keep calm and rock on

the frozen light

2012-02-07T21:43:00.004+02:00

Man ir apnicis tas sasodītais aukkkstums. Es visu laiku čekoju laika ziņas un uztraucos par to, ko lai velk ;D Man nepatīk sajūta, kāda rodas, kad aizsalst acis, un man patīk just visus savus 20 pirkstus. Bet nav ko daudz čīkstēt, skaitu dienas līdz pavasarim – pat, ja tas reizē nozīmē tādu nomācošu novecošanas faktu. Es vēl neesmu gatava pāriet vecumā, kurā abi cipari ir vienādi. 11 vēl bija fun, bet 22 jau ir sasodīti nopietni tomēr.

Ja par relevantākām lietām, tad varu teikt, ka Oskaru listes ietvaros noskatījos The Iron Lady un man tiešām būs pārsteigums, ja Merila Strīpa par šito nedabūs oskarvīriņu. Man gan vēl ir atlikusi viena neredzēta filma no labākās aktrises kategorijas, bet nu šito tiešām būs grūti pārspēt, ka es jums saku!

Brīvdienās bija tīri interesanta REĢIONĀLĀ KONFERENCE (jo bez Caps Lock un Gatōna balss izkliedzot šos vārdus šo vārdu salikumu vairs nevaru iedomāties). Gatavojāmies salam, bet nesalām pat pie -34(ar dažiem izņēmumiem, kam laikam ledus sirds vietā); baidījāmies no trakiem, puskailiem policistiem; daži centās izprast lauksaimniecības nianses; neļāvām citiem dažiem vilkt ārā; ēdām bubertu (tagad man šim procesam ir tik spilgts vizuālais materiāls, ka es pieļauju, ka šī bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā ar šo brīnumu) un tas īsumā arī viss.

Vēl man vakar bija galīgi jauki vārda svētki.

Vēl man ir jauns gym buddy, kam ir potenciāls kļūt par manu visu laiku labāko gym buddy. Nopietni. Maaaaan patīk (:

Dažreiz es ļoti sāku raizēties par lietām, bet dažreiz man liekas, ka viss taču būs labi. Tā kaut kā.

feet don't fail me now

2012-01-23T22:02:00.004+02:00

Jau rīt būs zināmas Oskaru nominācijas (vīīīī'!), kas nozīmē, ka taps noskatāmo filmu liste un būs mēnesis laika noskatīties visu, tāpēc korejiešu un japāņu šausmenes, kuras man te nelegāli (o-ou) saripojušas kompītī lielos daudzumos (pat nācās izdzēst visas vecās un ilgi krātās GG sērijas, bet nu jāatzīst, ka tas seriāls vairs nav cienīgs uz pastāvīgu vietu manā ļoti ierobežotajā digitālajā atmiņā), tiks atbīdītas otrajā plānā.

Ja par seriāliem, tad neseni atklājumi, kas papildinājuši seriālu skedžjūlu, ir Sherlock, The Game of Thrones un American Horror Story. Par pēdējo man laikam vislielākā sajūsma, jo vakar sāku un šodien beidzu jau 1.sezōnu, pārāk aizraujošas tās spocīgās lietiņas. Pēc nosaukuma varbūt liekas, ka būs bailīgi, bet nav tā; tikai inčīgi. Nu labi, varbūt vakar vakarā man vienu reizi nācās skriet uz tualeti ļoti ātri, pa ceļam ieslēdzot visas gaismas, bet nu tas nav nekāds rādītājs ;D

Un ziniet, kāpēc labāk ir nodoties seriālu un filmu plānošanai, nevis tiem lielajiem un īstajiem dzīves plāniem? Jo tad, kad es sāku domāt par to otro, es raudu trīs dienas. Un tas nav tik stilīgi kā izklausās, jo tad acis saraujas par trim izmēriem un nav smuki tā.

Un, runājot par lietām, rekur pēdējā laika inčīgākā seja, es vienkārši nespēju beigt skatīties. Tas ir tāpat kā tad, kad es blenžu uz rižiem cilvēkiem.

Chapter 2012. Page 2 of 366

2012-01-02T10:06:00.002+02:00

„Kā jauno gadu sagaidīsi, tā arī pavadīsi, to es no pieredzes saku” teica Lindas tētis un es gribētu ticēt, ka viņam ir taisnība, jo tādā gadījumā šis gads man būs galīgi mincīgi mīlīgs, ar foršiem murmuļiem apkārt, ļotļoti smieklīgs un kopumā tiešām jauks.

2011.bija tiktik piepildīts, ka es labāk nemaz nemēģināšu veidot kādu atskatu; varu vien teikt, ka būs ļooooti daudz lielisku lietu, ko atcerēties no tā, tāpēc tam 2012.latiņa ir uzstādīta diezgan augstu. Bet tas pūķis jau tāda lidojoša čūska vien ir, tāpēc es nešaubos, ka 2012.izdosies piepildīt manas ekspektācijas un patīkami pārsteigt arīdzan. (:

oh, the river, it's running free

2011-12-28T14:45:00.005+02:00

„Man ļoti liekas, ka es kaut ko zinu. Bet man vajag, lai to man pasaka. Man labpatīkas domāt, ka esmu toleranta, saprotoša, uzticama un man nav aizspriedumu, nu vismaz dažās jomās noteikti. Un es gribu būt labs draugs. Un tas neko nemainīs, ja nu vienīgi uz labo pusi. Bet pacietība ir tikums un gan jau kādu dienu.”

Tā es kaut kad (22.novembrī, ja gribam būt precīzi) te sacīju. Pacietība ir sevi attaisnojusi un tā „kāda diena” ņēma un pienāca pat agrāk nekā biju domājusi. Un man tiešām ir prieks par to drosmi un atklātību, un tas lietas mainīs tikai uz labo pusi, par to es esmu pilnībā pārliecināta. Jo kā gan kas tāds, kas ir patiess, var nenākt par labu?

Protams, es varu būt arī nedaudz tā savtīgi priecīga par to, ka nu man ir kas tāds, kas tā klišejiski ir vajadzīgs katrai meitenei. Un ne vairs fake, bet pavisam „īsta manta”, un ar to es nedomāju Louis Vuitton somu ;D. Un vēl, protams, prieks par to, ka es tātad neesmu pavisam neattapīga un pazīstu cilvēkus labāk nekā man šķiet reizēm.

the moon on my side

2011-12-23T12:16:00.002+02:00

Man šobrīd ir aktuāls jautājums - vai var būt profesionālā krīze, ja es neesmu profesionāle un man nav profesijas? Jo, ja var, tad, manuprāt, man tāda ir, lūk. Bet tas nav sevišķi svarīgi.

Daudz svarīgāk, piemēram, ir tas, ka tieši pirms nedēļas „beidzot beidzām”, jebšu Volis beidzot nokārtoja vecu parādu a.k.a operācija „Bakalaura šņabis”. Šī operācija gan tā nemanāmi pārgāja hektorizēšanās procesos un pēcāk arī nodarbēs, kas oda pēc Nīderlandē pavadītā laika. Šī visa, dažu pārliekās skepses, kā arī supersarežģītu noteikumu dēļ, „Sabotieris” ar papildinājumu tā arī palika neuzspēlēts. Brīdī, kad tie noteikumi beidzot tika izprasti, mēs uz tām kārtīm bijām blenzuši pārāk ilgi un vēlme bija sarukusi proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam. BET ir izteiktas apņemšanās kādreiz uzspēlēt pa īstam! Zinot gan šādu apņemšanos īstenošanas tempu pieredzi, tas varētu notikt kaut kad ap Jāņiem. Bet nu, labāk vēlu, nekā šņabis no burkas vai kā tur bija tas teiciens.

