I'll rest my eyes till the fevers outta me

2 mēneši nu jau. Man tas liekas daudz. Ļoti daudz. Bet reizē tie atlikušie 4 man liekas maz. Ej nu un izproti to manu izpratni par laiku.

Ko es varu pateikt par šo laiku? Nekādas diži viedās dzīves atziņas pie manis nav atnākušas (what a surprise!), toties esmu uzzinājusi, ka man ir teju grūtākais vārds pasaulē, nu vismaz šajā konkrētajā reģionā noteikti. Nu tā, ka neviens nekad nesaprot un, kad saprot, tad vienkārši fiziski nespēj izrunāt. Es esmu „Dačje”, „Deisē”, „Deiss”, „Data” un pat „Dance”. Viena meitene pat uzreiz tā godīgi pateica, ka kaut ko tādu nespēj izrunāt un vai tas nekas, ja viņa mani sauks par „Dati”. Protams, ka nekas, tu vari mani saukt kā vien tev labpatīkas, jo tev ir fantastiski rudi mati, un es tāpat neklausos ko tu saki, jo visu laiku koncentrējos uz tavu matu apbrīnošanu! Nu tā es varbūt viņai gluži neteicu, bet padomāju gan. Nezinu no kurienes man tā rudo matu apsēstība nāk. Varētu mēģināt vainot Dž.K.Roulingu; tie Vīzliji man vienmēr ir patikuši. Vai varbūt „Perfume: The Story of a Murderer”, kur skaisto slepkavību aplis tiek iesākts un pabeigts ar rudmatēm, un kas principā ir viena no skaistākajām filmām vispār.

Manas cerības, ka šoziem izlaidīšu ikgadējo slimošanu, gan izrādījās diezgan naivas. Nu jau otro dienu sēžu istabā un skatos seriālīšus un filmiņaaaaas. Vismaz šajā vienā jomā man ir atgriezusies sistēma, kas bija zudusi 3 bezinterneta nedēļu laikā. Esmu panākusi visus, visus iekavētos seriālus. Tas varbūt nav tik svarīgi kā tas, ka Keita Blanšeta Oskaros savā Givenchy kleitā izskatījās vienkārši karaliski, bet tas man tāpat liek justies labi ^_^ .

Un, runājot par Oskariem un nominācijām, reku forša bilde. Tas Winter's Bore ir tik ļoti atbilstošs, interesantas tur bija labi ja pēdējās 15 minūtes.

these streets will make you feel brand new

Negribētos tagad tā melot un teikt, cik viss liekas skaists un puķuzirņu smaržas piepildīts (rozes puķuzirņus neuzvar, smaržas ziņā noteikti vismaz), ir grūti tā. Ir tā, ka gandrīz katru dienu vismaz reizi uznāk tāds brīdis, kad ir jācīnās pret asaru kanālu nelicenzēto pašdarbību. Es vienkārši nekad neesmu bijusi tik ilgi projām no mājām, no savas drošās un ērtās vides, par labu nenāk arī tas, ka unī īsti nesaprotu lietas. Es nesaprotu telpu un korpusu numerāciju; nesaprotu mājasdarbus; nesaprotu, kur man tie mājasdarbi būtu jānodod, ja es būtu tos pietiekami izpratusi un izpildījusi, „drop in in the pigeon hole” man neizsaka kādu baigi konkrēto vietu pagaidām; kā arī neatceros savu grupas biedru sejas (jā, šeit ir daaaudz grupu darbu, tāpēc man ar steigu jālauž sava nepatika pret darbošanos komandā, ak, es, individuālā individuāliste).

Bet tagad jau ir kaut kā labāk, varbūt par labu nākušas ļoooti elegantās vakariņas (par elegantām es saucu tādas vakariņas, kurās jāizmanto vismaz 2 ēdamrīku komplekti, un šajās bija jāizmanto veseli 3), ar kurām mūs cienāja, bet vairāk laikam tomēr mani centieni radīt vismaz kaut kādu mazāko sistēmas daļiņu. Vismaz uzrakstīju listi ar filmām, kuras vēl jāpaspēj redzēt līdz 27.februārim, kad ir OSKARI. Protams, tas neatrisina problēmu, ka īsti nav kur skatīties, bet nu par to mēs domāsim vēlāk, tagad vismaz radusies motivācija sadraudzēties ar 7.stāva iemītniekiem, jo viņiem esot rūteris un televizori un viņi dzīvojot tā šiki, ak, buržujiskie buržuji.

