piektdiena, 2010. gada 10. decembris

a cold, cold heart



Šodien man to vien gribas darīt kā čīkstēt un īdēt par ziemu un sniegu, un laiku ārā vispār. Noteikti pie vainas ir mani šīrīta pārdzīvojumi, kad biju gatava iekrist tajā nolādētajā baltajā nāvē un palikt tur tā, jo vienkārši nespēju vairs. Un nav jau tā, ka es būtu vārgākā meitene pasaulē, 9 gadi regulāras liela koka + metāla instrumenta nēsāšanas tomēr ir devuši nelielu rūdījumu. Bet šodien bija par traku, tā pa īstam - līdz vidēji skaļiem kliedzieniem un asarām acīs, kas pat nespēja tā kārtīgi iztecēt, jo vējš viņas vienkārši sapūš atpakaļ.
Katrs solis nāca ar pēdējām gribasspēka kripatām, skaļu "tu nedrīksti padoties!" mantras skaitīšanu un solījumiem darīt visu, kas manos spēkos, lai pēc iespējas mazāk ziemu man te turpmāk nāktos pavadīt. Es galīgi un pavisam neesmu ziemas cilvēks, tāpēc vismaz 1/4 gada es te esmu diezgan nelaimīga.

Un galerijas ar vasaru draudziņos šobrīd rada fiziskas sāpes.

Bet nu viss, pačīkstēju un pietiek. Tagad jābloķē traumējošās atmiņas, jo citādi esi drošvien atteiktos iet laukā no mājas līdz martam.

Āāāā, un tie visi, kas "grib sniedziņu" un domā "aaaawww, cik smuki ārā! ziema ir TIK superīga!" - atbrieniet uz Bišumuižu un vienkārši ņemiet un nomirstiet no laimes! Pasaule bez jums var iztik, bez ziemas arī.

otrdiena, 2010. gada 30. novembris

the sun without fire



Ak, kā man patīk rudi mati. Es vienkārši nevaru beigt skatīties, jo tā krāsa ir tik INTERESANTA. It sevišķi, ja vēl dabīgi, bet tas tā reti redzams tomēr.
Varbūt pie vainas jaunais Harijs, kur Vīzliji vienkārši spridzināja; varbūt tas, ka šodien nejauši feisbukā skatījos daudz bildes ar vecu paziņu, kas ir pārgājusi no blondā un TIK spilgti rudu krāsu, ka es vienkārši nespēju neskatīties; bet varbūt vienkārši fakts, ka ir sācies tas "es zaudēju krāsas" gadalaiks a.k.a fakin' ziema.
Es zinu, ka daudziem nepatīk un vēl jau tie visi ginger joki, bet es nespēju. Man liekas, ka būt rudam ir vienkārši pārāk aizraujoši! Noteikti ir visādas lietas, ko var darīt tikai rudmataini cilvēki, es gan, protams, nezinu kādas tieši, jo nepiederu viņu kliķei, un tās lietas droši vien ir ļoti slepenas, bet nešaubos, ka ir tādas lietas.





Varbūt kādu dienu es pamodīšos ar drosmi kabatā un došos pēc vismaz neliela ruduma, bet droši vien, ka tomēr ne. Bail, ka tad es izskatītos vienkārši jocīgi, nevis interesanti, pietam tā ir tāda krāsa, ko es diez vai varētu tā "nest" ikdienā.
Ehh, bet nu var jau pasapņot.








pirmdiena, 2010. gada 8. novembris

don't you wonder what clouds taste like?

Ir tādas dienas, kad ir tik daudz enerģijas, ka liekas, ka viņa tā pilnīgi sprakšķ laukā no manis. Es cenšos mierīgi sēdēt un klausīties lekcijas, bet šī ņem un sprakšķinās uz visām pusēm un galīgi neļauj nosēdēt mierā. Tas man šodien traucēja 3stundīgā spāņu valodā un arī politikas filozofijā.

Bet nav jau tā, ka es tikai dīdos un knakstos, un traucēju citiem, šodien man, piemēram, radās dziļi filozofiskas pārdomas par govīm. Pasniedzējs deva klasisko piemēru par to, ka nevar teikt, ka "visām govīm ir 4 kājas", jo var būt 1 govs pasaulē, kam ir 3 kājas un tad tas apgalvojums sanāk galīgi nepareizs. Tas man lika aizdomāties par to, vai labāk būtu, ja cilvēkam būtu 1 govs ar 6 kājām vai 2 govis katra ar 3 kājām. Nav tik vienkārši kā izklausās, jo, lai gan kāju skaits ir nemainīgs, ir daudz visādu citu apstākļu, kas jāņem vērā. Lindhaa teica, ka labāk esot 2 govis ar 3 kājām, jo govju funkcija ir dot pienu un gaļu, kas šajā gadījumā būtu vairāk. Man toties liekas, ka tās govis ar 3 kājām būtu grūtāk dzīt ganībās ēst lekno zāli,un baroties, lai dotu to pienu, tur būtu vajadzīgas kādas speciālas uzpariktes, lai viņas tur nogādātu. Tas, savukārt, prasītu daudz laika un pūļu. Govs ar 6 kājām būtu jautrāk nedaudz, un viņa pati varētu visur iet, jo viņai taču būtu veselas 6 kājas, bet no otras puses - ja gribētu govs gaļu, tad sanāktu mazāk, vienīgi stilbiņu (govīm ir vispār "stilbiņi" vai tie ir tikai mazākiem lopiņiem?) būtu vairāk. Arguments par labu 2 govīm ar 3 kājām bija arī tas, ka tās varētu pārdot un dabūt vairākas naudas nekā par 1 govi, pat tādu, kurai ir 6 kājas. Te man radās jautājums par to, kurš gan gribētu pirkt govis ar 3 kājām? CIRKS! Es nezinu, ko tās govis tur darītu, bet tas noteikti būtu pietiekami episki, lai par to maksātu.
Nu re, filozofija rada pārdomas. Ja ne par dzīves jēgu un esmes būtību, tad par govīm vismaz noteikti.
Un šis man atgādināja, ka es īstenībā sen neesmu redzējusi govis. Mums Bišumuižā te tikai zirgi figurē.

sestdiena, 2010. gada 6. novembris

time is making fools of us again

Šis ir jaunā Hariju gaidu ieraksts.


Harijs ir bērnība.


Un bērnības man ļoti pietrūks, jau tagad pietrūkst.


Katras jaunas grāmatas gaidīšana...
...un sagaidīšanas prieks.

Daudz smieklu.

Nespēja autrauties un nolikt malā.

Daudz līdzi jušanas.

Daudz pārdzīvojumu un piedzīvojumu.
Skaista tā fantāzijas pasaulīte.

Būs skumji, kad pienāks pavisam beigas.



Un visiem tiem, kas piekrīt Vernonam, man ir sakāms tikai viens - "Screw you!"



otrdiena, 2010. gada 2. novembris

this day will never happen again


Ir tā, ka lielāko daļu dienu tā īpaši neatceros. Nu , piemēram, man ir grūti pateikt, ko es darīju pagājušajā ceturtdienā vai ko ēdu vakar pusdienās. Bet ir tādas dienas, kuras atceros visādos sīkumos. Nezinu kāpēc, varbūt tās ir vienkārši pietiekami dīvainas dienas, lai iespiestos atmiņu krokās.
Pie šādām dienām jāpieskaita arī 5.novembris pirms 4 gadiem, jeb tālajā 2006.gadā, kad bija tikai nesen sākusies vidusskola, mēdzu pakoklēt un manā ikdienas apģērbu klāstā vēl ietilpa bikses.

(Tagad ieslēdzas melnbaltais režīms un sākas atmiņu aina.)

