the sound of silence

1/12 no gada, kas pēc kārtas 2010., jau paskrējusi. Šis bija aši.

Secināju, ka Vonnegūtu ir foršāk lasīt nekā skatīties. Tajā viņa valodā ir puse prieka ,un filmas to vienkārši nespēj tā uzķert. Slaughterhouse - Five vēl bija skatāma, bet Breakfast of Champions gan nācās izslēgt pēc pāris minūtēm, imdb vērtējums - 4.2. jau vien par kaut ko vēsta, par kaut ko, kas nav sevišķi labs.

Ar katru dienu man arvien vairāk gribas skriet. Ja es būtu bagāta, es noteikti iegādātos skrejceliņu, bet, tā kā naudas man nav tik, cik Heidijai Montagai plastisko operāciju, jāsamierinās ar čīkstēšanu un ziemas ienīšanu. Ziemā es nevaru skriet, man nav ne piemērota ekipējuma, nedz arī kustību koordinācijas.

Pēdējā laikā cenšos sevi stingri ierobežot filmu jomā. Drīkstu skatīties tikai tad, ja esmu izdarījusi mācību lietas un darbadienās tikai vienu filmu dienā. Brīvdienās, ja ļoooti gribās, var atļauties divas. Šādus stingrus noteikumus mani mudināja pieņemt mana jaunā šī gada filmu numurēšanas kārtība. Nu jā...khemm...janvārī ir bijis diezgan daudz, manuprāt. Ja pagājušonedēļ nebūtu stājušies spēkā šie noteikumu, droši vien te runa būtu par trīsciparu skaitli.
Man patīk filmas, tas nav nekas jauns ;DD

Un es jūtos piekrāpta, jo izrādās, ka Catching Fire, kas ir Hunger Games otrā daļa, latviski iznāks tikai maija sākumā. Ļaunie, melīgie Zvaigne ABC cilvēki, kas solīja februārī.

Un, runājot par februāri, ceru, ka tas būs jaukāks par janvāri. Visādās ziņās. Nu jābūt taču.

I want to see movies of my dreams

Šī nedēļa pagāja kaut kā superātri, kaut kur pavidu nemitīgajai konspektu radīšanai un lekciju apmeklēšanai laiks vienkārši pazuda. Nesūdzos. Ceru, ka tikpat ātri paies arī viss pārējais ziemas periods un varēšu attapties pavasarī. Un pavasaris ir super! Kā var nebūt foršs kas tāds, iekš kā ir vārds vasaris? (;

Un runājot/domājot par vārdiem, mani kādā no lekcijām (drošvien, ka filozofijas, tur visādas čakras uz beigām sāk nākt vaļā) pārsteidza tas, ka vārdā pārbaudīt iekšā ir vārds baudīt. Tad es nesapratu, kāpēc pārbaudīt nenozīmē pārāk daudz baudīt, nu tāpat kā pārēsties. Tā jocīgi īstenībā ar tiem vārdiem.

Es gan neatceros kad, jo man grūti saprast laiku, dienas un tādas lietas, bet vienu vakaru pirms gulētiešanas uz mirkli sev atļāvu aizdomāties par to, kā ir vasara un es braucu ar riteni un ir saule un braucu daudz un tālu, varbūt līdz Ķekavai pie Madžaras, bet varbūt kādā no saviem atklājumu braucieniem. Atklājumu brauciens ir tad, kad tu brauc tur, kur nekad agrāk neesi bijis un nesaproti, kur atrodies. Atklājumu brauciens ir izdevies tad, ja tiek atrasts kāds jauns ceļš, pa kuru var aizbraukt tā, ka nav jābrauc pa to pašu ceļu atpakaļ, nu tā kā liels aplis. Atklājumu brauciens ir neizdevies tad, ja vairākas stundas nākas maldīties pa meža ceļiem un tik daudz smiltīm, ka riteni nākas stumt, un atrast biedējošas statuju galvas mežā.
Kaut kur tur pa vidu es pazaudēju savu sākotnējo sakāmo. Gribēju teikt, ka gandrīz apraudājos šito sadomājoties. Nu tik ļotļoti gribās!

Šodienas atklājums - pēc Kurta Vonnegūta grāmatām ir arī dažas filmas. Es šito nezināju. Tagad zinu, stāv filmu mapītē un mani gaida Breakfast of Champions (1999) un Slaughterhouse Five (1972).

Un vakar sapnī bij Smosh puiši, tas bija jauki, jā ;D

there's not enough couches in the world for how long I want to sleep

Ir tikai otrā īstā mācību diena, bet man jau liekas, ka es mirstu.
Tāds nepatīkams piekusums un bezspēcība.
Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka pa brīvlaiku esmu pārāk atradusi no tā visa procesa vai varbūt vienkārši ir kļuvis grūtāk, varbūt arī tie jaunie kursi ir tādi nepatīkami padevušies. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka ko tādu teikšu, bet es gribu labāk atpakaļ vēstures, nekā darīt kaut ko filozofijai līdzīgu.
Iespējams, ka man vienkārši ir filmu trūkums organismā, jo vakar redzēju tikai vienu filmu un šodien nevienu, šņuk :(
Pie viena es arī varētu pačīkstēt par aukstumu. Vakar man aizsala pulkstenis un mūzikas vads sasala dīvainā formā, vēl es ne tramvajā, ne autobusā nevarēju lasīt grāmatu, jo nespēju novilkt savus trubultos cimdus. Un, runājot par trubultajiem cimdiem, ar tādiem bakstīt pa touch screen ir vienkārši lieliski. Un ar lieliski es šoreiz domāju tilzi un neērti.