Pirmo dienu stresi jau ir pāri un, lai gan man joprojām nav sava interneta, vismaz ir atrisināta riteņtrūkuma problēma. Tagad man ir ritenis, kurš gan nav tik meitenīgs kā es gribēju, bet toties ir ļoti patīkamā zilpelēkā krāsā, ir viegli braucams, ērts, un man ir pat pieskaņota riteņasoma, kas gan izskatās kā no Bārbiju pasaules izrauta, bet man patīk. Tehnisko parametru ziņā pat labāks nekā mans mājās palikušais ritenīgais draugs. Tagad tik jācer, ka līdz jūlijam ar viņu viss būs ok un skrūves nebirs ārā. Tikai tad man vajadzēs, lai mani uz mājām ved personīgais busiņš, kurā sakrāmēt visas mantas, kuras žēl atstāt. Tā ka šoferi drīkst jau savlaicīgi pieteikties, izskatīšu CV un motivācijas vēstules un izvēlēšos piemērotāko kandidātu (hint: patīk ilgi runāt par filmām; klausīties meitenīgu mūziku; neiebilst pret biežām tualetes pauzītēm; nedusmojas, ja es karti skatos no otras puses un tamdēļ dodu nepareizus norādījumus par pareizajiem/nepareizajiem virzieniem).

Beidzot arī izdevies bezpersonisko un ne visai glīto istabu padarīt jaukāku. Nu ja ne gluži eleganti skaistāku, tad vismaz jautrāku noteikti, jo tagad man te ir improvizētā „tapete”, jebšu dāvanu papīrs sagriezts lielākos un mazākos laukumos. Tagad te valda fermas tēma – tur ir ēzelis ar zaķa ausīm, govis, cūkas un arī „mans tētis” jebšu vienkārši vīrietis ar ūsām, vienkārši Mārciņš visus, kam ir ūsas, dēvē par manu tēti. Izņemot vienīgi mani, jo es esot savs tētis bez ūsām. Tā ka tagad man jādala sava seja ne tikai ar māsīcu (čau, Marij!), bet arī ar tēti. Ja cilvēki man tā turpinās līdzināties, drīz man būs viena no tām „biežajām” sejām.

Bija arī pirmā ballīte Avantgardiskajos apartamentos (īstenībā bija arī otrā un trešā, bet man patīk bastot ballītes tad, kad man labpatīkas labāk darīt ko citu), kas bija tīri ok. Tikai nepierasti agri beidzās – ap kādiem 4iem. Pēc tam mēs praktiskās, strādīgās latviešu meitenes palīdzējām apakšējā stāva sargam uzkopt/nokopt visu, kas ietvēra to, ka savācām pāri palikušos aptuveno 40 aliņus, 3 vīnus, pāris kōlas un vēl šādus tādus labumus. Dzīvē tādas lietas noder. Tā kā bija nepierasti agrs lai dotos gulēt un bija pietiekami daudz praktisku labumu lai to nedarītu, uzspēlējām vēl ar bulgāru skaitīšanas spēli 5 valodās. Ironiskā kārtā Kristai visgrūtāk vedās tieši ar latviešu valodu, bet tās jau ir detaļas, kurās neiedziļināšos ;D

Īstenībā jau man ar katru dienu te iepatīkas arvien vairāk, tā ka būs jau labi.

P.S. Man vairāk jākomunicē ar cilvēkiem, es to apņemos darīt. Vēl es arī pārāk daudz raizējos, bet šaubos, ka apņemšanās te varētu ko līdzēt.

salt meets wound

Jāatzīst - es neesmu tik sabiedriska, lai būtu ar cilvēkiem visu laiku. Cilvēki mani nogurdina, vai varbūt arī es vienkārši pārāk daudz enerģijas atdodu viņiem, rezultātā es kļūstu īgna un riebīga, bet tādu mani nevienam nevajag.

