ceturtdiena, 2010. gada 29. jūlijs

we're not droplets in the ocean, we're the Ocean


Šī vasara man tik ļoti atšķiras no citām, jo nav tā bijis, piemēram, veselas nedēļas, kad es savā nodabā braukātos caurām dienām ar riteni, skatītos seriālus un nevienu nesatiktu, kā tas bija agrāk. Visu laiku notiek lietas visapkārt, un tas ir tā tīri jauki.
Sanāk bieži būt Vienotības birojā un ar katru reizi tur izdzert arvien lielāku kvantumu šššokolādes. Tur ir foldlife mēbeles, kas man liekas galīgi stilīgi, garšīgas končas un vispār tā mīlīgi kopumā.
Bet nē, es nevienu tagad nemēģinu pārliecināt balsot par kādu noteiktu jauku partiju, es vienkārši uzskaitu lietas, kas man patīk.

Pagājušajās brīvdienās bija ikvasaras ģimenīgais Usmas brauciens. Var jau būt, ka tas tāpēc, ka pagājušogad man sanāca izlaist un gadā pirms tam bija vienkārši drausmīgi, bet šogad man likās diezgan lieliski. Tikai nedaudz lietus, ko pilnībā kompensēja perfektā laika brīži.
Lai gan cerības par iespējamu laivu braucienu esmu jau diezgan atmetusi, tomēr centos nedaudz pakačāt savu airēšanas skilu. Ātrairēšanas sacensībās vēl šogad gan nepiedalīšos, arī ar virzieniem neprotu tā profesionāli manevrēt, taču kopumā jāsaka, ka sanāk man diezgan pieņemami. Grūti tikai, ja viens airis lūst uz pusēm, jo tētim pirms tam tieši gadījās viens tāds pārāk stiprs vēziens un līmlente nav nekāda superviela, kas tādas lietas sevišķi labi saturētu kopā. Bet tas nekas, jo māsīcu iecēlo atbildīgo par airi un viņas vienīgajā uzdevumā ietilpa rūpēšanās par to, lai salauztais airis neizkristu. Viņa gan godam centās veikt savu pienākumu, bet viņa godam nenestu manu uzvārdu, ja viņai viss sanāktu tik labi un lieliski, tāpēc, protams, gadījās arī, ka pazaudējām airi tādā grūtā brīdī, kad stpirs vējš laivu strauji nesa dziļumā + niedrēs, tāpēc tāda nedaudz bīstama situācija. Tā kā laivā es biju vecākā un atbildīgākā, nācās 6 gadus jaunākajai māsīcai likt lekt laukā no laivas ar visām drēbēm, brist pēc aira un vilkt mūs krastā pēc tam. To cik es esmu "atbildīgs" pieaugušais laikam pierāda arī tas, ka, ja māsīca būtu atteikusies lekt iekšā, es pati vēl pat neapsvērtu to darīt un liktu to darīt mazajam Jancim, par kura peldēšanas prasmēm man ir diezgan pamatotas šaubas. Mātes, atstājiet pie manis savus bērnus, jo esmu lieliskākā un atbildīgākā auklīte pasaulē un jūsu bērni ar mani būs pilnīgā drošībā!
Un ugunskura smarža bija pēc tam tā sapinusies matos, ka iztika ārā tikai pēc trešās mazgāšanas reizes.

Sabiju arī 2 dienas Stradiņos, jo nez kāds velns mani dīdīja (iespējams, šī ir pirmā reize mūžā, kad pielietoju šo superizteicienu) pieteikties uz angļu valodas kursiem vasarā. Tur es sapratu, ka vēl pavisam noteikti nav sācis pietrūkt tās vietas, tāpēc ceru, ka pēdējā vasaras trešdaļas vilksies lēēēni un ilgi.

pirmdiena, 2010. gada 19. jūlijs

summer kind of wonderful

Sen gan te neesmu bijusi. Negribas jau tā lielīties, bet laiks ir pagājis tiešām LIELISKI, tāpēc šoreiz laikam nedaudz sanāks tā.
Pirmā jūlija puse, tas ir 2 nedēļas, pagāja nelielā ceļojumā pa Eiropu. Sīki atstāstīt visu nevaru/negribu/slinkums/unkuramgantasvispārinteresē, varu dot dažus atskaites punktus vienīgi.

