shrinking universe

Es atdotu vienu no saviem nākotnes bērniem par to, lai šī vasara nekadnekad nebeigtos.
Jo tik ļotļoti lieliski viss ir bijis. Tik spilgti un piepildīti un vēlreiz vienkārši LIELISKI, ka šobrīd man gribas vienīgi sēdēt un skumt, un klausīties sad pleilisti iekš stereomood.
Šis laikam būs grūtākais mācību iesākums manā nemaz ne vairs tik īsajā mūžā, jo uz skolu parasti augusta beigās jau sāka gribēties, un pagājušogad es vēl nezināju, ko gaidīt no universitātes, un bija tāda excited sajūtiņa par visu jauno. Tagad es zinu, kas tur mani sagaida un man nepatīk tas, ko zinu.
Šodien, kad dabūju lekciju sarakstu, atkal sāka griezties plānošanas zobratiņi un varēja just, ka 3 mēnešus šie ir atpūtušies, jo šobrīd man nav ne jausmas kā lai visu saplāno un sakārto ideālā sistēmā. Un es nespēju veiksmīgi funkcionēt tādā bezsistēmas stāvoklī.

Mierinu sevi ar to, ka septembris būs tik pārpildīts ar visādām lietām, ka paies nemanāmi, nesāpīgi un zibenīgi. Un tad vēl tikai 4 mazi mēnesīši.

Ai, labi, pačīkstēju drusku un pietiek. Tagad daži pozitīvi fakti, lai pasaulē valdītu līdzsvars:
- redzēju NIKOLAJU PUZIKOVU!
- saraudināju bērnu
- biju aktīva karsēja
- noskrēju nakts skrējienā
- pabeidzu Viktoru Igo lasīt
- dabūju studiju maksai atlaidi
- ēdu šodien "Karlsonu"

Un es apņemos censties darīt tā, lai sirdī vasara nekad nebeigtos. Un ceru, ka ar šo apņemšanos ies labāk kā ar apņemšanos pirms gulētiešanas neskatīties šausmenes un disturbējošās filmas.

don't wake the thought police

Man patīk lietas, kas notiek man apkārt. Patīk cilvēki. Patīk vasara. Vispār daudz patīk un tas ir galīgi jauki. Ja kaut kur kādā prāta kaktiņā mani nenomāktu doma, ka vēl tikai 26 dienas līdz atsāksies mācības (izrunāt kā mocības), būtu pavisam ekselenti.

Pagājušajā nedēļas nogalē darījām lietas Vienotības jauniešu vasaras 3 dienu nometnē "Jaunietis Eiropā". Bija gan Sandra Kalniete, Baņuta Rubesa un Andris Vilks, kuri stāstīja visādas interesantas un vērtīgas lietiņas, gan arī vairāki citi politiski tēli - gan iedomu (hihi), gan īsti un pavisam dzīvi.
Bija arī pašiem jādarbojas un jādomā radošie risinājumi problēmām. Radošākais, kas man palicis atmiņā, laikam ir ideja par "supervalsti", kurā viss darbojas un bartera principiem, cilvēki izdzīvo izdzīvošanas instinkta dēļ un elektrību ražo cietumnieki minoties vai skrienot ;D

Jāteic, gan, ka grupu darbi tā principā man nekad nav patikuši. Parasti es vienkārši tā nespēju paļauties uz cilvēkiem un man vajag, lai lietas notiek pēc manas sistēmas un manā laika grafikā. Vienmēr atcerēšos skolas literatūras grupu darbu, kur visuvisu darīju viena, jo nespēju pat mazāko uzdevumiņu sniegt savam pāriniekam, jo vienkārši zināju, ka izdarīšu visu pareizāk, labāk un smukāk. Protams, beigās jau rezultāts bija lielisks un "mēs" dabūjām 10, bet lielisks piemērs tam, ka neesmu nekāds dižais komandas spēlētājs.
Grupās mūs tur dalīja pēc personības testu rezultātiem, un, tad kad parādīja tās listes ar visiem sagrupētajiem cilvēkiem un viņu rezultātiem, es nožēloju, ka testā nešmaucos un biju aizsūtījusi to rezultātu, kas man tiešām godīgi sanāca ar lielu pārsvaru. Biju vienīgā ar savu stulbo CF, kas ir kaut kas uz control freak pusi un neko jēdzīgu nedara, tikai raizējas un kontrolē, nevis kā normāls team workers kā vairums normālu cilvēku tur.

