the princess is in another castle

Filozofijas eksāmens nebija jauks. Tests it kā un pastāv iespēja uzminēt, bet šo iespēju nācās izmantot parāk bieži tomēr, jo nu tiktik piņķerīgi un nepatīkami jautājumi, un vēl tas, ka vienmēr pastāv variants "neviens no variantiem". Man nepatīk, ja testos ir tādi varianti, jo tas rada pārāk daudzus "āķīgos" jautājumus.

Tieši pirms eksāmena, stāvot un gaidot, dabūju redzēt vienu no trakākajiem video, kādu esmu jebkad redzējusi, un te ietilpst arī slavenais "2 girls 1 cup". Tos beigu skatus ilgi nevarēju aizmirst. Nekad nelekšu atklātnēs ūdenstilpnēs no augstumiem. Nekad.

Man nepatīk ziema un slidenie ledus + izkusis sniegs + vēl kaut kādas vielas savienojumi. Šodien ļoti neveikli paslīdēju un sāpīgi nokritu tieši uz vārīgā ceļa (nevis ceļš, uz kura nokritu, bija vārīgs, bet mans celis, homoformas, zinies). Es gan ļoti ātri piecēlos un tēloju, ka man nesāp. Nepatīk garāmgājējos redzēt to "aaaw, nabaga meitene, tu esi tik neveikla" sejas izteiksmi Bet tas tomēr ir nedaudz labāk par pretī nākošu opju izteikumiem "nu, nu, nu" un nosodošu galvas purināšanu, it kā es speciāli būtu neuzmanīga un neveikla.
Vēlāk gan pamanīju, ka esmu tomēr diezgan paasiņojusi. Biju kaut kur somā pazaudējusi salvetes, tāpēc rokas bija lipīgas ar asinīm. Viens no ziemas nedaudzajiem plusiem ir tas, ka sniegu var izmantot, lai notīrītu asinis daudzmaz.
Man ir zināma pieredze krišanas lietās, jā. Lai kā es arī necenstos, iekšēji es vienmēr palikšu meitene, kas "noripoja no jumta, atsitās pret priedi un iekrita krūmā".

Ceļā no universitātes apsriedām ar kursa biedreni mūsu kucēnu/dzīvnieku mazuļu pieredzes. Ieslēdzās smaržu atmiņa, un es ļoti spilgti atcerējos jaundzimušu papagaiļu smaržu. Nevar pat tā īsti ar neko konkrētu salīdzināt, vienkārši tāds maigums un siltums.
Dzīvnieku mazuļi ir tik super, nu kapēc viņi vienmēr nevar palikt mazi, pūkaini un maigi smaržojoši?

Vēl es šodien kārdinājos ar kleitām un svārkiem. Gandrīz jau nopirku, bet tomēr atturējos. Jūtos gribasspēka iemiesojums.

give me the chocolate and nobody gets hurt

Man ir problēmas ar motivāciju mācīties. Vakar tā vietā, lai apzinīgi padarītu uz priekšu studiju darba lietiņas, noskatījos "America's Next Top Model" cycle 5. Tas tiešām nebija tā plānots un sanāca pavisam nejauši.
No 5 redzētām sezonām šī raunda uzvarētāja man patika vislabāk. Nu neko, vēl 8 raundi to go ;D
BET šodien es biju ļoti apņēmīga un daudzas reizes atturējos sākt cycle 6. Viegli tas nebija.

Arī mana filmu dozēšanas apņēmība pēdējās dienās nedaudz pafeilojusi. Šodien drīkstēju vienu, bet sanāca trīs. Es tiešām saprotu, kāpēc cilvēkiem ir grūti atmest smēķēšanu, ir TIK neiespējami atteikties no kā tāda, kas tik ļoti patīk.
Es pat nespēju uz sevi dusmoties, jo visas šodien redzētās filmas man patika.

