we're gonna have fun till the end of time!

Neticami, ka jau rīt, jau RĪT braucu mājās! Šo dienu gaidu jau vismaz pēdējo mēnesi. Nepārprotiet mani, Erasmus ir bijis vienkārši lielisks, un par šo pusgadu man paliks tikai vislabākās atmiņas, man vienkārši ir prieks doties uz mājām. Jo, lai cik jauki te arī nebūtu, tā „pagaidu” sajūta mani īsti laikam tomēr nepameta. Tāda sajūta, it kā es būtu bijusi garās brīvdienās, kamēr tā īstā un lielā dzīve notiek kaut kur Latvijas ārēs. Man pat liekas, ka, braucot mājās, esmu vairāk patīkami satraukta nekā, dodoties prom no mājām janvārī.

words don't come easy

Vakar turks baigi stāstīja, ka redzējis „little monkey” mūsu apkārtnē un rādīja ar pirkstiem, ka tiešām mazinš esot bijis. Man jau tāds „WOW, kāds sakars? Kur? Es arī gribu!”, bet tad izrādās, ka ar „little monkey” viņš domā peli. Lieliska angļu valoda un vārdu izvēle. Bet nu man vilšanās diezgan un pēc tam daudz smiekliņu. Bet nu es laikam nedrīkstu piesieties pie nepareizas vārdu izvēles, kas rezultējas pārprašanā. Es vakar Sabinikai: „In case I come back from the toilet......is your room open?” Vai tad no tā tiešām var saprast, ka es gribu pa ceļam no 3.stāva ieiet viņas istabā un paņemt tur pirms 2 nedēļām atstātas lietiņas nevis uzmācos ar nerātniem piedāvājumiem? Izrādās, ka ne.

don't try to set water on fire

Dažreiz vienkārši ir dienas, kad liekas, ka viss būs labi un vienkārši jābeidz tik daudz raizēties par lietām. Šodien ir tāda diena.
To sajūtu vajadzētu piesiet striķītī, jo citādi tai ir nelāga tendence mukt prom.
Vai arī vajag, lai laiku pa laikam kāds man to atgādina, jo es vienkāršu aizmirstu neraizēties.

I know my kingdom awaits

Vēl tieši viens mēnesis atlicis. Daudz tas noteikti nav, un es nešaubos, ka paies tas laiks nēēēnormāli ātri. Bet es gribu mājās. Tā pa īstam un no visas sirds. Man šeit patīk un būs daudz lietu, kuru man pavisam noteikti pietrūks, esot mājās; tāpat ir daudz lietu, kuras mani gaida Latvijā, bet manis pēc varētu arī negaidīt, BET es gribu to māju sajūtu. Gribu savu istabu un ģimeni, un draudziņus, un mājdzīvnieciņus, un Rīgu (šobrīd man jau ir tāds mīlestības un sentimenta līmenis, ka esmu diezgan pārliecināta, ka noteikti iegādāšos RĪGA pulksteni un/vai kreklu). Gribu kārtot savu skapi, gribu no rītiem skriet ar Leo, gribu iet uz kinō ar Prelīnu un ēst auksto zupu litriem! Nav jau tā, ka tās būtu ļoti princesīgas un nereālas vēlmes.

Tās tādas lietas sirsniņai vairāk, no praktiskās puses laikam jāsaka, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad būšu mājās un varēšu normāli paēst ;D. Grūti man sāk palikt ar to ēdienu pēdējā laikā. Savas lieliskās gatavošanas dēļ es vairs neēdu sekojošas lietas (ar neēdu gan es nedomāju kategorisku izslēgšanu, jo kādā šikā restorānā supergaršīgi pagatavotas es tās lietas droši vien ēstu): rīsus, makaronus, fetas sieru, olīvas (izņemot Spānijas olīvas), brokoļus, puķkāpostus, pesto, ledus salātus, konservētus dārzeņus, želejkončas. Vēl man arī vismaz kādu laiku nepatiks kanēlis, bet tas vairāk saistāms ar citiem iemesliem, ne neprasmi gatavot. Kopumā rādās, ka šobrīd manas uztura piramīdas apakšā ir Dr.Pepper un tas jau laikam nav tā sevišķi labi.

Bet sarakstīšanās ar lapiņām pa durvju apakšām man gan noteikti būs viena no lietām, kuras pietrūks. Tas ir tā galīgi jauki. Tajā slēpjas arī nebeidzams jautrības potenciāls, jo var nezināmiem cilvēkiem atstāt daudznozīmīgus, anonīmus komplimentus un cerēt, ka tas radīs šādus tādus pārpratumus un mulsumus. Pietrūks arī tā, ka var jebkurā garlaicīgākā brīdī piekāpt pie kāda ciemos un tas prasa maksimāli kādu pusminūti. Pietrūks nebeidzamo variāciju par mūsu vārdiem – nu kā var nesasmieties, ka Žeņa jau kļuvis par Žuziju! Pietrūks Sabīnas, kas ir tiktik nenormāli jauka un mīlīga, ka es būtu gatava atteikties no puses savu drēbju, lai to vietā iepakotu viņu koferī un ņemtu līdzi uz Latviju. Un viņa ir tāda pavisam maziņa, tā ka šis plāns nav nemaz tik nereāls. Šo sarakstu es varētu vēl turpināt un turpināt, bet uz šo brīdi tas nemaina to homesick sajūtu.