the sun without fire

Ak, kā man patīk rudi mati. Es vienkārši nevaru beigt skatīties, jo tā krāsa ir tik INTERESANTA. It sevišķi, ja vēl dabīgi, bet tas tā reti redzams tomēr.
Varbūt pie vainas jaunais Harijs, kur Vīzliji vienkārši spridzināja; varbūt tas, ka šodien nejauši feisbukā skatījos daudz bildes ar vecu paziņu, kas ir pārgājusi no blondā un TIK spilgti rudu krāsu, ka es vienkārši nespēju neskatīties; bet varbūt vienkārši fakts, ka ir sācies tas "es zaudēju krāsas" gadalaiks a.k.a fakin' ziema.
Es zinu, ka daudziem nepatīk un vēl jau tie visi ginger joki, bet es nespēju. Man liekas, ka būt rudam ir vienkārši pārāk aizraujoši! Noteikti ir visādas lietas, ko var darīt tikai rudmataini cilvēki, es gan, protams, nezinu kādas tieši, jo nepiederu viņu kliķei, un tās lietas droši vien ir ļoti slepenas, bet nešaubos, ka ir tādas lietas.

Varbūt kādu dienu es pamodīšos ar drosmi kabatā un došos pēc vismaz neliela ruduma, bet droši vien, ka tomēr ne. Bail, ka tad es izskatītos vienkārši jocīgi, nevis interesanti, pietam tā ir tāda krāsa, ko es diez vai varētu tā "nest" ikdienā.
Ehh, bet nu var jau pasapņot.

don't you wonder what clouds taste like?

Ir tādas dienas, kad ir tik daudz enerģijas, ka liekas, ka viņa tā pilnīgi sprakšķ laukā no manis. Es cenšos mierīgi sēdēt un klausīties lekcijas, bet šī ņem un sprakšķinās uz visām pusēm un galīgi neļauj nosēdēt mierā. Tas man šodien traucēja 3stundīgā spāņu valodā un arī politikas filozofijā.

Bet nav jau tā, ka es tikai dīdos un knakstos, un traucēju citiem, šodien man, piemēram, radās dziļi filozofiskas pārdomas par govīm. Pasniedzējs deva klasisko piemēru par to, ka nevar teikt, ka "visām govīm ir 4 kājas", jo var būt 1 govs pasaulē, kam ir 3 kājas un tad tas apgalvojums sanāk galīgi nepareizs. Tas man lika aizdomāties par to, vai labāk būtu, ja cilvēkam būtu 1 govs ar 6 kājām vai 2 govis katra ar 3 kājām. Nav tik vienkārši kā izklausās, jo, lai gan kāju skaits ir nemainīgs, ir daudz visādu citu apstākļu, kas jāņem vērā. Lindhaa teica, ka labāk esot 2 govis ar 3 kājām, jo govju funkcija ir dot pienu un gaļu, kas šajā gadījumā būtu vairāk. Man toties liekas, ka tās govis ar 3 kājām būtu grūtāk dzīt ganībās ēst lekno zāli,un baroties, lai dotu to pienu, tur būtu vajadzīgas kādas speciālas uzpariktes, lai viņas tur nogādātu. Tas, savukārt, prasītu daudz laika un pūļu. Govs ar 6 kājām būtu jautrāk nedaudz, un viņa pati varētu visur iet, jo viņai taču būtu veselas 6 kājas, bet no otras puses - ja gribētu govs gaļu, tad sanāktu mazāk, vienīgi stilbiņu (govīm ir vispār "stilbiņi" vai tie ir tikai mazākiem lopiņiem?) būtu vairāk. Arguments par labu 2 govīm ar 3 kājām bija arī tas, ka tās varētu pārdot un dabūt vairākas naudas nekā par 1 govi, pat tādu, kurai ir 6 kājas. Te man radās jautājums par to, kurš gan gribētu pirkt govis ar 3 kājām? CIRKS! Es nezinu, ko tās govis tur darītu, bet tas noteikti būtu pietiekami episki, lai par to maksātu.

Nu re, filozofija rada pārdomas. Ja ne par dzīves jēgu un esmes būtību, tad par govīm vismaz noteikti.
Un šis man atgādināja, ka es īstenībā sen neesmu redzējusi govis. Mums Bišumuižā te tikai zirgi figurē.

time is making fools of us again

Šis ir jaunā Hariju gaidu ieraksts.


Harijs ir bērnība.


Un bērnības man ļoti pietrūks, jau tagad pietrūkst.


Katras jaunas grāmatas gaidīšana...
...un sagaidīšanas prieks.

Daudz smieklu.

Nespēja autrauties un nolikt malā.

Daudz līdzi jušanas.

Daudz pārdzīvojumu un piedzīvojumu.
Skaista tā fantāzijas pasaulīte.

Būs skumji, kad pienāks pavisam beigas.



Un visiem tiem, kas piekrīt Vernonam, man ir sakāms tikai viens - "Screw you!"

this day will never happen again

Ir tā, ka lielāko daļu dienu tā īpaši neatceros. Nu , piemēram, man ir grūti pateikt, ko es darīju pagājušajā ceturtdienā vai ko ēdu vakar pusdienās. Bet ir tādas dienas, kuras atceros visādos sīkumos. Nezinu kāpēc, varbūt tās ir vienkārši pietiekami dīvainas dienas, lai iespiestos atmiņu krokās.
Pie šādām dienām jāpieskaita arī 5.novembris pirms 4 gadiem, jeb tālajā 2006.gadā, kad bija tikai nesen sākusies vidusskola, mēdzu pakoklēt un manā ikdienas apģērbu klāstā vēl ietilpa bikses.

(Tagad ieslēdzas melnbaltais režīms un sākas atmiņu aina.)

5.novembris, piektdiena, skola todien beidzās agri, vai arī visi kā vienmēr bastoja pēdējo fiziku. Mēs ar Anniju bijām nokoordinējušas, ka vēlāk visi iet uz "Boratu". Nu tā ka tiešām daudz cilvēku, 14, ja nemaldos. Tā kā skola beidzās tik agri, mums nebija ko darīt kādas stundas 6 vai 7. Bet tas tolaik nebija nekas jauns un mēs pratām arī pavadīt 8 stundas, darot neko un gaidot ballīti. Tā kā mēs bijām atbildīgās par biļetēm, tad gājām laicīgi nopirkt un pēc tam sēdējām Čilli picā, es ēdu auksto zupu, un mēs plānojam kur katrs sēdēs. Pēc tam gājām iepirkt Stockmannā pārtiku un es nopirku kaltētus ananasus un papaiju, kas tobrīd man bija ļoti cieņā un bieži vēderā. Tad mums vairs nebija īsti ko darīt un mēs gājām sēdēt pie zāles. Kaut kādi pazīstami gāja garām un prasīja, uz kuru filmu mēs ejam, mēs teicām, ka uz Boratu. Izrādījās, ka viņi arī, tikai uz vienu seansu ātrāk. Tā mēs tur sēdējām ilgi un iemācījāmies visas filmu reklāmas no galvas, un es ļoti centos, lai neapēstu visus savus ananasus.
Tad bija Borats un visi ļoti smējās, bet man smieklīgas likās tikai kādas 3 vietas, es laikam nesapratu tos jokus. Pēc kino es ļāvos pierunāties doties uz 2 bijušo klasesbiedru dzimšanas dienas pasākumu. Tagad to atceroties, tā neliekas laba doma, jo tā izvērtās par reizē sliktāko un jocīgāko (ok, varbūt otro jocīgāko, jo tikko atcerējos tā paša gada vasaru, Kurmi ar ragaviņām pa trepēm un apmaldījušos Niklāvu mežā) ballīti mūžā.
Vispirms, protams, vajadzēja iegādāt kādas veltes jubilāriem, tāpēc devāmies kolektīvi uz GC, kur beigās palikām pie kaut kā tik oriģināla kā viskijs. Tā nu mēs gājām pie abiem jubilāriem, kuri bija izdomājuši svinēt Ivara omītes dzīvoklī. Protams, bez Ivara vai Ivara omītes, jo, kā izrādījā, Ivars vienkārši bija naivi atstājis savas atslēgas kādam, kamēr pats atradās ārpus valsts. Paspējām tur sabūt kādu pusstundu, kad sāka zvanīties kaimiņi un teica, ka saukšot policiju vai zvanīšot Ivara omītei. Nezinu kas gan būtu sliktāk, bet to arī nenācās noskaidrot, jo raitā solī devāmies prom visi. Pēc kādām 20 minūtēm salšanas ārā kādam radās spīdoša ideja braukt uz Siguldu, jo tur, redz, bija pieejams tukšs dzīvoklis. Daži gan izšķirās par labu došanai māju vai centra virzienā, bet mēs tāds bariņš skrējām uz pēdējo autobusu, kas mūs aizvestu uz superīgāko ballīšu vietu visā Latvijā. Nu tikai nē.
Uz autobusu paspējām knapi, bija pilns un nācās stāvēt kājās, bet tas netraucēja dažiem jau pa ceļam pabaudīt grādīgās dziras un pakrist uz nerviem nabaga nogurušajiem pilsoņiem, kas pēc smagas darba dienas devās mājup. Īstenībā es todien jau biju iztērējusi visu naudu, man man makā bija 11 santīmi, tāpēc autobusa biļetei uz Siguldu man "aizdeva" meitene, ko es todien redzēju pirmo un pēdējo reizi mūžā. Ja kāds pazīst Līvu, kuras uzvārdam Tilde rāda sekojošus sinonīmus: drumsla, šķemba, suķe, skamba, skarbele, spirgala, lampa; tad nesakiet viņai neko, jo man nav tuvākajā laikā ieplānots atdot viņai 95 santīmus.
Tad nu mēs beidzot nokļuvām Siguldā un brīdī, kad noskatījāmies kā autobuss pazūd tālumā, viens no jubilāriem saprata, ka nav paņēmis no autobusa savu mugursomu. Strauji izplatījās runas, ka tajā somā esot bijusi mūsu mērķdzīvokļa atslēga, kas nozīmētu, ka mēs esam Siguldā, ārā ir auksts, ir aizgājuši pēdēji transporti un mums nav kur iet. Tā mēs tur stāvējām un salām, kamēr daži nostopēja autō, kas brauca pakaļ autobusam un atguva somu, par ko šiem laipnajiem cilvēkiem tika atlīdzināts ar vienu no viskija pudelēm.
Bija auksti un man skaļi klabēja zobi, tāpēc viens no bariņa, kas jau autobusā bija tā sasildījies iekšēji, iedeva man savu milzu jaku un palika nebiezā džemperī. Tā nu mēs gājām raitā solī uz solīto dzīvokli, man mugurā bija mētēlis UN jaka un es izskatījos smieklīgi, un man tāpat bija nejēgā auksti.
Kad beidzot nonācām dzīvoklī, protams, ka nekāda ballīte tur tā arī neiegriezās. Tie gudrākie uzreiz aizgāja gulēt, jo vietas tur nebija sevišķi daudz. Pasēdējām daži un bija tā diezgan nožēlojami. Tā kā gulēt kur nebija, skatījāmies ar Niklāvu televizoru un ēdām čipsus. Rādīja 28 Days Later un Niklāvs man tulkoja un skaidroja, kas notiek, jo: a) nokavējām sākumu; b) es nesapratu krievu valodu. Krievu valodu es gan nesaprotu joprojām, bet, man liekas, ka saprotu vismaz nedaudz vairāk tomēr. Pēc tam bija The Amityville Horror un man pat bija drusku bail, tā ka sanāca šausmeņu minimaratons, ko toreiz es varbūt vēl nepratu novērtēt, jo nebiju tā aizrāvusies ar šo žanru. Tad sākās kāds no visiem Rokijiem, un nepaspēja vēl sākuma titri beigties, kad jau migu ciet.
Gulēt gan nebija kur, tāpēc palikām tur tā sēžot uz dīvāna. Segties ar ko arī nebija, kāds pat jau bija paspējis paņemt manu mēteli, tāpēc aukstumu nācās kliedēt ar kāda cita jaku, kas nebija mīksta un pūkaina un nesmaržoja pēc Lenor alpu svaiguma. Bet iespringt par neērtajiem apstākļiem tāpat nebija jēgas, jo pēc stundas bija jāceļas un jābrauc ar pirmo vilcienu mājās, kas, iespējams, bija tā vakara gudrākais lēmums.
Gājām uz vilcienu, bija nejēgā auksti un bija pirmais sniegs.

Tāds nu bija 2006.gada 5.novembris un, iespējams, nožēlojamākā ballīte manā dzīvē.

strangers have the best candy

Labi, man varbūt nav mērķu dzīvei, bet man ir vesels viens mērķis novembrim. Stipri ierobežot patērētās kōlas daudzumu. Citādi tie daudzie patērētie litri noteikti nenāk par labu manām iekšiņām. Bet es neesmu vainīga, ka kōla ir tā kā šķidrs prieks, kuru gribas vienmēr.
Lai vai kā, man turpmāk ir atļauts izdzert vienu kōlas vienību nedēļā. Viena vienība ir vai nu bundžiņa vai 0,5 pudelīte. Tātad maksimāli 2 l mēnesī. Un tātad šonedēļ es jau esmu paspējusi savu normu iztērēt.
Ejot uz kino es drīkstu dzert arī Dr.Pepper, bet to ir atļauts darīt TIKAI kino. Tātad, ja man ļotļoti gribas Dr.Pepper, tad man ir jāiet arī piespidu kārtā uz kādu filmu. Varbūt tas mani motivēs beidzot īstenot spontānā kino ideju.

these are hard times for dreamers

Pēdējā laikā visur apkārt virmo tāda nākotnes noskaņu migliņa. Un ne jau tādas superīgas nākotnes kā Back to the Future II, kur ir lidojošie skrituļdēļi un kedas, kas pielāgojas kājas formai vai The Fifth Element, kur ir debesu kruīza kuģis, kurā uzstājas zila operdziedātāja - citplanētiete ar pasauli glābjošiem akmeņiem vēderā. Tās īstās un biedējošās nākontes. Visi par to vien runā kā par nākotni, saviem mērķiem, ambīcijām un karjeru. Labākais, uz ko šādās sarunās esmu spējīga, ir piekrītoši māt ar galvu, uzklausīt citu karjeras plānus un novilkt kaut ko no sērijas "njaaaa...forši...man gan nav ne jausmas, ko es gribu darīt".
Dažreiz tas mani nomāc un satrauc, jo liekas, ka cilvēkiem manā vecumā jau būtu jābūt vismaz kādai aptuvenai domai par nākotni. Man tādu nav. Man nav ne mērķu, ne ambīciju, ne spožu karjeras plānu. Vienīgais, ko es skaidri zinu, ir tas, ka gribu harmoniju un prieku par dzīvi. Tie pat nav īsti mērķi. KUR PIE VELNA IR MANAS 20GADNIEKU AMBĪCIJAS UN JAUNĪBAS MAKSIMĀLISMS? Protams, es jau varu naivi cerēt, ka neesmu karjeriste un materiālās vērtības man nav tik būtiskas, un ka galvenais ir kaut kāds mistisks piepildījums. Bet es neesmu pārliecināta, ka šis ir tas gadījums.

Viņdien runājām ar Mārciņu par šo tēmu, un viņš vismaz nedaudz mazināja manas raizes. Viņš saka, ka konkrētu mērķu trūkums nozīmē absolūtu brīvību. Ja ir kāds konkrēts mērķis, tad viss tādos lielos vilcienos tiek pakārtots un darīts tā sasniegšanai. Sanāk, ka tādiem bezmērķu cilvēkiem kā man, ir neierobežotas iespējas darīt pilnīgi jebko un kaut kur pa ceļam vienkārši cerēt, ka sanāks forši. Bet varbūt tas vienkārši ir muļķīgs mierinājums.