there's not enough life in me, for all I want to live

Vārda diena bija diezgan mīlīga. Daudz siera kūkas, mazais brālēns, kura vārdu krājums kopš iepriekšējās ciemošanās reizes ir ievērojami papildinājies, arī šādas tādas jaukas filmas. Neko diži vairāk arī man neprasās.
Ja jau par vārdu tas stāsts, tad vēl jāmin, ka pēc dzimšanas mēnesi man nebija vārda. Biju vienkārši meitņa, puķīte, zvaigznīte un peciņa. Tieši tik ilgu laiku vajadzēja maniem vecākiem, lai beigās nenosauktu par Gundegu vai Sandru, kā tas bija iecerēts, tfu, tfu, tfu.

Esmu kļuvusi par Mārciņa personīgo twitteri. Tas ir tā, ka es viņam pačivinu visu informāciju, kas viņam būtu jāzina, bet ko viņš nezin, jo tik ļoti nelieto socializēšanās kanālus un paļaujas, ka gan jau no manis visu uzzinās. Par visādiem dedlainiem, izmaiņām, pasākumiem unī un pieteikšanos Erasmusiem bez manas gādības viņš nu nekādi nebūtu informēts.
Runājot par Mārciņu, viņam līdz nesenai pagātnei nebija ne jausmas, kas ir Beniluksa valstis. Kad viņš uzzināja, kas tās tādas ir, viņš domāja, ka tās sauc par Nibeluksa valstīm. Šis mani ļoti šokēja.

Vēl man pēdējā laikā ir pārāk superīgi sapņi. Šonakt vispār bija visi komponenti, kas nepieciešami ideālam sapnim. Sen nav bijuši nekādi murgi, bet pat tie īstenībā ir tik interesanti, ka prieks. Tas nedaudz sāk traucēt, jo no rītiem celties es negribu, jo gribās turpināt sapņus. Sapņi ir tā kā filmas, bet labāk!

Šodien tētis prasīja, kas man uz sejas balts, domāja, ka kāda ļoti meitenīga sejas maska. Lieki teikt, ka nekas tāds, protams, nebija, vien bāla āda, kurai uzspīdēja dienasgaisma. Lieliski! Paskatījos šodien dažas vasaras bildes, kur es pārmaiņas pēc neizskatos pēc līķa, un sirdī iedūra asa lāsteka, jo nu es vairs nevaru šito ziemu izturēt.Grrrrrr.

dig the life fantastic

Šodien biju aizgājusi uz asinsdonoru centru, kursabiedri gribēja nodot asinis mīlestības svētku ietvaros un dabūt brīvbiļetes uz akvaparku, es gribēju pamēģināt vēlreiz nodot asinis. Ar uzsvaru uz mēģināt. Pagājušogad, kad ap šo laiku bijām, man notecināja mazu mazumiņu, bet šoreiz jau uzreiz pateica, ka nav vēnu. Nē, nu ir, bet viņas ir mazas un trauslas, un tizlas un esot bailīgi tajās mazajās mazulītēs likt tik lielu adatu. Tātad pa šo gadu manas vēnas nav paaugušās. Var jau būt, ka šogad es toties riktīgi pakačāšu bicīti un nākamgad man būs vēnaszzzz.

Izfeilojām arī garderobē, jo, ja 3 cilvēki liek uz viena numuriņa mēteļus, tad neviens no šiem 3 cilvēkiem neuzskata par vajadzīgu ņemt numuriņu. Pēc tam, kad es garderobistei ilgi mēģināju paskaidrot mūsu tizlumu un dabūju mēteli, aizgāju atvadīties no cilvēkiem, kam IR vēnas. Kamēr runāju ar viņiem, tā pati māsiņa, kas pārbaudīja vēnas, pienāca vēlreiz un teica, ka es izskatoties zila un lai uzmanīgi braucu mājās pagulēt un paēst. Lieliski! ;D Ja man jau sāk izteikt novērojumus par zilumu, nevis vienīgi bālumu, tas nozīmē, ka ziema savu misiju izēst no manis visu krāsu ir godam paveikusi un drīkst iet prom.

Hmmm, vēl es nosapņoju 90210 jauno sēriju un šodien noskatījos Sabrina, kur Odrija kā vienmēr ir lieliska. Vecās filmas ir tik ļoti pozitīvas un skaistas, noteikti vēl kādas līdzīgas ielikšu filmu listē.

Es zinu, ka esmu to teikusi, bet man tiešām nenenenepatīk filozofija. Es pat šobrīd nevaru izlemt, vai man vairāk nepatīk filozofija vai ziema.

unstuck in time

Vispirms jau noteikti jāvelta kādi vārdi sniegam. Teikšu: "Wooow, tevis ir DAUDZ šogad!". Oriģināli man riebj ziema un viss, kas ar to saistīts, sniegu ieskaitot, bet, man patīk, ka ir tik šausmīgi daudz, ka pat interesanti. Katram ir kāds smieklīgs stāstiņš par to, cik smieklīgi cilvēki tīra sniegu. Šodien, teiksim, viena tāda īsiņa kursabiedrene iebrida kupenā līdz padusēm.Viņai prieki, mums smiekli. Jā, nu inčīgi tā visnotaļ.

Vakar bija tāda pirmā diena manā studiju mūžā, kad nu vispār nevarēju pievērsties mācībām. Lekcijās neko nespēju klausīties. Bet nu tur pie vainas varbūt tas, ka pasniedz mūsu Veselības ministres meita, kas galīgi nav forša un galīgi neprot runāt. Bet nu enīvej, šajā neklausīšanās ietvaros, kas nebij man vienīgajai, tāds ļoti gossip aizgāja. Uzzināju TIK daudz jaunu, inčīgu lietu. Tāda riktīga aprunāšana, kāda sen nebij bijusi ;D
Vēl vakardienas nemācīšanās izpaudās tajā, ka ejnutusazinkāpēc darījām pokemonus. Nu tā, ka es atceros kādu pokemonu un Mārciņš viņu uzzīmē, es mēģinu atcerēties visas konkrētā pokemona attīstības formas, bet Mārciņš māk tikai pokemonu nosaukumus vāciski, tāpēc nav nekāds diži labais palīgs šajā tik svarīgajā misijā.

Un es pēdējās dienas jūtos tik šausmīgi vīlusies, jo visinteresantākos sapņus pārtrauc modinātājs nu pašās interesantākajās vietās.
Piemēram.
Nr.1. Man pēkšņi nāk atklāsme, ka cilvēki, ar kuriem kontaktēju, ir citplanētieši. Es viņus konfrontēju un domāju, ka viņi šo noliegs, bet viņi pilnīgā mierā atzīst savu ārpuszemes izcelsmi. Tad es viņiem prasu, cik tālu ir no Zemes līdz viņu planētai un viņi saka, ka aptuveni 100 miljardi gadu jālido. Es prasu, vai viņiem nebij garlaicīgi tik ilgi braukt un ko viņi tik ilgi sadarīja. Un tad, brīdī, kad es tūliņ uzzināšu, kā citplanētieši izklaidējas pa ceļam uz zemi 100 MILJARDUS GADU, zvana modinātājs. Netaisnība.
Nr.2. Sapņoju par daiļslidošanas čempionātu, kurā piedalās Eds Vestviks un Leitone Mīstere (Chuck & Blair, you know) un viņi tur vareni slido un tūliņtūliņ sāks savu izvēles programmu, ko visi skatītāji gaida dikti, jo būšot baigi awesome, atkal modinātājs. Es tiešām gribēju redzēt viņu slidojumu. Netaisnībanetaisnība.

Šodienas pārdomas (ak, tavu brīnumu! atkal filozofijā) par to, kāda ir atšķirība starp Maugli un Tarzānu. Es kaut kā līdz šim domāju, ka Tarzāns ir pieaudzis Mauglis, bet kursabiedrene, ar kuru šito apsriedām, vairāk sliecās uz variantu, ka ir divi dažādi stāsti, viens no viņiem pilnībā uzaudzis ar zvēriem un nerunā cilvēku valodā, bet otrs kaut kā bērnībā nonācis džungļos un runā gan zvēriski, gan cilvēciski.
Soooouu, ja kāds zin atbildi uz šo vitāli svarīgo jautājumu, droši dalieties ar mani!

the sound of silence

1/12 no gada, kas pēc kārtas 2010., jau paskrējusi. Šis bija aši.

Secināju, ka Vonnegūtu ir foršāk lasīt nekā skatīties. Tajā viņa valodā ir puse prieka ,un filmas to vienkārši nespēj tā uzķert. Slaughterhouse - Five vēl bija skatāma, bet Breakfast of Champions gan nācās izslēgt pēc pāris minūtēm, imdb vērtējums - 4.2. jau vien par kaut ko vēsta, par kaut ko, kas nav sevišķi labs.

Ar katru dienu man arvien vairāk gribas skriet. Ja es būtu bagāta, es noteikti iegādātos skrejceliņu, bet, tā kā naudas man nav tik, cik Heidijai Montagai plastisko operāciju, jāsamierinās ar čīkstēšanu un ziemas ienīšanu. Ziemā es nevaru skriet, man nav ne piemērota ekipējuma, nedz arī kustību koordinācijas.