Un, ja jums ir kāds darba/mācību/cits kolektīvs, kuru vajag tā kārtīgi saliedēt un satuvināt īpaši CIEŠI, tad noteikti iesaku Team buildingu iekš Meža kaķa. Jūs vienkārši nezināt, kas ir tuvība, ja neesat četratā stāvējuši 4 metru augsta staba galā uz mazmazītiņa laukumiņa, kājām un stabam trīcot un elpojot viens otra elpu, jo ļoooti tuvu viss notiek, pēc tam nemēģinot smuki atvērties kā puķīte. Es gan nezinu par citām komandām, bet mūsējā ar šo uzdevumu tā pamatīgi aizrāvās un nepietika ar diviem mēginājumiem tajā stabā, mēģinājām vēl un vēl arī brīžos starp pirts iešanām un arī vēl pēc tam. Mēs ar Gauju un abiem "ziediņiem" bijām tik saliedēti, ka arī gulēt gājām ligzdiņā/puķītē, kas varbūt nebija pats ērtuma kalngals un ļoti traucēja citiem cilvēkiem, bet toties mīlīgi tā.

Vēl es dabūju sev vēl vienu māsu, piedēvētu, kas man gan neliekas tik reāli iespējams, jo mēs ar Kičiju vispār neesam līdzīgas tā. Bet var jau būt, ka tur vainīga bija alus koncentrācija dažu labu organismā. Tātad šībrīža bilance ir: 1 dvīne, 1 māsa, 1 feikā dvīne.

Nu jā, bija tiktiešām fooorši un nešaubos, ka arī šīs brīvdienas ar tiem pašiem lieliskajiem cilvēkiem sporta spēlēs būs galīgi jaukas. :)

we're not droplets in the ocean, we're the Ocean

Šī vasara man tik ļoti atšķiras no citām, jo nav tā bijis, piemēram, veselas nedēļas, kad es savā nodabā braukātos caurām dienām ar riteni, skatītos seriālus un nevienu nesatiktu, kā tas bija agrāk. Visu laiku notiek lietas visapkārt, un tas ir tā tīri jauki.
Sanāk bieži būt Vienotības birojā un ar katru reizi tur izdzert arvien lielāku kvantumu šššokolādes. Tur ir foldlife mēbeles, kas man liekas galīgi stilīgi, garšīgas končas un vispār tā mīlīgi kopumā.
Bet nē, es nevienu tagad nemēģinu pārliecināt balsot par kādu noteiktu jauku partiju, es vienkārši uzskaitu lietas, kas man patīk.