Un, runājot par lietām, kas beidzot notikušas, BEIDZOT bija arī neliela Erasmus latviešu reunion ar šampi un lieliskām atmiņām. Viņi pavisam noteikti ir viens no lielākajiem Erasmus ieguvumiem un absolūti fantastiski!

Vēl kāda aktuāla tēma pēdējā laikā, kas uzpeldējusi no vairākām pusēm – strīdēšanās. Jebšu tas, ka es šo funkciju laikam nelietoju. Mārciņš teica, ka es to ar nevienu nedarot, tikai ar viņu un arī tas ir vairāk tādā joku līmenī. Ilze toties uzskata, ka šī iemesla dēļ es tik labi saprotos ar Deinu, kurš tā citādi ir diezgan strīdīga persona. Un, tā padomājot, jāpiekrīt vien ir, jo atceros vien vienu strīdu, un tas, ironiskā kārtā faktiski bija par manu nevēlmi strīdēties. Tātad – vai tas nozīmē, ka man galīgi nav mugurkaula un es tiecos piekrist jebkam, vai arī to, ka vienkārši pārāk augstu vērtēju harmoniju? Es gribētu cerēt, ka tas otrais, bet nu neesmu pārliecināta.

UN man beidzot ir tāda Ziemīšu noskaņa iekšā un apkārt viss tā mincīgi diezgan. ^_^

wouldn't have it any other way

2011-12-04T20:37:00.003+02:00

Reizēm es aizmirstu, cik ļoti nūģis es esmu. Un to, cik totāli un absolūti esmu ar to mierā. Un, ja vēl uzrodas kāds gandrīz tikpat liels nūģis, ar ko kopā bastot ballītes un skatīties Star Wars tā vietā, tas to nūģību padara par teju tādu elitāru klubiņu, kurā par caurlaidi kalpo Šeldona citāti un Zoltāna sveiciens.

Un attiecībā uz novembra beigu bēdu varu teikt, ka vismaz pagaidām tā ir prom. Protams, es paredzu tās atgriešanos pavisam tuvā nākotnē, bet tad es ceru atcerēties, ka vienkārši nedrīkst daudz domāt uz priekšu un mēģināt plānot, jo tā galīgi aiziet ciet. One day at a time stratēģija jāpiekopj. Tā, lūk.

December, be kind

2011-11-30T18:19:00.006+02:00

Laikam katra mana mazākā šūniņa jūt, ka rīt klāt būs decembris un tādēļ cenšas man atgādināt, ka pēdējais laiks ziemas depresijai. Nu labi, ne nu gluži depresijai, bet tādai beziemesla nomāktībai drīzāk. Ja ļoti censtos meklēt iemeslu, tad droši vien izrādītos tāds daudzu sīkumu apkopojums. Bet es nenodarbojos ar iemeslu meklēšanu un analizēšanu, jo tas ir too much effort tomēr. Un pirms-Ziemassvētku/pirms-Jaungada skumīgais nav nekāds jaunums.

BET, lai nebūtu tikai čīkstēšana, jāmin arī kāds pozitīvs fakts. Proti, pabiju pagājušonedēļ kāda Latvijā slavena dziedoša policista istabā, wūhū. Tas nekas, ka viņa paša gan nebija mājās, tāpat nenormāli stilīgi ;D. Bet šis īstenībā ir noslēpums un ļoti slepeni!

it's peaceful in the deep

2011-11-25T22:29:00.006+02:00

Savā ļoti apzinīgajā studenta mūžā es vienu reizi atļāvos izlaist vieslekciju. Un kas man par to tiek? Sertifikāts par to, ka, redz, esmu apmeklējusi lekciju ”Actualities of Global Health: the Global Health Systems”. Nezinu, kas tās tādas par globālās veselības sistēmām, bet šis, man liekas, ir pierādījums tam, ka pasaulē nav taisnības un Haļavas Dieva pielūgšana 9.klasē bija pareizā izvēle. Nu vai arī ir kā vidusskolā, kad faktiski man bija jābūt vismaz kādām 9 neattaisnotām stundām, bet uz papīra parādījās 3 attaisnotas. Vai kad ķīmijā bija izlikts 7, bet visos citos papīriņos parādījās 8. Birokrātiskās kļūdas laikam mīl mani.

Un, runājot par haļavu, izrādās, ka tās man ir pietiekami, lai radītu iespaidu, ka drusku protu spēlēt boulingu ;D Nu vai arī tā viena reize 4.klasē un otra reize 10.klasē ir bijuši lieliski treniņi.

and it talks to me in tiptoes

2011-11-22T22:49:00.004+02:00

Man ļoti liekas, ka es kaut ko zinu. Bet man vajag, lai to man pasaka. Man labpatīkas domāt, ka esmu toleranta, saprotoša, uzticama un man nav aizspriedumu, nu vismaz dažās jomās noteikti. Un es gribu būt labs draugs. Un tas neko nemainīs, ja nu vienīgi uz labo pusi. Bet pacietība ir tikums un gan jau kādu dienu.

pony hunter

2011-10-30T22:28:00.004+02:00

Es reti te iegriežos. Varbūt sākšu to darīt biežāk, varbūt ne. To es nezinu tāpat kā nezinu to, kā saka lapsa un strauss – nu kādas skaņas tie veido. Vispār jau visu dzīvnieku izdotās skaņas un to atdarināšana man ir diezgan tumša bilde; tādus standartus kā kaķis, suns un govs es aptuveni varbūt varu vēl, bet viss pārējais jau ir brīva improvizācija, kas citos raisa smieklu lēkmes.

Svarīgi ir tas, ka tas miers, kas bija pazudis augusta pasākumu un non-stop lietu virpulī un septembra/oktobra skolas lietās, ir atgriezies. Harmonijas asniņš manī ir jau diezgan sprigans un es ceru, ka tuvākajā laikā sāks dzīt pirmās īstās lapas. Es dažreiz aizmirstu, cik ļoti svarīga man ir harmonija. Nu tā pa īstam svarīga.

Tā kopumā man diezgan patīk lietas šobrīd.

Bet varbūt manam labajam garastāvoklim un iekšējai harmonijai ir kāds sakars ar to, ka katru rītu dzeru salvijas sēklu dzērienu.

the water is on fire

2011-09-25T17:39:00.004+03:00

Daudz kas ir noticis pēdējā laikā, grūti pat atrast tādus konkrētus pieturas punktus. Piemēram, beidzot ir gatavs back-up precību plāns, 21 jau tomēr pēdējais laiks, lai tāds būtu kabatā. Es tikai nezinu, vai to tiešām var saukt par back-up vai jāsauc vienkārši par plānu, jo back-up plāni parasti ir no sērijas „ja līdz 35 gadu vecumam mēs abi vēl nebūsim precējušies...”, bet šis ir vairāk tā „pēc 3 gadiem, kad tu būsi beidzot pilngadīgs, satiksimies un precēsimies. Sarunāts?”. „Sarunāts.”

Vēl arī aizvadījām pirms kāda laiciņa Deinu prom. Jāatzīst, ka man tiešām pietrūks tā lielā, smieklīgā murmuļa ar visām viņa drāmām un principiem. Kurš vēl bez viņa atļausies būt tik brutāli tiešs un principiāls un ziemā sauks mani par džedaju princesi? Šņuk. Un nākamnedēļ Madžara prom, gan ne uz tik ilgu laiku, bet tomēr. Arī šņuk.

Pagājušā nedēļas nogale pagāja fast forward zīmē. Laika galīgi maz un dienas piepildītas līdz augšai. Paspēju gan Dublī ceturto reizi pabūt, gan vēlēšanu nakts ballē ballēt.

Dublis kā vienmēr jauks, bet kopumā tomēr patika mazāk kā citus gadus. Varbūt viss vienkārši pārāk pierasts un nav vairs tā wow efekta. Bet to, ka tur biju, veselu nedēļu jutu VISUR. Kājas izskatījās kā divas dienas sistas ar metāla trubu, ribas jutās ielūzušas un rokas arī īsti nevarēja pacelt. Tā kā pēc trases man vajadzēja pēc iespējas žiglāk tikt uz Rīgu, es pārvarēju visas savas bailes un stopēju. Pirmo reizi vienītī un otro vispār mūžā. Diezgan veiksmīgi, bet nu tomēr drusku bailīgi un diez vai es to tik drīz būšu gatava atkal darīt.

Vēlēšanu nakts nebija tik fiziski traumatiska kā maldīšanās pa Līgatnes mežiem, bet tas nenozīmē, ka mazāk jauka. Drusku tāds American prom variants ar balles karali un karalieni (šo uzdevumu mēs ar Gintiņu veicām godam, if I do say so myself), kleitām un daudz, daudz dejām. Kaut kāda nepazīstama meitene mani centās pārliecināt, ka es esot nenormāli līdzīga Miai no „Californication”. Es nesapratu, vai tas jāuztver kā uzbrauciens vai kompliments, bet nu nepiekritu jebkurā gadījumā. Es nezinu, kur palika laiks, bet vienā brīdī pēkšņi bija jau 7 no rīta.

Man ir tāda sajūta, ka arī pārējā nedēļa bija diezgan piepildīta, bet tagad tā grūti saprast ar ko īsti. Zinu vien to, ka bija mīlīgs „Dadžu” spēļu vakars, 6ņem! atgriešana politiskajās aprindās, randiņš ar vismīļāko Erasmus minku un lieliskā Odrija.

Piektdien es daudz baidījos no tā, ka būs pārāk jocīgi. Bet vienīgā lieta, kas bija jocīga bija tā, ka nemaz nebija jocīgi nevienā brīdi. Ceru, ka šodien arī nebūs jocīgi.

never saw it coming

2011-09-23T13:25:00.004+03:00

Man ir bail.

that's what it feels like when you fall from great heights

2011-08-31T11:28:00.005+03:00

Es nespēju pieņemt, ka tūliņ sāksies septembris. Man ir paniskas bailes no septembra un universitātes. Man bail, ka man hroniski pietrūks laika, un rezultātā es zaudēšu savas pēdējās harmonijas kripatiņas. Ja vēl jūlijā es mājās pārrados kā tāda pilna harmonijas burka, tad tagad jūtos tā pamatīgi patukšota. Tas nenozīmē, ka man nav gājis vienkārši lieliski, vienkārši kaut kur pa vidu visām lietām es esmu pazaudējusi to savu mieru. Un miers man ir ļoti, ļoti svarīgs!

BET, neraugoties uz augošo nemieru manā dvēseles dārzā, lietas pēdējā laikā tādas tīri jaukas vispār. Man pat grūti pateikt, ko es darīju nedēļu vai divas atpakaļ, bet tas noteikti bija kaut kas galīgi foršs. Arī iepriekšējā nedēļas nogale 4 dienu garumā Saulkrastos nebija zemē metama. Tur mēs ne tikai laiskojāmies, bet arī mācījāmies komunicēt un runāt. Pēc savas video runas gan mani sapņi par Tē Vē karjeru izkūpēja tālēs zilajās un es apsvēru domu sākt krāt naudu jaunai sejai. Pat tas, ka Katrīne Pasternaka, kurai, starp citu, ir mīļākā balss pasaulē, teicās, ka es viņai atgādinot Keitu Midltoni, nespēja mani mierināt. Es tikai vairāk sāku apšaubīt viņas redzes spējas.
Pie paškritikas tādā nelielā lokā atgriezāmies arī tās dienas neoficiālajā daļā. Dalījāmies savos depresīvajos stāstiņos par ne tik gaišajiem savas dzīves posmiem. Skumji tā. Mājās tā visa ietekmē atvēru vecus pierakstus. Par dienasgrāmatu īsti to nevar saukt, jo dienasgrāmatās parasti ir regulāri un saturiski ieraksti no sērijas „viņš uz mani šodien paskatījās, wīīī”, bet mani ieraksti ir ļoti īsi, periodiski un ar apaļu nulli pozitīvisma. Atverot jebkuru lapu, es pat vēl tagad varētu sākt raudāt (ko gan es cenšos nedarīt). Es gribētu atgriezties tādā 2007.gadā un vienkārši samīļot tā laika sevi un pateikt, ka viss taču būs labi. Vēl es viņu arī tā nedaudz viegli iepļaukātu un liktu saņemties. Salīdzinot ar tiem laikiem, man šobrīd ir tik veselīga pasaules un sevis uztvere kā klijas. Un klijas ir ļoti veselīgas.

BET, atgriežoties uz pozitīvākās nots, es tiku aizvilkta uz Katrīnbādi, kur bija Hip Hop Evalution vakars ;D kādas divas dziesmas tur pavadītajās stundās divās es varbūt arī pat zināju. Bet nu tas netraucēja tā aktīvi pašķipelēt kādu brīdi. Bet, lai arī cik ļoti tas hip hops nebūtu evolucionējis, tā laikam tomēr nav mana sirds mūzika. Saguru, gribēju iet prom un pat atradu lieliskus kompanjonus. Sanāca gan neliels miscommunication un mēs vēl kādu stundiņu pasēdējām ārā, lai pagaidītu cilvēkus, kas bija teikuši, ka tūlīt nāks, bet tā arī nekad nenāca. Bet mums trijatā bija ļotļoti jauki un mīļi, salasījām dažus „čiekurus” un skatījāmies zvaigznēs. Zvaigžņu kartes aplikācija gan nedaudz lika vilties, jo visur rādīja Jupiteru un nepalīdzēja atrast Mazos Greizos Ratus. Krišus mums ar Mežā pat mēģināja ieskaidrot, ka tāds zvaigznājs esot tikai mīts, un es pat sāku ticēt, jo redzēju tikai visādas puķītes un zivtiņas un ko tik vēl ne!

Labi, es jau pārāk iegrimu detaļās un pārējās dienas nemaz nesākšu aprakstīt. Varu vien dot šādus atslēgvārdus: salvešu vēstulītes; creepy skatieni; mačo vīrieši, kas pārāk aizraujas ar malkas gādāšanu; daudz ugunskura dūmu, kas ieēdas visur uz trim dienām; salds biezpiens, kas no rītiem rada daudz vīlušos seju; 4.dienas seju skaistums; sieviete, kas strādā par boju; „hujārīt”.