Pēdējā laikā cenšos sevi stingri ierobežot filmu jomā. Drīkstu skatīties tikai tad, ja esmu izdarījusi mācību lietas un darbadienās tikai vienu filmu dienā. Brīvdienās, ja ļoooti gribās, var atļauties divas. Šādus stingrus noteikumus mani mudināja pieņemt mana jaunā šī gada filmu numurēšanas kārtība. Nu jā...khemm...janvārī ir bijis diezgan daudz, manuprāt. Ja pagājušonedēļ nebūtu stājušies spēkā šie noteikumu, droši vien te runa būtu par trīsciparu skaitli.
Man patīk filmas, tas nav nekas jauns ;DD

Un es jūtos piekrāpta, jo izrādās, ka Catching Fire, kas ir Hunger Games otrā daļa, latviski iznāks tikai maija sākumā. Ļaunie, melīgie Zvaigne ABC cilvēki, kas solīja februārī.

Un, runājot par februāri, ceru, ka tas būs jaukāks par janvāri. Visādās ziņās. Nu jābūt taču.

I want to see movies of my dreams

Šī nedēļa pagāja kaut kā superātri, kaut kur pavidu nemitīgajai konspektu radīšanai un lekciju apmeklēšanai laiks vienkārši pazuda. Nesūdzos. Ceru, ka tikpat ātri paies arī viss pārējais ziemas periods un varēšu attapties pavasarī. Un pavasaris ir super! Kā var nebūt foršs kas tāds, iekš kā ir vārds vasaris? (;

Un runājot/domājot par vārdiem, mani kādā no lekcijām (drošvien, ka filozofijas, tur visādas čakras uz beigām sāk nākt vaļā) pārsteidza tas, ka vārdā pārbaudīt iekšā ir vārds baudīt. Tad es nesapratu, kāpēc pārbaudīt nenozīmē pārāk daudz baudīt, nu tāpat kā pārēsties. Tā jocīgi īstenībā ar tiem vārdiem.

Es gan neatceros kad, jo man grūti saprast laiku, dienas un tādas lietas, bet vienu vakaru pirms gulētiešanas uz mirkli sev atļāvu aizdomāties par to, kā ir vasara un es braucu ar riteni un ir saule un braucu daudz un tālu, varbūt līdz Ķekavai pie Madžaras, bet varbūt kādā no saviem atklājumu braucieniem. Atklājumu brauciens ir tad, kad tu brauc tur, kur nekad agrāk neesi bijis un nesaproti, kur atrodies. Atklājumu brauciens ir izdevies tad, ja tiek atrasts kāds jauns ceļš, pa kuru var aizbraukt tā, ka nav jābrauc pa to pašu ceļu atpakaļ, nu tā kā liels aplis. Atklājumu brauciens ir neizdevies tad, ja vairākas stundas nākas maldīties pa meža ceļiem un tik daudz smiltīm, ka riteni nākas stumt, un atrast biedējošas statuju galvas mežā.
Kaut kur tur pa vidu es pazaudēju savu sākotnējo sakāmo. Gribēju teikt, ka gandrīz apraudājos šito sadomājoties. Nu tik ļotļoti gribās!

Šodienas atklājums - pēc Kurta Vonnegūta grāmatām ir arī dažas filmas. Es šito nezināju. Tagad zinu, stāv filmu mapītē un mani gaida Breakfast of Champions (1999) un Slaughterhouse Five (1972).

Un vakar sapnī bij Smosh puiši, tas bija jauki, jā ;D

there's not enough couches in the world for how long I want to sleep

Ir tikai otrā īstā mācību diena, bet man jau liekas, ka es mirstu.
Tāds nepatīkams piekusums un bezspēcība.
Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka pa brīvlaiku esmu pārāk atradusi no tā visa procesa vai varbūt vienkārši ir kļuvis grūtāk, varbūt arī tie jaunie kursi ir tādi nepatīkami padevušies. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka ko tādu teikšu, bet es gribu labāk atpakaļ vēstures, nekā darīt kaut ko filozofijai līdzīgu.
Iespējams, ka man vienkārši ir filmu trūkums organismā, jo vakar redzēju tikai vienu filmu un šodien nevienu, šņuk :(
Pie viena es arī varētu pačīkstēt par aukstumu. Vakar man aizsala pulkstenis un mūzikas vads sasala dīvainā formā, vēl es ne tramvajā, ne autobusā nevarēju lasīt grāmatu, jo nespēju novilkt savus trubultos cimdus. Un, runājot par trubultajiem cimdiem, ar tādiem bakstīt pa touch screen ir vienkārši lieliski. Un ar lieliski es šoreiz domāju tilzi un neērti.

Īstenībā gan jau, ka man ir arī kādas pozitīvas lietas sakāmas, bet tas pilnībā sabojātu šī ieraksta čīkstīgo dabu.

and I looked in the mirror to see someone I didn't want to be

šis trāpa