5.novembris, piektdiena, skola todien beidzās agri, vai arī visi kā vienmēr bastoja pēdējo fiziku. Mēs ar Anniju bijām nokoordinējušas, ka vēlāk visi iet uz "Boratu". Nu tā ka tiešām daudz cilvēku, 14, ja nemaldos. Tā kā skola beidzās tik agri, mums nebija ko darīt kādas stundas 6 vai 7. Bet tas tolaik nebija nekas jauns un mēs pratām arī pavadīt 8 stundas, darot neko un gaidot ballīti. Tā kā mēs bijām atbildīgās par biļetēm, tad gājām laicīgi nopirkt un pēc tam sēdējām Čilli picā, es ēdu auksto zupu, un mēs plānojam kur katrs sēdēs. Pēc tam gājām iepirkt Stockmannā pārtiku un es nopirku kaltētus ananasus un papaiju, kas tobrīd man bija ļoti cieņā un bieži vēderā. Tad mums vairs nebija īsti ko darīt un mēs gājām sēdēt pie zāles. Kaut kādi pazīstami gāja garām un prasīja, uz kuru filmu mēs ejam, mēs teicām, ka uz Boratu. Izrādījās, ka viņi arī, tikai uz vienu seansu ātrāk. Tā mēs tur sēdējām ilgi un iemācījāmies visas filmu reklāmas no galvas, un es ļoti centos, lai neapēstu visus savus ananasus.
Tad bija Borats un visi ļoti smējās, bet man smieklīgas likās tikai kādas 3 vietas, es laikam nesapratu tos jokus. Pēc kino es ļāvos pierunāties doties uz 2 bijušo klasesbiedru dzimšanas dienas pasākumu. Tagad to atceroties, tā neliekas laba doma, jo tā izvērtās par reizē sliktāko un jocīgāko (ok, varbūt otro jocīgāko, jo tikko atcerējos tā paša gada vasaru, Kurmi ar ragaviņām pa trepēm un apmaldījušos Niklāvu mežā) ballīti mūžā.
Vispirms, protams, vajadzēja iegādāt kādas veltes jubilāriem, tāpēc devāmies kolektīvi uz GC, kur beigās palikām pie kaut kā tik oriģināla kā viskijs. Tā nu mēs gājām pie abiem jubilāriem, kuri bija izdomājuši svinēt Ivara omītes dzīvoklī. Protams, bez Ivara vai Ivara omītes, jo, kā izrādījā, Ivars vienkārši bija naivi atstājis savas atslēgas kādam, kamēr pats atradās ārpus valsts. Paspējām tur sabūt kādu pusstundu, kad sāka zvanīties kaimiņi un teica, ka saukšot policiju vai zvanīšot Ivara omītei. Nezinu kas gan būtu sliktāk, bet to arī nenācās noskaidrot, jo raitā solī devāmies prom visi. Pēc kādām 20 minūtēm salšanas ārā kādam radās spīdoša ideja braukt uz Siguldu, jo tur, redz, bija pieejams tukšs dzīvoklis. Daži gan izšķirās par labu došanai māju vai centra virzienā, bet mēs tāds bariņš skrējām uz pēdējo autobusu, kas mūs aizvestu uz superīgāko ballīšu vietu visā Latvijā. Nu tikai nē.
Uz autobusu paspējām knapi, bija pilns un nācās stāvēt kājās, bet tas netraucēja dažiem jau pa ceļam pabaudīt grādīgās dziras un pakrist uz nerviem nabaga nogurušajiem pilsoņiem, kas pēc smagas darba dienas devās mājup. Īstenībā es todien jau biju iztērējusi visu naudu, man man makā bija 11 santīmi, tāpēc autobusa biļetei uz Siguldu man "aizdeva" meitene, ko es todien redzēju pirmo un pēdējo reizi mūžā. Ja kāds pazīst Līvu, kuras uzvārdam Tilde rāda sekojošus sinonīmus: drumsla, šķemba, suķe, skamba, skarbele, spirgala, lampa; tad nesakiet viņai neko, jo man nav tuvākajā laikā ieplānots atdot viņai 95 santīmus.
Tad nu mēs beidzot nokļuvām Siguldā un brīdī, kad noskatījāmies kā autobuss pazūd tālumā, viens no jubilāriem saprata, ka nav paņēmis no autobusa savu mugursomu. Strauji izplatījās runas, ka tajā somā esot bijusi mūsu mērķdzīvokļa atslēga, kas nozīmētu, ka mēs esam Siguldā, ārā ir auksts, ir aizgājuši pēdēji transporti un mums nav kur iet. Tā mēs tur stāvējām un salām, kamēr daži nostopēja autō, kas brauca pakaļ autobusam un atguva somu, par ko šiem laipnajiem cilvēkiem tika atlīdzināts ar vienu no viskija pudelēm.
Bija auksti un man skaļi klabēja zobi, tāpēc viens no bariņa, kas jau autobusā bija tā sasildījies iekšēji, iedeva man savu milzu jaku un palika nebiezā džemperī. Tā nu mēs gājām raitā solī uz solīto dzīvokli, man mugurā bija mētēlis UN jaka un es izskatījos smieklīgi, un man tāpat bija nejēgā auksti.
Kad beidzot nonācām dzīvoklī, protams, ka nekāda ballīte tur tā arī neiegriezās. Tie gudrākie uzreiz aizgāja gulēt, jo vietas tur nebija sevišķi daudz. Pasēdējām daži un bija tā diezgan nožēlojami. Tā kā gulēt kur nebija, skatījāmies ar Niklāvu televizoru un ēdām čipsus. Rādīja 28 Days Later un Niklāvs man tulkoja un skaidroja, kas notiek, jo: a) nokavējām sākumu; b) es nesapratu krievu valodu. Krievu valodu es gan nesaprotu joprojām, bet, man liekas, ka saprotu vismaz nedaudz vairāk tomēr. Pēc tam bija The Amityville Horror un man pat bija drusku bail, tā ka sanāca šausmeņu minimaratons, ko toreiz es varbūt vēl nepratu novērtēt, jo nebiju tā aizrāvusies ar šo žanru. Tad sākās kāds no visiem Rokijiem, un nepaspēja vēl sākuma titri beigties, kad jau migu ciet.
Gulēt gan nebija kur, tāpēc palikām tur tā sēžot uz dīvāna. Segties ar ko arī nebija, kāds pat jau bija paspējis paņemt manu mēteli, tāpēc aukstumu nācās kliedēt ar kāda cita jaku, kas nebija mīksta un pūkaina un nesmaržoja pēc Lenor alpu svaiguma. Bet iespringt par neērtajiem apstākļiem tāpat nebija jēgas, jo pēc stundas bija jāceļas un jābrauc ar pirmo vilcienu mājās, kas, iespējams, bija tā vakara gudrākais lēmums.
Gājām uz vilcienu, bija nejēgā auksti un bija pirmais sniegs.

Tāds nu bija 2006.gada 5.novembris un, iespējams, nožēlojamākā ballīte manā dzīvē.

pirmdiena, 2010. gada 1. novembris

strangers have the best candy

Labi, man varbūt nav mērķu dzīvei, bet man ir vesels viens mērķis novembrim. Stipri ierobežot patērētās kōlas daudzumu. Citādi tie daudzie patērētie litri noteikti nenāk par labu manām iekšiņām. Bet es neesmu vainīga, ka kōla ir tā kā šķidrs prieks, kuru gribas vienmēr.
Lai vai kā, man turpmāk ir atļauts izdzert vienu kōlas vienību nedēļā. Viena vienība ir vai nu bundžiņa vai 0,5 pudelīte. Tātad maksimāli 2 l mēnesī. Un tātad šonedēļ es jau esmu paspējusi savu normu iztērēt.
Ejot uz kino es drīkstu dzert arī Dr.Pepper, bet to ir atļauts darīt TIKAI kino. Tātad, ja man ļotļoti gribas Dr.Pepper, tad man ir jāiet arī piespidu kārtā uz kādu filmu. Varbūt tas mani motivēs beidzot īstenot spontānā kino ideju.

these are hard times for dreamers

Pēdējā laikā visur apkārt virmo tāda nākotnes noskaņu migliņa. Un ne jau tādas superīgas nākotnes kā Back to the Future II, kur ir lidojošie skrituļdēļi un kedas, kas pielāgojas kājas formai vai The Fifth Element, kur ir debesu kruīza kuģis, kurā uzstājas zila operdziedātāja - citplanētiete ar pasauli glābjošiem akmeņiem vēderā. Tās īstās un biedējošās nākontes. Visi par to vien runā kā par nākotni, saviem mērķiem, ambīcijām un karjeru. Labākais, uz ko šādās sarunās esmu spējīga, ir piekrītoši māt ar galvu, uzklausīt citu karjeras plānus un novilkt kaut ko no sērijas "njaaaa...forši...man gan nav ne jausmas, ko es gribu darīt".
Dažreiz tas mani nomāc un satrauc, jo liekas, ka cilvēkiem manā vecumā jau būtu jābūt vismaz kādai aptuvenai domai par nākotni. Man tādu nav. Man nav ne mērķu, ne ambīciju, ne spožu karjeras plānu. Vienīgais, ko es skaidri zinu, ir tas, ka gribu harmoniju un prieku par dzīvi. Tie pat nav īsti mērķi. KUR PIE VELNA IR MANAS 20GADNIEKU AMBĪCIJAS UN JAUNĪBAS MAKSIMĀLISMS? Protams, es jau varu naivi cerēt, ka neesmu karjeriste un materiālās vērtības man nav tik būtiskas, un ka galvenais ir kaut kāds mistisks piepildījums. Bet es neesmu pārliecināta, ka šis ir tas gadījums.

Viņdien runājām ar Mārciņu par šo tēmu, un viņš vismaz nedaudz mazināja manas raizes. Viņš saka, ka konkrētu mērķu trūkums nozīmē absolūtu brīvību. Ja ir kāds konkrēts mērķis, tad viss tādos lielos vilcienos tiek pakārtots un darīts tā sasniegšanai. Sanāk, ka tādiem bezmērķu cilvēkiem kā man, ir neierobežotas iespējas darīt pilnīgi jebko un kaut kur pa ceļam vienkārši cerēt, ka sanāks forši. Bet varbūt tas vienkārši ir muļķīgs mierinājums.

sestdiena, 2010. gada 23. oktobris

I was born a worrier


Ar visu to nepatīkamo pagājušo gadu, kad dzīvojos tikai un vienīgi pa savu mūžīgo mācību un skumjas pelēcības burbuli, es jau biju paspējusi aizmirst, cik daudz prieka man agrāk deva sports. Tagad, kad vairs nedzīvoju burbulī, atsāku nedaudz. Gan ne tā ļoti aktīvi, pāris reizes nedēļā, nevis agrākās pāris stundas dienā, bet tāpat ir forši un pilnīgi liekas, ka ar katru kustību var sajust, kā tie endorfīni dzimst. Vispār jau bija pēdējais laiks beigt slinkot, jo citādi varētu nemaz nepirkt lidmašīnas biļeti uz Māstrihtu, bet vienkārši sākt tā laicīgi ripot.
Tas man atgādināja nesenu skatu uz ielas. Nāca pretī divas meitenes un runāja savā starpā. Viena tāda ļoti khe...khemm apaļa, ja tā var teikt. Parasti es neesmu ļauna un nesaku, ka cilvēki ir resni, bet, ja ir tā stadija, kad jau gaita ir tāda izķēmota resnuma dēļ, tad drīkst. Viņa nāk un vienkārši pēkšņi viņai no kabatas izkrīt milzu pīrādziņš. Un ir ļoti tāds jocīgs skats, un viņa pat nepamana, es apstulbu ļoti un centos ļotiļoti, lai nesāktu skaļi smieties, un priecājos, ka neesmu Niklāvs, kas droši vien būtu viņai iesmējis tieši sejā.

Vēl es esmu atklājusi, ka man ir tāda kā "nemāju" alerģija. Es nezinu kā un kāpēc tā ir, bet tad, kad es nenakšņoju mājās, man no rīta vienmēr ir ciet deguns. Mājās tā nekad nav. Varbūt mājās es dzīvoju tādā ideālā simbiozē, kur visas mazās, neredzamās baktērijiņas un puteklīši ļoti labi saskan ar maniem mikrobiņiem. Varbūt, ka tas man dzīvē kalpos kā tāds māju indikators - ja kādā vietā no rītiem deguns būs vaļā, zināšu, ka esmu pieņēmusi to vietu kā mājas. Mājas nav tur, kur ir sirds; mājas ir tur, kur ir vaļā deguns.
Vēl no atklājumiem ir tas, ka Schweppes var padarīt garšīgu jebko. Pat "Optima līnija" divcis kopā ar to garšo pēc tāda interesanta kokteiļa.
Visi šie atklājumi rodas no tā, ka nav sanākušas nevienas tādas māju brīvdienas diezgan ilgi. It kā jau tā jauki, piemēram, pagājušonedēļ bija ģimenes ballīte ar daudz spēlēm un dejām, un dziesmām tā jauki. Nu varbūt nākamā diena pašsajūtas ziņā nebija tā lieliskākā, jo nekad mūžā laikam nebiju modusies no rīta no tā, ka tik ļoti sāp galva. Bet viens Monopola raunds palīdz pat pret to, tas nekas, ka zaudēts, jo vai tad es tur esmu vainīga, ja mans izpalīdzīgais palīgs zaudē man 8 miljonus, kamēr esmu tualetē?

Bet īstenībā šonedēļ aiz visiem saulainajiem priekiem velkas pakaļ arī viena ēna. Lai kā es censtos izlikties, ka tas mani nenomāc, tas tomēr mani diezgan nomāc. It sevišķi tāpēc, ka es nesaprotu.

Gribu Hariju ātrāk!

pirmdiena, 2010. gada 4. oktobris

leave your worries on the doorstep

Ak, šie mazie dzīves prieciņi. Un ar "mazie" es nedomāju nemaz tik mazi un ar "prieciņi" es domāju, protams, vēlēšanu rezultātus, hihi. :)

Vēlēšanu ballīte arī pavisam neslikta. Bija gan šādas tādas neforšas lietiņas arī, bet nu tās es nelieku iekšā savā labo atmiņu atvilknītē, tāpēc vienkārši neskaitās. Es esmu liela meitene, tāpēc drīkstu pati izdomāt, ko skaitīt un ko neskaitīt. Bet istenībā man nemaz nepatīk skaitīt, man patīk sistematizēt visu. Ļoti patīk.
Ballītē mums bija pašiem savs personīgais Lady Gaga imitators, kas gan viņai tādu sevišķi labu slavu nenestu, bet nu ceturtdaļplusiņš no manas puses, jo, sitiet mani kaut nost vai lieciet balsot par "Saskaņas centru", bet man viņa tomēr patīk, lai kā es to arī dažreiz nenoklusētu. Viņa vienkārši ir pārāk interesanta.
Ballīte bija arī skapī, vai pareizāk sakot veselos 2 skapjos. Nu tā, ka es eju tajā vienā skapī, bet netīšām ieeju otrā un tur jau priekšā ir citi cilvēki, kas ved gudras sarunas par tīri politiskiem jautājumiem. Skapī notika arī sava veida demogrāfiskais sprādziens, jo pēkšņi mazā PS ģimenīte kļuva krietni lielāka un sarežģītāka, nu tā, ka es vairs nesaprotu, kas ir mani brāļi un māsas, bet kas tantes visādas. Tā ka tagad mēs esam viena liela un laimīga "Vienotības" ģimene. Ir galīgi mīlīgi tā vispār.

Bet nav jau tā, ka viss ir par un ap politiku/šmolitiku. Biju intervēties kaut kad nesen. Vismaz piedzīvoju dzīvē tādu interviju, kādu man teorētiski vajadzēja pašai taisīt unī, bet khe...khemm mana fantāzija un iedomu intervējamais cilvēks - skolotāja "Agrita", kas dzīvo Katlakalnā, tur piepalīdzēja bišku.
Kad gāju uz turieni, domāju, kāda velna pēc uz kaut ko tādu piekritu. Man tā dēļ bija jāceļas ļoti agri sestdienas dienā, jāpārvar savas antisociālās tieksmes un jārunās pusotru stundu ar svešu cilvēku. Bet pēc tam visu dienu bija tāds neviltots PRIEKS iekšā. Nu tā pa īstam. Laikam jau tāpēc, ka man vienkārši patīk runāt par savām mazajām mīlestībiņām - nu seriāliem un filmām. Par to es varu runāt un runāt, un runāt, bet ikdienā neviens manī tik ilgi neklausītos no laba prāta. Protams, iepinas jau arī filmu un seriālu lietas ikdienas sarunās, bet tas nav tā ilgi un drīz vien novirzās un ko pavisam citu, nu, piemēram, politiku. Tad man ieslēdzas "tēloju patiesu un dziļu interesi un izpratni un dažreiz atzinīgi pamāju ar galvu" režīms.
Ko es ar to gribēju teikt? To, ka prieku var atrast arī pavisam negaidītās lietās, un tā ir diezgan lieliska sajūta.

Bonuss - once you see it, you cannot "unseen" it.


sestdiena, 2010. gada 18. septembris

feels like we're on another level

Manas bažas par mācībiņām un nomācošo "rakstu kopsavilkumus 6 stundas dienā un man nav dzīves" sajūtu izrādās bijušas pilnīgi nepamatotas. Šogad ir jādara TIK ļoti samērīgākos daudzumos viss, ka var:
- paspēt visu laikā izdarīt;
- aizdoties uz visām ballītēm - pat tām, kas ir nedēļas vidū, arī tad, ja tas nozīmē nebūt 3 dienas mājās un neuzrakstīt šajās dienās nevienu pašu eseju rindiņu
- būt "Dublī" jau 3.gadu un dabūt 3.vietu ļoti reliģiozās ieskaņās :)
- skatīties visas jaunās seriālu sezonas;
- spēlēt daudz galda spēles;
- pabūt Briselē un apciemot Eiropas Parlamentu.

Tā kopumā nu galīgi nav slikti. Vienīgi sanāk nepierasti maz nūģoties pa māju, ko man varbūt reizēm patiktu padarīt mazliet vairāk.

Un ziņas par manu seriālapsēstību ir kaut kādā veidā izplatījušās tālāk, jo man nepazīstami cilvēki, kas laikam dara kaut kādu universitātes darbu par šo tēmu, mani grib intervēt. Lai jau. Es nekadnekad neatsaku, ja man kāds kaut ko jautā par filmām vai seriālīšiem vai prasa kādus ieteikumus. Īstenībā jau es bieži lieku skatīties kādu must see filmu vai seriālīti arī tad, ja man to neprasa nemaz, jo vienkārši ir lietas, kas ir pārāk lieliskas, lai cilvēki tās tā vienkārši neredzētu!

Šodien nedaudz sagurums pēc vakardienas abām mīļballītēm, "seššš - ņem!" un "Imago" spēlēšanas un 2 stundu bakstīšanās/smiešanās/cīnīšanās par segu/ņurcīšanās pa gultu no rīta. Tāpēc tagad, lūdzu, kādu jauku filmu un agru došanos pie miera, jo tā laikam sanāk, ka jau nedēļu neesmu normāli izgulējusies nevienu dienu.

Īstenībā es vienkārši gribēju pateikt, ka man iet galīgi labi un es ceru, ka tā tas arī viss turpināsies un būs arvien labāk un labāk, jo pēc ļoti nomācoši depresīvā un traumējošā pagājušā gada, kas izsūca no manis visu dzīvesprieku, es jūtos to nedaudz pelnījusi.



ceturtdiena, 2010. gada 26. augusts

shrinking universe

Es atdotu vienu no saviem nākotnes bērniem par to, lai šī vasara nekadnekad nebeigtos.
Jo tik ļotļoti lieliski viss ir bijis. Tik spilgti un piepildīti un vēlreiz vienkārši LIELISKI, ka šobrīd man gribas vienīgi sēdēt un skumt, un klausīties sad pleilisti iekš stereomood.
Šis laikam būs grūtākais mācību iesākums manā nemaz ne vairs tik īsajā mūžā, jo uz skolu parasti augusta beigās jau sāka gribēties, un pagājušogad es vēl nezināju, ko gaidīt no universitātes, un bija tāda excited sajūtiņa par visu jauno. Tagad es zinu, kas tur mani sagaida un man nepatīk tas, ko zinu.
Šodien, kad dabūju lekciju sarakstu, atkal sāka griezties plānošanas zobratiņi un varēja just, ka 3 mēnešus šie ir atpūtušies, jo šobrīd man nav ne jausmas kā lai visu saplāno un sakārto ideālā sistēmā. Un es nespēju veiksmīgi funkcionēt tādā bezsistēmas stāvoklī.

Mierinu sevi ar to, ka septembris būs tik pārpildīts ar visādām lietām, ka paies nemanāmi, nesāpīgi un zibenīgi. Un tad vēl tikai 4 mazi mēnesīši.

Ai, labi, pačīkstēju drusku un pietiek. Tagad daži pozitīvi fakti, lai pasaulē valdītu līdzsvars:
- redzēju NIKOLAJU PUZIKOVU!
- saraudināju bērnu
- biju aktīva karsēja
- noskrēju nakts skrējienā
- pabeidzu Viktoru Igo lasīt
- dabūju studiju maksai atlaidi
- ēdu šodien "Karlsonu"

Un es apņemos censties darīt tā, lai sirdī vasara nekad nebeigtos. Un ceru, ka ar šo apņemšanos ies labāk kā ar apņemšanos pirms gulētiešanas neskatīties šausmenes un disturbējošās filmas.

otrdiena, 2010. gada 3. augusts

don't wake the thought police

Man patīk lietas, kas notiek man apkārt. Patīk cilvēki. Patīk vasara. Vispār daudz patīk un tas ir galīgi jauki. Ja kaut kur kādā prāta kaktiņā mani nenomāktu doma, ka vēl tikai 26 dienas līdz atsāksies mācības (izrunāt kā mocības), būtu pavisam ekselenti.

Pagājušajā nedēļas nogalē darījām lietas Vienotības jauniešu vasaras 3 dienu nometnē "Jaunietis Eiropā". Bija gan Sandra Kalniete, Baņuta Rubesa un Andris Vilks, kuri stāstīja visādas interesantas un vērtīgas lietiņas, gan arī vairāki citi politiski tēli - gan iedomu (hihi), gan īsti un pavisam dzīvi.
Bija arī pašiem jādarbojas un jādomā radošie risinājumi problēmām. Radošākais, kas man palicis atmiņā, laikam ir ideja par "supervalsti", kurā viss darbojas un bartera principiem, cilvēki izdzīvo izdzīvošanas instinkta dēļ un elektrību ražo cietumnieki minoties vai skrienot ;D

Jāteic, gan, ka grupu darbi tā principā man nekad nav patikuši. Parasti es vienkārši tā nespēju paļauties uz cilvēkiem un man vajag, lai lietas notiek pēc manas sistēmas un manā laika grafikā. Vienmēr atcerēšos skolas literatūras grupu darbu, kur visuvisu darīju viena, jo nespēju pat mazāko uzdevumiņu sniegt savam pāriniekam, jo vienkārši zināju, ka izdarīšu visu pareizāk, labāk un smukāk. Protams, beigās jau rezultāts bija lielisks un "mēs" dabūjām 10, bet lielisks piemērs tam, ka neesmu nekāds dižais komandas spēlētājs.
Grupās mūs tur dalīja pēc personības testu rezultātiem, un, tad kad parādīja tās listes ar visiem sagrupētajiem cilvēkiem un viņu rezultātiem, es nožēloju, ka testā nešmaucos un biju aizsūtījusi to rezultātu, kas man tiešām godīgi sanāca ar lielu pārsvaru. Biju vienīgā ar savu stulbo CF, kas ir kaut kas uz control freak pusi un neko jēdzīgu nedara, tikai raizējas un kontrolē, nevis kā normāls team workers kā vairums normālu cilvēku tur.

Un, ja jums ir kāds darba/mācību/cits kolektīvs, kuru vajag tā kārtīgi saliedēt un satuvināt īpaši CIEŠI, tad noteikti iesaku Team buildingu iekš Meža kaķa. Jūs vienkārši nezināt, kas ir tuvība, ja neesat četratā stāvējuši 4 metru augsta staba galā uz mazmazītiņa laukumiņa, kājām un stabam trīcot un elpojot viens otra elpu, jo ļoooti tuvu viss notiek, pēc tam nemēģinot smuki atvērties kā puķīte. Es gan nezinu par citām komandām, bet mūsējā ar šo uzdevumu tā pamatīgi aizrāvās un nepietika ar diviem mēginājumiem tajā stabā, mēģinājām vēl un vēl arī brīžos starp pirts iešanām un arī vēl pēc tam. Mēs ar Gauju un abiem "ziediņiem" bijām tik saliedēti, ka arī gulēt gājām ligzdiņā/puķītē, kas varbūt nebija pats ērtuma kalngals un ļoti traucēja citiem cilvēkiem, bet toties mīlīgi tā.

Vēl es dabūju sev vēl vienu māsu, piedēvētu, kas man gan neliekas tik reāli iespējams, jo mēs ar Kičiju vispār neesam līdzīgas tā. Bet var jau būt, ka tur vainīga bija alus koncentrācija dažu labu organismā. Tātad šībrīža bilance ir: 1 dvīne, 1 māsa, 1 feikā dvīne.

Nu jā, bija tiktiešām fooorši un nešaubos, ka arī šīs brīvdienas ar tiem pašiem lieliskajiem cilvēkiem sporta spēlēs būs galīgi jaukas. :)

ceturtdiena, 2010. gada 29. jūlijs

we're not droplets in the ocean, we're the Ocean


Šī vasara man tik ļoti atšķiras no citām, jo nav tā bijis, piemēram, veselas nedēļas, kad es savā nodabā braukātos caurām dienām ar riteni, skatītos seriālus un nevienu nesatiktu, kā tas bija agrāk. Visu laiku notiek lietas visapkārt, un tas ir tā tīri jauki.
Sanāk bieži būt Vienotības birojā un ar katru reizi tur izdzert arvien lielāku kvantumu šššokolādes. Tur ir foldlife mēbeles, kas man liekas galīgi stilīgi, garšīgas končas un vispār tā mīlīgi kopumā.
Bet nē, es nevienu tagad nemēģinu pārliecināt balsot par kādu noteiktu jauku partiju, es vienkārši uzskaitu lietas, kas man patīk.

Pagājušajās brīvdienās bija ikvasaras ģimenīgais Usmas brauciens. Var jau būt, ka tas tāpēc, ka pagājušogad man sanāca izlaist un gadā pirms tam bija vienkārši drausmīgi, bet šogad man likās diezgan lieliski. Tikai nedaudz lietus, ko pilnībā kompensēja perfektā laika brīži.
Lai gan cerības par iespējamu laivu braucienu esmu jau diezgan atmetusi, tomēr centos nedaudz pakačāt savu airēšanas skilu. Ātrairēšanas sacensībās vēl šogad gan nepiedalīšos, arī ar virzieniem neprotu tā profesionāli manevrēt, taču kopumā jāsaka, ka sanāk man diezgan pieņemami. Grūti tikai, ja viens airis lūst uz pusēm, jo tētim pirms tam tieši gadījās viens tāds pārāk stiprs vēziens un līmlente nav nekāda superviela, kas tādas lietas sevišķi labi saturētu kopā. Bet tas nekas, jo māsīcu iecēlo atbildīgo par airi un viņas vienīgajā uzdevumā ietilpa rūpēšanās par to, lai salauztais airis neizkristu. Viņa gan godam centās veikt savu pienākumu, bet viņa godam nenestu manu uzvārdu, ja viņai viss sanāktu tik labi un lieliski, tāpēc, protams, gadījās arī, ka pazaudējām airi tādā grūtā brīdī, kad stpirs vējš laivu strauji nesa dziļumā + niedrēs, tāpēc tāda nedaudz bīstama situācija. Tā kā laivā es biju vecākā un atbildīgākā, nācās 6 gadus jaunākajai māsīcai likt lekt laukā no laivas ar visām drēbēm, brist pēc aira un vilkt mūs krastā pēc tam. To cik es esmu "atbildīgs" pieaugušais laikam pierāda arī tas, ka, ja māsīca būtu atteikusies lekt iekšā, es pati vēl pat neapsvērtu to darīt un liktu to darīt mazajam Jancim, par kura peldēšanas prasmēm man ir diezgan pamatotas šaubas. Mātes, atstājiet pie manis savus bērnus, jo esmu lieliskākā un atbildīgākā auklīte pasaulē un jūsu bērni ar mani būs pilnīgā drošībā!
Un ugunskura smarža bija pēc tam tā sapinusies matos, ka iztika ārā tikai pēc trešās mazgāšanas reizes.

Sabiju arī 2 dienas Stradiņos, jo nez kāds velns mani dīdīja (iespējams, šī ir pirmā reize mūžā, kad pielietoju šo superizteicienu) pieteikties uz angļu valodas kursiem vasarā. Tur es sapratu, ka vēl pavisam noteikti nav sācis pietrūkt tās vietas, tāpēc ceru, ka pēdējā vasaras trešdaļas vilksies lēēēni un ilgi.

pirmdiena, 2010. gada 19. jūlijs

summer kind of wonderful

Sen gan te neesmu bijusi. Negribas jau tā lielīties, bet laiks ir pagājis tiešām LIELISKI, tāpēc šoreiz laikam nedaudz sanāks tā.
Pirmā jūlija puse, tas ir 2 nedēļas, pagāja nelielā ceļojumā pa Eiropu. Sīki atstāstīt visu nevaru/negribu/slinkums/unkuramgantasvispārinteresē, varu dot dažus atskaites punktus vienīgi.

I jeb autōbuss
Autobusā braukt ir karrrsti. Daudz kušanas izjūtiņu. Bet toties var laiku izmantot lietderīgi un lasītlasītlasīt. Beidzot bija laiks izlasīt Viktora Igo "Cilvēks kas smejas", varen lieliski, neskatoties uz to, ka zināju jau visu sižetu. Tagad vēl atliek tuvākajam laikam "Parīzes Dievmātes katedrāle" un tad jau būs jāķeras pie kāda cita literatūras ģēnija.
Pirmo reizi braucu guļambusā, bet tas ērtums naktī īpaši nelīdzēja un 2 no 3 naktīm busā es nespēju gulēt pateicoties skaļajam/runātīgajam vīrietim, kura vārdu man tā arī nebija lemts uzzināt. Es nesaprotu, no kādas dzelzs ir kalti viņa sievas nervi, ka viņa to var izturēt, jo viņš naktī TĀ vārās un neiet gulēt un komentē visu, ko redz pa autobusa logu pat, ja tas ir kaut kādā Polijā, kur gribot nevar atrast neko interesantu komentējamu, un kas vienkārši ir nebeidzama valsts, kuras iedzīvotājiem patīk lietot vārdus, kuros ir nepiedienīgi maz patskaņu. Vēl viņam patīk spēlēt tetri ar skaņu veselām diennaktīm ilgi. Bet varbūt viņš nemaz nespēlēja visu diennakti un tā skaņa vienkārši bija ieurbusies līdz manām dziļākajām smadzeņu rieviņām.

II jeb vietas
Alpi bija lieliskāki nekā es biju iedomājusies.
Maldīšanās Zalcburgā bija neliels piedzīvojums/pārdzīvojums un vēl viens pierādījums manam jebkādu topogrāfisko spēju trūkumam.
Monako bija vienkārši lieliski un viss.
Venēcijā daudz iešanas pa apli un pilnīga nespēja orientēties, bet tāpat jauki un skaisti. Bet ne tik skaisti kā to visur tēlo tomēr.
Vīnē bijām nedaudz tikai un man pārāk nāca miegs, lai mani tur kas sevišķi interesētu.
Un es atsakos no jebkādiem tālākiem komentāriem par Poliju.