Nepārprotiet mani, tie cilvēki, ar kuriem te esmu un dzīvojos, ir galīgi forši, jauki, lieliski un tā tālāk un tā joprojām. Vienkārši vientulība īstajā devā ir ļoti svarīgs priekšnoteikums tam, lai es būtu priecīgā meitene. Vajag to laiku sev.

Man vajag manu personīgo telpu, kur es varu vienkārši būt savā mazajā harmonijā. Man vajag tos brīžus vienatnē. Mērot ikdienišķus ceļus, pa ceļam runājot vien pašai ar sevi. Man tā visa tik ļoti pietrūkst, ka nedaudz sāp.

Dažas dienas ir tā, ka bez kāda iemesla jūtu iekšā to skumju kamolu. Pārējie vienmēr ir tādi aktīvi, ieslēguši savu „gribu visu redzēt! Viss ir lieliski, baudām Erasmusu” režīmu, bet man tomēr uznāk tādi „gribu mājās” brīži. Varbūt es neesmu pietiekami pieaugusi saviem gadiem, nu vismaz salīdzinot ar citiem, bet es nesaprotu, kā viņiem nav skumji un nepietrūkst māju, ģimenes, draugu un savu kaķu. Nu labi, mans kaķis man īpaši nepietrūkst, mums nekad nav bijušas īpaši siltas attiecības (paldies, Tita, ka saplēsi manus aizkarus, piekakāji gultu un tad, kad nelaidu sev klēpī, skrāpēji man sejā).

Bet īstenībā tas jau nav nekas jauns. Atceros, ka agrāk kokles nometnēs es gaidīju individuālās spēlēšanas laiku. Tā tiešām kokli es spēlēju tikai 40% no visa spēlēšanai paredzētā laika, pārējos 60% veltīju vienatnes baudīšanai – grūti pat pateikt, ko es tajos brīžos darīju, droši vien kaut ko pietiekami muļķīgu, bet tāpat tas bija tā jauki. Pēc tam atkal varēju daudz komunicēties ar citiem.

Un „dzīvosim zem kāda no Amsterdamas tiltiem” plāns ir pārvērties par „braucam uz Spāniju atpūsties Valensijā 2 nedēļas”. Dzīvosim 50 metrus no jūras - izklausās diezgan neslikti, tad jau redzēs kā būs. Liekas, ka tur būs tāds mieriņš, kas man būtu pa prātam . Atpūtiņa no interneta, ballītēm un pilsētas. Datora vietā rokas bagāžā man būs sporta tērps, un es nevaru sagaidīt, kad es varēšu SKRIET.

Un Dutch kursos mūs mācīja būt par dzejniekiem. Tā kā mans talants šajā jomā ir nepārprotams, domāju, ka nedrīkst sveci turēt zem pūra, tāpēc šeku reku mans garadarbs:

Soms

Ren ik snel

Om te begrijpen

Dat ik wakker ben

Šodien beeeeidzot nopirku kleitu. Citādi jau likās, ka esmu šeit zaudējusi savu būtību, jo biju sapirkusi visādas citas lietas (ups, mana nabaga stipendija ;D), bet ne svārkus un kleitas. Nu jā, pagaidām ir diezgan jauki, jābloķē tikai tā melanholija un tad jau būs pavisam lieliski.

the synthesized sky

Nu jau 2 nedēļas apkārt, bet tāda sajūta it kā mēs te jau vismaz mēnesi dzīvotu. To, ka šeit pavadīts jau pietiekami ilgs laiks, var secināt arī pēc tā, ka aptuveni spēju pati orientēties un neapmaldoties atrast ceļu uz šejienes „mājām”. Dažreiz gan ir tā, ka, izejot no kāda veikala, jūtos tā kā sagriezta un nesaprotu virzienus, bet tas nekas – bišku paeju uz nepareizo pusi, bet pēc tam atjēdzos un eju uz pareizo.

