trešdiena, 2011. gada 28. decembris

oh, the river, it's running free

Man ļoti liekas, ka es kaut ko zinu. Bet man vajag, lai to man pasaka. Man labpatīkas domāt, ka esmu toleranta, saprotoša, uzticama un man nav aizspriedumu, nu vismaz dažās jomās noteikti. Un es gribu būt labs draugs. Un tas neko nemainīs, ja nu vienīgi uz labo pusi. Bet pacietība ir tikums un gan jau kādu dienu.

Tā es kaut kad (22.novembrī, ja gribam būt precīzi) te sacīju. Pacietība ir sevi attaisnojusi un tā „kāda diena” ņēma un pienāca pat agrāk nekā biju domājusi. Un man tiešām ir prieks par to drosmi un atklātību, un tas lietas mainīs tikai uz labo pusi, par to es esmu pilnībā pārliecināta. Jo kā gan kas tāds, kas ir patiess, var nenākt par labu?

Protams, es varu būt arī nedaudz tā savtīgi priecīga par to, ka nu man ir kas tāds, kas tā klišejiski ir vajadzīgs katrai meitenei. Un ne vairs fake, bet pavisam „īsta manta”, un ar to es nedomāju Louis Vuitton somu ;D. Un vēl, protams, prieks par to, ka es tātad neesmu pavisam neattapīga un pazīstu cilvēkus labāk nekā man šķiet reizēm.


piektdiena, 2011. gada 23. decembris

the moon on my side

Man šobrīd ir aktuāls jautājums - vai var būt profesionālā krīze, ja es neesmu profesionāle un man nav profesijas? Jo, ja var, tad, manuprāt, man tāda ir, lūk. Bet tas nav sevišķi svarīgi.

Daudz svarīgāk, piemēram, ir tas, ka tieši pirms nedēļas „beidzot beidzām”, jebšu Volis beidzot nokārtoja vecu parādu a.k.a operācija „Bakalaura šņabis”. Šī operācija gan tā nemanāmi pārgāja hektorizēšanās procesos un pēcāk arī nodarbēs, kas oda pēc Nīderlandē pavadītā laika. Šī visa, dažu pārliekās skepses, kā arī supersarežģītu noteikumu dēļ, „Sabotieris” ar papildinājumu tā arī palika neuzspēlēts. Brīdī, kad tie noteikumi beidzot tika izprasti, mēs uz tām kārtīm bijām blenzuši pārāk ilgi un vēlme bija sarukusi proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam. BET ir izteiktas apņemšanās kādreiz uzspēlēt pa īstam! Zinot gan šādu apņemšanos īstenošanas tempu pieredzi, tas varētu notikt kaut kad ap Jāņiem. Bet nu, labāk vēlu, nekā šņabis no burkas vai kā tur bija tas teiciens.

Un, runājot par lietām, kas beidzot notikušas, BEIDZOT bija arī neliela Erasmus latviešu reunion ar šampi un lieliskām atmiņām. Viņi pavisam noteikti ir viens no lielākajiem Erasmus ieguvumiem un absolūti fantastiski!

Vēl kāda aktuāla tēma pēdējā laikā, kas uzpeldējusi no vairākām pusēm – strīdēšanās. Jebšu tas, ka es šo funkciju laikam nelietoju. Mārciņš teica, ka es to ar nevienu nedarot, tikai ar viņu un arī tas ir vairāk tādā joku līmenī. Ilze toties uzskata, ka šī iemesla dēļ es tik labi saprotos ar Deinu, kurš tā citādi ir diezgan strīdīga persona. Un, tā padomājot, jāpiekrīt vien ir, jo atceros vien vienu strīdu, un tas, ironiskā kārtā faktiski bija par manu nevēlmi strīdēties. Tātad – vai tas nozīmē, ka man galīgi nav mugurkaula un es tiecos piekrist jebkam, vai arī to, ka vienkārši pārāk augstu vērtēju harmoniju? Es gribētu cerēt, ka tas otrais, bet nu neesmu pārliecināta.

UN man beidzot ir tāda Ziemīšu noskaņa iekšā un apkārt viss tā mincīgi diezgan. ^_^

svētdiena, 2011. gada 4. decembris

wouldn't have it any other way

Reizēm es aizmirstu, cik ļoti nūģis es esmu. Un to, cik totāli un absolūti esmu ar to mierā. Un, ja vēl uzrodas kāds gandrīz tikpat liels nūģis, ar ko kopā bastot ballītes un skatīties Star Wars tā vietā, tas to nūģību padara par teju tādu elitāru klubiņu, kurā par caurlaidi kalpo Šeldona citāti un Zoltāna sveiciens.

Un attiecībā uz novembra beigu bēdu varu teikt, ka vismaz pagaidām tā ir prom. Protams, es paredzu tās atgriešanos pavisam tuvā nākotnē, bet tad es ceru atcerēties, ka vienkārši nedrīkst daudz domāt uz priekšu un mēģināt plānot, jo tā galīgi aiziet ciet. One day at a time stratēģija jāpiekopj. Tā, lūk.