the water is on fire

Daudz kas ir noticis pēdējā laikā, grūti pat atrast tādus konkrētus pieturas punktus. Piemēram, beidzot ir gatavs back-up precību plāns, 21 jau tomēr pēdējais laiks, lai tāds būtu kabatā. Es tikai nezinu, vai to tiešām var saukt par back-up vai jāsauc vienkārši par plānu, jo back-up plāni parasti ir no sērijas „ja līdz 35 gadu vecumam mēs abi vēl nebūsim precējušies...”, bet šis ir vairāk tā „pēc 3 gadiem, kad tu būsi beidzot pilngadīgs, satiksimies un precēsimies. Sarunāts?”. „Sarunāts.”

Vēl arī aizvadījām pirms kāda laiciņa Deinu prom. Jāatzīst, ka man tiešām pietrūks tā lielā, smieklīgā murmuļa ar visām viņa drāmām un principiem. Kurš vēl bez viņa atļausies būt tik brutāli tiešs un principiāls un ziemā sauks mani par džedaju princesi? Šņuk. Un nākamnedēļ Madžara prom, gan ne uz tik ilgu laiku, bet tomēr. Arī šņuk.

Pagājušā nedēļas nogale pagāja fast forward zīmē. Laika galīgi maz un dienas piepildītas līdz augšai. Paspēju gan Dublī ceturto reizi pabūt, gan vēlēšanu nakts ballē ballēt.

Dublis kā vienmēr jauks, bet kopumā tomēr patika mazāk kā citus gadus. Varbūt viss vienkārši pārāk pierasts un nav vairs tā wow efekta. Bet to, ka tur biju, veselu nedēļu jutu VISUR. Kājas izskatījās kā divas dienas sistas ar metāla trubu, ribas jutās ielūzušas un rokas arī īsti nevarēja pacelt. Tā kā pēc trases man vajadzēja pēc iespējas žiglāk tikt uz Rīgu, es pārvarēju visas savas bailes un stopēju. Pirmo reizi vienītī un otro vispār mūžā. Diezgan veiksmīgi, bet nu tomēr drusku bailīgi un diez vai es to tik drīz būšu gatava atkal darīt.

Vēlēšanu nakts nebija tik fiziski traumatiska kā maldīšanās pa Līgatnes mežiem, bet tas nenozīmē, ka mazāk jauka. Drusku tāds American prom variants ar balles karali un karalieni (šo uzdevumu mēs ar Gintiņu veicām godam, if I do say so myself), kleitām un daudz, daudz dejām. Kaut kāda nepazīstama meitene mani centās pārliecināt, ka es esot nenormāli līdzīga Miai no „Californication”. Es nesapratu, vai tas jāuztver kā uzbrauciens vai kompliments, bet nu nepiekritu jebkurā gadījumā. Es nezinu, kur palika laiks, bet vienā brīdī pēkšņi bija jau 7 no rīta.

Man ir tāda sajūta, ka arī pārējā nedēļa bija diezgan piepildīta, bet tagad tā grūti saprast ar ko īsti. Zinu vien to, ka bija mīlīgs „Dadžu” spēļu vakars, 6ņem! atgriešana politiskajās aprindās, randiņš ar vismīļāko Erasmus minku un lieliskā Odrija.

Piektdien es daudz baidījos no tā, ka būs pārāk jocīgi. Bet vienīgā lieta, kas bija jocīga bija tā, ka nemaz nebija jocīgi nevienā brīdi. Ceru, ka šodien arī nebūs jocīgi.

never saw it coming

Man ir bail.

that's what it feels like when you fall from great heights

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

the crowded life

Pēdējā laikā kaut kas galīgi nav lāgā ar manu auru, jo tur ir parādījies kaut kas tāds, kas bērniem ļoti patīk. Man liekas, ka pilnīgi visi pēdējā mēneša laikā satiktie bērni ir man metušies virsū, likuši ar viņiem spēlēties, visādi ņurcījuši un mīļojuši. Pēc šīm brīvdienām tas pat ir rezultējies nelielās traumās, jo mugura sāāāp un galvas grozīšana arī dara sāpes sprandai. Nu neesmu es tik stipra, lai nēsātu apkārt 8 gadīgu puiku un kautos ar viņu. Ja man tie bērni vēl tik ātri neapniktu, būtu pavisam lieliski. Bet nu es vismaz atšķirībā no Kičijas nedomāju, ka mazus bērnus var nogurdināt pirms iemidzināšanas tos pakratot. Viņa būs lieliska māte, nudien ;D.