Pagājušajās brīvdienās bija ikvasaras ģimenīgais Usmas brauciens. Var jau būt, ka tas tāpēc, ka pagājušogad man sanāca izlaist un gadā pirms tam bija vienkārši drausmīgi, bet šogad man likās diezgan lieliski. Tikai nedaudz lietus, ko pilnībā kompensēja perfektā laika brīži.
Lai gan cerības par iespējamu laivu braucienu esmu jau diezgan atmetusi, tomēr centos nedaudz pakačāt savu airēšanas skilu. Ātrairēšanas sacensībās vēl šogad gan nepiedalīšos, arī ar virzieniem neprotu tā profesionāli manevrēt, taču kopumā jāsaka, ka sanāk man diezgan pieņemami. Grūti tikai, ja viens airis lūst uz pusēm, jo tētim pirms tam tieši gadījās viens tāds pārāk stiprs vēziens un līmlente nav nekāda superviela, kas tādas lietas sevišķi labi saturētu kopā. Bet tas nekas, jo māsīcu iecēlo atbildīgo par airi un viņas vienīgajā uzdevumā ietilpa rūpēšanās par to, lai salauztais airis neizkristu. Viņa gan godam centās veikt savu pienākumu, bet viņa godam nenestu manu uzvārdu, ja viņai viss sanāktu tik labi un lieliski, tāpēc, protams, gadījās arī, ka pazaudējām airi tādā grūtā brīdī, kad stpirs vējš laivu strauji nesa dziļumā + niedrēs, tāpēc tāda nedaudz bīstama situācija. Tā kā laivā es biju vecākā un atbildīgākā, nācās 6 gadus jaunākajai māsīcai likt lekt laukā no laivas ar visām drēbēm, brist pēc aira un vilkt mūs krastā pēc tam. To cik es esmu "atbildīgs" pieaugušais laikam pierāda arī tas, ka, ja māsīca būtu atteikusies lekt iekšā, es pati vēl pat neapsvērtu to darīt un liktu to darīt mazajam Jancim, par kura peldēšanas prasmēm man ir diezgan pamatotas šaubas. Mātes, atstājiet pie manis savus bērnus, jo esmu lieliskākā un atbildīgākā auklīte pasaulē un jūsu bērni ar mani būs pilnīgā drošībā!
Un ugunskura smarža bija pēc tam tā sapinusies matos, ka iztika ārā tikai pēc trešās mazgāšanas reizes.

Sabiju arī 2 dienas Stradiņos, jo nez kāds velns mani dīdīja (iespējams, šī ir pirmā reize mūžā, kad pielietoju šo superizteicienu) pieteikties uz angļu valodas kursiem vasarā. Tur es sapratu, ka vēl pavisam noteikti nav sācis pietrūkt tās vietas, tāpēc ceru, ka pēdējā vasaras trešdaļas vilksies lēēēni un ilgi.

summer kind of wonderful

Sen gan te neesmu bijusi. Negribas jau tā lielīties, bet laiks ir pagājis tiešām LIELISKI, tāpēc šoreiz laikam nedaudz sanāks tā.

Pirmā jūlija puse, tas ir 2 nedēļas, pagāja nelielā ceļojumā pa Eiropu. Sīki atstāstīt visu nevaru/negribu/slinkums/unkuramgantasvispārinteresē, varu dot dažus atskaites punktus vienīgi.

I jeb autōbuss
Autobusā braukt ir karrrsti. Daudz kušanas izjūtiņu. Bet toties var laiku izmantot lietderīgi un lasītlasītlasīt. Beidzot bija laiks izlasīt Viktora Igo "Cilvēks kas smejas", varen lieliski, neskatoties uz to, ka zināju jau visu sižetu. Tagad vēl atliek tuvākajam laikam "Parīzes Dievmātes katedrāle" un tad jau būs jāķeras pie kāda cita literatūras ģēnija.
Pirmo reizi braucu guļambusā, bet tas ērtums naktī īpaši nelīdzēja un 2 no 3 naktīm busā es nespēju gulēt pateicoties skaļajam/runātīgajam vīrietim, kura vārdu man tā arī nebija lemts uzzināt. Es nesaprotu, no kādas dzelzs ir kalti viņa sievas nervi, ka viņa to var izturēt, jo viņš naktī TĀ vārās un neiet gulēt un komentē visu, ko redz pa autobusa logu pat, ja tas ir kaut kādā Polijā, kur gribot nevar atrast neko interesantu komentējamu, un kas vienkārši ir nebeidzama valsts, kuras iedzīvotājiem patīk lietot vārdus, kuros ir nepiedienīgi maz patskaņu. Vēl viņam patīk spēlēt tetri ar skaņu veselām diennaktīm ilgi. Bet varbūt viņš nemaz nespēlēja visu diennakti un tā skaņa vienkārši bija ieurbusies līdz manām dziļākajām smadzeņu rieviņām.