Tas tā arī būtu viss. Ja vien nebūtu tā viena lieta jeb „novērojums”, ko pēdējā vakarā man ar lielu pārliecību pateica kāds no jaunpiebraucējiem. Jo es nesaprotu. Un mulstu. Un vēlreiz tiešām nesaprotu. Un tas viss man tagad jaucas pa galvu jau 3 dienas.

the crowded life

2011-08-15T21:44:00.004+03:00

Pēdējā laikā kaut kas galīgi nav lāgā ar manu auru, jo tur ir parādījies kaut kas tāds, kas bērniem ļoti patīk. Man liekas, ka pilnīgi visi pēdējā mēneša laikā satiktie bērni ir man metušies virsū, likuši ar viņiem spēlēties, visādi ņurcījuši un mīļojuši. Pēc šīm brīvdienām tas pat ir rezultējies nelielās traumās, jo mugura sāāāp un galvas grozīšana arī dara sāpes sprandai. Nu neesmu es tik stipra, lai nēsātu apkārt 8 gadīgu puiku un kautos ar viņu. Ja man tie bērni vēl tik ātri neapniktu, būtu pavisam lieliski. Bet nu es vismaz atšķirībā no Kičijas nedomāju, ka mazus bērnus var nogurdināt pirms iemidzināšanas tos pakratot. Viņa būs lieliska māte, nudien ;D.

Bet vispār bija jaukas brīvdienas ar sporta spēlēm. Tas nekas, ka nebūt nebijām čempionu komanda. Tik traki sensen nebiju izdejojusies. Nu tā, ka viss slapjš pilnīgi. Es pat varu pieciest to, ka svētdien ļoti neveģetāro sestdienas vakariņu dēļ biju manāmi izsalkusi un gribēju braukt mājās, bet šī mana vēlme piepildījās tikai pēc stundām astoņām. Bet nav jau tā, ka galīgi garlaikojāmies visu dienu – pēc noteikta alus litru daudzuma dažos puncīšos, es, piemēram, varēju sākt nodarboties ar tādu sporta veidu kā mulšana. Nu galīgi vaļsirdīgi tie cilvēki kļūst, zinies!

Mani tikai uztrauc, kā es pēc šīm izklaižu/dīkdienības nedēļām spēšu atgriezties unī. Man liekas, ka septembris būs tāds pamatīgs hardcore ar uni un jauniem kopsavilkumiem, ar praksi, ar kursa darbu un vēlēšanu kampaņu arīdzan. Un, protams, nedrīkst aizmirst arī visas jaunās seriālu sezonas un pavisam jaunos seriālus, kas būs jāiečeko. Vēl tur pa vidu būtu vēlams atrast vietu kādām fiziskām aktivitātēm. Bet, ja jau es nenomiru 9.klasē, kad katru rītu cēlos 5:45, mājās biju 22:00 un pa vidu man bija bijis tikai tik daudz atpūtas cik braucot autobusā, tad nenomiršu arī tagad. Kā nekā tikai 4 īsti mēneši būs atlikuši! :)

flaws and all

2011-07-31T11:09:00.002+03:00

Hei, kas notiek ar pasauli? Kur ir tā meitene, kas filmās neraudāja PRINCIPĀ? Kas ar neizpratni skatījās uz noraudātajām sejām pēc „The Notebook” un „A Walk to Remember” un par to tikai ņirgājās?!? Es ne tikai gandrīz sāku raudāt veselas 2 reizes pēdējā Harijā, bet arī vieglās, romantiskās filmas brīžiem ļoti velk uz tādu šņuk.

Laikam būs vien taisnība tiem dažiem, kas man mēģina iestāstīt, cik ļoti es esot mainījusies, jo agrākās ledus sirds vietā tagad ir visādas emocijiņas. Bāc, nu! ;D Kur lai es lieku šo jaunatklāto jūtelību, ko? Un kas būs nākamais – es staigāšu biksēs un zaudēšu pēdējās sarkasma paliekas varbūt?

the end of something kind of important

2011-07-25T15:29:00.027+03:00

Es jau te minēju, ka ir iznākusi vispēdējākā no Harija Potera filmām, un līdz ar to arī ar bērnību pavisam oficiāli ir cauri. (šņuk!)

Tāpēc ir īstais brīdis vēl pēdējo reizi dalīties dažās Harijiskās bildītēs un noskatīties dažus lieliskus video.

Vispirms jau absolūta KLASIKA, kas ir skanējusi galvā pat pārāk bieži.
Tad kaut kas nedaudz jaunāks, bet arī diezgan lielisks, manuprāt.
Un, protams, runas pēdējās daļas pirmizrādē, kas uz beigām pat izrāva kādu asariņu.

Neraugoties uz to, ka stāsts nu ir beidzies, nevienam nav nekāds noslēpums, ka visīstākais Slīdenis es vēl kādu laiciņu palikšu. Bet es, protams, varu mēģināt savu indi izmantot cēliem mērķiem.

Nu jā, tā kaut kā.
Paldies par kopā pavadīto laiku! (:

the truth is born in strange places

2011-07-20T22:25:00.003+03:00

Mazs akmentiņš no sirds ir novēlies un drusku vieglāk elpot tagad ir. Tas nekas, ka vajadzēja veselu dienu, lai saņemtos uzrakstīt nelielu atvainošanos.
Tagad tikai jāsadomā, ko varētu darīt lietas labā, lai arī pārējā akmeņu kaudzīte sāktu sarukt, citādi smagi visu laiku nēsāt līdzi.

alright, everything is alright

2011-07-19T23:00:00.004+03:00

Pēdējo reizi te iemetu aci pirms braukšanas mājās. Tad bija prieks un nevarēju sagaidīt. Tagad īsti nevaru saprast kā ir. It kā no vienas puses esmu ļoti priecīga būt atpakaļ, bet no otras – ir tāda sajūta, ka tagad nevaru atrast sev īsto vietu. Kaut kā visu laiku pietrūkst, bet es nesaprotu kā. Un tā nav laba sajūta.
Visu laiku kaklā ir tāds kamols – bieži vien tur sēž priecīgs satraukums vai vienkārši prieks, bet dažreiz bēdu un nostaļģijas savijums. Visu laiku ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs spiediens. Nekad nav tā, ka būtu vienalga. Agrāk tā bija bieži.

Nu jā, bet Erasmus bija nudien LIELISKS! Par to šaubu nav. Manas cerības par to, ka šajā laikā mani piemeklēs dievišķas atklāsmes par nākotnes plāniem un tamlīdzīgām muļķībām gan kaut kā nepiepildījās, bet tas ir nieks, jo iegūts ir ļoti daudz. Viena no labajām pārmaiņām noteikti ir tā, ka tagad GRIBU kaut ko darīt visu laiku (problēma gan tagad bieži ir, ka nezinu KO). Agrāk varēju nedēļu dzīvoties mājās savā nodabā un būt absolūtā harmonijā, bet tagad, kaut vienu dienu nosēžot mājās, jūtos kaut ko palaidusi garām. Es nezinu, kā šis jaunatklātais motoriņš pierādīs sevi ilgtermiņā, bet es ceru, ka tas būs uz labu.

