Man ir apnicis tas sasodītais aukkkstums. Es visu laiku čekoju laika ziņas un uztraucos par to, ko lai velk ;D Man nepatīk sajūta, kāda rodas, kad aizsalst acis, un man patīk just visus savus 20 pirkstus. Bet nav ko daudz čīkstēt, skaitu dienas līdz pavasarim – pat, ja tas reizē nozīmē tādu nomācošu novecošanas faktu. Es vēl neesmu gatava pāriet vecumā, kurā abi cipari ir vienādi. 11 vēl bija fun, bet 22 jau ir sasodīti nopietni tomēr.
Ja par relevantākām lietām, tad varu teikt, ka Oskaru listes ietvaros noskatījos The Iron Lady un man tiešām būs pārsteigums, ja Merila Strīpa par šito nedabūs oskarvīriņu. Man gan vēl ir atlikusi viena neredzēta filma no labākās aktrises kategorijas, bet nu šito tiešām būs grūti pārspēt, ka es jums saku!
Brīvdienās bija tīri interesanta REĢIONĀLĀ KONFERENCE (jo bez Caps Lock un Gatōna balss izkliedzot šos vārdus šo vārdu salikumu vairs nevaru iedomāties). Gatavojāmies salam, bet nesalām pat pie -34(ar dažiem izņēmumiem, kam laikam ledus sirds vietā); baidījāmies no trakiem, puskailiem policistiem; daži centās izprast lauksaimniecības nianses; neļāvām citiem dažiem vilkt ārā; ēdām bubertu (tagad man šim procesam ir tik spilgts vizuālais materiāls, ka es pieļauju, ka šī bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā ar šo brīnumu) un tas īsumā arī viss.
Vēl man vakar bija galīgi jauki vārda svētki.
Vēl man ir jauns gym buddy, kam ir potenciāls kļūt par manu visu laiku labāko gym buddy. Nopietni. Maaaaan patīk (:
Dažreiz es ļoti sāku raizēties par lietām, bet dažreiz man liekas, ka viss taču būs labi. Tā kaut kā.