai Seyfried ir tiešām ļoti lieliski mati. Tādi, kas liek domāt par daudz zīdkāpuriņiem kaut kur Ķīnā, kas aktīvi auž slepenu vielu "matu padarīšanai superīgai" tieši viņai.

Vakar ar Prelīnu bijām pārāk kautrīgas un izlaidām paredzēto kublošanu. Mēs tādas gan nebijām vienīgās, jo kubls stāvēja tukšs aizdomīgi ilgi. Bet nu ko viņi tur var gribēt, ja izliek viņu uz IELAS? Tā vietā Shutter Island un nedaudz mindfuck. Man patīk mindfuck (ir latviski kāds ekvivalents vārds?) filmas, kuras beigās var saprast, un nav atstātas interpretējamas beigas .

Kopumā beidzot tāda sajūta, ka vairs negribas visu laiku sēdēt mājās. Es pieņemu, ka tas ir labi.

would you like you, if you met you?

Ehh, pēdējā diena, kad vēl nejūtos veca, un es to pavadu diezgan bezmērķīgi un nedaudz skumji. Muļķīgs sentiments, slinkums, slapjas kājas un tādi krikumi.

Šodien unī un ielās bij smuko gumijnieku parāde. Tik daudz visādu spilgtu krāsiņu un rakstiņu, ka prieks. Īstenībā gan prieks mijās ar skaudību, jo manos vecajos gumijniekos ir nepatīkama sūce, kas nozīmē, kas tos vairs nelietoju un šādos laika apstākļos man vienkārši ir slapjas kājas, lai vai kādus olimpiešu cienīgus lecienus pāri peļķēm es nedemonstrētu.

Aizvakar/vakar izlasīju "Meitene ar pūķa tetovējumu". Ak, aizraujošā literatūra, tevis ir tik ļoti par maz manā dzīvē. Atgādināja vecos labos (9.klase?) Dena Brauna laikus, kad lasīju katrā brīvā minūtē un nespēju nolikt nost. Toreiz gan, lasot jau 3. un 4. grāmatu, zuda tā beigu intriga, jo tas stils tomēr viņam ir pārāk viens un jau sākumā var paredzēt, ka sliktais būs tas, kurš sākumā neizskatās slikts.
Lasot šito, mani sākumā izdarītie spriedumi par to, kurš varētu izrādīties sliktais, kā arī par vienu no atrisinājuma galvenajiem elementiem, bija diezgan pareizi, tāpēc jutos mazais detektīvs vai arī Nensija Drū, ja kādam ir nojausma, kas tā tāda.

Šodien noskatījos arī filmu, kas veidota pēc grāmatas un sapratu, ka to nevajadzēja darīt, jo manā galvā tomēr viss bija tā skaistāk un foršāk. Zviedru aktieri tur bija pārāk neglīti un kopumā nebija forši uztaisīts. Secināju, ka tur pavisam noteikti ir vajadzīgs Holivudas rimeiks.

Ja mans lieliskais mācību plāns īstenosies, un tuvākajā laikā es būšu ļoti darbīga un neslinkošu, pastāv cerība, ka aprīlis un maijs varētu būt tādi brīvāki. Pirmo reizi ir tā sajūta, ka es redzu darbiem galu. Pagaidām tas gan vēl ir diezgan tālu, bet nu es vismaz REDZU beigas, un tā ir jauka sajūta.

Nākamnedēļ, vai sliktākajā gadījumā aiznākamnedēļ, apņemos kaut ko beidzot darīt matu jautājumā. VIŅI ir izgājuši ārpus visas kontroles.

Šis ir viens no gadiem, kad mana dzimšanas diena sakrīt ar astroloģisko pavasari. Balstoties uz senču ticējumiem, tas nozīmē, ka būs lielisks gads.
Un tam, ka es to tikko izdomāju, ir otršķirīga nozīme.

the time you forgot to breathe

Kūstkūstkūst.
Lai arī cik nepatīkami un slapji tagad būtu ārā un lai arī cik ļoti man netraucētu sūce kreisajā gumijniekā, tā kušana nozīmē PAVASARI. Un tas nu ir kas tāds, ko es tiešām mīlu. Kad biju maza, katru rītu pavasarī skrēju ap māju un meklēju tikko izdīgušos krokusu un sniegpulkstenīšu asnus, ar katru rītu to bija arvien vairāk, un es kļuvu arvien priecīgāka. Šogad pēc lielajiem pavasara plūdiem (hehe) varētu darīt līdzīgi.

Izrādās, ka es esmu lieliska biljarda spēlētāja.
Jau nu NĒ ;D
Divās spēlēs sabliezu kādas 5 bumbas, bet lielāko daļu pretinieku komandai, tā ka vērtīgākā spēlētāja balvu gan šoreiz neieguvu.
Vispār Mannas dzimšandiena bija tiešām jauka. Man patīk meiteņu ballītes ar filmām, spēlēm un ēdienu.

