don't try to set water on fire

Dažreiz vienkārši ir dienas, kad liekas, ka viss būs labi un vienkārši jābeidz tik daudz raizēties par lietām. Šodien ir tāda diena.
To sajūtu vajadzētu piesiet striķītī, jo citādi tai ir nelāga tendence mukt prom.
Vai arī vajag, lai laiku pa laikam kāds man to atgādina, jo es vienkāršu aizmirstu neraizēties.

the synthesized sky

Nu jau 2 nedēļas apkārt, bet tāda sajūta it kā mēs te jau vismaz mēnesi dzīvotu. To, ka šeit pavadīts jau pietiekami ilgs laiks, var secināt arī pēc tā, ka aptuveni spēju pati orientēties un neapmaldoties atrast ceļu uz šejienes „mājām”. Dažreiz gan ir tā, ka, izejot no kāda veikala, jūtos tā kā sagriezta un nesaprotu virzienus, bet tas nekas – bišku paeju uz nepareizo pusi, bet pēc tam atjēdzos un eju uz pareizo.

Kultūras dienas ietvaros pabijām Van Goga muzejā. Tur es secināju, ka laikam neprotu pareizi saprast mākslu, jo es tiešām nesaprotu kas viņa darbos ir tik ģeniāls. Apjūsmotāju rindas pie viņa „Saulespuķēm” tiešām nesaprotu. Daži gan bija tādi ļoti patīkami, bet viņa laikabiedru un iedvesmotāju darbi, kas arī tur bija, man likās daudz lieliskāki un apbrīnojamāki, bet to autoru vārdus redzēju pirmo reizi mūžā.
Van Goga muzejā Mārciņam jau atkal jauni gejdraudziņi. Divi grieķi viņu iečekoja, viens laikam pārāk aizskatījās, jo otrs viņam tā rotaļīgi iesita ar šalli un teica kaut ko apmēram „Beidz! Tu viņu apēd ar acīm!”. Mūsu grieķietei, protams, smiekliņi, jo viņa vienīgā saprot un mums laipni paskaidro visu.

Piektdien bijām karaokes bārā. Secinājumi? Nīderlandiešiem ir daudz ļoti stulbu dziesmu, kas nepavisam neizklausās labi krietni iereibušu apmeklētāju izpildījumā. Un smieklīgs milzu zaķa kostīms arī nesniedz papildu vokālās dotības. Bet mūsu soms noblieza „Smoke on the water” galīgi lieliski. Somi prot darīt to roka lietiņu.

Un pēc tam? Pēc tam nāca Amsterdamas „izgaršošana”. Pievilkām ķeksīti vienai no to do lista lietām – maģiskajām kūciņām. Jāpiekrīt vien mūsu šejienes kursabiedriem, kas teica, ka priecājoties par pamēģināšanu, bet otrreiz vairs negribētu. Nu tā galīgi traki. 6 latvieši, 2 kūciņas, tātad 1/3 katram – neliekas vispār daudz, liekas tāds mazs gabaliņš, bet wawowiwaaaaa. Es nezinu kas būtu, ja apēstu veselu, droši vien 3 dienas no dzīves pazustu kādā citā dimensijā.
Iekūkojām tātad piektdien ap 02:20, skatoties Avataru. Avataram gan es redzēju tikai pirmo pusi, jo pēc tam es iegāju 4D pasaulē, kur dimensijas spēlējās ar laiku. un nebija īsti skaidrs, vai es esmu daļa no filmas vai filma ir daļa no manis. Sākumā sajūtas es aprakstīju kā „manī esošu murrājošu kaķi, kas griežas veļasmašīnā”. Tagad to pārdomājot labāku salīdzinājumu īsti nevaru atrast, nav vairs tā īstā čakra atvērta. Un slāpes, slāpes, slāpes! Es nezinu, cik litrus ūdens mēs izdzērām, bet maz tas nebija. Visu laiku gāja 2 mazās pudelītes uz apli, un kā aplis iziet un visi padzeras jādodas no jauna uzpildīt. Tu jau atkal esi izslāpis tajā brīdī, kad ūdens tev vēl ir mutē. Tā ka pavisam neiespējami atdzerties. Bija arī smieklīgi ļoti kādu brīdi, bet pēc tam aizceļojām katrs savā dimensijā. Es, piemēram, nespēju noteikt, vai man acis ir vaļā vai ciet Aizgājām pēc 5iem gulēt un pamodāmies tikai 14:30 nākamajā dienā. Iespējams, neproduktīvākā diena jebkad, jo pabiju augšā kādas 2 stundiņas un tad atkal miegs līdz vakaram. Visa diena nogulēta, bet nu citādāk nevarēja. . Interesanti tā vispār, bet tomēr šitā iztērēt kādas 16 stundas nav īsti forši.