II jeb vietas
Alpi bija lieliskāki nekā es biju iedomājusies.
Maldīšanās Zalcburgā bija neliels piedzīvojums/pārdzīvojums un vēl viens pierādījums manam jebkādu topogrāfisko spēju trūkumam.
Monako bija vienkārši lieliski un viss.
Venēcijā daudz iešanas pa apli un pilnīga nespēja orientēties, bet tāpat jauki un skaisti. Bet ne tik skaisti kā to visur tēlo tomēr.
Vīnē bijām nedaudz tikai un man pārāk nāca miegs, lai mani tur kas sevišķi interesētu.
Un es atsakos no jebkādiem tālākiem komentāriem par Poliju.

III jeb Taize
Mīlīga un mierīga vieta tā Taize. Labprāt tur vēl kādreiz atgrieztos, neraugoties uz to, ka neesmu sevišķi reliģioza.
Varētu gan tur iztikt bez mūžīgajiem "welcome team", kas nāk un grib, lai tu ej uz savām Bībeles stundām, ko es tā sevišķi nedarīju. Iespējams, ka mani nobaidīja mana "mazā Bībeles grupiņa", uz kuru aizgāju vienu reizi un, kad man jautāja, vai, manuprāt Jēzus kādreiz atgriezīsies uz zemes, sapratu, ka tas nav domāts man. Tā vietā var labāk iet uz klusuma dārzu un lasītlasītlasīt.

Dziedošās lūgšanas gan bija man tīkamas. 215. dziesma, kas pazīstama arī kā "The Kingdom of God" bija absolūts mūsu hīts, kas skan vēl tagad brīžiem galvā.

Rindas pēc pusdienām ar ikdienišķo "es tūlīt miršu no saules dūriena" sajūtu man gan īpaši nepietrūks. Vakariņu dalīšanas, kōlas automātu ar aukstu kolu pašā karstumiņā un mīlīgās ballītes vakaros Oyakā gan varētu pietrūkt nedaudz.

Vēl arī gājieni pēc kūciņām uz tuvējo pilsētiņu, kurus varētu ierindot kategorijā "ekstrēmi". Gan tādēļ, ka atpakaļceļi bija tik grūti, ka likās, ka spēlējam Krusta Ceļos (kas īstenībā būtu atbilstoši tādai kristīgajai nometnei), gan tādēļ, ka lieliskākās kūciņas pasaulē, kuru izmēri pēc tam liek teikt "es GADU vairs šokolādi neēdīšu!".

IV jeb cilvēki
Ja pēdējā dienā pirms izbraukšanas mani nedaudz biedēja doma, ka nāksies 2 nedēļas pavadīt diezgan vientuļi, jo abi zaķīši būs baigie balodīši un man viņu ligzdiņā nebūs vietas, tad jau dienā trešajā es sapratu, ka viss tomēr būs fooorši, jo apkārt tādi tiešām jauki un jautri cilvēki.
Nu, izņemot varbūt dažu labu sevišķi interesantu eksemplāru ar stalkerīgām iezīmēm, bet tas ir otršķirīgi.

Es gribēju rakstīt smuki pa punktiem, bet man tā īsti tas neizdevās tik īsi kā biju domājusi, tāpēc par Positivusu tā lakoniskāk- bija LIELISKI!
Muse bija tik lieliski, ka jāģībst; Scissor Sisters bija negaidīti mīlīgi un foršiņi; laiks bija super; Salacgrīvas jūra ir pretīgākā, kādā jelkad esmu bijusi; spēlēt Wii ir forši; gulēt teltī ir nāve; ir forši, ja ir smieklīgi telškaimiņi; satikt daudzdaudz sen neredzētu seju ir galīgi labi; atpakaļceļš ar pitstopu Saulkrastos ar saldējuma kokteiļiem arī ir laba lieta; salīšana arī nav nemaz tik slikta, bet nikna kaimiņu suņa uzbrukums nav sevišķi patīkams.