Wrong Turn bija tiešām jauka un interesanta. Jau tas vien, ka tai kā šausmu filmai ir imdb vērtējums 6, liecina, ka nekas pavisam slikts nav, jo parasti atzīmes tādām ir skalā no 3 līdz 5. Eliza Dushku man patīk jau no Bafijas laikiem un Desmond Harrington, kas ir Jack Bass no GG, šeit tāds diezgan hot un apņēmīgi slaktēja kanibāliskos, kroplīgos vietējos.
The Tournament pirmajā daļā biju diezgan sajūsmā, jo tā ideja bija ļoti līdzīga Hunger Games galvenajai domai. Pēc tam gan nedaudz norima tā patika, bet tik un tā diezgan naissss.
Cabin Fever bija pretīgi, interesanti un smieklīgi reizē. Vienā vietā es pat skaļi smējos un es filmās parasti skaļi nesmejos. Tad, kad mazais puisītis (tikai beigās sapratu, ka tā nav meitenīte) iekliedzās PANCAKES!, sāka vienkārši random darīt karatē un iekoda džekam rokā bija ļoti WTF. Tā, ka skaties, un viss, ko tajā mirklī vari domāt ir "wtf?". Un vai var būt vēl romatiskāks žests par savas infekcijas un suņa saēstās mīļotās sievietes nosišanu ar lāpstu, lai atvieglotu viņas ciešanas? Nedomāju vis.

Parīt eksāmens filozofijā, uz kuru domāju pārāk neiespringt un nepārmācīties, jo tāpat tur neko nesaprotu, tā ka nav jēgas censties. Ticu, ka vienkārši paveiksies.

hello darkness, my old friend

Man nepatīknepatīknepatīk mācīties. Liekas, ka viss laiks, kas līdz jūnijam vēl priekšā, ir vienkārši melns caurums, kurā var krist, krist, krist un kurā nav nekāda prieka, vieni vienīgi kopsavilkumi, referāti un kursa darbi, kuru tēmas nav man gluži saistošas. Visvairāk traucē tas, ka nekad nav tā sajūta "ooo, šodien varu neko nedarīt, viss ir padarīts", tās darāmās lietas nekad nebeidzas. Nav padarīta darba sajūtas. Bet tieši to sajūtu man vajag.
Šobrīd man liekas, ka lielākais ieguvums, ko gūšu no mācībām universitātē būs mīlestība pret laiku, kas nav pavadīts mācībās. Es iedomājos to jūnija dienu, kad nebūs jādara NEKAS un beidzot būs pabeigta darba sajūta. Es braukšu ar riteni un darīšu miljons mazās lietiņas, ko parasti tā īsti nemaz nenovērtēju, un būšu laimīgākā meitene pasaulē. Tā būs sasodīti jauka diena.

No depresīvām šībrīža izpausmēm pie filmām, prrrotams. Filmas joprojām ir vienmēr priecinošs faktors, kas nedaudz izgaismo to melno caurumu.
Pirmkārt, Vils Smits ir vienīgais melnādainais aktieris, kurš manās acīs ir tiešām HOT. Un Hitch bija tiešām forša. Bet īstenībā nezinu, vai man patīk Vila Smita filmas, jo viņas ir foršas, vai arī patīk Vils Smits un tāpēc tās filmas liekas foršas. Huh.
Otrkārt, filma Mary and Max - nebiju par tādu neko pirms tam dzirdējusi, tāpēc arī varbūt nebija nekādu expectations un tāds ļoti patīkams pārsteigums. Uz beigām gan mazliet zaudēja to šarmu, vai es arī vienkārši pieradu pārāk pie tā stila, bet sākums un vidus bija tiešām lieliski. Nesapratu, kāpēc visas balvas šo filmu noignorējušas, es teiktu, ka labāka par Coraline, kas ir nominēta Oskaram. Šī gan bija krietni depresīvāka, bet arī ar krietni lielāku jēgu un skaistumiņu. Ai, nu gan jau tie apbalvotāji zina, ko dara, un es vienkārši neko nesaprotu.
Un treškārt, Tremors. Daudzus gadus nezināju, kā to filmu/filmu sēriju sauc, jo biju redzējusi tikai pa tē vē kaut kad sensen bērnībā. Viena no filmām, kas man bērnībā radīja vislielāko traumu, tieši tāpēc arī gribēju redzēt.
Tur ir tādi milzīgi zemes briesmoņi, kaut kas tārpveidīgs, kas izlien no zemes un saķer cilvēkus un apēd. Kad es maza būdama šito redzēju, nedēļām ilgi nespēju normāli iet pa zemi, pagalmā lecu tikai pa plāksnītēm un skrēju, ja bij jāpārvar kāds zemes/smilšu gabals, reizēm, spēlējoties smiltīs, man sākās panika. Jā, iespaids bija diezgan pamtīgs.
Tagad skatījos un sapratu, ka tā nav nekāda smaga šausmene, par ko es biju cieši pārliecināta līdz šim, bet tāda fun nešausmene. Noskatījos visas 4 daļas, nu tādas diezgan jaukas piedzīvojumu filmas.

