Ar visu to nepatīkamo pagājušo gadu, kad dzīvojos tikai un vienīgi pa savu mūžīgo mācību un skumjas pelēcības burbuli, es jau biju paspējusi aizmirst, cik daudz prieka man agrāk deva sports. Tagad, kad vairs nedzīvoju burbulī, atsāku nedaudz. Gan ne tā ļoti aktīvi, pāris reizes nedēļā, nevis agrākās pāris stundas dienā, bet tāpat ir forši un pilnīgi liekas, ka ar katru kustību var sajust, kā tie endorfīni dzimst. Vispār jau bija pēdējais laiks beigt slinkot, jo citādi varētu nemaz nepirkt lidmašīnas biļeti uz Māstrihtu, bet vienkārši sākt tā laicīgi ripot.
Tas man atgādināja nesenu skatu uz ielas. Nāca pretī divas meitenes un runāja savā starpā. Viena tāda ļoti khe...khemm apaļa, ja tā var teikt. Parasti es neesmu ļauna un nesaku, ka cilvēki ir resni, bet, ja ir tā stadija, kad jau gaita ir tāda izķēmota resnuma dēļ, tad drīkst. Viņa nāk un vienkārši pēkšņi viņai no kabatas izkrīt milzu pīrādziņš. Un ir ļoti tāds jocīgs skats, un viņa pat nepamana, es apstulbu ļoti un centos ļotiļoti, lai nesāktu skaļi smieties, un priecājos, ka neesmu Niklāvs, kas droši vien būtu viņai iesmējis tieši sejā.
Vēl es esmu atklājusi, ka man ir tāda kā "nemāju" alerģija. Es nezinu kā un kāpēc tā ir, bet tad, kad es nenakšņoju mājās, man no rīta vienmēr ir ciet deguns. Mājās tā nekad nav. Varbūt mājās es dzīvoju tādā ideālā simbiozē, kur visas mazās, neredzamās baktērijiņas un puteklīši ļoti labi saskan ar maniem mikrobiņiem. Varbūt, ka tas man dzīvē kalpos kā tāds māju indikators - ja kādā vietā no rītiem deguns būs vaļā, zināšu, ka esmu pieņēmusi to vietu kā mājas. Mājas nav tur, kur ir sirds; mājas ir tur, kur ir vaļā deguns.
Vēl no atklājumiem ir tas, ka Schweppes var padarīt garšīgu jebko. Pat "Optima līnija" divcis kopā ar to garšo pēc tāda interesanta kokteiļa.
Visi šie atklājumi rodas no tā, ka nav sanākušas nevienas tādas māju brīvdienas diezgan ilgi. It kā jau tā jauki, piemēram, pagājušonedēļ bija ģimenes ballīte ar daudz spēlēm un dejām, un dziesmām tā jauki. Nu varbūt nākamā diena pašsajūtas ziņā nebija tā lieliskākā, jo nekad mūžā laikam nebiju modusies no rīta no tā, ka tik ļoti sāp galva. Bet viens Monopola raunds palīdz pat pret to, tas nekas, ka zaudēts, jo vai tad es tur esmu vainīga, ja mans izpalīdzīgais palīgs zaudē man 8 miljonus, kamēr esmu tualetē?
Bet īstenībā šonedēļ aiz visiem saulainajiem priekiem velkas pakaļ arī viena ēna. Lai kā es censtos izlikties, ka tas mani nenomāc, tas tomēr mani diezgan nomāc. It sevišķi tāpēc, ka es nesaprotu.
Gribu Hariju ātrāk!
Tas man atgādināja nesenu skatu uz ielas. Nāca pretī divas meitenes un runāja savā starpā. Viena tāda ļoti khe...khemm apaļa, ja tā var teikt. Parasti es neesmu ļauna un nesaku, ka cilvēki ir resni, bet, ja ir tā stadija, kad jau gaita ir tāda izķēmota resnuma dēļ, tad drīkst. Viņa nāk un vienkārši pēkšņi viņai no kabatas izkrīt milzu pīrādziņš. Un ir ļoti tāds jocīgs skats, un viņa pat nepamana, es apstulbu ļoti un centos ļotiļoti, lai nesāktu skaļi smieties, un priecājos, ka neesmu Niklāvs, kas droši vien būtu viņai iesmējis tieši sejā.
Vēl es esmu atklājusi, ka man ir tāda kā "nemāju" alerģija. Es nezinu kā un kāpēc tā ir, bet tad, kad es nenakšņoju mājās, man no rīta vienmēr ir ciet deguns. Mājās tā nekad nav. Varbūt mājās es dzīvoju tādā ideālā simbiozē, kur visas mazās, neredzamās baktērijiņas un puteklīši ļoti labi saskan ar maniem mikrobiņiem. Varbūt, ka tas man dzīvē kalpos kā tāds māju indikators - ja kādā vietā no rītiem deguns būs vaļā, zināšu, ka esmu pieņēmusi to vietu kā mājas. Mājas nav tur, kur ir sirds; mājas ir tur, kur ir vaļā deguns.
Vēl no atklājumiem ir tas, ka Schweppes var padarīt garšīgu jebko. Pat "Optima līnija" divcis kopā ar to garšo pēc tāda interesanta kokteiļa.
Visi šie atklājumi rodas no tā, ka nav sanākušas nevienas tādas māju brīvdienas diezgan ilgi. It kā jau tā jauki, piemēram, pagājušonedēļ bija ģimenes ballīte ar daudz spēlēm un dejām, un dziesmām tā jauki. Nu varbūt nākamā diena pašsajūtas ziņā nebija tā lieliskākā, jo nekad mūžā laikam nebiju modusies no rīta no tā, ka tik ļoti sāp galva. Bet viens Monopola raunds palīdz pat pret to, tas nekas, ka zaudēts, jo vai tad es tur esmu vainīga, ja mans izpalīdzīgais palīgs zaudē man 8 miljonus, kamēr esmu tualetē?
Bet īstenībā šonedēļ aiz visiem saulainajiem priekiem velkas pakaļ arī viena ēna. Lai kā es censtos izlikties, ka tas mani nenomāc, tas tomēr mani diezgan nomāc. It sevišķi tāpēc, ka es nesaprotu.
Gribu Hariju ātrāk!