Tas laikam arī viss. Un es ceru, ka jūsu vasaras arī ir tikpat lieliskas (:

the shorter the night the longer the dance

Es teicu, ka būs lieliski Jāņi un tā arī bija. Teicu, ka nelīs un nebūs odu, un tā arī bija. Man nudien patīk, kad man ir taisnība (:
Jāņi man vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Jau bērnībā nedēļu agrāk skapī atliku kuplos svārkus, jo zināju, ka Jāņos tādus noteikti vajag, un gaidīju, gaidīju, gaidīju. Iespējams, ka mīlestība pret šiem svētkiem man ir "iedzimta", ja tā var teikt, jo katru gadu šajā laikā mamma mani mīļi sauc par savu "papardes ziediņu", tā atgādinot, ka mana dzimšanas diena ir pēc 9 mēnešiem, khe, khemm. ;D
Šogad arī mēs, Vircavas jaunieši, tā pa īstam un pareizam nosvinējām. Bija gan wild brauciens ar īstu limuzīnu Jāņu nakts krāsā, gan daudz alus. Šie man pirmie Jāņi kopš esmu draugos ar alu. Tā kā kaut kur pa vidu man jau nojuka skaits, es pieņemu, ka mēs arī turpmāk paliksim labi draugi.
Vircavas pagasta padome drošvien šogad zaļumballei bija iztērējuši visu gada budžetu, lai varētu atļauties tādu zvaigzni kā Kaspars Antess! Un Vircavas iedzīvotāji drošvien bija ļoti vīlušies, jo šogad izpalika mūsu lieliskās uzstāšanās :D Mums nedaudz vilšanās, ka neskanēja Laura "Es skrienu", jo pa dienu biju samācījusi cilvēkiem kustības un visi bija diezgan gatavi tās atrādīt plašākai publikai. Bet nekas, jo es ticu, ka vasaras gaitā tās vēl noteikti tiks liktas lietā.
Vispār jau tā Vircava ir tāda maģiska vieta. Vienu gadu cilvēki uzstāj, ka ir grāvī redzējuši rūķīšus, citu gadu kāds uz mazā tiltiņa pāri grāvim satiek kādu Jaunzēlandē dzīvojošu eks-klasesbiedru, kuru neviens cits pēc tam tā arī neredz. Šogad arī nedaudz mistika, jo pie ugunskura dedzināšanas parādījās 3 mistiski puiši, kurus neviens nepazina un kas vienkārši ieifltrējās mūsu bariņā un stāstīja, kā ir apmaldījušies un randomā gājuši cauri mežiem, kamēr atraduši mūs. Tā arī palika tāda līdz galam neatrisināta mistērija arī pēc tam, kad viņi mistiski pazaudēja vienu no saviem biedriem un palika divatā, jo mēs viņiem tā īsti tomēr neticējām, bet neviens viņus tā arī tomēr nepazina. Bet viņi vismaz bija tādi klausīgi, un tad, kad es teicu "Dziediet! TAGAD!", viņi tā arī darīja.
Un vispār par tām dziesmām - secinājām, ka vajadzētu kādas pāris latviešu dziesmas iemācīties tā kārtīgi. Jo garajā turp/atpakaļ ceļā uz zaļumballi sapratām, ka ir grūti vienoties kādā kopīgā dziesmā, ja zinam tikai piedziedājumus un dažus pantus no skolas himnas.
Un pamostoties es sapratu, ka laikam ir bijis kāda viena jaunā labākā drauga par daudz, jo uz katra soļa galvā bija tāds DUN. Bet tas nekas, koliņa pa ceļam uz mājām un mājās daudz Californication lieliski palīdzēja.