Īstenībā šitā vajadzētu atrast visas lietas, kas mani agrāk ir traumējušas un "pārdzīvot vēlreiz". Esmu diezgan pārliecināta, ka šāds paņēmiens tiek pielietots kaut kur psihiatrijā.

Runājot par bērnības atmiņām un tārpveidīgām lietām, mēs agrāk ar brāli mucā turējām dēles. Es gan neatceros, vai mēs viņas audzējām kādam konkrētam mērķim (izmantot par taktisku kaujas ieroci karā pret saviem ienaidniekiem or smth), vai arī vienkārši priekam. Īstenībā gan man nekad dēles nav patikušas. Jocīgi, bet man liekas, ka šī ģeniālā ideja bija tieši man.

Bet tagad es jau esmu liela un vairs negribu turēt mucā dēles. Gribu daaaaaudz želejkonču un dzīvot kino. That's called adulthood.

P.S. Pamanīju, ka sāku izteikties šausmīgi gari un plaši, ļoti atvainojos savam nelielajam lasītāju pulkam, es tur neko nevaru darīt, tie vārdi paši sevi dara.

forget and be nice

Vakar es ļoooti apzinīgi aizgāju gulēt 9os, lai varētu no rīta 6:30 smuki piecelties un nenāktu miegs. Secinājumi? Lai arī cik agri neietu gulēt, celšanās no rīta vieglāka nepaliek un miegs mazāk angļu valodā nenāk. Tātad izgulēšanās sajūtai nav tik svarīgas tās gulētās stundas, bet pulksteņlaiks, cikos jāceļas augšā.

Šorīt es biju šausmīgi, šaumīgi dusmīga. Es parasti tā nedaru, naids nav man tāda tipiska emocija/sajūta, visu rītu skanēja galvā "kuceskuceskuces", jo:
LNT kaut kādas O-kartes akadēmijas dēļ ir pārcēlis 2dienu un 3dienu Supernatural par stundu vēlāk - uz 24:00, un 3dienas Friends līdz ar to vispār sākas tikai 01:00 tagad, nu faktiski šie laiki nozīmē, ka es neko no tā vairs nekad neredzēšu, jo pārāk vēlu tomēr, ja ir agri rīti. Supernatural un Friends manās acīs bija pēdējās LNT cieņas paliekas. Bez tā tur ir tikai naudaskāsēj šovi/spēles/nezinukālaitovispārnosauc, kamōn - 3 reizes dienā jau tagad ir "zvaniet, TŪLĪT un laimējiet, laimējiet, laimējiet!". Vēl jau arī, protams, tas, ka LNT ir kaut kāds TV3 wannabe, es vienkārši nesaprotu, kā viņiem tur pašiem nav kauns tādiem pretīgiem būt.
Nu jā, no rīta tas mani ļoti sadusmoja un es gribēju viņiem rakstīt ļoooti kritisku e-pastu par to, kā viņi ir pārdevuši savu dvēseli un ja kanāliem būtu delete funkcija, es LNT tūlīt pat izdzēstu. Bet nu mans niknums pāriet tikpat strauji cik uznāk, tāpēc es to tomēr neizdarīju. Tā ir bijis vienmēr - es traki saniknojos, izplānoju daudz visādus ļaunus atriebības plānus, bet pēc brīža jau esmu visu aizmirsusi. Iespējams, tas ir tāpēc, ka savā būtībā es esmu laba un neesmu spējīga atriebties, bet varbūt es vienkārši esmu pārāk slinka atriebībai, ej nu sazin.
Bet LNT es tāpat nicinu no visas sirds.
Šī iespaidā šodien sapratu, ka man laikam nevajadzēs dekoderu, dažus raidījumus nedēļā varu aiziet noskatīties arī pie brāļa.

