alright, everything is alright

Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.

Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.

Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.

BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...

Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.

I know my kingdom awaits

Vēl tieši viens mēnesis atlicis. Daudz tas noteikti nav, un es nešaubos, ka paies tas laiks nēēēnormāli ātri. Bet es gribu mājās. Tā pa īstam un no visas sirds. Man šeit patīk un būs daudz lietu, kuru man pavisam noteikti pietrūks, esot mājās; tāpat ir daudz lietu, kuras mani gaida Latvijā, bet manis pēc varētu arī negaidīt, BET es gribu to māju sajūtu. Gribu savu istabu un ģimeni, un draudziņus, un mājdzīvnieciņus, un Rīgu (šobrīd man jau ir tāds mīlestības un sentimenta līmenis, ka esmu diezgan pārliecināta, ka noteikti iegādāšos RĪGA pulksteni un/vai kreklu). Gribu kārtot savu skapi, gribu no rītiem skriet ar Leo, gribu iet uz kinō ar Prelīnu un ēst auksto zupu litriem! Nav jau tā, ka tās būtu ļoti princesīgas un nereālas vēlmes.

Tās tādas lietas sirsniņai vairāk, no praktiskās puses laikam jāsaka, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad būšu mājās un varēšu normāli paēst ;D. Grūti man sāk palikt ar to ēdienu pēdējā laikā. Savas lieliskās gatavošanas dēļ es vairs neēdu sekojošas lietas (ar neēdu gan es nedomāju kategorisku izslēgšanu, jo kādā šikā restorānā supergaršīgi pagatavotas es tās lietas droši vien ēstu): rīsus, makaronus, fetas sieru, olīvas (izņemot Spānijas olīvas), brokoļus, puķkāpostus, pesto, ledus salātus, konservētus dārzeņus, želejkončas. Vēl man arī vismaz kādu laiku nepatiks kanēlis, bet tas vairāk saistāms ar citiem iemesliem, ne neprasmi gatavot. Kopumā rādās, ka šobrīd manas uztura piramīdas apakšā ir Dr.Pepper un tas jau laikam nav tā sevišķi labi.

Bet sarakstīšanās ar lapiņām pa durvju apakšām man gan noteikti būs viena no lietām, kuras pietrūks. Tas ir tā galīgi jauki. Tajā slēpjas arī nebeidzams jautrības potenciāls, jo var nezināmiem cilvēkiem atstāt daudznozīmīgus, anonīmus komplimentus un cerēt, ka tas radīs šādus tādus pārpratumus un mulsumus. Pietrūks arī tā, ka var jebkurā garlaicīgākā brīdī piekāpt pie kāda ciemos un tas prasa maksimāli kādu pusminūti. Pietrūks nebeidzamo variāciju par mūsu vārdiem – nu kā var nesasmieties, ka Žeņa jau kļuvis par Žuziju! Pietrūks Sabīnas, kas ir tiktik nenormāli jauka un mīlīga, ka es būtu gatava atteikties no puses savu drēbju, lai to vietā iepakotu viņu koferī un ņemtu līdzi uz Latviju. Un viņa ir tāda pavisam maziņa, tā ka šis plāns nav nemaz tik nereāls. Šo sarakstu es varētu vēl turpināt un turpināt, bet uz šo brīdi tas nemaina to homesick sajūtu.