Arī Positivus bija LIELISKS, un es dodu vairāk zvaigžņu kā iepriekšējā gadā. Protams, neiztikt bez bezjēdzīgām drāmām, drusku lietus un manai nespējai pateikt „nē” sliktām idejām pēc noteikta daudzuma kokteilīšu manā puncītī. Īstenībā tas pēdējais punkts tiešām būtu jālikvidē kaut kādā veidā, jo citādi parasti ir tā:
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Euuu, Daceeee, braucam/ejam uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan, man tā galīgi neliekas laba doma” (Un galvā man skan „Nevajag, nevajag, nevajag, šitas toč nebūs labi!”)
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu davaaaai, tev jābrauc/jānāk uz vietu x!”
Es: „Nu nezinu gan...”
Kāds, kuram ir slikta ideja: „Nu lūūūūdzu!”
Es: „Nu labi, labi...bet es tiešām neesmu pārliecināta, ka vajag...”
Un viss, es esmu pierunāta. Tur pat nav vajadzīgas itin nekādas demagoga prasmes.

BET - šoreiz es vienkārši vairāk cenšos pievērsties pozitīvajām lietiņām. Bija lieliskas kompānijas un lieliski „Hurts”, un lieliski kokteiļi arī. Arī atmiņas par „svešajiem”, kuri lika dzert garšīgo šņabi, ir smieklīgi jaukas. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Jānis Pliekšāns un es jautāju, vai drīkst tad viņu saukt vienkārši par Raini, nu, lai vieglāk atcerēties un mēs jau tādi draugi tagad. Tad viņam bija tādi ļotļoti pārsteigta seja un viņš kliedza savam draugam, kuru es pazinu vienīgi kā Čeburašku „WOOW, šitā ir gudra! Nav kā pārējās!”. Es tā kā drusku samulsu, jo viņiem laikam ļoti zemi tie gudruma kritēriji tad, bet viņš teicās, ka parasti visas meitenes, kam viņš tā stādās priekšā, tā arī viņu pēc tam sauc par Janci ;D Tātad es pieļauju, ka ir diezgan liels skaits apkārt skraidošu dūdiņu, kas ir izbraukušas cauri vidusskolai, nepapūloties kaut reizi atvērt literatūras grāmatu. Ehh...

Un šo visu es varētu nobeigt ar secinājumu, ka bērnība ir pa īstam un pavisam beigusies, jo noskatīts ticis pēdējais Harijs. Bija LIELISKS, starp citu.

we're gonna have fun till the end of time!

2011-06-30T18:04:00.002+03:00

Neticami, ka jau rīt, jau RĪT braucu mājās! Šo dienu gaidu jau vismaz pēdējo mēnesi. Nepārprotiet mani, Erasmus ir bijis vienkārši lielisks, un par šo pusgadu man paliks tikai vislabākās atmiņas, man vienkārši ir prieks doties uz mājām. Jo, lai cik jauki te arī nebūtu, tā „pagaidu” sajūta mani īsti laikam tomēr nepameta. Tāda sajūta, it kā es būtu bijusi garās brīvdienās, kamēr tā īstā un lielā dzīve notiek kaut kur Latvijas ārēs. Man pat liekas, ka, braucot mājās, esmu vairāk patīkami satraukta nekā, dodoties prom no mājām janvārī.

words don't come easy

2011-06-13T15:58:00.002+03:00

Vakar turks baigi stāstīja, ka redzējis „little monkey” mūsu apkārtnē un rādīja ar pirkstiem, ka tiešām mazinš esot bijis. Man jau tāds „WOW, kāds sakars? Kur? Es arī gribu!”, bet tad izrādās, ka ar „little monkey” viņš domā peli. Lieliska angļu valoda un vārdu izvēle. Bet nu man vilšanās diezgan un pēc tam daudz smiekliņu. Bet nu es laikam nedrīkstu piesieties pie nepareizas vārdu izvēles, kas rezultējas pārprašanā. Es vakar Sabinikai: „In case I come back from the toilet......is your room open?” Vai tad no tā tiešām var saprast, ka es gribu pa ceļam no 3.stāva ieiet viņas istabā un paņemt tur pirms 2 nedēļām atstātas lietiņas nevis uzmācos ar nerātniem piedāvājumiem? Izrādās, ka ne.

don't try to set water on fire

2011-06-06T00:30:00.002+03:00

Dažreiz vienkārši ir dienas, kad liekas, ka viss būs labi un vienkārši jābeidz tik daudz raizēties par lietām. Šodien ir tāda diena.
To sajūtu vajadzētu piesiet striķītī, jo citādi tai ir nelāga tendence mukt prom.
Vai arī vajag, lai laiku pa laikam kāds man to atgādina, jo es vienkāršu aizmirstu neraizēties.

I know my kingdom awaits

2011-06-01T19:28:00.008+03:00

Vēl tieši viens mēnesis atlicis. Daudz tas noteikti nav, un es nešaubos, ka paies tas laiks nēēēnormāli ātri. Bet es gribu mājās. Tā pa īstam un no visas sirds. Man šeit patīk un būs daudz lietu, kuru man pavisam noteikti pietrūks, esot mājās; tāpat ir daudz lietu, kuras mani gaida Latvijā, bet manis pēc varētu arī negaidīt, BET es gribu to māju sajūtu. Gribu savu istabu un ģimeni, un draudziņus, un mājdzīvnieciņus, un Rīgu (šobrīd man jau ir tāds mīlestības un sentimenta līmenis, ka esmu diezgan pārliecināta, ka noteikti iegādāšos RĪGA pulksteni un/vai kreklu). Gribu kārtot savu skapi, gribu no rītiem skriet ar Leo, gribu iet uz kinō ar Prelīnu un ēst auksto zupu litriem! Nav jau tā, ka tās būtu ļoti princesīgas un nereālas vēlmes.

Tās tādas lietas sirsniņai vairāk, no praktiskās puses laikam jāsaka, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad būšu mājās un varēšu normāli paēst ;D. Grūti man sāk palikt ar to ēdienu pēdējā laikā. Savas lieliskās gatavošanas dēļ es vairs neēdu sekojošas lietas (ar neēdu gan es nedomāju kategorisku izslēgšanu, jo kādā šikā restorānā supergaršīgi pagatavotas es tās lietas droši vien ēstu): rīsus, makaronus, fetas sieru, olīvas (izņemot Spānijas olīvas), brokoļus, puķkāpostus, pesto, ledus salātus, konservētus dārzeņus, želejkončas. Vēl man arī vismaz kādu laiku nepatiks kanēlis, bet tas vairāk saistāms ar citiem iemesliem, ne neprasmi gatavot. Kopumā rādās, ka šobrīd manas uztura piramīdas apakšā ir Dr.Pepper un tas jau laikam nav tā sevišķi labi.

Bet sarakstīšanās ar lapiņām pa durvju apakšām man gan noteikti būs viena no lietām, kuras pietrūks. Tas ir tā galīgi jauki. Tajā slēpjas arī nebeidzams jautrības potenciāls, jo var nezināmiem cilvēkiem atstāt daudznozīmīgus, anonīmus komplimentus un cerēt, ka tas radīs šādus tādus pārpratumus un mulsumus. Pietrūks arī tā, ka var jebkurā garlaicīgākā brīdī piekāpt pie kāda ciemos un tas prasa maksimāli kādu pusminūti. Pietrūks nebeidzamo variāciju par mūsu vārdiem – nu kā var nesasmieties, ka Žeņa jau kļuvis par Žuziju! Pietrūks Sabīnas, kas ir tiktik nenormāli jauka un mīlīga, ka es būtu gatava atteikties no puses savu drēbju, lai to vietā iepakotu viņu koferī un ņemtu līdzi uz Latviju. Un viņa ir tāda pavisam maziņa, tā ka šis plāns nav nemaz tik nereāls. Šo sarakstu es varētu vēl turpināt un turpināt, bet uz šo brīdi tas nemaina to homesick sajūtu.