Vēl es šodien biju uz pēdu diagnostiku. Helloou šķērseniski-plakanā pēda, bye bye manas jaukās bezpapēžu kurpes. Beet tas nav tik slikti kā plakānā-plakanā pēda, ar kuru neņem armijā. Mani ņemtu armijā vēl.
Nekas, vingrojumi "krabis" un "vēdeklītis", zolītes, kas visu bīdīs un lauzīs pareizi, nakts silikoni (haha) un būs ar laiku labāk cerams.

Jā, kopumā ne pārāk pozitīva diena un vispār viss pēdējais laiks.
Nezinu, vai tas ir kādā veidā saistīts ar jebko, bet sapratu, ka skatos pārāk daudz zombijfilmu, nu man tiešām patīk filmas par zombijiem un tā apokaliptiskā sajūta ;D
Šodien arī noskatījos Legion, pēc plakāta un apraksta es biju gaidījusi kaut ko foršu, nu kamōn - apokalipse, eņģeļu karš - izklausās episki. Bet nu nebij. Nevarētu teikt, ka es tur pilnībā visu sapratu, jo vietām bij vienkārši pārāk tizli, lai pat mēģinātu saprast, bet esmu diezgan droša, ka tur bij kāds secret gay code, jo pārāk likās, ka tie divi galvenie eņģeļi sāks tūlīt mīlināties. BET tomēr arī kaut kas pozitīvs un ar pozitīvs es domāju HOT eņģelis Paul Bettany, kas ir arī Sīla Da Vinči kodā.

Rīt ļoti filozofisks referāts un daiļslidošanas izvēles programma vīriešiem.
That's all.

I'm not a winter person

Filmu, kurās ir šausmu elementi, skatīšanās pirms miega rada inčīgus murdziņus.
Vakar bij par kaut kādu mazu, pretīgu ķirzak/nindzjveidīgu slepkavu. Mēs ar Prelīnu sēdējām izgāzušās milzīgos, ērtos krēslos un redzējām, kā mazi bērni pa trepēm skrien otrajā stāvā, kur tobrīd atradās mazais slepkava. Prelīna jautāja, vai nevajadzētu viņus brīdināt, bet es teicu "Baaaigais slinkums celties, paši vainīgi", tad viņi tur sāka tikt galināti un izdzīvojušie skrēja lejā, panika un tā. Prelīna prasīja, vai mums arī nevajadzētu bēgt beidzot, bet es teicu "Bāc, nu TĀĀ negribas celties, davai, pasēžam vēl 2 minūtītes un tad skriesim un glābsim savas dzīvības?".
Tas ir kaut kāds jauns slinkuma līmenis laikam.

Es nezinu, kā ir citiem, bet mums mājās ir izšķūrētas sniegā taciņas suņiem, lai viņi varētu apskriet ap māju, pagalmu un tā.

Īstenībā šis ir tāds ļoti nomācošs laiks. NEKO negribu darīt, liekas, ka nekam nav jēgas un tā. Nepatīkami diezgan.

picture perfect

Šis būs ieraksts par filmām. Ja tev nepatīk filmas, nelasi tālāk, tu nekādā gadījumā neesi mans draugs, un es nezinu, kādēļ tu vispār esi šeit iemaldījies. Tā ka škic.

