Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.
Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.
Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.
BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...
Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.
