the violent peace

Kas to būtu domājis, ka pusgads var paiet tik ātri un forši.

got me out here in the water so deep

Es jau biju tā naivi iedomājusies, ka šogad būšu uzveikusi ziemu, nevienu reizi nebučojot ledu un sniegu, bet šeku reku par ātru sapriecājos. Paspēja šī mani vēl noķert un viņdien uztaisīju graciozu pusšpagatu piemājas milzu peļķē. Bet, ja vēl par manu labāko draudzeni ziemu, tad šobrīd jau gandrīz oficiāli esmu to pavadījusi uz Rīgas lidostu uz tik drīzu neredzēšanos. Tagad visādas krāsiņas ieviešas acīs un nagos, un skapī , un visur. Bet kopējā ziemīgā bilance iet ar plusa zīmi – vienīgais kritiens nāca vēlu un tieši tik graciozs, ka Šmilze lepotos (bet īstenībā gan dusmojas, jo man ir aizliegts smieklīgi krist bez viņas klātbūtnes, ko es tiešām, nu tiešāāāāām cenšos ievērot); kā arī rudenī dotie solījumi par sildīšanu ziemā no dažu koallācīgu indivīdu puses tika godam turēti, tik labi turēti, ka tagad ir pierasts pie noteiktas siltuma kvotas un, ja tā netiek izpildīta, salst neatkarīgi no āra temperatūras.

Bet pavasaris atver visādas čakras. Iet ciet pat biežāk nekā parasti. Vakar mani uz ielas panāca vīrietis no Holandes, kurš stādījās priekšā kā Ahmets, lai izteiktu savu šoku par to, ka es izskatoties „Southern European” un nevis tā kā no šejienes un gribēja zināt, vai man ir zelta zivtiņa. Tātad es pavisam noteikti neesmu vienīgā, kurai iet ciet. Bet vairāki cilvēki man ir teikuši, ka manā klātbūtnē ciet iešanas iespējamība ir krietni lielāka nekā bez tās, tur laikam kādi īpaši fluīdi vainojami.

Vēl ir pienācis pats pēdējais laiks drusku pārdzīvot par straujās novecošanas faktu un pievērsties cīņai ar slinkumu bakalaura jomā.

Šodien pozitīvā šoka diena, bet nu redzēs kā būs.

Tā kaut kā.

the frozen light

Man ir apnicis tas sasodītais aukkkstums. Es visu laiku čekoju laika ziņas un uztraucos par to, ko lai velk ;D Man nepatīk sajūta, kāda rodas, kad aizsalst acis, un man patīk just visus savus 20 pirkstus. Bet nav ko daudz čīkstēt, skaitu dienas līdz pavasarim – pat, ja tas reizē nozīmē tādu nomācošu novecošanas faktu. Es vēl neesmu gatava pāriet vecumā, kurā abi cipari ir vienādi. 11 vēl bija fun, bet 22 jau ir sasodīti nopietni tomēr.

Ja par relevantākām lietām, tad varu teikt, ka Oskaru listes ietvaros noskatījos The Iron Lady un man tiešām būs pārsteigums, ja Merila Strīpa par šito nedabūs oskarvīriņu. Man gan vēl ir atlikusi viena neredzēta filma no labākās aktrises kategorijas, bet nu šito tiešām būs grūti pārspēt, ka es jums saku!

Brīvdienās bija tīri interesanta REĢIONĀLĀ KONFERENCE (jo bez Caps Lock un Gatōna balss izkliedzot šos vārdus šo vārdu salikumu vairs nevaru iedomāties). Gatavojāmies salam, bet nesalām pat pie -34(ar dažiem izņēmumiem, kam laikam ledus sirds vietā); baidījāmies no trakiem, puskailiem policistiem; daži centās izprast lauksaimniecības nianses; neļāvām citiem dažiem vilkt ārā; ēdām bubertu (tagad man šim procesam ir tik spilgts vizuālais materiāls, ka es pieļauju, ka šī bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā ar šo brīnumu) un tas īsumā arī viss.

Vēl man vakar bija galīgi jauki vārda svētki.

Vēl man ir jauns gym buddy, kam ir potenciāls kļūt par manu visu laiku labāko gym buddy. Nopietni. Maaaaan patīk (:

Dažreiz es ļoti sāku raizēties par lietām, bet dažreiz man liekas, ka viss taču būs labi. Tā kaut kā.

feet don't fail me now

Jau rīt būs zināmas Oskaru nominācijas (vīīīī'!), kas nozīmē, ka taps noskatāmo filmu liste un būs mēnesis laika noskatīties visu, tāpēc korejiešu un japāņu šausmenes, kuras man te nelegāli (o-ou) saripojušas kompītī lielos daudzumos (pat nācās izdzēst visas vecās un ilgi krātās GG sērijas, bet nu jāatzīst, ka tas seriāls vairs nav cienīgs uz pastāvīgu vietu manā ļoti ierobežotajā digitālajā atmiņā), tiks atbīdītas otrajā plānā.

Ja par seriāliem, tad neseni atklājumi, kas papildinājuši seriālu skedžjūlu, ir Sherlock, The Game of Thrones un American Horror Story. Par pēdējo man laikam vislielākā sajūsma, jo vakar sāku un šodien beidzu jau 1.sezōnu, pārāk aizraujošas tās spocīgās lietiņas. Pēc nosaukuma varbūt liekas, ka būs bailīgi, bet nav tā; tikai inčīgi. Nu labi, varbūt vakar vakarā man vienu reizi nācās skriet uz tualeti ļoti ātri, pa ceļam ieslēdzot visas gaismas, bet nu tas nav nekāds rādītājs ;D

Un ziniet, kāpēc labāk ir nodoties seriālu un filmu plānošanai, nevis tiem lielajiem un īstajiem dzīves plāniem? Jo tad, kad es sāku domāt par to otro, es raudu trīs dienas. Un tas nav tik stilīgi kā izklausās, jo tad acis saraujas par trim izmēriem un nav smuki tā.

