salt meets wound

Jāatzīst - es neesmu tik sabiedriska, lai būtu ar cilvēkiem visu laiku. Cilvēki mani nogurdina, vai varbūt arī es vienkārši pārāk daudz enerģijas atdodu viņiem, rezultātā es kļūstu īgna un riebīga, bet tādu mani nevienam nevajag.

Nepārprotiet mani, tie cilvēki, ar kuriem te esmu un dzīvojos, ir galīgi forši, jauki, lieliski un tā tālāk un tā joprojām. Vienkārši vientulība īstajā devā ir ļoti svarīgs priekšnoteikums tam, lai es būtu priecīgā meitene. Vajag to laiku sev.

Man vajag manu personīgo telpu, kur es varu vienkārši būt savā mazajā harmonijā. Man vajag tos brīžus vienatnē. Mērot ikdienišķus ceļus, pa ceļam runājot vien pašai ar sevi. Man tā visa tik ļoti pietrūkst, ka nedaudz sāp.

Dažas dienas ir tā, ka bez kāda iemesla jūtu iekšā to skumju kamolu. Pārējie vienmēr ir tādi aktīvi, ieslēguši savu „gribu visu redzēt! Viss ir lieliski, baudām Erasmusu” režīmu, bet man tomēr uznāk tādi „gribu mājās” brīži. Varbūt es neesmu pietiekami pieaugusi saviem gadiem, nu vismaz salīdzinot ar citiem, bet es nesaprotu, kā viņiem nav skumji un nepietrūkst māju, ģimenes, draugu un savu kaķu. Nu labi, mans kaķis man īpaši nepietrūkst, mums nekad nav bijušas īpaši siltas attiecības (paldies, Tita, ka saplēsi manus aizkarus, piekakāji gultu un tad, kad nelaidu sev klēpī, skrāpēji man sejā).

Bet īstenībā tas jau nav nekas jauns. Atceros, ka agrāk kokles nometnēs es gaidīju individuālās spēlēšanas laiku. Tā tiešām kokli es spēlēju tikai 40% no visa spēlēšanai paredzētā laika, pārējos 60% veltīju vienatnes baudīšanai – grūti pat pateikt, ko es tajos brīžos darīju, droši vien kaut ko pietiekami muļķīgu, bet tāpat tas bija tā jauki. Pēc tam atkal varēju daudz komunicēties ar citiem.

Un „dzīvosim zem kāda no Amsterdamas tiltiem” plāns ir pārvērties par „braucam uz Spāniju atpūsties Valensijā 2 nedēļas”. Dzīvosim 50 metrus no jūras - izklausās diezgan neslikti, tad jau redzēs kā būs. Liekas, ka tur būs tāds mieriņš, kas man būtu pa prātam . Atpūtiņa no interneta, ballītēm un pilsētas. Datora vietā rokas bagāžā man būs sporta tērps, un es nevaru sagaidīt, kad es varēšu SKRIET.

Un Dutch kursos mūs mācīja būt par dzejniekiem. Tā kā mans talants šajā jomā ir nepārprotams, domāju, ka nedrīkst sveci turēt zem pūra, tāpēc šeku reku mans garadarbs:

Soms

Ren ik snel

Om te begrijpen

Dat ik wakker ben

Šodien beeeeidzot nopirku kleitu. Citādi jau likās, ka esmu šeit zaudējusi savu būtību, jo biju sapirkusi visādas citas lietas (ups, mana nabaga stipendija ;D), bet ne svārkus un kleitas. Nu jā, pagaidām ir diezgan jauki, jābloķē tikai tā melanholija un tad jau būs pavisam lieliski.

the synthesized sky

Nu jau 2 nedēļas apkārt, bet tāda sajūta it kā mēs te jau vismaz mēnesi dzīvotu. To, ka šeit pavadīts jau pietiekami ilgs laiks, var secināt arī pēc tā, ka aptuveni spēju pati orientēties un neapmaldoties atrast ceļu uz šejienes „mājām”. Dažreiz gan ir tā, ka, izejot no kāda veikala, jūtos tā kā sagriezta un nesaprotu virzienus, bet tas nekas – bišku paeju uz nepareizo pusi, bet pēc tam atjēdzos un eju uz pareizo.

Kultūras dienas ietvaros pabijām Van Goga muzejā. Tur es secināju, ka laikam neprotu pareizi saprast mākslu, jo es tiešām nesaprotu kas viņa darbos ir tik ģeniāls. Apjūsmotāju rindas pie viņa „Saulespuķēm” tiešām nesaprotu. Daži gan bija tādi ļoti patīkami, bet viņa laikabiedru un iedvesmotāju darbi, kas arī tur bija, man likās daudz lieliskāki un apbrīnojamāki, bet to autoru vārdus redzēju pirmo reizi mūžā.
Van Goga muzejā Mārciņam jau atkal jauni gejdraudziņi. Divi grieķi viņu iečekoja, viens laikam pārāk aizskatījās, jo otrs viņam tā rotaļīgi iesita ar šalli un teica kaut ko apmēram „Beidz! Tu viņu apēd ar acīm!”. Mūsu grieķietei, protams, smiekliņi, jo viņa vienīgā saprot un mums laipni paskaidro visu.

Piektdien bijām karaokes bārā. Secinājumi? Nīderlandiešiem ir daudz ļoti stulbu dziesmu, kas nepavisam neizklausās labi krietni iereibušu apmeklētāju izpildījumā. Un smieklīgs milzu zaķa kostīms arī nesniedz papildu vokālās dotības. Bet mūsu soms noblieza „Smoke on the water” galīgi lieliski. Somi prot darīt to roka lietiņu.

Un pēc tam? Pēc tam nāca Amsterdamas „izgaršošana”. Pievilkām ķeksīti vienai no to do lista lietām – maģiskajām kūciņām. Jāpiekrīt vien mūsu šejienes kursabiedriem, kas teica, ka priecājoties par pamēģināšanu, bet otrreiz vairs negribētu. Nu tā galīgi traki. 6 latvieši, 2 kūciņas, tātad 1/3 katram – neliekas vispār daudz, liekas tāds mazs gabaliņš, bet wawowiwaaaaa. Es nezinu kas būtu, ja apēstu veselu, droši vien 3 dienas no dzīves pazustu kādā citā dimensijā.
Iekūkojām tātad piektdien ap 02:20, skatoties Avataru. Avataram gan es redzēju tikai pirmo pusi, jo pēc tam es iegāju 4D pasaulē, kur dimensijas spēlējās ar laiku. un nebija īsti skaidrs, vai es esmu daļa no filmas vai filma ir daļa no manis. Sākumā sajūtas es aprakstīju kā „manī esošu murrājošu kaķi, kas griežas veļasmašīnā”. Tagad to pārdomājot labāku salīdzinājumu īsti nevaru atrast, nav vairs tā īstā čakra atvērta. Un slāpes, slāpes, slāpes! Es nezinu, cik litrus ūdens mēs izdzērām, bet maz tas nebija. Visu laiku gāja 2 mazās pudelītes uz apli, un kā aplis iziet un visi padzeras jādodas no jauna uzpildīt. Tu jau atkal esi izslāpis tajā brīdī, kad ūdens tev vēl ir mutē. Tā ka pavisam neiespējami atdzerties. Bija arī smieklīgi ļoti kādu brīdi, bet pēc tam aizceļojām katrs savā dimensijā. Es, piemēram, nespēju noteikt, vai man acis ir vaļā vai ciet Aizgājām pēc 5iem gulēt un pamodāmies tikai 14:30 nākamajā dienā. Iespējams, neproduktīvākā diena jebkad, jo pabiju augšā kādas 2 stundiņas un tad atkal miegs līdz vakaram. Visa diena nogulēta, bet nu citādāk nevarēja. . Interesanti tā vispār, bet tomēr šitā iztērēt kādas 16 stundas nav īsti forši.

Un man patīk, ka šeit nav īstas ziemas. Cilvēki ārā skrien šortos un krekliņos. Lietus gan varētu būt retāk, bet ŠEIT NAV SNIEGA! Tas ir tā diezgan lieliski. Bet reizē tā man ir tāda sāpīte, jo es gribu SKRIET, bet manam sporta tērpam vēl trūkst dažu būtisku detaļu, kuras vēl vajag iegādāties.
Un man liekas, ka šeit Dr.Pepper garšo labāk nekā Latvijā. Bet varbūt tā es tikai sevi mierinu homesick brīžos.

the new angle

Slikti nav. Tikai laika arī īsti nav. Es pat nezinu, kur šamais tā pazūd katru dienu un nav jau tā, ka es darītu kaut ko ļoti īpašu, vienkārši ik pa laikam nākas attapties, ka pagājusi vēl viena diena. Nu jau nedēļa paskrējusi.

Pietrūkst man māju, mīļcilvēku un visu brāļu un māsu, bet šeit ir tā jauki. Amsterdama man patīk, patiktu vēl vairāk, ja man būtu ritenis un nebūtu visur jāčāpo kājām. Mūsu puiši gan vienu jau pamanījās dabūt, tā ka ceram, ka drīz dabūs vēl vienu un tad varēs vest mūs uz bagāžniekiem uz kursiņiem.

Kosmiskās kūciņas vēl nav iemēģinātas, daži te sabiedēja ar tādām ne visai pozitīvām pieredzēm, bet nu laikam jau vienreiz dzīvē uz savas ādas tomēr jāizmēģina.

Sarkano lukturu rajons gan mani aizrāva, nu tā, ka tiešām interesanti un man gribas apstāties un rūpīgāk apskatīt tās sievietes, bet kauns kaut kā. Daudzas tādas ļoooti kolorītas ;D nē, nu pastāvējusi gaļa arī laikam ir gaļa, pietam – jo vairāk jo labāk. 50 eiro par 15 minūtēm, nevaru izlemt, vai tas ir lēti vai dārgi.

Pirmo īsto ballīti ar došanos uz vietējiem bāriem un klubiem es gan izlaidu, jo biju pārāk nogurusi un vienkārši nespēju piespiesties ne fiziski, ne garīgi. Paliku mājās ar Dr.Pepper un filmu. Tas bija labs lēmums, neraugoties uz to, ka gāja viņiem labi un Mārciņam jau pirmie gejdraudziņi radās.

Nu pagaidām man patīk un ceru, ka patiks arī turpmāk :)

what's comin' will come and we'll meet it when it does

2010.bija ļoti labs, bet nešaubos, ka 2011.būs vēl labāk.
Izvilku pagājušā gada wishlistu ar 10 lietām un sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka ir piepildījušies veseli 7,5 punkti. Es tos punktus pat neatcerējos, bet re kā nejauši iznācis. Nesūdzos :)

Ja ticam teicienam "kā sagaidīsi, tā pavadīsi", man būs galīgi mīlīgs un smieklīgs gads ar daudz piedzīvojumiem.

Parīt dodamies. Neesmu gatava. Bail un negribas, jo tieši tagad es beidzot jūtos tik ļoti labi šeit pat. Vienkārši ir pārāk daudz kā, ko es negribu atstāt. Tā lūk.