Vakar, ejot jau uz miega migu, uzslēdzu nedaudz tē vē un nejauši aizrāvos ar filmu Stigmata. Nācās noskatīties līdz galam, kas bija ap diviem, jo pārāk ieinteresēja. Bet tad, kad tur sāka būt pārāk "ūūū, mani apsēdis dēmons" un atrisinājums bija par tēmu, cik baznīca varaskāra un korumpēta, kaut kā zuda tas foršums.
Pēc tam man ilgi rādījās visādi priesteri 'n stuff un nevarēju ilgi, ilgi aizmigt.
Vēl vakar ar sajūsmu beidzot novilku Rec 2. Ja tu esi redzējis oriģinālo Rec un gribi zināt, kas ir vilšanās, tad noskaties obligāti. Pirmā daļa mani tiešām biedēja, bet šajā skatījos ar diezgan garlaikotu aci. Nu labāka par parastajām Holivudas šausmenem jau ir, bet tā pirmā daļa tomēr bija radījusi pārāk expectations, kuri nepiepildījās. Tad, kad izrādījās, ka otrajā daļā viņi to pavērš ļoti par dēmonu filmu, bija tāds waaaaat. Pēc tam kādu brīdi par to nedomā, jo uzrodas superkaitinoši tīņi, kas ir nu tiktik stulbi un kaitinoši, cik tīņi vispār var būt. Un tad, kad jau tu esi apradis ar dēmonu domu un izlem, ka ir tīri ok, viņi tur iemet pārāk lielus pārspīlējumus un tā nelabā apsēsto iedzīvotāju doma atkal velk uz "waaaat" pusi.

Šodien bija Dadžu sēde, kurā bija milzu maiss ar bulciņām. Vienīgā sēde, kad dod reāli ēdienu un Prelīnas NAV. Ironija te būtu visprecīzākais no precīzākajiem raksturojumiem .

Gribētu kaut kad netālā nākotnē apmeklēt šo. Izskatās tik super lietas. Būtu super arī, ja nemaksātu miljonu, bet nu to es vēl nezinu.

Vēl es esmu slinkāka par pandu un negribu neko darīt. Man liekas, ka man noderētu tāds motivation coach vai life coach, nezinu kā sauc, esmu tikai filmās redzējusi. Viņš mani bikstītu darīt lietas un mudinātu sniegties uz mērķiem un tā. Tas būtu jauki.

Vēl es gribu kaut ko izdarīt ar matiem, jo tagad tur valda tāds blaah. Nezinu ko gan. Ir dienas, kad gribētu mainīt toni, ir tādas, kad domāju par citu formu vai garumu, bet ir dienas, kad gribu garusgarusgarus. Tās idejas tur savā starpā konfliktē, tāpēc ir grūti :D
Šis ir tas brīdis, kad jūs man drīkstat ieteikt kaut ko matu sakarā.

every single day I wish I had been born a cat

Pēdējā laikā esmu redzējusi tik maz filmu, ka pilnīgi sāpīgi. Beeet toties noskatījos 2 Beyonces koncertierakstus un vienkārši lieliski. Pirms tam man viņa patika, tagad patīk ļotļoti. :) Bet nu es tomēr jūtu, ka pietrūkst laika filmām un tas mani skumdina.
Vēl man pietrūkst laika un, ja godīgi, tad arī nedaudz slinkums, izveidot perfektu filmu sistēmu. Man nepatīk radīt sistēmu, nu izdomāt labas kategorijas un 839 filmas bīdīt pa viņām. Man patīk tā sajūta, ka sistēma jau ir izveidota un vajag tikai to perfekti turpināt.
Sistēma vispār ir kaut kas ļoti, ļoti, ļoti svarīgs!

Ja runāju par jaunu, lielisku dīvu, tad nāk prātā arī veca dīva, kas savulaik bijusi diezgan stilīga, bet tagad neprot ar cieņu normāli smuki novecot. Šajā sakarā varu teikt, ka mani ir bail no Madonnas rokām! Pārāk sicksick :/

Laba ziņa no pulmonologa. Tā kā mana bronhiālā astma ir infekcioza un neesmu alerģiska ne pret ko, es varu no viņas "izaugt". Bet nu faktiski, tas nozīmē, ka nekad vairs nedrīkstu slimot ar iesnām, klepu, gribu 'n stuff, diezgan reāli ;D Un astmas zāles ir kaut kas nenormāli stilīgs, viņām visām tur ir visādi kloķīši, kas jāparauj/jāpabīda un izskatās inčīgi un stilīgi, pietam vislaik rada arvien jaunas un arvien stilīgākas. Nu vismaz tas ir prieks.

Man pēdējā laikā gribas kaut ko darīt ar saviem matiem. Bet es tam laikam esmu pārāk neizlēmīga, jo vienu dienu gribu nedaudz īsāk, lai ir tā fun, bet otru jau atkal činkstu par to, ka tik lēni aug un vajag garākus. Izlemt lietas ir pārāk grūti.


Īstenībā nekas interesants pēdējā laikā nav noticis. Es nezinu, ko es pēdējāi laikā domāju par uni, bet nu vārdu patīk es noteikti nelietotu, kaut gan arī riebjas gluži ne.
Gaidu martu, gribu, lai kūst lietas.