Kultūras dienas ietvaros pabijām Van Goga muzejā. Tur es secināju, ka laikam neprotu pareizi saprast mākslu, jo es tiešām nesaprotu kas viņa darbos ir tik ģeniāls. Apjūsmotāju rindas pie viņa „Saulespuķēm” tiešām nesaprotu. Daži gan bija tādi ļoti patīkami, bet viņa laikabiedru un iedvesmotāju darbi, kas arī tur bija, man likās daudz lieliskāki un apbrīnojamāki, bet to autoru vārdus redzēju pirmo reizi mūžā.
Van Goga muzejā Mārciņam jau atkal jauni gejdraudziņi. Divi grieķi viņu iečekoja, viens laikam pārāk aizskatījās, jo otrs viņam tā rotaļīgi iesita ar šalli un teica kaut ko apmēram „Beidz! Tu viņu apēd ar acīm!”. Mūsu grieķietei, protams, smiekliņi, jo viņa vienīgā saprot un mums laipni paskaidro visu.

Piektdien bijām karaokes bārā. Secinājumi? Nīderlandiešiem ir daudz ļoti stulbu dziesmu, kas nepavisam neizklausās labi krietni iereibušu apmeklētāju izpildījumā. Un smieklīgs milzu zaķa kostīms arī nesniedz papildu vokālās dotības. Bet mūsu soms noblieza „Smoke on the water” galīgi lieliski. Somi prot darīt to roka lietiņu.

Un pēc tam? Pēc tam nāca Amsterdamas „izgaršošana”. Pievilkām ķeksīti vienai no to do lista lietām – maģiskajām kūciņām. Jāpiekrīt vien mūsu šejienes kursabiedriem, kas teica, ka priecājoties par pamēģināšanu, bet otrreiz vairs negribētu. Nu tā galīgi traki. 6 latvieši, 2 kūciņas, tātad 1/3 katram – neliekas vispār daudz, liekas tāds mazs gabaliņš, bet wawowiwaaaaa. Es nezinu kas būtu, ja apēstu veselu, droši vien 3 dienas no dzīves pazustu kādā citā dimensijā.
Iekūkojām tātad piektdien ap 02:20, skatoties Avataru. Avataram gan es redzēju tikai pirmo pusi, jo pēc tam es iegāju 4D pasaulē, kur dimensijas spēlējās ar laiku. un nebija īsti skaidrs, vai es esmu daļa no filmas vai filma ir daļa no manis. Sākumā sajūtas es aprakstīju kā „manī esošu murrājošu kaķi, kas griežas veļasmašīnā”. Tagad to pārdomājot labāku salīdzinājumu īsti nevaru atrast, nav vairs tā īstā čakra atvērta. Un slāpes, slāpes, slāpes! Es nezinu, cik litrus ūdens mēs izdzērām, bet maz tas nebija. Visu laiku gāja 2 mazās pudelītes uz apli, un kā aplis iziet un visi padzeras jādodas no jauna uzpildīt. Tu jau atkal esi izslāpis tajā brīdī, kad ūdens tev vēl ir mutē. Tā ka pavisam neiespējami atdzerties. Bija arī smieklīgi ļoti kādu brīdi, bet pēc tam aizceļojām katrs savā dimensijā. Es, piemēram, nespēju noteikt, vai man acis ir vaļā vai ciet Aizgājām pēc 5iem gulēt un pamodāmies tikai 14:30 nākamajā dienā. Iespējams, neproduktīvākā diena jebkad, jo pabiju augšā kādas 2 stundiņas un tad atkal miegs līdz vakaram. Visa diena nogulēta, bet nu citādāk nevarēja. . Interesanti tā vispār, bet tomēr šitā iztērēt kādas 16 stundas nav īsti forši.

Un man patīk, ka šeit nav īstas ziemas. Cilvēki ārā skrien šortos un krekliņos. Lietus gan varētu būt retāk, bet ŠEIT NAV SNIEGA! Tas ir tā diezgan lieliski. Bet reizē tā man ir tāda sāpīte, jo es gribu SKRIET, bet manam sporta tērpam vēl trūkst dažu būtisku detaļu, kuras vēl vajag iegādāties.
Un man liekas, ka šeit Dr.Pepper garšo labāk nekā Latvijā. Bet varbūt tā es tikai sevi mierinu homesick brīžos.

the new angle

Slikti nav. Tikai laika arī īsti nav. Es pat nezinu, kur šamais tā pazūd katru dienu un nav jau tā, ka es darītu kaut ko ļoti īpašu, vienkārši ik pa laikam nākas attapties, ka pagājusi vēl viena diena. Nu jau nedēļa paskrējusi.