Titāniks laikam nebeigs patikt nekad. Atceros, ka biju vēl maza un tikko bija iznācis uz kinoekrāniem. Visi tālaika tīņu žurnāli bija pilni ar Titānika plakātiem, un manas LIELĀS draudzenes sajūsminājās par Leonardo di Kaprio un bučoja viņa plakātus. Tolaik gan man nebija saprašanas, kas tas di Kaprio tāds ir un nekādas emocijas tas manī neizraisīja, bet tagad es skatos un saprotu, ka "jā, viņš ir kjuuuuut", ja man būtu par gadiem 10 mazāk, es arī drošvien bučotu viņa plakātu. ;D

City of Angels ir vienīgā filma, kurā man patīk Nikolass Keidžs. Kaut gan beigas bija diezgan neforšas. Kamōn, ja tu esi stulba sieviete, kas brauc ar riteni pa šoseju ar aizvērtām acīm, priecājoties par dzīves lieliskumu, jā - pastāv iespēja, ka tu ietrieksies baļķvedējmašīnā un nomirsi.

Vakar noskatījos arī Cirque du Freak: The Vampire's Assitant, kuru bija paredzēts radīt LV, bet tomēr atcēla (par šo un līdzīgiem gadījumiem man ir sava teorija, kura vēl jāapstiprina). Tur mazais puisītis (btw, AnnaSophia šajā bildē tiešām biedē) no Bridge to Terabithia pa 2 gadiem ir diezgan pamatīgi izaudzis, pubertāta, zinies.

Šodien Gibsona The Passion of the Christ. Atceros, ka pirms 6 gadiem, kad rādīja kino un bija vēl tāds raidījums kā Zootrops, tur stāstīja, cik sadistiski, ka cilvēki nevarot popkornu šīs filmas laikā pat ieēst un ejot prom no filmas, līdz galam nenoskatījušies. Līdz ar to biju iedomājusies ko trakāku. Bet nu varbūt pirms 6 gadiem cilvēkiem bija cita izpratne par to, kas ir sick.
Ar Bībeli esmu uz "jūs", tāpēc gluži viss tur skaidrs man nebij.
BET tur ir labākais filmu Sātans ever! Pilnīgi androgēns un creepy veidojums. Sākumā es gan nesapratu, ka tas tiešām ir Sātans, bet tiešām naisss. Tas androgēniskums tik šausmīgi piesaista. Vieta, kur viņš/viņa nes savu sātanisko bērnu ir pavisam creeepy, kaut gan attiecībā tieši uz bērnu nevarēju saprast, vai viņš raisa smieklus vai tomēr "totally creeps the shit out of me". Tās pašas Kristus ciešanas vispār neaizķēra un nobīdījās tālākā plānā, jo es visu laiku gaidīju, kad atkal būs Sātans. Pēc filmas es vēlreiz attinu un noskatījos visas Sātana vietas.

Ir redzētas arī citas filmas, protams, pēdējā laikā, bet par tām šoreiz ne.

pants are useless

Sākšu ar tādu nopietnu (ha) lietu kā mācībām. Viņu joprojām ir daudz, šajā ziņā nekas nav mainījies. BET man ir sistēma un, ja turās pie šīs sistēmas, tad vismaz vajadzētu būt daudzmaz čiki.
Jauns toties ir tas, ka bijām nobaudīt unim blakus esošā stomatoloģijas institūta ēdnīcas labumus. Tur ir lēti, garšīkgi un TIK milzīgas porcijas, ka tas pēc tam sagādā fiziskas sāpes, bet forši tā. Es pat varu pieciest, ka ar šo iestādi saistās visādas nepatīkama brekešu atmiņas un 3 stundu gaidīšanas, lai būtu kabinetā 6 minūtes un tā.
Pēc varenajām pusdienām tika iemēģināts blakus esošais kalniiiiņš. Smieklīgi skatīties, kādus priekus 1.kursam sagādā braukšana pa ledus kalniņu ar kartona kastēm :DD. Es gan tur pildīju tikai skaļu smieklu lomu, jo todien man bija pārāk īsi un plāni svārki, lai ko tādu darītu. Vēlāk, ejot mājā, iedomājos, ka varbūt tiešām mazliet par īsu ziemai, jo apstājās mašīna un piedāvājās mani "pavest", bet nu varbūt tā bija vienkārši sagadīšanās.

Vēl mēs tajā pašā garšīgā ēdiena/kalniņa dienā pavadījām ilgu laiku spēlējot bibliotēkā Gold Strike, kas ir ļoooti super spēle. Izrādījās, ka Krista un Mārciņš nemaz nezināja par šīs LIELISKĀS spēles esamību, bet es to veiksmīgi laboju. Tā mēs sēdējām un aizņēmām veselus 3 datorus, spēlējot Gold Strike, kamēr citi cilvēki staigāja apkārt un meklēja brīvas vietas, jo viņiem bija jādara kaut kas svarīgs mācībām vai kas tikpat tizls. Šīs superspēles dēļ Krista vakar nepaspēja uzrakstīt kopsavilkumu, tieši tik atkarību raisoša šī spēle ir ;D.

Vienu nakti man bija ļotļoti bēdīgs un sirdi plosošs sapnis, neatceros, par ko gan tieši, bet, kad es naktī pamodos, es biju galīgi noasarojusi. Nekad nebiju iedomājusies, ka var tā raudāt sapnī.
Un, ja par asariņām, tad, protams, jāmin Alexander McQueen :(. Kaut gan man vissāpīgākā no nesenajām slavenību nāvēm joprojām ir Britānija Mērfija, šis bij tā traki, jo parasti ir visādas avārijas, zāļu sajaukšanas un tā, neliekas, ka tik veiksmīgi un bagāti cilvēki varētu būt tik nelaimīgi, lai izdarītu ko tādu.

Bet, ja par slavu, tad es šodien Olimpiādes ietekmē iedomājos, ka, ja būtu jāizvēlas, vai būt neeenormāli slavenai un super dziedātājai/aktrisei vai sportistei, es izvēlētos otro. Tas ir kaut kā daudz lieliskāk tomēr.

every single day I wish I had been born a cat

Pēdējā laikā esmu redzējusi tik maz filmu, ka pilnīgi sāpīgi. Beeet toties noskatījos 2 Beyonces koncertierakstus un vienkārši lieliski. Pirms tam man viņa patika, tagad patīk ļotļoti. :) Bet nu es tomēr jūtu, ka pietrūkst laika filmām un tas mani skumdina.
Vēl man pietrūkst laika un, ja godīgi, tad arī nedaudz slinkums, izveidot perfektu filmu sistēmu. Man nepatīk radīt sistēmu, nu izdomāt labas kategorijas un 839 filmas bīdīt pa viņām. Man patīk tā sajūta, ka sistēma jau ir izveidota un vajag tikai to perfekti turpināt.
Sistēma vispār ir kaut kas ļoti, ļoti, ļoti svarīgs!

Ja runāju par jaunu, lielisku dīvu, tad nāk prātā arī veca dīva, kas savulaik bijusi diezgan stilīga, bet tagad neprot ar cieņu normāli smuki novecot. Šajā sakarā varu teikt, ka mani ir bail no Madonnas rokām! Pārāk sicksick :/

Laba ziņa no pulmonologa. Tā kā mana bronhiālā astma ir infekcioza un neesmu alerģiska ne pret ko, es varu no viņas "izaugt". Bet nu faktiski, tas nozīmē, ka nekad vairs nedrīkstu slimot ar iesnām, klepu, gribu 'n stuff, diezgan reāli ;D Un astmas zāles ir kaut kas nenormāli stilīgs, viņām visām tur ir visādi kloķīši, kas jāparauj/jāpabīda un izskatās inčīgi un stilīgi, pietam vislaik rada arvien jaunas un arvien stilīgākas. Nu vismaz tas ir prieks.

Man pēdējā laikā gribas kaut ko darīt ar saviem matiem. Bet es tam laikam esmu pārāk neizlēmīga, jo vienu dienu gribu nedaudz īsāk, lai ir tā fun, bet otru jau atkal činkstu par to, ka tik lēni aug un vajag garākus. Izlemt lietas ir pārāk grūti.


