I believe in a world of endless possibilities and I believe I'll have another cocktail, please

Hmmm, ja sestdienas ballīti mēs uzskatām par tādu vasaras iesildīšanu/iesākšanu, tad man bail iedomāties, kāda būs tā vasara. Pat nezinu, kuru no visām "odziņām" lai izceļ tā. Varbūt 11 šampju tukšošanu sveču gaismā, varbūt izmisīgos centienus no rīta tikt pāri sētai, vai varbūt faktu, ka es laikam derībās zaudēju 2 kastes šņabja, jo man bija ļoti svarīgi ap deviņiem no rīta uzstāt uz to, ka neesot tāda Papes dabas parka. Detaļās šoreiz labāk neieslīgšu.
Vakardienu man līdz ar to sanāca pilnībā zaudēt, jo pamodos tikai sešos vakarā, kad zvanīja Mārciņš un smējās par manu skaisti nodzerto balsi. Pāris stundas ar ne pārāk patīkamām sajūtām galvā paskatījos "America's Next Top Model" un atkal gāju gulēt. Jā, starp citu beidzot varu teikt, ka esmu redzējusi visas 14 ANTM sezōnas, wuhūū. Tagad pāreju pie iekavētām filmām un kaut kad arī "Lost".

Ja par tādām nopietnām lietām kā mācības, tad vismaz kādu brītiņu var uzelpot, jo studijdarbu esmu nodevusi, cerams, ka veiksmīgi. Tā nu es viņdien sēdēju RSU biblī un ļoti garlaikoti šķirstīju visus žurnālus pēc kārtas, kad pēkšņi ieraudzīju sevi. Neko tā, tikai nedaudz pārsteigums. Tas nekas, ka 2 gadus veca bilde un man par to neviens nepaziņo, ja tur blakus ir Odrija Hepberna, tad es nepavisam neapvainojos. Kaut gan manas uzacis pavisam noteikti nav tik "biezas un sievišķīgas" kā viņai.

Un, runājot par bibli, unī ir kāds cilvēks, kura dzīves mērķis laikam ir uz visiem turienes datoriem kā desktopu uzlikt Gacho bildi, kur viņš ir Essentialā ar kaut kādiem cilvēkiem. Tas jau laikam labi, ja cilvēkiem ir mērķi, pat, ja tie ir tieši tik lieliski kā Gacho popularizēšana iekš RSU.

Traki ir tas, ka rīt ir 1.jūnijs. Vēl traki ir brāļa jaunie mati.
Un rīt jāiet skriet no rīta, lai gatavotu sportisko formu "Taurenim", wuhūū. ;D

Jā, laikam tagad beidzot atgriezīšos savā daiļliteratūras pasaulītē, jo esmu pārāk izslāpusi pēc skaistiem stāstiem. Tādiem, kas nav par politikas filozofiju, Eiropas vēsturi vai tiesībām.

supercalifragilisticexpialidocious

Lai gan eksāmeni jau beigušies un palikusi tikai angļu valodas runāšana, nav tādas labas sajūtas vēl. Tas studiju darbs tomēr sācis pārāk nospiest prātu.
Plus vēl tagad tas nostaļģijas laiks, jo tagadējiem 12. ir pēdējie zvani un tamlīdzīgas lietiņas, kas liek atcerēties, cik skolā tomēr bija labi un cik stulbi, ka toreiz es to tā nenovērtēju. Visvairāk jau to cilvēku pietrūkst, ehhh.

Bet nav jau tā, ka es dzīvoju tikai sentimentu pasaulēs. Pagājšnedēļ bija Zvirbuļa taka 2010, kas bija kaut kas tāds nepieredzēts un interesants man. Lai gan "27 38 49 četri divi seši astoņpadsmit Dace Elīna Ketija" neuzvarēja, 3.vieta arī ir labs sasniegums. Nu man vismaz noteikti, jo pagaidām man kontā tikai krietni zemākas vietas Dubļos. Ticu arī, ka būtu dabūjuši vismaz 2.vietu, ja nebūtu stundas 3 ZIŅOJUŠI LAIVĀ un atraduši pēdējo teksta gabaliņu, kurā atklājās, ka tas, ko sapratām, kā "ZIŅOJIET LAIVĀ", bija "ZIŅOJIET LAI VĀRTI atvērtos, bla bla bla".
Jau pirms starta atklājām odu galināšanas spēli, kurā es, galīgi nepārspīlējot, biju lieliska. Jā, tas šovasar būs mūsu bizness, jo kā es lasu VISUR - gan avīzēs, gan twitterī, gan draugiem.lv runā, tad cilvēki ir pamanījuši, ka odi tiešām šogad ir traki. Jūtos pat nedaudz rūdīta tam tagad, jo neticu, ka jebkur pasaulē ir vairāk odu kā Carnikavas mežā. Es nekad mūžā nebiju redzējusi/jutusi tik daudz. Tā, ka tiešām pēc maza laiciņa vairs netur nervi un es esmu gatava raudāt un atdot visu, kas man dārgs, lai tikai uz mazu mirklīti būtu atelpa. Jauns līmenis bija tas, ka sāku viņus šņaukt no deguna ārā. Pirmo reizi sapratu, kāpēc govis var vasarā var nomirt no kukaiņu kodumiem, un pirmo reizi bija tā, ka cilvēki speciāli sēž ugunskura dūmos, nevis izvairās no tiem, jo labāk izvēlas neelpot laiciņu, lai varētu mierīgi apkasīt jaunos kodumus. Tas bija tā pārāk traki, bet tagad jau esmu pasūtījusi tētim iepirkt visādus ķīmiskus līdzekļus, mamma toties pasūtījusi pretkukaiņu ēterisko eļļu maisījumus, tā ka gatavojos atgriezties kādu dienu zaļumos tomēr.
Un, lai gan vienu dienu teltī pamodos no karstuma dūriena, bet otru visu nakti negulēju no aukstuma, pamosties jūras krastā, kad ir ideāls laiks un saule precīzi vajadzīgajā devā, tomēr bij tā vērts.
Un es pat varu pieciest kešošanu ar smagām somām un noberztām kājām, ja kāds sagādā man prieku, iekrītot upē no karāšanās pie tiltapakšas. Nu tie trakie kešotāji, zinies.