Bet vispār bija jaukas brīvdienas ar sporta spēlēm. Tas nekas, ka nebūt nebijām čempionu komanda. Tik traki sensen nebiju izdejojusies. Nu tā, ka viss slapjš pilnīgi. Es pat varu pieciest to, ka svētdien ļoti neveģetāro sestdienas vakariņu dēļ biju manāmi izsalkusi un gribēju braukt mājās, bet šī mana vēlme piepildījās tikai pēc stundām astoņām. Bet nav jau tā, ka galīgi garlaikojāmies visu dienu – pēc noteikta alus litru daudzuma dažos puncīšos, es, piemēram, varēju sākt nodarboties ar tādu sporta veidu kā mulšana. Nu galīgi vaļsirdīgi tie cilvēki kļūst, zinies!

Mani tikai uztrauc, kā es pēc šīm izklaižu/dīkdienības nedēļām spēšu atgriezties unī. Man liekas, ka septembris būs tāds pamatīgs hardcore ar uni un jauniem kopsavilkumiem, ar praksi, ar kursa darbu un vēlēšanu kampaņu arīdzan. Un, protams, nedrīkst aizmirst arī visas jaunās seriālu sezonas un pavisam jaunos seriālus, kas būs jāiečeko. Vēl tur pa vidu būtu vēlams atrast vietu kādām fiziskām aktivitātēm. Bet, ja jau es nenomiru 9.klasē, kad katru rītu cēlos 5:45, mājās biju 22:00 un pa vidu man bija bijis tikai tik daudz atpūtas cik braucot autobusā, tad nenomiršu arī tagad. Kā nekā tikai 4 īsti mēneši būs atlikuši! :)

flaws and all

Hei, kas notiek ar pasauli? Kur ir tā meitene, kas filmās neraudāja PRINCIPĀ? Kas ar neizpratni skatījās uz noraudātajām sejām pēc „The Notebook” un „A Walk to Remember” un par to tikai ņirgājās?!? Es ne tikai gandrīz sāku raudāt veselas 2 reizes pēdējā Harijā, bet arī vieglās, romantiskās filmas brīžiem ļoti velk uz tādu šņuk.

Laikam būs vien taisnība tiem dažiem, kas man mēģina iestāstīt, cik ļoti es esot mainījusies, jo agrākās ledus sirds vietā tagad ir visādas emocijiņas. Bāc, nu! ;D Kur lai es lieku šo jaunatklāto jūtelību, ko? Un kas būs nākamais – es staigāšu biksēs un zaudēšu pēdējās sarkasma paliekas varbūt?

the end of something kind of important

Es jau te minēju, ka ir iznākusi vispēdējākā no Harija Potera filmām, un līdz ar to arī ar bērnību pavisam oficiāli ir cauri. (šņuk!)

Tāpēc ir īstais brīdis vēl pēdējo reizi dalīties dažās Harijiskās bildītēs un noskatīties dažus lieliskus video.

Vispirms jau absolūta KLASIKA, kas ir skanējusi galvā pat pārāk bieži.
Tad kaut kas nedaudz jaunāks, bet arī diezgan lielisks, manuprāt.
Un, protams, runas pēdējās daļas pirmizrādē, kas uz beigām pat izrāva kādu asariņu.

Neraugoties uz to, ka stāsts nu ir beidzies, nevienam nav nekāds noslēpums, ka visīstākais Slīdenis es vēl kādu laiciņu palikšu. Bet es, protams, varu mēģināt savu indi izmantot cēliem mērķiem.

Nu jā, tā kaut kā.
Paldies par kopā pavadīto laiku! (:

the truth is born in strange places

Mazs akmentiņš no sirds ir novēlies un drusku vieglāk elpot tagad ir. Tas nekas, ka vajadzēja veselu dienu, lai saņemtos uzrakstīt nelielu atvainošanos.
Tagad tikai jāsadomā, ko varētu darīt lietas labā, lai arī pārējā akmeņu kaudzīte sāktu sarukt, citādi smagi visu laiku nēsāt līdzi.