Īstenībā gan jau, ka man ir arī kādas pozitīvas lietas sakāmas, bet tas pilnībā sabojātu šī ieraksta čīkstīgo dabu.

and I looked in the mirror to see someone I didn't want to be

šis trāpa

each morning I get up, I die a little

Vakar kustību festivāls bijušajā skolā, kuru bariņš absolventu apmeklējām. Varbūt, ka man kādreiz bija sliktāka saprašana par to, kas ir laba uzstāšanās, bet es gan vairāk sliecos domāt, ka tur tā kvalitāte un izdoma ir smagi kritusies. Dažas dejas bija tik nepatīkamas, ka es pat nespēju novērsties, jo TIK slikti, ka interesanti skatīties, kas tur tālāk notiks un kādas jaunas tizluma pakāpes tiks sasniegtas. Plusiņš jāliek skolotāju priekšnesumam, kur bija tik ļoti super puffffīgi polietilēna maisiņu svārki.
Esot tā skolā, sentiments mazliet trāpīja. Jo tur tomēr tik daudz kas bija tā mīļi, jauki, pazīstami un viegli. Pietrūkst tā visa. Toties nepietrūkst daudz mazu kliedzošu bērnu, kas ēšanas starpbrīdī skrien uz ēdnīcu un ir mazi un tieši tik riebīgi, ka negribas viņiem pieskarties.

Pēc skolas nedaudz Brenguļu alus. Man vispār alus nemēdz sevišķi garšot, bet šis pat man ir jāpaslavē un jāatzīst par varen labu esam.

Vēl vakar nedaudz kursa ballīte Jelgavā. Diezgan jauki tā.
Jau esvairsneskaitukuroreizi jautājums man par to, vai kādreiz velku bikses. Nu bāc, ja katru reizi, kad man kāds to pajautā, es dabūtu keksiņu, es tagad jau normāli varētu piebarot Prelīnu. Un tie, kas zina, kas Prelīna ir par zvēru un ko viņa ēd, nu pareizāk gan CIK viņa ēd, saprastu, cik bieži man jautā bikšu jautājumu. ;DD
Mīnuss ļoti neērta gulēšana un salšana no rīta, jo, kā izrādās, sedzos ar kaut kādu pledveidīgu apmetni (?), nu kaut ko, kam ir visādas jocīgas ļerpatas un formas un nevar saprast uz kuru pusi lai griež to brīnumu.

Bet, neskatoties uz vakardienas visnotaļ pozitīvajām aktivitātēm, esmu diezgan nomākta kopumā. Iespējams, ka pie vainas tas, ka pirmdien atsākas aktīvas mācības un es neesmu pārliecināta, ka redzu jēgu mācībām vispār. Sajūta, ka vajag kaut ko pavisam citu. Nezinu gan ko, varbūt kaut kur tālu prom darīt ko tādu, ko es šobrīd pat iedomāties nevaru. Bet varbūt man vienkārši jābeidz lietām meklēt jēgu.

it's like you're always stuck in second gear

Es šobrīd diezgan droši jūtos, apgalvojot, ka Friends man nebeigs patikt nekad un nekad neapniks. Tiktiešām.
Vakar, kā jau parasti trešdienās, pēc Supernatural skatījos Friends. Tas nekas, ka man visas sērijas ir datorā, ja pa tē vē rāda Friends, manī vienkārši nav tādas opcijas neskatīties. Iespējams, ka sava loma tur ir arī tam, ka Supernatural pat ar skaistajiem brāļiem Vinčesteriem mani šad tad sabaida , un pēc tā Friends nomierinošās skaņas ir pašā laikā. Bet īstenībā pēdējā laikā vairs īpaši nebaidos Supernatural, lai gan agrāk nespēju viena skatīties un liku brālim skatīties ar mani. Tad kādu laiku skatījos ar ieslēgtu gaismu, bet tagad skatos tumsā un NEBAIDOS. ;D Laikam jāpateicas maniem šausmeņu maratoniem un evolūcijai.
Bet nu jā, atgriežoties pie Friends lieliskuma. Vienmēr sasmaidos dikti. Vakar arī sasmējos un aizgāju gulēt ar smaidu. Visas sērijas esmu redzējusi nez cik reižu, un varu galvā runāt viņu dialogus no galvas, bet tāpat ir TIK smieklīgi, mīļi un lieliski.

a little voice inside you whispers

Šodien nemācījos. Atkal. Rīt man tas ir OBLIGĀTI jādara. Šitā nedrīkst izlaisties tik ļoti.

Mans mīļākais apģērba gabals šobrīd ir veca Zaras vīriešu jaka, kas man pietam ir par mazu. Mazums izpaužas īpaši kakla daļā, jo jāizdara izvēle starp aizvilkšanu ciet līdz galam un elpošanu. Es biežāk izvēlos pēdējo.
Neatceros pat, kā ieguvu to savā īpašumā. Es pieļauju, ka kaut kad sen vecmamma to varētu būt iegādājusies kādās humpaliņās un sūtījusi brālim. Varbūt, ka es kādu reizi netīšām paņēmu vai varbūt kāds jauši vai nejauši iejauca manā skapī. Līdz šim es tikai pa mājām valkāju, bet šoziem ir tik auksts, ka bieži nespēju sevi piespiest novilkt un atstāt mājās.
Jā, tā jaka ir super.

Šodienai kontā arī diezgan lieliska filma. Ink. Ļoti neholivudiski un ļoti skaisti un drūmi reizē. Fona mūzika un visa tā kopējā sajūta, kas rodas, spēcīga. Es gan jau noteikt nesapratu tur visas dziļās nozīmes un simbolus, bet diezgan šizīgi forši. Kādās divās ainās pat tirpas. Tirpas tas ir labi.