Bet nu jā, bija fooorši un man jau tagad sāp sirds par nākamo gadu, jo izskatās, ka nebūšu vēl atpakaļ no Māstrihtas, kur semestris ir līdz jūlijam.

the joke of tomorrow

Vasara rit pilnā sparā un, kamēr es te jau morāli briestu Jāņiem, par kuru lieliskumu šogad man vispār nerodas ne mazākās šaubas, varu nedaudz atskatīties arī uz nu jau pagājušām lietām.

Vispirms jau Pilsoniskās Savienības jauniešu rīkotā nakts trasīte pagājušajā nedēļā. Jaukumjauki, ka 3 jaukas un politiski aktīvas meitenes mani paaicināja līdzi, jo tiešām forši. Pa dienu ļoti izglītojošas ekskursijas pa Āraišu ezerpili un Cēsīm. Āraišu ezerpilī un turienes apkārtnē esmu bijusi diezgan daudz, agrāk tur katru gadu bija kokles nometne, tāpēc esmu tur pieradusi iet iekšā, neko īpaši nemaksājot, kaut kā likās, ka ieejas biļete ir vajadzīga tikai, lai ietu pašās "mazajās, superinteresantajās mājiņās, kurās ir tik daudz ko redzēt", nevis lai uzkāptu pakalniņā, tāpēc īpaši neiespringu uz biļetes iegādi un domāju, ka vienkārši neiešu mājiņās un nemaksāšu latu. Tā nu es tur staigāju līdzi meitenēm, kas bija apzinīgi iegādājušās biļetes, bet nekādas biļešu kontroles nekur nebija, tāpēc sanāca tā jauši vai nejauši tādas nelikumīgas bezbiļetnieciskas darbības. Bet nu pieņemsim, ka es mācos LU Vēstures un filozofijas faukultātē, jo tās studenti, kā izrādās, var tur iet par brīvu, un mani pēc no Google Earth uzņemtiem attēliem nesāks meklēt Interpols tagad.
Un Cēsis joprojām ir laikam vienīgā Latvijas pilsēta, izņemot Rīgu, kur es spēju kaut cik orientēties. Paldies, klases ekskursijām un kokles nometnēm.
Pirmo reizi šogad arī laukos nebija odu, tā runā, ka viņi visi tikuši aizpūsti uz Baltkrieviju, jo vējiņš tiešām tāds pamatīgs.
Pati nakts trasīte gan bija diezgan neiespējama, un es zinu, ko runāju, jo agrāk katru gadu piedalījos "Tortes meklēšanā" Brīvdabas muzejā. Lai gan pa visiem gadiem kartē orientēties tā arī neiemācījos, saprotu, kas ir fiziski iespējami kontrolpunkti fiziski iespējamā laikā. No 10 punktiem dabūjām 3 un ar to pietika 4.vietai, 1.vietai bija 5 un tas jau bija tāds"wooow, kādā veidā jūs to dabūjāt gatavu?!?". TĀDI meži, galīgi neizejamie brikšņi/biezokņi/purvi, kas komplektā ar tumsu, kuras dēļ stāvējām meža brikšņu vidū un neredzējām ne karti, ne apkārtni, radīja tādu neispējamo kombināciju. Bet nu mēs vismaz nebijām tā komanda, kas, lai kaut kur tiktu, bija briduši pāri upei un bija tā līdz viduklim slapiņi.
Pēc tam pie ugunskura tādas nedaudz Jāņu sajūtas un daudz politisku sarunu apkārt. Jā, šī noteikti ir pagaidām politiskākā ballīte, kāda esmu bijusi.
Un mans vasaras plānais guļammaiss ir nekam nederīgs vielas veidojums. Tikpat labi es nākamreiz varētu vienkārši apsegties ar izēstām Ādažu tomātu čipsu pakām. Ja es tos čipsus vēl pirms tam arī izēstu, varbūt vismaz būtu siltums no iekšiņām. Jā, es atkal teltī pārsalu.