+ Lai cik tas nenormāli neiespējami ārkārtīgi jocīgi liktos, es vairs neesmu balta. Helloouu, iedegums, vasarraibumi un rokas pigments (:
Vēl tikai mazliet un tad jau mani varēs meklēt kaut kur vāļājoties svaigi pļautā zālē un pārlasot abas Bada Spēļu daļas.

kill them with kindness

Mans visumīļais draugs - datōōrs ir apslimis. Tas man pēdējās dienās radīja nedaudz stresu, bet tagad visi svarīgie faili ir droši noglabāti un ceturtdien vedīsim pie datordaktera. Ceru, ka varēs visu tā žigli sataisīt atkal čiki, jo, lai cik skumji un nūģīgi to arī nebūtu atzīt, es esmu atkarīga no datora. Un diezgan pamatīgi tā.

Teorētiski šobrīd laikam vajadzētu pamācīties angļu valodas lietiņas eksītim, bet tur tām lasāmajām lapām ir tāda savāda maģija, kas man neļauj viņas pabeigt lasīt līdz galam. Kā es tieku līdz kādai otrajai lapai, man sāk viss migloties un nākt nēnormāāāli (spell it like this from now on) miegs, neatkarīgi no tā, cik rāda pulkstenis un kur es atrodos.

Tāpēc es labāk pastāstīšu par dažām filmām. Jo es to sen neesmu darījusi un tāpēc, ka man patīk. Bet jūs jau zināt.
Vispirms filma, kas jau ilgi nepamet manu prātu - Lo. Iespējams, ka daļēji daudz plusus es dodu tāpēc, ka man nebija nekādu dižo expectations, domāju, ka būs vienkārša, jauka šausmu filmiņa. Sākumā es gandrīzgandrīz izslēdzu un izdzēsu, jo likās, ka būs tā pretīgi un nepatīkami, BET es nevaru beigt sajūsmināties par faktu, ka es to tomēr neizdarīju. Ļoti sajūta kā teātrī. Bija gan smieklīgi, gan jauki, gan jocīgi, gan visādi citādi pārsteidzoši ģeniāli. Es gan biju jau pirms tam lasījusi, ka beigās ir kāds twist un sākumā es jau iedomājos to twistu, bet pēc tam kaut kā aizmirsu, un beigu aina, kad neglītais dēmons ar savām sašķaidītajām kājām lenām vilkās prom , lauza manu sirdi un gandrīz izspieda asariņu. Bieži tā negadās.
Paranormal Activity (a.k.a. Paranormal Boredom) - nopietni? Šitā ir tā filma, kas bij tik nenormāli populāra visādās valstīs un esot gada bailīgākā šausmene? Laikam jau te var vainot tos augstos expectations, bet nu kamōōn - tur stundu nenotiek nekas vispār, aizcērtas durvis labākajā gadījumā. Pēc tam, kad jau esi no garlaicības gandrīz atslēdzies, iebāž tur kaut ko nedaudz dēmonisku, bet tajā brīdī ir jau tik ļoooti vienalga, ka pat tas nav bailīgi.
Eden Lake toties viena no pēdējā laika (un iespējams pat visu laiku) šausmīgākajām un spēcīgākajām. Šausmīga, jo tur nav visādu mošķu un traku maniaku, bet viss liekas tik reāls. Pusi es sēdēju saķērusi galvu un domāju "ārprāts! ak, dievs! ārprāts!", jutos disturbēta līdz sīkākajai molekuliņai. Pēc noskatīšanās bija tāda sajūta, ka kāds veselu stundu mani ir vienkārši brutāli spārdījis. Filmas, kuras spēj radīt tik spēcīgu pēcsajūtu, es savā filmu sistēmā ievietoju kategorijā Awesome!
Manā nesenajā disturbējošo filmu vilnī pavīdēja arī Cannibal Holocaust. Pēc lasītā tai vajadzēja būt filmai, kas disturbē līdz kaulam un liekas šokējoši šokējoša. Atkal nedaudz vilšanās, jo izrādās, ka kanibālismu es laikam neuzskatu par kaut ko tik traki briesmīgu. BET tā noteikti būs filma, ko neaizmirsīšu ilgi, jo vienīgā, par kuru zinu, ka tur nogalinātie dzīvnieki tika galināti pa īstam. Mani varbūt neuztrauc, ja ar mačeti sacērt putnu zirnekli, bet, ja rāda, kā lielo bruņurupuci dzīvu atšķeļ vaļā un kā viņam tur iekšā vēl kustās visādi želejveidīgi orgāni, un viņš vēl spirina savas mazās, tuklās kājiņas, kuras viņam pēc tam nocērt, es nespēju tā mierīgi skatīties. Pēc tam tur tie "civilizētie" varoņi sadarīja vēl visādas pretīgas lietas, un bija tika i saprotami, ka beigās jau man bij tāds "go cannibals!" iekšā un patika, ka viņiem tur iekšiņas izrāva.
Beidzot arī piebeidzu Mulholland Dr., domāju, ka laikam nebūtu īsti sapratusi, ja nebūtu izlasījusi visādus atstāstus un paskaidrojumus. Linčs dara baigi sarežģīti visu tomēr. Sarežģīti, bet forši.

Ai, īstenībā nesen sapratu, ka man sāk gadīties tā, ka es sāku skatīties filmu un kaut kur ap vidu vai vēl labāk - beigās, saprotu, ka šito jau esmu redzējusi. New high or new low?

P.S. Paskatījos, ka baigi esmu aizrunājusies par tām filmām. Apņemos tagad kādu brītiņu nepiesārņot internetu ar savām filmdomām!

the smell of sunshine

Man patīk, kad es saņemos un izdaru lietas, ko galīgi negribas darīt. Pēc tam ir tik lieliska gandarījuma sajūta, ka pat varētu gribēt, lai ir vairāk tādu nepatīkamu lietu.
Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem ir tāds, ka es atceros visu dziesmu gandrīz visus vārdus no "Dzeguzītes" kasetes Multipasaule un vēl no vienas, kuras nosaukumu es gan neatceros. Laikam to pamanīju tādēļ, ka jau labu laiku nevaru klausīties mūziku parasto, par to man jāpateicas Islandes ( btw, tagad teorētiski ir jāraksta Īslande? jo man likās, ka to atcēla, jo tas ir stulbi, bet es pieļauju arī iespēju, kas es pati izdomāju, ka tas garais "ī" ticis atcelts, jo man tas pašai likās stulbi) vulkānam, kura pelnu dēļ no Honkongas nenāk manas ebay lietas, tai skaitā arī telefona adapteris. Tāpēc nākas iztikt ar to shuffle, kas skan galvā un gadās, ka ieķeras tur kaut kas un skan visu dienu tikai "Dzeguzītes" vecais repertuārs. Īstenībā nesūdzos, tādas patīkamas bērnības atmiņas.

Vēl viens atklājums ir tas, ka vienai no RSU pasniedzējām (neteikšu kurai, jo, ja nu viņa regulāri googlē savu vārdu, kaut gan īstenībā tas nebūtu nekas traks, jo šis man liekas kā kompliments) ir SUPERDZIRDE. Nu tā, ka paliek tiešām bailīgi, jo viņa dzird VISU. Tā, ka man Krista kaut ko ļoooti klusām pajautā, nu tā, ka man liekas, ka pat daži blakussēdošie nedzird, un viņa atbild viņai no savas vietas telpas vidū. Tā, ka es pačukstu Mārciņam, lai viņš man nesit, un viņa tūlīt pagriežas, pasmejas un pajautā man kaut ko. Un vēl tur visādi miljons piemēri, kas mūs jau tiešām sāka biedēt beigās, jo es nezinu nevienu citu cilvēku, kam būtu TIK laba dzirde. Beigās pat bija žēl, ka viņas priekšmets beidzās, jo es labprāt veiktu eksperimentus, lai noskaidrotu, tieši cik anormāla ir viņas dzirde - nu samazināt skaļumu līdz superčukstam un pārbaudīt, vai to arī viņa dzird, vai arī novērotu, vai viņa gadījumā nelasa no lūpām un tā.

Lai vai kā, ir palicis tik ļotļoti nedaudz, ka nevaru nebūt nedaudz saviļņota. + Šodien iegādāju Positivusa biļete un tā iespadā arī novilku visu Muse diskogrāfiju. :) ++ Man patīk Madžaras kreizī foršā ideja un es ceru, ka viss tur smuki sanāks un būs. :))