Un, runājot par lietām, rekur pēdējā laika inčīgākā seja, es vienkārši nespēju beigt skatīties. Tas ir tāpat kā tad, kad es blenžu uz rižiem cilvēkiem.

Chapter 2012. Page 2 of 366

„Kā jauno gadu sagaidīsi, tā arī pavadīsi, to es no pieredzes saku” teica Lindas tētis un es gribētu ticēt, ka viņam ir taisnība, jo tādā gadījumā šis gads man būs galīgi mincīgi mīlīgs, ar foršiem murmuļiem apkārt, ļotļoti smieklīgs un kopumā tiešām jauks.

2011.bija tiktik piepildīts, ka es labāk nemaz nemēģināšu veidot kādu atskatu; varu vien teikt, ka būs ļooooti daudz lielisku lietu, ko atcerēties no tā, tāpēc tam 2012.latiņa ir uzstādīta diezgan augstu. Bet tas pūķis jau tāda lidojoša čūska vien ir, tāpēc es nešaubos, ka 2012.izdosies piepildīt manas ekspektācijas un patīkami pārsteigt arīdzan. (:

oh, the river, it's running free

„Man ļoti liekas, ka es kaut ko zinu. Bet man vajag, lai to man pasaka. Man labpatīkas domāt, ka esmu toleranta, saprotoša, uzticama un man nav aizspriedumu, nu vismaz dažās jomās noteikti. Un es gribu būt labs draugs. Un tas neko nemainīs, ja nu vienīgi uz labo pusi. Bet pacietība ir tikums un gan jau kādu dienu.”

Tā es kaut kad (22.novembrī, ja gribam būt precīzi) te sacīju. Pacietība ir sevi attaisnojusi un tā „kāda diena” ņēma un pienāca pat agrāk nekā biju domājusi. Un man tiešām ir prieks par to drosmi un atklātību, un tas lietas mainīs tikai uz labo pusi, par to es esmu pilnībā pārliecināta. Jo kā gan kas tāds, kas ir patiess, var nenākt par labu?

Protams, es varu būt arī nedaudz tā savtīgi priecīga par to, ka nu man ir kas tāds, kas tā klišejiski ir vajadzīgs katrai meitenei. Un ne vairs fake, bet pavisam „īsta manta”, un ar to es nedomāju Louis Vuitton somu ;D. Un vēl, protams, prieks par to, ka es tātad neesmu pavisam neattapīga un pazīstu cilvēkus labāk nekā man šķiet reizēm.

the moon on my side

Man šobrīd ir aktuāls jautājums - vai var būt profesionālā krīze, ja es neesmu profesionāle un man nav profesijas? Jo, ja var, tad, manuprāt, man tāda ir, lūk. Bet tas nav sevišķi svarīgi.

Daudz svarīgāk, piemēram, ir tas, ka tieši pirms nedēļas „beidzot beidzām”, jebšu Volis beidzot nokārtoja vecu parādu a.k.a operācija „Bakalaura šņabis”. Šī operācija gan tā nemanāmi pārgāja hektorizēšanās procesos un pēcāk arī nodarbēs, kas oda pēc Nīderlandē pavadītā laika. Šī visa, dažu pārliekās skepses, kā arī supersarežģītu noteikumu dēļ, „Sabotieris” ar papildinājumu tā arī palika neuzspēlēts. Brīdī, kad tie noteikumi beidzot tika izprasti, mēs uz tām kārtīm bijām blenzuši pārāk ilgi un vēlme bija sarukusi proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam. BET ir izteiktas apņemšanās kādreiz uzspēlēt pa īstam! Zinot gan šādu apņemšanos īstenošanas tempu pieredzi, tas varētu notikt kaut kad ap Jāņiem. Bet nu, labāk vēlu, nekā šņabis no burkas vai kā tur bija tas teiciens.

Un, runājot par lietām, kas beidzot notikušas, BEIDZOT bija arī neliela Erasmus latviešu reunion ar šampi un lieliskām atmiņām. Viņi pavisam noteikti ir viens no lielākajiem Erasmus ieguvumiem un absolūti fantastiski!

Vēl kāda aktuāla tēma pēdējā laikā, kas uzpeldējusi no vairākām pusēm – strīdēšanās. Jebšu tas, ka es šo funkciju laikam nelietoju. Mārciņš teica, ka es to ar nevienu nedarot, tikai ar viņu un arī tas ir vairāk tādā joku līmenī. Ilze toties uzskata, ka šī iemesla dēļ es tik labi saprotos ar Deinu, kurš tā citādi ir diezgan strīdīga persona. Un, tā padomājot, jāpiekrīt vien ir, jo atceros vien vienu strīdu, un tas, ironiskā kārtā faktiski bija par manu nevēlmi strīdēties. Tātad – vai tas nozīmē, ka man galīgi nav mugurkaula un es tiecos piekrist jebkam, vai arī to, ka vienkārši pārāk augstu vērtēju harmoniju? Es gribētu cerēt, ka tas otrais, bet nu neesmu pārliecināta.

UN man beidzot ir tāda Ziemīšu noskaņa iekšā un apkārt viss tā mincīgi diezgan. ^_^