I jeb autōbuss
Autobusā braukt ir karrrsti. Daudz kušanas izjūtiņu. Bet toties var laiku izmantot lietderīgi un lasītlasītlasīt. Beidzot bija laiks izlasīt Viktora Igo "Cilvēks kas smejas", varen lieliski, neskatoties uz to, ka zināju jau visu sižetu. Tagad vēl atliek tuvākajam laikam "Parīzes Dievmātes katedrāle" un tad jau būs jāķeras pie kāda cita literatūras ģēnija.
Pirmo reizi braucu guļambusā, bet tas ērtums naktī īpaši nelīdzēja un 2 no 3 naktīm busā es nespēju gulēt pateicoties skaļajam/runātīgajam vīrietim, kura vārdu man tā arī nebija lemts uzzināt. Es nesaprotu, no kādas dzelzs ir kalti viņa sievas nervi, ka viņa to var izturēt, jo viņš naktī TĀ vārās un neiet gulēt un komentē visu, ko redz pa autobusa logu pat, ja tas ir kaut kādā Polijā, kur gribot nevar atrast neko interesantu komentējamu, un kas vienkārši ir nebeidzama valsts, kuras iedzīvotājiem patīk lietot vārdus, kuros ir nepiedienīgi maz patskaņu. Vēl viņam patīk spēlēt tetri ar skaņu veselām diennaktīm ilgi. Bet varbūt viņš nemaz nespēlēja visu diennakti un tā skaņa vienkārši bija ieurbusies līdz manām dziļākajām smadzeņu rieviņām.

II jeb vietas
Alpi bija lieliskāki nekā es biju iedomājusies.
Maldīšanās Zalcburgā bija neliels piedzīvojums/pārdzīvojums un vēl viens pierādījums manam jebkādu topogrāfisko spēju trūkumam.
Monako bija vienkārši lieliski un viss.
Venēcijā daudz iešanas pa apli un pilnīga nespēja orientēties, bet tāpat jauki un skaisti. Bet ne tik skaisti kā to visur tēlo tomēr.
Vīnē bijām nedaudz tikai un man pārāk nāca miegs, lai mani tur kas sevišķi interesētu.
Un es atsakos no jebkādiem tālākiem komentāriem par Poliju.

III jeb Taize
Mīlīga un mierīga vieta tā Taize. Labprāt tur vēl kādreiz atgrieztos, neraugoties uz to, ka neesmu sevišķi reliģioza.
Varētu gan tur iztikt bez mūžīgajiem "welcome team", kas nāk un grib, lai tu ej uz savām Bībeles stundām, ko es tā sevišķi nedarīju. Iespējams, ka mani nobaidīja mana "mazā Bībeles grupiņa", uz kuru aizgāju vienu reizi un, kad man jautāja, vai, manuprāt Jēzus kādreiz atgriezīsies uz zemes, sapratu, ka tas nav domāts man. Tā vietā var labāk iet uz klusuma dārzu un lasītlasītlasīt.
Dziedošās lūgšanas gan bija man tīkamas. 215. dziesma, kas pazīstama arī kā "The Kingdom of God" bija absolūts mūsu hīts, kas skan vēl tagad brīžiem galvā.
Rindas pēc pusdienām ar ikdienišķo "es tūlīt miršu no saules dūriena" sajūtu man gan īpaši nepietrūks. Vakariņu dalīšanas, kōlas automātu ar aukstu kolu pašā karstumiņā un mīlīgās ballītes vakaros Oyakā gan varētu pietrūkt nedaudz.
Vēl arī gājieni pēc kūciņām uz tuvējo pilsētiņu, kurus varētu ierindot kategorijā "ekstrēmi". Gan tādēļ, ka atpakaļceļi bija tik grūti, ka likās, ka spēlējam Krusta Ceļos (kas īstenībā būtu atbilstoši tādai kristīgajai nometnei), gan tādēļ, ka lieliskākās kūciņas pasaulē, kuru izmēri pēc tam liek teikt "es GADU vairs šokolādi neēdīšu!".

IV jeb cilvēki
Ja pēdējā dienā pirms izbraukšanas mani nedaudz biedēja doma, ka nāksies 2 nedēļas pavadīt diezgan vientuļi, jo abi zaķīši būs baigie balodīši un man viņu ligzdiņā nebūs vietas, tad jau dienā trešajā es sapratu, ka viss tomēr būs fooorši, jo apkārt tādi tiešām jauki un jautri cilvēki.
Nu, izņemot varbūt dažu labu sevišķi interesantu eksemplāru ar stalkerīgām iezīmēm, bet tas ir otršķirīgi.

Es gribēju rakstīt smuki pa punktiem, bet man tā īsti tas neizdevās tik īsi kā biju domājusi, tāpēc par Positivusu tā lakoniskāk- bija LIELISKI!
Muse bija tik lieliski, ka jāģībst; Scissor Sisters bija negaidīti mīlīgi un foršiņi; laiks bija super; Salacgrīvas jūra ir pretīgākā, kādā jelkad esmu bijusi; spēlēt Wii ir forši; gulēt teltī ir nāve; ir forši, ja ir smieklīgi telškaimiņi; satikt daudzdaudz sen neredzētu seju ir galīgi labi; atpakaļceļš ar pitstopu Saulkrastos ar saldējuma kokteiļiem arī ir laba lieta; salīšana arī nav nemaz tik slikta, bet nikna kaimiņu suņa uzbrukums nav sevišķi patīkams.

Tas laikam arī viss. Un es ceru, ka jūsu vasaras arī ir tikpat lieliskas (: