where everything seems possible and nothing is what it seems

Tagad sācies tāds bīstams laika posms, jo tas labais laiks ārā nu nepavisam nemudina sēdēt istabā un māāācīties. Jau kuro dienu galvā skan Laura Reinika "Man šodien vienalga", un tas NAV veselīgi! Gribas daudzdaudz riteņot un vienkārši sēdēt saulē un lasīt grāmatas. Filmas, protams, arī nedrīkst aizmirst. Mūžīgais sasalums, interneta nepastāvēšana un pārsprāgušas riteņa riepas pavisam noteikti nāktu par labu manu kopsavilkumu kvalitātei.

Runājot par filmām (un mēs visi zinām, ka es par filmām varu runāt daudz un dikti), sanāca redzēt veselas divas filmas ar Dženiferu Koneliju jaunībā, secinājums viens - viņa bija/ir tik tiešām apburoša. Diezgan sajūsma par Labyrinth (1986), viena no ļoti retajām filmām, kur vīrietis zeķbiksēs nededzina acis. Gan filmā kopā, gan Dženiferā un Deividā Bovijā ir kaut kas ļoti piesaistošs, es nezinu, kā to sajūtu varētu nosaukt, nu vienkārši IR.
Phenomena (1985) mani gan ļoti pārsteidza, jo tā visa kopējā atmosfēra nekādi neiet kopā ar beigām, kad pēdējās 15 minūtēs ir salikti visādi sižeta pavērsieni viens par otru jokaināki, un es nesaprotu, vai beigas bij domātas nopietni vai kā joks, jo nu - pērtiķa atriebība? KO? ;D
Nav jau tā, ka es no filmām neko neiemācos. Piemēram, pēc Dear John noskatīšanās es izlasīju un uzzināju, ka tiešām ir tāds teiciens kā "Dear John letter". Vēl arī to, ka Amandai Seyfried ir tiešām ļoti lieliski mati. Tādi, kas liek domāt par daudz zīdkāpuriņiem kaut kur Ķīnā, kas aktīvi auž slepenu vielu "matu padarīšanai superīgai" tieši viņai.

Vakar ar Prelīnu bijām pārāk kautrīgas un izlaidām paredzēto kublošanu. Mēs tādas gan nebijām vienīgās, jo kubls stāvēja tukšs aizdomīgi ilgi. Bet nu ko viņi tur var gribēt, ja izliek viņu uz IELAS? Tā vietā Shutter Island un nedaudz mindfuck. Man patīk mindfuck (ir latviski kāds ekvivalents vārds?) filmas, kuras beigās var saprast, un nav atstātas interpretējamas beigas .

Kopumā beidzot tāda sajūta, ka vairs negribas visu laiku sēdēt mājās. Es pieņemu, ka tas ir labi.

not everything makes sense

Jā, es tiku Erasmusā, un tas ir lieliski! Un uz tādu vietu, kur jau sen vairs necerēju - Māstrihtu, jo bij tādas ziņas, ka uz turieni ar mūsu fakultāti konkurē arī komunikāciju faukultāte, kā arī tāpēc, ka vairākiem, kam bij labākas atzīmes un ļoti laba angļu valoda, tā bija kā pirmā prioritāte. Bet beigās tomēr tā feini sanāca, ka 3 no 4 vietām uz turieni aizpildām mēs, eks-RCHVieši.
Es gan joprojām nesaprotu, kā tas varēja tā gadīties, jo man nelikās, ka man būtu veicies sevišķi labi. Nu, piemēram, pārrunās, kad vaicāja par sabiedrisko aktivitāti, es pastāstīju, kā esmu organizācijā, par kuru neviens no komisijas locekļiem nebija nekad neko dzirdējis un kā man patīk skriet. Šobrīd es nesaprotu, kādā veidā es tobrīd skriešanu savā galvā sasaistīju ar sabiedrisko aktivitāti, bet es pieņemu, ka tā bija pareizā atbilde, jo izrādās, ka sabiedriskajā aktivitātē man ir vairāk punktu nekā puisim, kurš ļoti aktīvi darbojas studentu pašpārvaldē, visādās padomēs, braukā pa semināriem, un kura dzīve man liekas vienkārši ir viena liela sabiedriskā aktivitāte. Nu ko lai saka? Ja nu vienīgi "skriet vajag, draudziņ!".

Vienīgais loģiskais (ar uzsvaru uz loģiskais) izskaidrojums manai veiksmei man liekas tas, ka todien man mugurā bij mīļākie svārki.
Bet nu paldies englishforums.com, kas sniedza man to lielisko iespēju izvilkt no daudzdaudz cilvēku motivācijas vēstulēm labākos gabaliņus un pārveidot, attiecinot uz sevi. Paldies Prelīnai, kas šo motivācijas pilno supervēstuli pārbaudīja un deva dažus vērtīgus ieteikumus, ko es ņēmu vēra. Un paldies manai veiksmei, kas mani, kā izrādās, tomēr nav pametusi. (Manuprāt, lieliska pateicības runa man izdevusies. Ar šo es varētu iet saņemt savu Oskaru ;D)

Runājot par aprīli, it sevišķi 1., es uzķēros tikai uz 1 joka, bet tad tā diezgan. Tvnetā bija joku ziņas par to, ka šogad Positivusā uzstāšoties Lady Gaga un, ka biļetes šogad maksāšot nedaudz dārgāk - 150 ls uz vienu dienu. Kad es izlasīju par Gagu, man noteikti bij TIK sajūsmināta seja. Kad apakšā izlasīju, ka tā ir 1.aprīļa ziņa, mana seja bij tieši apgriezti proporcionāli vīlusies.

Lieldienas bij jaukas un ģimeniskas, vienīgais mīnuss, ka nešūpojos. Man gan liekas, ka odi vasarā kož vienmēr, neatkarīgi no tā, vai Lieldienās es šūpojos līdz sliktai dūšai vai nedaru to.

Esmu veiksmīgi izpildījusi savu mācību darbu plānu, un šonedēļ atlicis tikai mācīties eksāmenam un mazliet angļu valodas lietiņas padarīt.
Kopumā šobrīd sāk beidzot rasties tā labi padarītā darba sajūta, kas ir diezgan jauki. (: