the violent peace

Kas to būtu domājis, ka pusgads var paiet tik ātri un forši.

got me out here in the water so deep

Es jau biju tā naivi iedomājusies, ka šogad būšu uzveikusi ziemu, nevienu reizi nebučojot ledu un sniegu, bet šeku reku par ātru sapriecājos. Paspēja šī mani vēl noķert un viņdien uztaisīju graciozu pusšpagatu piemājas milzu peļķē. Bet, ja vēl par manu labāko draudzeni ziemu, tad šobrīd jau gandrīz oficiāli esmu to pavadījusi uz Rīgas lidostu uz tik drīzu neredzēšanos. Tagad visādas krāsiņas ieviešas acīs un nagos, un skapī , un visur. Bet kopējā ziemīgā bilance iet ar plusa zīmi – vienīgais kritiens nāca vēlu un tieši tik graciozs, ka Šmilze lepotos (bet īstenībā gan dusmojas, jo man ir aizliegts smieklīgi krist bez viņas klātbūtnes, ko es tiešām, nu tiešāāāāām cenšos ievērot); kā arī rudenī dotie solījumi par sildīšanu ziemā no dažu koallācīgu indivīdu puses tika godam turēti, tik labi turēti, ka tagad ir pierasts pie noteiktas siltuma kvotas un, ja tā netiek izpildīta, salst neatkarīgi no āra temperatūras.

Bet pavasaris atver visādas čakras. Iet ciet pat biežāk nekā parasti. Vakar mani uz ielas panāca vīrietis no Holandes, kurš stādījās priekšā kā Ahmets, lai izteiktu savu šoku par to, ka es izskatoties „Southern European” un nevis tā kā no šejienes un gribēja zināt, vai man ir zelta zivtiņa. Tātad es pavisam noteikti neesmu vienīgā, kurai iet ciet. Bet vairāki cilvēki man ir teikuši, ka manā klātbūtnē ciet iešanas iespējamība ir krietni lielāka nekā bez tās, tur laikam kādi īpaši fluīdi vainojami.

Vēl ir pienācis pats pēdējais laiks drusku pārdzīvot par straujās novecošanas faktu un pievērsties cīņai ar slinkumu bakalaura jomā.

Šodien pozitīvā šoka diena, bet nu redzēs kā būs.

Tā kaut kā.