everything goes

2011-05-20T00:30:00.005+03:00

Tik sensen nekas nav ticis rakstīts. Bet nav jau arī gluži tā, ka pa šo laiku būtu notikušas visādas nenormāli aizraujošas, šokējošas un „wow, šis notikums pilnībā mainīja manu dzīvi” lietas. Joprojām daudz skatos filmas, joprojām dzīvojos diezgan harmoniski, joprojām visādi grupu darbiņi, pie kuriem laikam pat esmu nedaudz pieradusi. Iespējams, ka man ir arī kāda jauna kleita.
Maljorka bija ļoti naaaais – tāds mieriņš ar daudz peldēm vēsā Vidusjūrā, cepšanos pie jūras vai baseina, ja pie jūras par aukstu vai vienkārši slinkums iet, nēēēnormāli garšīgām olīvām lielos daudzumos, drusku sangriju un ikvakara kāršu spēlēm (un te mēs arī redzam, ka vidusskolai reāli BIJA jēga, jo er cē hā vē meitenes kaut kā aizdomīgi maz zaudē kārtīs, ikdienas treniņi tomēr atmaksājušies). Un kaut kur pa vidu tam visam es pat paspēju pazaudēt savu aristokrātisko bālumu.

Un kaut kur pa vidu tam visam es arī paspēju tā nedaudz sabīties. Sabīties par to, cik visi man apkārtesošie ir pieauguši. Sarunas par bērnu vārdiem, precībām un tādām lietām man uzdzen tādas mazas, iekšējas panikas lēkmītes. Es vienkārši nesaprotu, pa kuru laiku aizgāja bērnība. Vai ir bijusi kāda slepena sapulce, kurā visi mani vienaudži ar satikušies un pēkšņi nolēmuši „hei, būsim pieauguši un nopietni”? Ja tā, tad man liekas, ka ir notikusi sazvērestība un es netiku ielūgta! Un tad vēl visi tie karjeras plāni – kur nu kurš mācīsies maģistros un kā viss jau pa pakāpieniem sadomāts. Man joprojām šajā ziņā nav nekādu ambīciju un plānu, un mani tas biedē vairāk kā Frenks, kad pirmo reizi skatījos Donnie Darko.

Bet nav jau tā, ka es visu laiku ļoti raizējos un baidos. Mani iepriecina, piemēram, tādas mazās lietas kā Harija maratons. Es vismaz te neesmu vienīgā nūģe, un tad nu mēs līdz pēdējās (ŠŅUK!) filmas iznākšanai laižam cauri visas 7 vecās filmas un skatāmies, kā mazulīši izauguši. Pagaidām esam pabeiguši pirmās divas daļas. Izrādās, ka tomēr nav tā, ka baigi daudzas reizes būtu redzētas, neskatoties uz to, ka katros Ziemīšos rāda pa tē vē.
Domājām te, kurš būtu kurā namā, un gan pēc iekšējā balsojuma, gan GARA testa izpildīšanas es dabūju Slīdeni. Ak, kāds pārsteigums! Kurš gan to būtu domājis, ka es neesmu cēla un drosmīga pasaules glābēja, kas izmantos jebkuru izdevību upurēties kāda cita labā kā to tik ļoti patīk darīt Grifidoriem?

Un, neraugoties uz to, ka man šeit kopumā ļoti patīk, man tomēr gribas mājās beidzot.

Āāā, un pēc šīs bildes man vairs Dženifera neliekas tik nepiemērota Katnisas lomai iekš Hunger Games filmas.

Oh, my reputation’s kinda clouded with dirt

2011-04-23T17:07:00.003+03:00

Neproduktivitāte. Tas laikam ir vārds, kas vislabāk raksturo pēdējās divas nedēļas. Nu tā nedaudz pozitīvāk to varētu dēvēt vienkārši par tādu CHILL periodu. Bet man patīk tas mierīgais ritmiņš, kas te visapkārt valda. Beidzot ir tā, ka es tiešām maz raizējos. Un tā ir tāda pavisam laba sajūta – ļauties plūsmai un ticēt, ka viss atrisināsies pats no sevis un būs viss čiki. Šo sajūtu es ļoti labprāt iepakotu koferī un paņemtu līdzi uz mājām pēc 2 mēnešiem.

Vēl es labprāt uz mājām paņemtu līdzi daudzus šejienes lētos Lambrusco, pie tiem vīkendos jau ir pat tā ļoti pierasts, hehe ;D

UN, runājot par vīkendiem, pagājušonedēļ, kad Anete te ciemojās (un ar ciemojās es domāju mācīja/rādīja mums „čing čong” dziesmiņu), pirmo reizi mūžā man klubā piedraudēja. Meitenes. Viena no viņām bija atnākusi ģērbusies krūšturī, abas bija tādas wannabe breikeres/lesbietes un nēēēnormāli seksīgi dejoja un trinās pie puišiem, no kuriem lielākā daļa izskatījās tādi manāmi samulsuši. Nu jā, man gribējās uz viņām tā kā bišku skatīties, jo tas bija interesanti un diezgan smieklīgi. Es arī drusku uzmetu vienu aci, bet tā normas robežās, bet vienā brīdī viena no viņām jau bija man pretī un teica kaut ko „Ja turpināsi uz mums skatīties, sasitīsim tev seju!”. Es paliku tādā šokā un stāvēju ar vaļā muti, jo nu galīgi nesapratu, kas notiek. Tu te dejo krūšturī un es nedrīkstu priecēt savas vizuālu baudu alkstošās acis, skatoties uz tevi?!? Manuprāt, ja tu esi tā apģērbusies, tu gribi, lai uz tevi skatās. Es taču neesmu vainīga, ka neesmu tava izvēlētā mērķauditorija. Nu jā, man tas likās tā jocīgi. Tad viņas turpināja ar mums tur ik pa brīdim kaut ko palekties, trinās gar mūsu puišiem un rādīja krūtis. Bet, tā kā mums līdzi bija veseli 2 tādi lieli puiši + Mārciņš, tad viņi veidoja starp mums tādu kā sienu, lai nesanāktu meiteņu kautiņš.

Ir lietas, kas nemainās, un arī, runājot angliski, mani bieži saprot nepareizi. Bet vai tad tiešām, ja es pasaku „Keep my princess parts untouched”, tas ir jāsaprot kaut kā nerātni, nevis tā, ka „Neaiztiec manu princesīgo matu loku”? Ak, šie samaitātie cilvēki.

Vēl pēdējā laikā populārs viedoklis, ka man esot kāda viegla autisma forma vai OCD. I tend to disagree. Es uzskatu, ka man vienkārši patīk lietas īpašā kārtībā/sistēmā. Un tas IR normāli, ka es nevaru gulēt, ja krēsls istabā stāv nepareizā leņķī un augļiem uz palodzes IR jābūt sakārtotiem pēc lielumiem, šķirnēm un mīkstumiem.

Un dažu neatlaidība mani biedē. Un liek domāt par to, kur ir tā robeža starp neatlaidību un apsēstību, un vai šī robeža gadījumā jau nav palikusi kaut kur tālu aiz muguras. Oh well, neiešu jau tāpēc tagad raizēties un jaukt savu miera valstību.