Īstenībā nekas interesants pēdējā laikā nav noticis. Es nezinu, ko es pēdējāi laikā domāju par uni, bet nu vārdu patīk es noteikti nelietotu, kaut gan arī riebjas gluži ne.
Gaidu martu, gribu, lai kūst lietas.

there's not enough life in me, for all I want to live

Vārda diena bija diezgan mīlīga. Daudz siera kūkas, mazais brālēns, kura vārdu krājums kopš iepriekšējās ciemošanās reizes ir ievērojami papildinājies, arī šādas tādas jaukas filmas. Neko diži vairāk arī man neprasās.
Ja jau par vārdu tas stāsts, tad vēl jāmin, ka pēc dzimšanas mēnesi man nebija vārda. Biju vienkārši meitņa, puķīte, zvaigznīte un peciņa. Tieši tik ilgu laiku vajadzēja maniem vecākiem, lai beigās nenosauktu par Gundegu vai Sandru, kā tas bija iecerēts, tfu, tfu, tfu.

Esmu kļuvusi par Mārciņa personīgo twitteri. Tas ir tā, ka es viņam pačivinu visu informāciju, kas viņam būtu jāzina, bet ko viņš nezin, jo tik ļoti nelieto socializēšanās kanālus un paļaujas, ka gan jau no manis visu uzzinās. Par visādiem dedlainiem, izmaiņām, pasākumiem unī un pieteikšanos Erasmusiem bez manas gādības viņš nu nekādi nebūtu informēts.
Runājot par Mārciņu, viņam līdz nesenai pagātnei nebija ne jausmas, kas ir Beniluksa valstis. Kad viņš uzzināja, kas tās tādas ir, viņš domāja, ka tās sauc par Nibeluksa valstīm. Šis mani ļoti šokēja.

Vēl man pēdējā laikā ir pārāk superīgi sapņi. Šonakt vispār bija visi komponenti, kas nepieciešami ideālam sapnim. Sen nav bijuši nekādi murgi, bet pat tie īstenībā ir tik interesanti, ka prieks. Tas nedaudz sāk traucēt, jo no rītiem celties es negribu, jo gribās turpināt sapņus. Sapņi ir tā kā filmas, bet labāk!

Šodien tētis prasīja, kas man uz sejas balts, domāja, ka kāda ļoti meitenīga sejas maska. Lieki teikt, ka nekas tāds, protams, nebija, vien bāla āda, kurai uzspīdēja dienasgaisma. Lieliski! Paskatījos šodien dažas vasaras bildes, kur es pārmaiņas pēc neizskatos pēc līķa, un sirdī iedūra asa lāsteka, jo nu es vairs nevaru šito ziemu izturēt.Grrrrrr.

dig the life fantastic

Šodien biju aizgājusi uz asinsdonoru centru, kursabiedri gribēja nodot asinis mīlestības svētku ietvaros un dabūt brīvbiļetes uz akvaparku, es gribēju pamēģināt vēlreiz nodot asinis. Ar uzsvaru uz mēģināt. Pagājušogad, kad ap šo laiku bijām, man notecināja mazu mazumiņu, bet šoreiz jau uzreiz pateica, ka nav vēnu. Nē, nu ir, bet viņas ir mazas un trauslas, un tizlas un esot bailīgi tajās mazajās mazulītēs likt tik lielu adatu. Tātad pa šo gadu manas vēnas nav paaugušās. Var jau būt, ka šogad es toties riktīgi pakačāšu bicīti un nākamgad man būs vēnaszzzz.

Izfeilojām arī garderobē, jo, ja 3 cilvēki liek uz viena numuriņa mēteļus, tad neviens no šiem 3 cilvēkiem neuzskata par vajadzīgu ņemt numuriņu. Pēc tam, kad es garderobistei ilgi mēģināju paskaidrot mūsu tizlumu un dabūju mēteli, aizgāju atvadīties no cilvēkiem, kam IR vēnas. Kamēr runāju ar viņiem, tā pati māsiņa, kas pārbaudīja vēnas, pienāca vēlreiz un teica, ka es izskatoties zila un lai uzmanīgi braucu mājās pagulēt un paēst. Lieliski! ;D Ja man jau sāk izteikt novērojumus par zilumu, nevis vienīgi bālumu, tas nozīmē, ka ziema savu misiju izēst no manis visu krāsu ir godam paveikusi un drīkst iet prom.

Hmmm, vēl es nosapņoju 90210 jauno sēriju un šodien noskatījos Sabrina, kur Odrija kā vienmēr ir lieliska. Vecās filmas ir tik ļoti pozitīvas un skaistas, noteikti vēl kādas līdzīgas ielikšu filmu listē.

