Neproduktivitāte. Tas laikam ir vārds, kas vislabāk raksturo pēdējās divas nedēļas. Nu tā nedaudz pozitīvāk to varētu dēvēt vienkārši par tādu CHILL periodu. Bet man patīk tas mierīgais ritmiņš, kas te visapkārt valda. Beidzot ir tā, ka es tiešām maz raizējos. Un tā ir tāda pavisam laba sajūta – ļauties plūsmai un ticēt, ka viss atrisināsies pats no sevis un būs viss čiki. Šo sajūtu es ļoti labprāt iepakotu koferī un paņemtu līdzi uz mājām pēc 2 mēnešiem.
Vēl es labprāt uz mājām paņemtu līdzi daudzus šejienes lētos Lambrusco, pie tiem vīkendos jau ir pat tā ļoti pierasts, hehe ;D
UN, runājot par vīkendiem, pagājušonedēļ, kad Anete te ciemojās (un ar ciemojās es domāju mācīja/rādīja mums „čing čong” dziesmiņu), pirmo reizi mūžā man klubā piedraudēja. Meitenes. Viena no viņām bija atnākusi ģērbusies krūšturī, abas bija tādas wannabe breikeres/lesbietes un nēēēnormāli seksīgi dejoja un trinās pie puišiem, no kuriem lielākā daļa izskatījās tādi manāmi samulsuši. Nu jā, man gribējās uz viņām tā kā bišku skatīties, jo tas bija interesanti un diezgan smieklīgi. Es arī drusku uzmetu vienu aci, bet tā normas robežās, bet vienā brīdī viena no viņām jau bija man pretī un teica kaut ko „Ja turpināsi uz mums skatīties, sasitīsim tev seju!”. Es paliku tādā šokā un stāvēju ar vaļā muti, jo nu galīgi nesapratu, kas notiek. Tu te dejo krūšturī un es nedrīkstu priecēt savas vizuālu baudu alkstošās acis, skatoties uz tevi?!? Manuprāt, ja tu esi tā apģērbusies, tu gribi, lai uz tevi skatās. Es taču neesmu vainīga, ka neesmu tava izvēlētā mērķauditorija. Nu jā, man tas likās tā jocīgi. Tad viņas turpināja ar mums tur ik pa brīdim kaut ko palekties, trinās gar mūsu puišiem un rādīja krūtis. Bet, tā kā mums līdzi bija veseli 2 tādi lieli puiši + Mārciņš, tad viņi veidoja starp mums tādu kā sienu, lai nesanāktu meiteņu kautiņš.
Ir lietas, kas nemainās, un arī, runājot angliski, mani bieži saprot nepareizi. Bet vai tad tiešām, ja es pasaku „Keep my princess parts untouched”, tas ir jāsaprot kaut kā nerātni, nevis tā, ka „Neaiztiec manu princesīgo matu loku”? Ak, šie samaitātie cilvēki.
Vēl pēdējā laikā populārs viedoklis, ka man esot kāda viegla autisma forma vai OCD. I tend to disagree. Es uzskatu, ka man vienkārši patīk lietas īpašā kārtībā/sistēmā. Un tas IR normāli, ka es nevaru gulēt, ja krēsls istabā stāv nepareizā leņķī un augļiem uz palodzes IR jābūt sakārtotiem pēc lielumiem, šķirnēm un mīkstumiem.
Un dažu neatlaidība mani biedē. Un liek domāt par to, kur ir tā robeža starp neatlaidību un apsēstību, un vai šī robeža gadījumā jau nav palikusi kaut kur tālu aiz muguras. Oh well, neiešu jau tāpēc tagad raizēties un jaukt savu miera valstību.
Un tā starp citu, trešdien laižam uz Maljorku, ja ^_^