Un man patīk, ka šeit nav īstas ziemas. Cilvēki ārā skrien šortos un krekliņos. Lietus gan varētu būt retāk, bet ŠEIT NAV SNIEGA! Tas ir tā diezgan lieliski. Bet reizē tā man ir tāda sāpīte, jo es gribu SKRIET, bet manam sporta tērpam vēl trūkst dažu būtisku detaļu, kuras vēl vajag iegādāties.
Un man liekas, ka šeit Dr.Pepper garšo labāk nekā Latvijā. Bet varbūt tā es tikai sevi mierinu homesick brīžos.

don't you wonder what clouds taste like?

Ir tādas dienas, kad ir tik daudz enerģijas, ka liekas, ka viņa tā pilnīgi sprakšķ laukā no manis. Es cenšos mierīgi sēdēt un klausīties lekcijas, bet šī ņem un sprakšķinās uz visām pusēm un galīgi neļauj nosēdēt mierā. Tas man šodien traucēja 3stundīgā spāņu valodā un arī politikas filozofijā.

Bet nav jau tā, ka es tikai dīdos un knakstos, un traucēju citiem, šodien man, piemēram, radās dziļi filozofiskas pārdomas par govīm. Pasniedzējs deva klasisko piemēru par to, ka nevar teikt, ka "visām govīm ir 4 kājas", jo var būt 1 govs pasaulē, kam ir 3 kājas un tad tas apgalvojums sanāk galīgi nepareizs. Tas man lika aizdomāties par to, vai labāk būtu, ja cilvēkam būtu 1 govs ar 6 kājām vai 2 govis katra ar 3 kājām. Nav tik vienkārši kā izklausās, jo, lai gan kāju skaits ir nemainīgs, ir daudz visādu citu apstākļu, kas jāņem vērā. Lindhaa teica, ka labāk esot 2 govis ar 3 kājām, jo govju funkcija ir dot pienu un gaļu, kas šajā gadījumā būtu vairāk. Man toties liekas, ka tās govis ar 3 kājām būtu grūtāk dzīt ganībās ēst lekno zāli,un baroties, lai dotu to pienu, tur būtu vajadzīgas kādas speciālas uzpariktes, lai viņas tur nogādātu. Tas, savukārt, prasītu daudz laika un pūļu. Govs ar 6 kājām būtu jautrāk nedaudz, un viņa pati varētu visur iet, jo viņai taču būtu veselas 6 kājas, bet no otras puses - ja gribētu govs gaļu, tad sanāktu mazāk, vienīgi stilbiņu (govīm ir vispār "stilbiņi" vai tie ir tikai mazākiem lopiņiem?) būtu vairāk. Arguments par labu 2 govīm ar 3 kājām bija arī tas, ka tās varētu pārdot un dabūt vairākas naudas nekā par 1 govi, pat tādu, kurai ir 6 kājas. Te man radās jautājums par to, kurš gan gribētu pirkt govis ar 3 kājām? CIRKS! Es nezinu, ko tās govis tur darītu, bet tas noteikti būtu pietiekami episki, lai par to maksātu.

Nu re, filozofija rada pārdomas. Ja ne par dzīves jēgu un esmes būtību, tad par govīm vismaz noteikti.
Un šis man atgādināja, ka es īstenībā sen neesmu redzējusi govis. Mums Bišumuižā te tikai zirgi figurē.