Es zinu, ka esmu to teikusi, bet man tiešām nenenenepatīk filozofija. Es pat šobrīd nevaru izlemt, vai man vairāk nepatīk filozofija vai ziema.

unstuck in time

Vispirms jau noteikti jāvelta kādi vārdi sniegam. Teikšu: "Wooow, tevis ir DAUDZ šogad!". Oriģināli man riebj ziema un viss, kas ar to saistīts, sniegu ieskaitot, bet, man patīk, ka ir tik šausmīgi daudz, ka pat interesanti. Katram ir kāds smieklīgs stāstiņš par to, cik smieklīgi cilvēki tīra sniegu. Šodien, teiksim, viena tāda īsiņa kursabiedrene iebrida kupenā līdz padusēm.Viņai prieki, mums smiekli. Jā, nu inčīgi tā visnotaļ.

Vakar bija tāda pirmā diena manā studiju mūžā, kad nu vispār nevarēju pievērsties mācībām. Lekcijās neko nespēju klausīties. Bet nu tur pie vainas varbūt tas, ka pasniedz mūsu Veselības ministres meita, kas galīgi nav forša un galīgi neprot runāt. Bet nu enīvej, šajā neklausīšanās ietvaros, kas nebij man vienīgajai, tāds ļoti gossip aizgāja. Uzzināju TIK daudz jaunu, inčīgu lietu. Tāda riktīga aprunāšana, kāda sen nebij bijusi ;D
Vēl vakardienas nemācīšanās izpaudās tajā, ka ejnutusazinkāpēc darījām pokemonus. Nu tā, ka es atceros kādu pokemonu un Mārciņš viņu uzzīmē, es mēģinu atcerēties visas konkrētā pokemona attīstības formas, bet Mārciņš māk tikai pokemonu nosaukumus vāciski, tāpēc nav nekāds diži labais palīgs šajā tik svarīgajā misijā.

Un es pēdējās dienas jūtos tik šausmīgi vīlusies, jo visinteresantākos sapņus pārtrauc modinātājs nu pašās interesantākajās vietās.
Piemēram.
Nr.1. Man pēkšņi nāk atklāsme, ka cilvēki, ar kuriem kontaktēju, ir citplanētieši. Es viņus konfrontēju un domāju, ka viņi šo noliegs, bet viņi pilnīgā mierā atzīst savu ārpuszemes izcelsmi. Tad es viņiem prasu, cik tālu ir no Zemes līdz viņu planētai un viņi saka, ka aptuveni 100 miljardi gadu jālido. Es prasu, vai viņiem nebij garlaicīgi tik ilgi braukt un ko viņi tik ilgi sadarīja. Un tad, brīdī, kad es tūliņ uzzināšu, kā citplanētieši izklaidējas pa ceļam uz zemi 100 MILJARDUS GADU, zvana modinātājs. Netaisnība.
Nr.2. Sapņoju par daiļslidošanas čempionātu, kurā piedalās Eds Vestviks un Leitone Mīstere (Chuck & Blair, you know) un viņi tur vareni slido un tūliņtūliņ sāks savu izvēles programmu, ko visi skatītāji gaida dikti, jo būšot baigi awesome, atkal modinātājs. Es tiešām gribēju redzēt viņu slidojumu. Netaisnībanetaisnība.

Šodienas pārdomas (ak, tavu brīnumu! atkal filozofijā) par to, kāda ir atšķirība starp Maugli un Tarzānu. Es kaut kā līdz šim domāju, ka Tarzāns ir pieaudzis Mauglis, bet kursabiedrene, ar kuru šito apsriedām, vairāk sliecās uz variantu, ka ir divi dažādi stāsti, viens no viņiem pilnībā uzaudzis ar zvēriem un nerunā cilvēku valodā, bet otrs kaut kā bērnībā nonācis džungļos un runā gan zvēriski, gan cilvēciski.
Soooouu, ja kāds zin atbildi uz šo vitāli svarīgo jautājumu, droši dalieties ar mani!