Vēl ir būtiski tas, ka es beidzot atrisināju "smilšu cūku" mistēriju. Izrādās, ka tās nav vaboles kā es biju iedomājusies, bet gan tīklspārņu - skudrulauvu kāpuri. Tas arī, iespējams, izskaidro, kāpēc mūsu meklējumi pagaidām izrādījušies neveiksmīgi, jo kāpuriem jau ir tikai noteikts laiks, kad viņi ir "kāpuri" un šogad tas laiks vēl nav pienācis, tā rādās.
Aizlasījos par visādiem citiem kukaiņiem vēl un saskatījos daudzdaudz bildes, bija man tāda "esmu entomologs" diena.

Un kārtējais pierādījums manam topogrāfiskajam idiotismam uzradās vienā no riteņbraucieniem. Dažreiz daru atklājumu braucienus un jau 3 vasaras mans mērķis bija atrast Baložos Titurgas ezeru. Līdz šim diezgan nesekmīgi, daudz maldīšanās pa biedējošiem mežiem ar statuju galvām un stumšanās pa smiltīm. Pēc kārtējās maldīšanās viņdien mēģināju kartē saprast, ko es daru nepareizi. Un, nu jā, 3 gadus es karti biju skatījusies no otras puses, tāpēc visi mani aprēķini bija diezgan ļoti nepareizi. Izrādās, ka mistiskais Titurgas ezers ir tas pats, kuram visu laiku braucu garām un vienkārši nezināju nosaukumu, jo viņš bija ārpus "manas kartes". Esmu tieši tik leiliska, ka kādu dienu es drošvien nejauši aizbraukšu uz Daugavpili un domāšu, ka esmu Ventspilī.

a sun without fire

JĀ, tas ir noticis! Pirmais kurss piebeigts. Nemelošu un nestāstīšu, cik tieši superīgi un viegli tas bija un kā es priecājos par katru pie datora pavadīto stundu un katru jaunu moduli. Taču tagad gan ir tāds prieks un sajūta, ka varu ja ne visu, tad daudz katrā ziņā. Vēl man ir sajūta, ka mums tur unī iedzen nedaudz snobismu, jo savstarpējās sarunās var just to attieksmīti, ka mēs, redz, vienīgie mācāmies un esam gudrākie, jo visi citi studenti tikai dara ballītes un mācās tikai sesiju laikā, kas ir kādas 3 nedēļas visa gada laikā. Un, ja kāds ne-RSUieties stāsta, cik viņam daudz esot jāmācās, mēs visi savās galvās domājam "pfffff, soo not true" un apšaubām šī cilvēka izpratni par "daudz". Mēs to viņiem sejā varbūt nesakām, bet domājam gan. Man nepatīk, ka veidojas šāda snobiska pārākuma attieksme, bet neliekas, ka es tur kaut ko varētu mainīt, mūs tādus vienkārši rada un viss.

Tagad ir vasaraaaaahhh un jau notikušas šādas tādas lietas. Vispirms bija "Taurenis", kur mūsu komanda "Svina Rīsiņš" bija diezgan emm....neveiksmīga, ja tā var teikt. Bet galvenais ir piedalīties un tamlīdzīgas mulķības, ar ko parasti sevi mierina zaudētāji ;D
Vēl tur bija diezgan kūūl "Talantu Vētra", kur mūsu favorīte izcēla 2.vietu, bet citi arī īstenībā nebija slikti. Bija gan viena grupa, kas spēlēja riktīgi labi un 2 no tās dalībniekiem izskatījās pēc Džeikoba - viens kā 1.filmā, otrs kā 2., bet tas un vēl foršu dziesmu izpildīšana viņiem nepalīdzēja, jo solists nu galīgi neprata smuki dziedāt.