Pietrūkst man māju, mīļcilvēku un visu brāļu un māsu, bet šeit ir tā jauki. Amsterdama man patīk, patiktu vēl vairāk, ja man būtu ritenis un nebūtu visur jāčāpo kājām. Mūsu puiši gan vienu jau pamanījās dabūt, tā ka ceram, ka drīz dabūs vēl vienu un tad varēs vest mūs uz bagāžniekiem uz kursiņiem.

Kosmiskās kūciņas vēl nav iemēģinātas, daži te sabiedēja ar tādām ne visai pozitīvām pieredzēm, bet nu laikam jau vienreiz dzīvē uz savas ādas tomēr jāizmēģina.

Sarkano lukturu rajons gan mani aizrāva, nu tā, ka tiešām interesanti un man gribas apstāties un rūpīgāk apskatīt tās sievietes, bet kauns kaut kā. Daudzas tādas ļoooti kolorītas ;D nē, nu pastāvējusi gaļa arī laikam ir gaļa, pietam – jo vairāk jo labāk. 50 eiro par 15 minūtēm, nevaru izlemt, vai tas ir lēti vai dārgi.

Pirmo īsto ballīti ar došanos uz vietējiem bāriem un klubiem es gan izlaidu, jo biju pārāk nogurusi un vienkārši nespēju piespiesties ne fiziski, ne garīgi. Paliku mājās ar Dr.Pepper un filmu. Tas bija labs lēmums, neraugoties uz to, ka gāja viņiem labi un Mārciņam jau pirmie gejdraudziņi radās.

Nu pagaidām man patīk un ceru, ka patiks arī turpmāk :)

what's comin' will come and we'll meet it when it does

2010.bija ļoti labs, bet nešaubos, ka 2011.būs vēl labāk.
Izvilku pagājušā gada wishlistu ar 10 lietām un sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka ir piepildījušies veseli 7,5 punkti. Es tos punktus pat neatcerējos, bet re kā nejauši iznācis. Nesūdzos :)

Ja ticam teicienam "kā sagaidīsi, tā pavadīsi", man būs galīgi mīlīgs un smieklīgs gads ar daudz piedzīvojumiem.

Parīt dodamies. Neesmu gatava. Bail un negribas, jo tieši tagad es beidzot jūtos tik ļoti labi šeit pat. Vienkārši ir pārāk daudz kā, ko es negribu atstāt. Tā lūk.

a cold, cold heart

Šodien man to vien gribas darīt kā čīkstēt un īdēt par ziemu un sniegu, un laiku ārā vispār. Noteikti pie vainas ir mani šīrīta pārdzīvojumi, kad biju gatava iekrist tajā nolādētajā baltajā nāvē un palikt tur tā, jo vienkārši nespēju vairs. Un nav jau tā, ka es būtu vārgākā meitene pasaulē, 9 gadi regulāras liela koka + metāla instrumenta nēsāšanas tomēr ir devuši nelielu rūdījumu. Bet šodien bija par traku, tā pa īstam - līdz vidēji skaļiem kliedzieniem un asarām acīs, kas pat nespēja tā kārtīgi iztecēt, jo vējš viņas vienkārši sapūš atpakaļ.
Katrs solis nāca ar pēdējām gribasspēka kripatām, skaļu "tu nedrīksti padoties!" mantras skaitīšanu un solījumiem darīt visu, kas manos spēkos, lai pēc iespējas mazāk ziemu man te turpmāk nāktos pavadīt. Es galīgi un pavisam neesmu ziemas cilvēks, tāpēc vismaz 1/4 gada es te esmu diezgan nelaimīga.

Un galerijas ar vasaru draudziņos šobrīd rada fiziskas sāpes.

Bet nu viss, pačīkstēju un pietiek. Tagad jābloķē traumējošās atmiņas, jo citādi esi drošvien atteiktos iet laukā no mājas līdz martam.

Āāāā, un tie visi, kas "grib sniedziņu" un domā "aaaawww, cik smuki ārā! ziema ir TIK superīga!" - atbrieniet uz Bišumuižu un vienkārši ņemiet un nomirstiet no laimes! Pasaule bez jums var iztik, bez ziemas arī.