Un tā starp citu, trešdien laižam uz Maljorku, ja ^_^

the deal with the universe

2011-04-03T22:30:00.003+03:00

Nupat jau ir tas laiks, kad sāku sajust, ka tuvojas vasara. Kas ir rādītājs? Pamazām un pavisam nemanāmi manā garderobē parādās tumšzilas lietas. Jau vairākas vasaras tumši zils ir tāda mana krāsa. Tas galīgi nav speciāli, un tumši zilo lietu iegāde netiek plānota. Parasti tas tā dabiski vienkārši notiek. Kaut kā liekas, ka tā ir krāsa, kas vasarai piestāv vislabāk, un tad, kad mugurā ir kaut kas tumšzils, uzreiz tāda sajūta, ka es arī piestāvu vasarai un esmu maza daļiņa no tā mākoņu viegluma un ezeru dzidruma.

Tad nu vasaras beigās, kārtojot skapi, var sajust šīs krāsas dominanci; atliek vien izskaitīt visas zilās kleitas, svārkus, krekliņus un džemperīšus un secināt, ka „man taču ir sasodīti daudz tumšzilu drēbju!”.

Bet citiem gadalaikiem es uzreiz nevaru tā iedomāties konkrētu krāsu. Varbūt viņi nav pelnījuši tādu pagodinājumu.

Mēs, sportiskie letiņi, esam sākuši apmeklēt vietējo gymu. Kaut kas pilnīgi citāds nekā Latvijā ierastie sporta klubi, tāds studentu variants - 28 eiro par 4 mēnešiem, kas man liekas vienkārši smieklīgi maz. Latvijā es tikpat maksātu latos un mēnesī. Tik jauki kā manā mīļumīļajā Panattā gan noteikti nav, bet nu man tāpat patīk. Bet pirmajā reizē, kad iegāju zālē, kur bija aptuveni 70-80 sievietes, kas nikni spārdījās nodarbībā powerkick, bija tā drusku jocīgi.
Pirmajā reizē kursabiedrene pēc nodarbības teica „Dace, you have very muscular legs! What sports do you do back at home?” Un man bija tāds bišku fuuu*k, jo „muscles are for boys” un man nepatīk, ka kājas ļoti sakačājas un tad nevar iestūķēties nevienos garajos zābakos. Bet nu ko lai dara, ja pat dienās, kad „bastoju sportu”, sanāk sportot, jo 10 km ar riteni ir ikdienas maršruts, ko nākas mērot tā vai tā.
Zumba toties man likās diezgan fun, citiem gan nepatika, bet nu man liekas jautri tādas smieklīgas deju kustības un tresīšanas. Tu aizej, izlēkājies un vēl sasmaidies par to, cik tizli tev sanāk! Nu labi, varbūt dažas kustības ir pārāk smieklīgas, piemēram, spanking ;D

Un vēl, runājot par sportu, aizvakar es biju nedaudz dusmīga un aizvainota par šādiem tādiem sadzīves sīkumiem, tāpēc gāju skriet, lai izvēdinātu/izsvīstu tās sliktās emocijas. Laikam biju ļoti dusmīga, jo laidu kur acis rāda tālu, tālu prom. Tā kā man patīk tāda apļveida kustība, kas nozīmē, ka, ja ir iespējams, jāatrod cits ceļš kā tikt atpakaļ, nelietojot to pašu turpceļu, sanāca tā diezgan traki. Biju kaut kur ļoti tālu prom, īsti vairs nezināju uz kuru pusi ir mājas un to, kurā valstī esmu, arī vairs īsti nezināju, jo kaut kā tās vietas sāka izskatīties pēc Beļģijas mazajiem ciematiņiem. Tad nu man radās doma, ka, redz, noskriešu 1 stundu (ko es agrāk nekad nebiju darījusi, maksimāli kādas minūtes 40 varbūt) un tad vienkārši iešu un meklēšu ceļu uz mājām. Bet nu veiksmīgi atradu ceļu, kas mani aizveda uz mājām un kopā noskrēju 1 stundu un 5 minūtes. Citiem gan jau tas vispār nav daudz, bet man tā stundas pārvarēšana lika domāt, ka es varbūt tomēr esmu stiprāka nekā es domāju. Vislabākā atziņa beigās bija tā, ka es sapratu, ka reāli varu arī vairāk. Būtu taču tik stilīgi, ja es varētu skriet kādas 2 stundas tā vienkārši. Tas tad ir manā plāniņā tagad.

Bet, ja par ne tik veselīgiem priekiem, tad vakar pirmo reizi mūžā ēdu Ben&Jerry’s saldējumu un wawowiwa, tā manta ir kaut kas galīgi labs! Vēl man vakar pateica „Dace, you’re one of the most sarcastic people I know” un tad es nesapratu, vai tas ir apvainojums vai kompliments, bet tā kā tālāk sekoja „”I like your attitude”, es to uztvēru vairāk labi nekā slikti. Bet nu tāpat jocīgi, jo man šobrīd tā galīgi neliekas, nav vairs kaut kā tas vidusskolas sarkasma līmenis organismā.

UN pēdējais jaunums (un arī labākais, ja), aprīļa beigās laižam uz Maljorku spring breakā, biļetes ir iebukotas un wīīīī! (:

the burning water

2011-03-19T18:07:00.004+02:00

Pēdējie nujaugandrīztrīs mēneši ir bijuši tādi uzdzīves pilni. Tāpēc ir pēdējais laiks sākt par sevi nedaudz vairāk padomāt. Ar to es domāju ēst labāk un atrast laiku paskriet vismaz pāris reizes nedēļā un pastaigāt uz vietējo gymu, kas, starp citu, ir smieklīgi lēts – 28 eiro par 4 mēnešiem. Citādi man tāda sajūta, ka esmu galīgi izlaidusies. Mājās tomēr ļāvos sportatkarībiņām, šeit kaut kā nav sanācis. Vienu reizi jau skriešanu te iemēģināju un diezgan tā jauki. Skrienot tā vēlreiz pārliecinājos, ka te tiešām ir tādi galīgi lauki, visādas atbilstošas smaržiņas/smaciņas un vietējās „fermas”. Man pat liekas, ka vietām te ir vairāk lauki nekā manā apkārtnē iekš LV, un, ņemot vērā, ka es dzīvoju Bišumuižā, tad tas ir tā spēcīgi teikts.

Un atkal ir uznācis tas miera laiks. Man patīk miers, bet šobrīd tāda sajūta, ka viss ir pārāk mierīgi. Daudz skatos filmas un nemācos neko, jo tādas ekstras kā grāmatas man nav nevienā priekšmetā. Tā kā man pietrūkst nelielas drāmas devas dzīvē, dramatizēju par visādiem sīkumiem. Šonedēļ, piemēram, stresojos un pārdzīvojos par cauro riepu, kas vispār nebija nekas traks un Mārciņam tās sataisīšana prasīja pavisam mazāk laika kā man pusdienu pagatavošana. Šonedēļ es arī secināju, ka laikam es esmu tā, kas visvairāk dabū braukt uz bagāžniekiem. Man liekas, ka savas visas līdzšinējās dzīves laikā neesmu tik daudz laika pavadījusi uz riteņu bagāžniekiem kā pēdējos 2 mēnešos. Bet nu es nesūdzos, esmu pat beidzot iemācījusies sēdēt tā, lai ir ērti, un kājas nelien spieķos.