Vēl bija Dadžu iesvētības bez iesvētībām, bet ar nelielu pačillošanu un peldsezōnas atklāšanu Garezerā. Šis man, iespējams, ir kāds rekords, jo parasti es nemīlu atklātas ūdenstilpnes, un peldu tādās maksimums 3 reizes visas vasaras laikā un pirmo reizi kaut kad jūlija beigās varbūt. Tā kā tas bija Carnikavas rajōns, tad ar Prelīnu atkal pie jūras meklējām smilšu cūkas. Un atkal nesekmīgi. Es pat sāku ticēt, ka tie ir kādi tik ļoti mistiski radījumi, ko ar savu īpašo radaru prot atrast tikai Annija.
Vēlāk ar Prelīnu devāmies arī uz Vampīru Balli iekš Godvil. Ļoti neizdevies pasākums, ja to tā vispār drīkst dēvēt. Īstenībā jau es varbūt nemaz nevaru spriest, jo nekādu sākumu mēs tā arī nesagaidījām. Bijām 22:40 un uz ielūguma bija rakstīts, ka sākums ir 22:00, pie ieejas gan apsargs mums krieviski paskaidroja, ka sākas tikai 23:00 un mums ir jāgaida ārā, tas nekas, ka lija. Augstākais un interesantākais pasākuma punkts arī bija šajā stāvēšanā ārā, kad seši apsargi skatījās kā septītais pie ieejas karina mehānisku sikspārni, kurš griezās tik traki, ka aizlidoja pa visam prom. Mums ļoti smiekli. Kad beidzot tikām iekšā, izstaigājām reizes trīs turieni, apskatījām iekārtojumu, pasēdējām, dabūjām Medoff vodkas pildspalvas un jutāmies ļoti neērti, jo uz katru apmeklētāju bija vismaz 3 kluba darbinieki. Tā kā 2 stundas pēc norādītā laika vēl nekas vampīrisks nebija noticis, devāmies prom.

Interesantāk par Vampīrballi noteikti bija redzēt MILZU vaboli pa ceļam uz mājām. Kaut ko TIK lielu un vabolisku savā mūža vēl nebiju redzējusi. Mēs krietnu brīdi nevarējām saprast, vai tā radība ir kaut kas dzīvs vai arī no plastmasas, nu tā kā spēļmantiņa. Man to izmisīgi vajadzēja noskaidrot, bet bija bail pakāpt virsū ar kāju, tāpēc Prelīna ieteica paņemt akmeni no pretējās ielas puses un pabikstīt ar to. Uzmetu vienreiz virsū un akmens atleca, tāpēc jau sliecos uz plastmasas vaboles versiju, uzmetu vēlreiz, arī atleca, bet likās, ka kaut kas tur sakustas. Tāpēc vēl nedaudz ar kāju paripināju virsū to akmeni. Kad tā lieta sāka kustēties, sākās panika, kliedzu un skrēju prom. Nezinu, ko darīja Prelīna, bet pieļauju, ka vai nu arī panikā metās prom vai skaļi smējās. Pa ceļam gan nokrita kurpe, tāpēc nācās lekt uz vienas kājas, jo apstāties nedrīkstēja, jo man bija pārliecība, ka MILZU vabole grib man atriebties. Tās vaboles dzīvums bija todienas lielākais šoks, un es varu vienīgi priecāties, ka Bišumuižā nekad neko tamlīdzīgu redzējusi neesmu, jo citādi naktīs nespētu vairs mierīgi gulēt. Vēl es varu cerēt, ka pie Buru sporta nav novērošanas kameras, kas šo visu būtu iemūžinājušas.

Rīt es varbūt pastāstīšu par ekskursiju uz Cēsīm, nelikumīgām darbībām, trakiem mežiem un politisku ballīti, jo citādi man neērti vienā reizē tik daudz rakstīt.