I know my kingdom awaits

Vēl tieši viens mēnesis atlicis. Daudz tas noteikti nav, un es nešaubos, ka paies tas laiks nēēēnormāli ātri. Bet es gribu mājās. Tā pa īstam un no visas sirds. Man šeit patīk un būs daudz lietu, kuru man pavisam noteikti pietrūks, esot mājās; tāpat ir daudz lietu, kuras mani gaida Latvijā, bet manis pēc varētu arī negaidīt, BET es gribu to māju sajūtu. Gribu savu istabu un ģimeni, un draudziņus, un mājdzīvnieciņus, un Rīgu (šobrīd man jau ir tāds mīlestības un sentimenta līmenis, ka esmu diezgan pārliecināta, ka noteikti iegādāšos RĪGA pulksteni un/vai kreklu). Gribu kārtot savu skapi, gribu no rītiem skriet ar Leo, gribu iet uz kinō ar Prelīnu un ēst auksto zupu litriem! Nav jau tā, ka tās būtu ļoti princesīgas un nereālas vēlmes.

Tās tādas lietas sirsniņai vairāk, no praktiskās puses laikam jāsaka, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad būšu mājās un varēšu normāli paēst ;D. Grūti man sāk palikt ar to ēdienu pēdējā laikā. Savas lieliskās gatavošanas dēļ es vairs neēdu sekojošas lietas (ar neēdu gan es nedomāju kategorisku izslēgšanu, jo kādā šikā restorānā supergaršīgi pagatavotas es tās lietas droši vien ēstu): rīsus, makaronus, fetas sieru, olīvas (izņemot Spānijas olīvas), brokoļus, puķkāpostus, pesto, ledus salātus, konservētus dārzeņus, želejkončas. Vēl man arī vismaz kādu laiku nepatiks kanēlis, bet tas vairāk saistāms ar citiem iemesliem, ne neprasmi gatavot. Kopumā rādās, ka šobrīd manas uztura piramīdas apakšā ir Dr.Pepper un tas jau laikam nav tā sevišķi labi.

Bet sarakstīšanās ar lapiņām pa durvju apakšām man gan noteikti būs viena no lietām, kuras pietrūks. Tas ir tā galīgi jauki. Tajā slēpjas arī nebeidzams jautrības potenciāls, jo var nezināmiem cilvēkiem atstāt daudznozīmīgus, anonīmus komplimentus un cerēt, ka tas radīs šādus tādus pārpratumus un mulsumus. Pietrūks arī tā, ka var jebkurā garlaicīgākā brīdī piekāpt pie kāda ciemos un tas prasa maksimāli kādu pusminūti. Pietrūks nebeidzamo variāciju par mūsu vārdiem – nu kā var nesasmieties, ka Žeņa jau kļuvis par Žuziju! Pietrūks Sabīnas, kas ir tiktik nenormāli jauka un mīlīga, ka es būtu gatava atteikties no puses savu drēbju, lai to vietā iepakotu viņu koferī un ņemtu līdzi uz Latviju. Un viņa ir tāda pavisam maziņa, tā ka šis plāns nav nemaz tik nereāls. Šo sarakstu es varētu vēl turpināt un turpināt, bet uz šo brīdi tas nemaina to homesick sajūtu.