Lai gan eksāmeni jau beigušies un palikusi tikai angļu valodas runāšana, nav tādas labas sajūtas vēl. Tas studiju darbs tomēr sācis pārāk nospiest prātu.
Plus vēl tagad tas nostaļģijas laiks, jo tagadējiem 12. ir pēdējie zvani un tamlīdzīgas lietiņas, kas liek atcerēties, cik skolā tomēr bija labi un cik stulbi, ka toreiz es to tā nenovērtēju. Visvairāk jau to cilvēku pietrūkst, ehhh.
Bet nav jau tā, ka es dzīvoju tikai sentimentu pasaulēs. Pagājšnedēļ bija Zvirbuļa taka 2010, kas bija kaut kas tāds nepieredzēts un interesants man. Lai gan "27 38 49 četri divi seši astoņpadsmit Dace Elīna Ketija" neuzvarēja, 3.vieta arī ir labs sasniegums. Nu man vismaz noteikti, jo pagaidām man kontā tikai krietni zemākas vietas Dubļos. Ticu arī, ka būtu dabūjuši vismaz 2.vietu, ja nebūtu stundas 3 ZIŅOJUŠI LAIVĀ un atraduši pēdējo teksta gabaliņu, kurā atklājās, ka tas, ko sapratām, kā "ZIŅOJIET LAIVĀ", bija "ZIŅOJIET LAI VĀRTI atvērtos, bla bla bla".
Jau pirms starta atklājām odu galināšanas spēli, kurā es, galīgi nepārspīlējot, biju lieliska. Jā, tas šovasar būs mūsu bizness, jo kā es lasu VISUR - gan avīzēs, gan twitterī, gan draugiem.lv runā, tad cilvēki ir pamanījuši, ka odi tiešām šogad ir traki. Jūtos pat nedaudz rūdīta tam tagad, jo neticu, ka jebkur pasaulē ir vairāk odu kā Carnikavas mežā. Es nekad mūžā nebiju redzējusi/jutusi tik daudz. Tā, ka tiešām pēc maza laiciņa vairs netur nervi un es esmu gatava raudāt un atdot visu, kas man dārgs, lai tikai uz mazu mirklīti būtu atelpa. Jauns līmenis bija tas, ka sāku viņus šņaukt no deguna ārā. Pirmo reizi sapratu, kāpēc govis var vasarā var nomirt no kukaiņu kodumiem, un pirmo reizi bija tā, ka cilvēki speciāli sēž ugunskura dūmos, nevis izvairās no tiem, jo labāk izvēlas neelpot laiciņu, lai varētu mierīgi apkasīt jaunos kodumus. Tas bija tā pārāk traki, bet tagad jau esmu pasūtījusi tētim iepirkt visādus ķīmiskus līdzekļus, mamma toties pasūtījusi pretkukaiņu ēterisko eļļu maisījumus, tā ka gatavojos atgriezties kādu dienu zaļumos tomēr.
Un, lai gan vienu dienu teltī pamodos no karstuma dūriena, bet otru visu nakti negulēju no aukstuma, pamosties jūras krastā, kad ir ideāls laiks un saule precīzi vajadzīgajā devā, tomēr bij tā vērts.
Un es pat varu pieciest kešošanu ar smagām somām un noberztām kājām, ja kāds sagādā man prieku, iekrītot upē no karāšanās pie tiltapakšas. Nu tie trakie kešotāji, zinies.
+ Lai cik tas nenormāli neiespējami ārkārtīgi jocīgi liktos, es vairs neesmu balta. Helloouu, iedegums, vasarraibumi un rokas pigments (:
Vēl tikai mazliet un tad jau mani varēs meklēt kaut kur vāļājoties svaigi pļautā zālē un pārlasot abas Bada Spēļu daļas.
Plus vēl tagad tas nostaļģijas laiks, jo tagadējiem 12. ir pēdējie zvani un tamlīdzīgas lietiņas, kas liek atcerēties, cik skolā tomēr bija labi un cik stulbi, ka toreiz es to tā nenovērtēju. Visvairāk jau to cilvēku pietrūkst, ehhh.
Bet nav jau tā, ka es dzīvoju tikai sentimentu pasaulēs. Pagājšnedēļ bija Zvirbuļa taka 2010, kas bija kaut kas tāds nepieredzēts un interesants man. Lai gan "27 38 49 četri divi seši astoņpadsmit Dace Elīna Ketija" neuzvarēja, 3.vieta arī ir labs sasniegums. Nu man vismaz noteikti, jo pagaidām man kontā tikai krietni zemākas vietas Dubļos. Ticu arī, ka būtu dabūjuši vismaz 2.vietu, ja nebūtu stundas 3 ZIŅOJUŠI LAIVĀ un atraduši pēdējo teksta gabaliņu, kurā atklājās, ka tas, ko sapratām, kā "ZIŅOJIET LAIVĀ", bija "ZIŅOJIET LAI VĀRTI atvērtos, bla bla bla".
Jau pirms starta atklājām odu galināšanas spēli, kurā es, galīgi nepārspīlējot, biju lieliska. Jā, tas šovasar būs mūsu bizness, jo kā es lasu VISUR - gan avīzēs, gan twitterī, gan draugiem.lv runā, tad cilvēki ir pamanījuši, ka odi tiešām šogad ir traki. Jūtos pat nedaudz rūdīta tam tagad, jo neticu, ka jebkur pasaulē ir vairāk odu kā Carnikavas mežā. Es nekad mūžā nebiju redzējusi/jutusi tik daudz. Tā, ka tiešām pēc maza laiciņa vairs netur nervi un es esmu gatava raudāt un atdot visu, kas man dārgs, lai tikai uz mazu mirklīti būtu atelpa. Jauns līmenis bija tas, ka sāku viņus šņaukt no deguna ārā. Pirmo reizi sapratu, kāpēc govis var vasarā var nomirt no kukaiņu kodumiem, un pirmo reizi bija tā, ka cilvēki speciāli sēž ugunskura dūmos, nevis izvairās no tiem, jo labāk izvēlas neelpot laiciņu, lai varētu mierīgi apkasīt jaunos kodumus. Tas bija tā pārāk traki, bet tagad jau esmu pasūtījusi tētim iepirkt visādus ķīmiskus līdzekļus, mamma toties pasūtījusi pretkukaiņu ēterisko eļļu maisījumus, tā ka gatavojos atgriezties kādu dienu zaļumos tomēr.
Un, lai gan vienu dienu teltī pamodos no karstuma dūriena, bet otru visu nakti negulēju no aukstuma, pamosties jūras krastā, kad ir ideāls laiks un saule precīzi vajadzīgajā devā, tomēr bij tā vērts.
Un es pat varu pieciest kešošanu ar smagām somām un noberztām kājām, ja kāds sagādā man prieku, iekrītot upē no karāšanās pie tiltapakšas. Nu tie trakie kešotāji, zinies.
+ Lai cik tas nenormāli neiespējami ārkārtīgi jocīgi liktos, es vairs neesmu balta. Helloouu, iedegums, vasarraibumi un rokas pigments (:
Vēl tikai mazliet un tad jau mani varēs meklēt kaut kur vāļājoties svaigi pļautā zālē un pārlasot abas Bada Spēļu daļas.
jep, arī man pirmo reizi mūžā ir personīgais pretodu līdzkelis, līdzi somā turpmāk vienmēr. Un kaut gan es zinu, ka vajadzētu komandiski uz to Tērveti aizdoties, doma par odiem manī rada vēlmi to atlikt
AtbildētDzēstuuuuu, lūdzu darām to kādreiz par spīti tiem odiem! sanāks tāda laba mūsu pretodu līdzekļu testēšana ;D
AtbildētDzēstjums tie odi tiešām TIEŠĀM ir tik daudz, cik visi sūdzās? Vai arī man tā vienkārši liekas, jo šogad draugiem.lv ir runā sadaļa un twitterī visi aktīvāki. tiešām nav tā, ka viņi ir vienādi daudz katru gadu, tikai tagad tās modernās interneta sazināšanās tenoloģijas?
AtbildētDzēstjā, ir gan daaaaaudz vairāk, tas nav saistīts ar tehnoloģiju attīstību :D kkas vairāk ar šo ziemu, kas viņbiem bijusi īpaši labvēlīga, jo daudz sniega, bet ne tāds sals.
AtbildētDzēst