III jeb Taize
Mīlīga un mierīga vieta tā Taize. Labprāt tur vēl kādreiz atgrieztos, neraugoties uz to, ka neesmu sevišķi reliģioza.
Varētu gan tur iztikt bez mūžīgajiem "welcome team", kas nāk un grib, lai tu ej uz savām Bībeles stundām, ko es tā sevišķi nedarīju. Iespējams, ka mani nobaidīja mana "mazā Bībeles grupiņa", uz kuru aizgāju vienu reizi un, kad man jautāja, vai, manuprāt Jēzus kādreiz atgriezīsies uz zemes, sapratu, ka tas nav domāts man. Tā vietā var labāk iet uz klusuma dārzu un lasītlasītlasīt.
Dziedošās lūgšanas gan bija man tīkamas. 215. dziesma, kas pazīstama arī kā "The Kingdom of God" bija absolūts mūsu hīts, kas skan vēl tagad brīžiem galvā.
Rindas pēc pusdienām ar ikdienišķo "es tūlīt miršu no saules dūriena" sajūtu man gan īpaši nepietrūks. Vakariņu dalīšanas, kōlas automātu ar aukstu kolu pašā karstumiņā un mīlīgās ballītes vakaros Oyakā gan varētu pietrūkt nedaudz.
Vēl arī gājieni pēc kūciņām uz tuvējo pilsētiņu, kurus varētu ierindot kategorijā "ekstrēmi". Gan tādēļ, ka atpakaļceļi bija tik grūti, ka likās, ka spēlējam Krusta Ceļos (kas īstenībā būtu atbilstoši tādai kristīgajai nometnei), gan tādēļ, ka lieliskākās kūciņas pasaulē, kuru izmēri pēc tam liek teikt "es GADU vairs šokolādi neēdīšu!".

IV jeb cilvēki
Ja pēdējā dienā pirms izbraukšanas mani nedaudz biedēja doma, ka nāksies 2 nedēļas pavadīt diezgan vientuļi, jo abi zaķīši būs baigie balodīši un man viņu ligzdiņā nebūs vietas, tad jau dienā trešajā es sapratu, ka viss tomēr būs fooorši, jo apkārt tādi tiešām jauki un jautri cilvēki.
Nu, izņemot varbūt dažu labu sevišķi interesantu eksemplāru ar stalkerīgām iezīmēm, bet tas ir otršķirīgi.

Es gribēju rakstīt smuki pa punktiem, bet man tā īsti tas neizdevās tik īsi kā biju domājusi, tāpēc par Positivusu tā lakoniskāk- bija LIELISKI!
Muse bija tik lieliski, ka jāģībst; Scissor Sisters bija negaidīti mīlīgi un foršiņi; laiks bija super; Salacgrīvas jūra ir pretīgākā, kādā jelkad esmu bijusi; spēlēt Wii ir forši; gulēt teltī ir nāve; ir forši, ja ir smieklīgi telškaimiņi; satikt daudzdaudz sen neredzētu seju ir galīgi labi; atpakaļceļš ar pitstopu Saulkrastos ar saldējuma kokteiļiem arī ir laba lieta; salīšana arī nav nemaz tik slikta, bet nikna kaimiņu suņa uzbrukums nav sevišķi patīkams.

Tas laikam arī viss. Un es ceru, ka jūsu vasaras arī ir tikpat lieliskas (:

piektdiena, 2010. gada 25. jūnijs

the shorter the night the longer the dance

Es teicu, ka būs lieliski Jāņi un tā arī bija. Teicu, ka nelīs un nebūs odu, un tā arī bija. Man nudien patīk, kad man ir taisnība (:
Jāņi man vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Jau bērnībā nedēļu agrāk skapī atliku kuplos svārkus, jo zināju, ka Jāņos tādus noteikti vajag, un gaidīju, gaidīju, gaidīju. Iespējams, ka mīlestība pret šiem svētkiem man ir "iedzimta", ja tā var teikt, jo katru gadu šajā laikā mamma mani mīļi sauc par savu "papardes ziediņu", tā atgādinot, ka mana dzimšanas diena ir pēc 9 mēnešiem, khe, khemm. ;D
Šogad arī mēs, Vircavas jaunieši, tā pa īstam un pareizam nosvinējām. Bija gan wild brauciens ar īstu limuzīnu Jāņu nakts krāsā, gan daudz alus. Šie man pirmie Jāņi kopš esmu draugos ar alu. Tā kā kaut kur pa vidu man jau nojuka skaits, es pieņemu, ka mēs arī turpmāk paliksim labi draugi.
Vircavas pagasta padome drošvien šogad zaļumballei bija iztērējuši visu gada budžetu, lai varētu atļauties tādu zvaigzni kā Kaspars Antess! Un Vircavas iedzīvotāji drošvien bija ļoti vīlušies, jo šogad izpalika mūsu lieliskās uzstāšanās :D Mums nedaudz vilšanās, ka neskanēja Laura "Es skrienu", jo pa dienu biju samācījusi cilvēkiem kustības un visi bija diezgan gatavi tās atrādīt plašākai publikai. Bet nekas, jo es ticu, ka vasaras gaitā tās vēl noteikti tiks liktas lietā.
Vispār jau tā Vircava ir tāda maģiska vieta. Vienu gadu cilvēki uzstāj, ka ir grāvī redzējuši rūķīšus, citu gadu kāds uz mazā tiltiņa pāri grāvim satiek kādu Jaunzēlandē dzīvojošu eks-klasesbiedru, kuru neviens cits pēc tam tā arī neredz. Šogad arī nedaudz mistika, jo pie ugunskura dedzināšanas parādījās 3 mistiski puiši, kurus neviens nepazina un kas vienkārši ieifltrējās mūsu bariņā un stāstīja, kā ir apmaldījušies un randomā gājuši cauri mežiem, kamēr atraduši mūs. Tā arī palika tāda līdz galam neatrisināta mistērija arī pēc tam, kad viņi mistiski pazaudēja vienu no saviem biedriem un palika divatā, jo mēs viņiem tā īsti tomēr neticējām, bet neviens viņus tā arī tomēr nepazina. Bet viņi vismaz bija tādi klausīgi, un tad, kad es teicu "Dziediet! TAGAD!", viņi tā arī darīja.
Un vispār par tām dziesmām - secinājām, ka vajadzētu kādas pāris latviešu dziesmas iemācīties tā kārtīgi. Jo garajā turp/atpakaļ ceļā uz zaļumballi sapratām, ka ir grūti vienoties kādā kopīgā dziesmā, ja zinam tikai piedziedājumus un dažus pantus no skolas himnas.
Un pamostoties es sapratu, ka laikam ir bijis kāda viena jaunā labākā drauga par daudz, jo uz katra soļa galvā bija tāds DUN. Bet tas nekas, koliņa pa ceļam uz mājām un mājās daudz Californication lieliski palīdzēja.

Bet nu jā, bija fooorši un man jau tagad sāp sirds par nākamo gadu, jo izskatās, ka nebūšu vēl atpakaļ no Māstrihtas, kur semestris ir līdz jūlijam.

pirmdiena, 2010. gada 21. jūnijs

the joke of tomorrow

Vasara rit pilnā sparā un, kamēr es te jau morāli briestu Jāņiem, par kuru lieliskumu šogad man vispār nerodas ne mazākās šaubas, varu nedaudz atskatīties arī uz nu jau pagājušām lietām.

Vispirms jau Pilsoniskās Savienības jauniešu rīkotā nakts trasīte pagājušajā nedēļā. Jaukumjauki, ka 3 jaukas un politiski aktīvas meitenes mani paaicināja līdzi, jo tiešām forši. Pa dienu ļoti izglītojošas ekskursijas pa Āraišu ezerpili un Cēsīm. Āraišu ezerpilī un turienes apkārtnē esmu bijusi diezgan daudz, agrāk tur katru gadu bija kokles nometne, tāpēc esmu tur pieradusi iet iekšā, neko īpaši nemaksājot, kaut kā likās, ka ieejas biļete ir vajadzīga tikai, lai ietu pašās "mazajās, superinteresantajās mājiņās, kurās ir tik daudz ko redzēt", nevis lai uzkāptu pakalniņā, tāpēc īpaši neiespringu uz biļetes iegādi un domāju, ka vienkārši neiešu mājiņās un nemaksāšu latu. Tā nu es tur staigāju līdzi meitenēm, kas bija apzinīgi iegādājušās biļetes, bet nekādas biļešu kontroles nekur nebija, tāpēc sanāca tā jauši vai nejauši tādas nelikumīgas bezbiļetnieciskas darbības. Bet nu pieņemsim, ka es mācos LU Vēstures un filozofijas faukultātē, jo tās studenti, kā izrādās, var tur iet par brīvu, un mani pēc no Google Earth uzņemtiem attēliem nesāks meklēt Interpols tagad.
Un Cēsis joprojām ir laikam vienīgā Latvijas pilsēta, izņemot Rīgu, kur es spēju kaut cik orientēties. Paldies, klases ekskursijām un kokles nometnēm.
Pirmo reizi šogad arī laukos nebija odu, tā runā, ka viņi visi tikuši aizpūsti uz Baltkrieviju, jo vējiņš tiešām tāds pamatīgs.
Pati nakts trasīte gan bija diezgan neiespējama, un es zinu, ko runāju, jo agrāk katru gadu piedalījos "Tortes meklēšanā" Brīvdabas muzejā. Lai gan pa visiem gadiem kartē orientēties tā arī neiemācījos, saprotu, kas ir fiziski iespējami kontrolpunkti fiziski iespējamā laikā. No 10 punktiem dabūjām 3 un ar to pietika 4.vietai, 1.vietai bija 5 un tas jau bija tāds"wooow, kādā veidā jūs to dabūjāt gatavu?!?". TĀDI meži, galīgi neizejamie brikšņi/biezokņi/purvi, kas komplektā ar tumsu, kuras dēļ stāvējām meža brikšņu vidū un neredzējām ne karti, ne apkārtni, radīja tādu neispējamo kombināciju. Bet nu mēs vismaz nebijām tā komanda, kas, lai kaut kur tiktu, bija briduši pāri upei un bija tā līdz viduklim slapiņi.
Pēc tam pie ugunskura tādas nedaudz Jāņu sajūtas un daudz politisku sarunu apkārt. Jā, šī noteikti ir pagaidām politiskākā ballīte, kāda esmu bijusi.
Un mans vasaras plānais guļammaiss ir nekam nederīgs vielas veidojums. Tikpat labi es nākamreiz varētu vienkārši apsegties ar izēstām Ādažu tomātu čipsu pakām. Ja es tos čipsus vēl pirms tam arī izēstu, varbūt vismaz būtu siltums no iekšiņām. Jā, es atkal teltī pārsalu.

Vēl ir būtiski tas, ka es beidzot atrisināju "smilšu cūku" mistēriju. Izrādās, ka tās nav vaboles kā es biju iedomājusies, bet gan tīklspārņu - skudrulauvu kāpuri. Tas arī, iespējams, izskaidro, kāpēc mūsu meklējumi pagaidām izrādījušies neveiksmīgi, jo kāpuriem jau ir tikai noteikts laiks, kad viņi ir "kāpuri" un šogad tas laiks vēl nav pienācis, tā rādās.
Aizlasījos par visādiem citiem kukaiņiem vēl un saskatījos daudzdaudz bildes, bija man tāda "esmu entomologs" diena.

Un kārtējais pierādījums manam topogrāfiskajam idiotismam uzradās vienā no riteņbraucieniem. Dažreiz daru atklājumu braucienus un jau 3 vasaras mans mērķis bija atrast Baložos Titurgas ezeru. Līdz šim diezgan nesekmīgi, daudz maldīšanās pa biedējošiem mežiem ar statuju galvām un stumšanās pa smiltīm. Pēc kārtējās maldīšanās viņdien mēģināju kartē saprast, ko es daru nepareizi. Un, nu jā, 3 gadus es karti biju skatījusies no otras puses, tāpēc visi mani aprēķini bija diezgan ļoti nepareizi. Izrādās, ka mistiskais Titurgas ezers ir tas pats, kuram visu laiku braucu garām un vienkārši nezināju nosaukumu, jo viņš bija ārpus "manas kartes". Esmu tieši tik leiliska, ka kādu dienu es drošvien nejauši aizbraukšu uz Daugavpili un domāšu, ka esmu Ventspilī.

pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs

a sun without fire


JĀ, tas ir noticis! Pirmais kurss piebeigts. Nemelošu un nestāstīšu, cik tieši superīgi un viegli tas bija un kā es priecājos par katru pie datora pavadīto stundu un katru jaunu moduli. Taču tagad gan ir tāds prieks un sajūta, ka varu ja ne visu, tad daudz katrā ziņā. Vēl man ir sajūta, ka mums tur unī iedzen nedaudz snobismu, jo savstarpējās sarunās var just to attieksmīti, ka mēs, redz, vienīgie mācāmies un esam gudrākie, jo visi citi studenti tikai dara ballītes un mācās tikai sesiju laikā, kas ir kādas 3 nedēļas visa gada laikā. Un, ja kāds ne-RSUieties stāsta, cik viņam daudz esot jāmācās, mēs visi savās galvās domājam "pfffff, soo not true" un apšaubām šī cilvēka izpratni par "daudz". Mēs to viņiem sejā varbūt nesakām, bet domājam gan. Man nepatīk, ka veidojas šāda snobiska pārākuma attieksme, bet neliekas, ka es tur kaut ko varētu mainīt, mūs tādus vienkārši rada un viss.

Tagad ir vasaraaaaahhh un jau notikušas šādas tādas lietas. Vispirms bija "Taurenis", kur mūsu komanda "Svina Rīsiņš" bija diezgan emm....neveiksmīga, ja tā var teikt. Bet galvenais ir piedalīties un tamlīdzīgas mulķības, ar ko parasti sevi mierina zaudētāji ;D
Vēl tur bija diezgan kūūl "Talantu Vētra", kur mūsu favorīte izcēla 2.vietu, bet citi arī īstenībā nebija slikti. Bija gan viena grupa, kas spēlēja riktīgi labi un 2 no tās dalībniekiem izskatījās pēc Džeikoba - viens kā 1.filmā, otrs kā 2., bet tas un vēl foršu dziesmu izpildīšana viņiem nepalīdzēja, jo solists nu galīgi neprata smuki dziedāt.

Vēl bija Dadžu iesvētības bez iesvētībām, bet ar nelielu pačillošanu un peldsezōnas atklāšanu Garezerā. Šis man, iespējams, ir kāds rekords, jo parasti es nemīlu atklātas ūdenstilpnes, un peldu tādās maksimums 3 reizes visas vasaras laikā un pirmo reizi kaut kad jūlija beigās varbūt. Tā kā tas bija Carnikavas rajōns, tad ar Prelīnu atkal pie jūras meklējām smilšu cūkas. Un atkal nesekmīgi. Es pat sāku ticēt, ka tie ir kādi tik ļoti mistiski radījumi, ko ar savu īpašo radaru prot atrast tikai Annija.
Vēlāk ar Prelīnu devāmies arī uz Vampīru Balli iekš Godvil. Ļoti neizdevies pasākums, ja to tā vispār drīkst dēvēt. Īstenībā jau es varbūt nemaz nevaru spriest, jo nekādu sākumu mēs tā arī nesagaidījām. Bijām 22:40 un uz ielūguma bija rakstīts, ka sākums ir 22:00, pie ieejas gan apsargs mums krieviski paskaidroja, ka sākas tikai 23:00 un mums ir jāgaida ārā, tas nekas, ka lija. Augstākais un interesantākais pasākuma punkts arī bija šajā stāvēšanā ārā, kad seši apsargi skatījās kā septītais pie ieejas karina mehānisku sikspārni, kurš griezās tik traki, ka aizlidoja pa visam prom. Mums ļoti smiekli. Kad beidzot tikām iekšā, izstaigājām reizes trīs turieni, apskatījām iekārtojumu, pasēdējām, dabūjām Medoff vodkas pildspalvas un jutāmies ļoti neērti, jo uz katru apmeklētāju bija vismaz 3 kluba darbinieki. Tā kā 2 stundas pēc norādītā laika vēl nekas vampīrisks nebija noticis, devāmies prom.

Interesantāk par Vampīrballi noteikti bija redzēt MILZU vaboli pa ceļam uz mājām. Kaut ko TIK lielu un vabolisku savā mūža vēl nebiju redzējusi. Mēs krietnu brīdi nevarējām saprast, vai tā radība ir kaut kas dzīvs vai arī no plastmasas, nu tā kā spēļmantiņa. Man to izmisīgi vajadzēja noskaidrot, bet bija bail pakāpt virsū ar kāju, tāpēc Prelīna ieteica paņemt akmeni no pretējās ielas puses un pabikstīt ar to. Uzmetu vienreiz virsū un akmens atleca, tāpēc jau sliecos uz plastmasas vaboles versiju, uzmetu vēlreiz, arī atleca, bet likās, ka kaut kas tur sakustas. Tāpēc vēl nedaudz ar kāju paripināju virsū to akmeni. Kad tā lieta sāka kustēties, sākās panika, kliedzu un skrēju prom. Nezinu, ko darīja Prelīna, bet pieļauju, ka vai nu arī panikā metās prom vai skaļi smējās. Pa ceļam gan nokrita kurpe, tāpēc nācās lekt uz vienas kājas, jo apstāties nedrīkstēja, jo man bija pārliecība, ka MILZU vabole grib man atriebties. Tās vaboles dzīvums bija todienas lielākais šoks, un es varu vienīgi priecāties, ka Bišumuižā nekad neko tamlīdzīgu redzējusi neesmu, jo citādi naktīs nespētu vairs mierīgi gulēt. Vēl es varu cerēt, ka pie Buru sporta nav novērošanas kameras, kas šo visu būtu iemūžinājušas.

Rīt es varbūt pastāstīšu par ekskursiju uz Cēsīm, nelikumīgām darbībām, trakiem mežiem un politisku ballīti, jo citādi man neērti vienā reizē tik daudz rakstīt.

pirmdiena, 2010. gada 31. maijs

I believe in a world of endless possibilities and I believe I'll have another cocktail, please


Hmmm, ja sestdienas ballīti mēs uzskatām par tādu vasaras iesildīšanu/iesākšanu, tad man bail iedomāties, kāda būs tā vasara. Pat nezinu, kuru no visām "odziņām" lai izceļ tā. Varbūt 11 šampju tukšošanu sveču gaismā, varbūt izmisīgos centienus no rīta tikt pāri sētai, vai varbūt faktu, ka es laikam derībās zaudēju 2 kastes šņabja, jo man bija ļoti svarīgi ap deviņiem no rīta uzstāt uz to, ka neesot tāda Papes dabas parka. Detaļās šoreiz labāk neieslīgšu.
Vakardienu man līdz ar to sanāca pilnībā zaudēt, jo pamodos tikai sešos vakarā, kad zvanīja Mārciņš un smējās par manu skaisti nodzerto balsi. Pāris stundas ar ne pārāk patīkamām sajūtām galvā paskatījos "America's Next Top Model" un atkal gāju gulēt. Jā, starp citu beidzot varu teikt, ka esmu redzējusi visas 14 ANTM sezōnas, wuhūū. Tagad pāreju pie iekavētām filmām un kaut kad arī "Lost".

Ja par tādām nopietnām lietām kā mācības, tad vismaz kādu brītiņu var uzelpot, jo studijdarbu esmu nodevusi, cerams, ka veiksmīgi. Tā nu es viņdien sēdēju RSU biblī un ļoti garlaikoti šķirstīju visus žurnālus pēc kārtas, kad pēkšņi ieraudzīju sevi. Neko tā, tikai nedaudz pārsteigums. Tas nekas, ka 2 gadus veca bilde un man par to neviens nepaziņo, ja tur blakus ir Odrija Hepberna, tad es nepavisam neapvainojos. Kaut gan manas uzacis pavisam noteikti nav tik "biezas un sievišķīgas" kā viņai.

Un, runājot par bibli, unī ir kāds cilvēks, kura dzīves mērķis laikam ir uz visiem turienes datoriem kā desktopu uzlikt Gacho bildi, kur viņš ir Essentialā ar kaut kādiem cilvēkiem. Tas jau laikam labi, ja cilvēkiem ir mērķi, pat, ja tie ir tieši tik lieliski kā Gacho popularizēšana iekš RSU.

Traki ir tas, ka rīt ir 1.jūnijs. Vēl traki ir brāļa jaunie mati.
Un rīt jāiet skriet no rīta, lai gatavotu sportisko formu "Taurenim", wuhūū. ;D

Jā, laikam tagad beidzot atgriezīšos savā daiļliteratūras pasaulītē, jo esmu pārāk izslāpusi pēc skaistiem stāstiem. Tādiem, kas nav par politikas filozofiju, Eiropas vēsturi vai tiesībām.

piektdiena, 2010. gada 21. maijs

supercalifragilisticexpialidocious


Lai gan eksāmeni jau beigušies un palikusi tikai angļu valodas runāšana, nav tādas labas sajūtas vēl. Tas studiju darbs tomēr sācis pārāk nospiest prātu.
Plus vēl tagad tas nostaļģijas laiks, jo tagadējiem 12. ir pēdējie zvani un tamlīdzīgas lietiņas, kas liek atcerēties, cik skolā tomēr bija labi un cik stulbi, ka toreiz es to tā nenovērtēju. Visvairāk jau to cilvēku pietrūkst, ehhh.

Bet nav jau tā, ka es dzīvoju tikai sentimentu pasaulēs. Pagājšnedēļ bija Zvirbuļa taka 2010, kas bija kaut kas tāds nepieredzēts un interesants man. Lai gan "27 38 49 četri divi seši astoņpadsmit Dace Elīna Ketija" neuzvarēja, 3.vieta arī ir labs sasniegums. Nu man vismaz noteikti, jo pagaidām man kontā tikai krietni zemākas vietas Dubļos. Ticu arī, ka būtu dabūjuši vismaz 2.vietu, ja nebūtu stundas 3 ZIŅOJUŠI LAIVĀ un atraduši pēdējo teksta gabaliņu, kurā atklājās, ka tas, ko sapratām, kā "ZIŅOJIET LAIVĀ", bija "ZIŅOJIET LAI VĀRTI atvērtos, bla bla bla".
Jau pirms starta atklājām odu galināšanas spēli, kurā es, galīgi nepārspīlējot, biju lieliska. Jā, tas šovasar būs mūsu bizness, jo kā es lasu VISUR - gan avīzēs, gan twitterī, gan draugiem.lv runā, tad cilvēki ir pamanījuši, ka odi tiešām šogad ir traki. Jūtos pat nedaudz rūdīta tam tagad, jo neticu, ka jebkur pasaulē ir vairāk odu kā Carnikavas mežā. Es nekad mūžā nebiju redzējusi/jutusi tik daudz. Tā, ka tiešām pēc maza laiciņa vairs netur nervi un es esmu gatava raudāt un atdot visu, kas man dārgs, lai tikai uz mazu mirklīti būtu atelpa. Jauns līmenis bija tas, ka sāku viņus šņaukt no deguna ārā. Pirmo reizi sapratu, kāpēc govis var vasarā var nomirt no kukaiņu kodumiem, un pirmo reizi bija tā, ka cilvēki speciāli sēž ugunskura dūmos, nevis izvairās no tiem, jo labāk izvēlas neelpot laiciņu, lai varētu mierīgi apkasīt jaunos kodumus. Tas bija tā pārāk traki, bet tagad jau esmu pasūtījusi tētim iepirkt visādus ķīmiskus līdzekļus, mamma toties pasūtījusi pretkukaiņu ēterisko eļļu maisījumus, tā ka gatavojos atgriezties kādu dienu zaļumos tomēr.
Un, lai gan vienu dienu teltī pamodos no karstuma dūriena, bet otru visu nakti negulēju no aukstuma, pamosties jūras krastā, kad ir ideāls laiks un saule precīzi vajadzīgajā devā, tomēr bij tā vērts.
Un es pat varu pieciest kešošanu ar smagām somām un noberztām kājām, ja kāds sagādā man prieku, iekrītot upē no karāšanās pie tiltapakšas. Nu tie trakie kešotāji, zinies.

+ Lai cik tas nenormāli neiespējami ārkārtīgi jocīgi liktos, es vairs neesmu balta. Helloouu, iedegums, vasarraibumi un rokas pigments (:
Vēl tikai mazliet un tad jau mani varēs meklēt kaut kur vāļājoties svaigi pļautā zālē un pārlasot abas Bada Spēļu daļas.