Beidzot arī izskatās, ka atlaides te būs beigušās, citādi jau pēdējā laikā mans skapis bīstami pildās, kamēr bankas kontā notiek tieši pretēji procesi. Es atzīstu, ka esmu vāja un nespēju turēties pretī tik izdevīgiem pirkumiem. Varētu būt, ka man ir 6 jaunas kleitas un 3 jauni svārki, 3 somiņas, vēl visādi krekliņi, daži džemperi un tādas lietiņas, bet tiem skaitu grūti pateikt ;D.

Un 5dien bija līdz šim jautrākā, aizraujošākā un arī ilgākā ballīte šeit. Un man pat nevienu brīdi nebija garlaicīgi un es nedomāju par to, kā labāk savā istabā skatītos filmas vai lasītu. Ceru, ka kaut kad nākotnē tas man kļūs par normu un es beigšu būt nūģe.

Un, runājot par lietām, man rīt paliek divdesmit FAKIN’ viens! Es negribu, lai tā ir patiesība. Tas ir pārāk daudz un pārāk nopietni, un man liekas, ka man galīgi nepiestāvēs būt 21 gadu vecai, brrr.

I'll rest my eyes till the fevers outta me

2011-03-03T15:54:00.011+02:00

2 mēneši nu jau. Man tas liekas daudz. Ļoti daudz. Bet reizē tie atlikušie 4 man liekas maz. Ej nu un izproti to manu izpratni par laiku.

Ko es varu pateikt par šo laiku? Nekādas diži viedās dzīves atziņas pie manis nav atnākušas (what a surprise!), toties esmu uzzinājusi, ka man ir teju grūtākais vārds pasaulē, nu vismaz šajā konkrētajā reģionā noteikti. Nu tā, ka neviens nekad nesaprot un, kad saprot, tad vienkārši fiziski nespēj izrunāt. Es esmu „Dačje”, „Deisē”, „Deiss”, „Data” un pat „Dance”. Viena meitene pat uzreiz tā godīgi pateica, ka kaut ko tādu nespēj izrunāt un vai tas nekas, ja viņa mani sauks par „Dati”. Protams, ka nekas, tu vari mani saukt kā vien tev labpatīkas, jo tev ir fantastiski rudi mati, un es tāpat neklausos ko tu saki, jo visu laiku koncentrējos uz tavu matu apbrīnošanu! Nu tā es varbūt viņai gluži neteicu, bet padomāju gan. Nezinu no kurienes man tā rudo matu apsēstība nāk. Varētu mēģināt vainot Dž.K.Roulingu; tie Vīzliji man vienmēr ir patikuši. Vai varbūt „Perfume: The Story of a Murderer”, kur skaisto slepkavību aplis tiek iesākts un pabeigts ar rudmatēm, un kas principā ir viena no skaistākajām filmām vispār.

Manas cerības, ka šoziem izlaidīšu ikgadējo slimošanu, gan izrādījās diezgan naivas. Nu jau otro dienu sēžu istabā un skatos seriālīšus un filmiņaaaaas. Vismaz šajā vienā jomā man ir atgriezusies sistēma, kas bija zudusi 3 bezinterneta nedēļu laikā. Esmu panākusi visus, visus iekavētos seriālus. Tas varbūt nav tik svarīgi kā tas, ka Keita Blanšeta Oskaros savā Givenchy kleitā izskatījās vienkārši karaliski, bet tas man tāpat liek justies labi ^_^ .

Un, runājot par Oskariem un nominācijām, reku forša bilde. Tas Winter's Bore ir tik ļoti atbilstošs, interesantas tur bija labi ja pēdējās 15 minūtes.

these streets will make you feel brand new

2011-02-14T12:58:00.005+02:00

Negribētos tagad tā melot un teikt, cik viss liekas skaists un puķuzirņu smaržas piepildīts (rozes puķuzirņus neuzvar, smaržas ziņā noteikti vismaz), ir grūti tā. Ir tā, ka gandrīz katru dienu vismaz reizi uznāk tāds brīdis, kad ir jācīnās pret asaru kanālu nelicenzēto pašdarbību. Es vienkārši nekad neesmu bijusi tik ilgi projām no mājām, no savas drošās un ērtās vides, par labu nenāk arī tas, ka unī īsti nesaprotu lietas. Es nesaprotu telpu un korpusu numerāciju; nesaprotu mājasdarbus; nesaprotu, kur man tie mājasdarbi būtu jānodod, ja es būtu tos pietiekami izpratusi un izpildījusi, „drop in in the pigeon hole” man neizsaka kādu baigi konkrēto vietu pagaidām; kā arī neatceros savu grupas biedru sejas (jā, šeit ir daaaudz grupu darbu, tāpēc man ar steigu jālauž sava nepatika pret darbošanos komandā, ak, es, individuālā individuāliste).

Bet tagad jau ir kaut kā labāk, varbūt par labu nākušas ļoooti elegantās vakariņas (par elegantām es saucu tādas vakariņas, kurās jāizmanto vismaz 2 ēdamrīku komplekti, un šajās bija jāizmanto veseli 3), ar kurām mūs cienāja, bet vairāk laikam tomēr mani centieni radīt vismaz kaut kādu mazāko sistēmas daļiņu. Vismaz uzrakstīju listi ar filmām, kuras vēl jāpaspēj redzēt līdz 27.februārim, kad ir OSKARI. Protams, tas neatrisina problēmu, ka īsti nav kur skatīties, bet nu par to mēs domāsim vēlāk, tagad vismaz radusies motivācija sadraudzēties ar 7.stāva iemītniekiem, jo viņiem esot rūteris un televizori un viņi dzīvojot tā šiki, ak, buržujiskie buržuji.

Pirmo dienu stresi jau ir pāri un, lai gan man joprojām nav sava interneta, vismaz ir atrisināta riteņtrūkuma problēma. Tagad man ir ritenis, kurš gan nav tik meitenīgs kā es gribēju, bet toties ir ļoti patīkamā zilpelēkā krāsā, ir viegli braucams, ērts, un man ir pat pieskaņota riteņasoma, kas gan izskatās kā no Bārbiju pasaules izrauta, bet man patīk. Tehnisko parametru ziņā pat labāks nekā mans mājās palikušais ritenīgais draugs. Tagad tik jācer, ka līdz jūlijam ar viņu viss būs ok un skrūves nebirs ārā. Tikai tad man vajadzēs, lai mani uz mājām ved personīgais busiņš, kurā sakrāmēt visas mantas, kuras žēl atstāt. Tā ka šoferi drīkst jau savlaicīgi pieteikties, izskatīšu CV un motivācijas vēstules un izvēlēšos piemērotāko kandidātu (hint: patīk ilgi runāt par filmām; klausīties meitenīgu mūziku; neiebilst pret biežām tualetes pauzītēm; nedusmojas, ja es karti skatos no otras puses un tamdēļ dodu nepareizus norādījumus par pareizajiem/nepareizajiem virzieniem).

Beidzot arī izdevies bezpersonisko un ne visai glīto istabu padarīt jaukāku. Nu ja ne gluži eleganti skaistāku, tad vismaz jautrāku noteikti, jo tagad man te ir improvizētā „tapete”, jebšu dāvanu papīrs sagriezts lielākos un mazākos laukumos. Tagad te valda fermas tēma – tur ir ēzelis ar zaķa ausīm, govis, cūkas un arī „mans tētis” jebšu vienkārši vīrietis ar ūsām, vienkārši Mārciņš visus, kam ir ūsas, dēvē par manu tēti. Izņemot vienīgi mani, jo es esot savs tētis bez ūsām. Tā ka tagad man jādala sava seja ne tikai ar māsīcu (čau, Marij!), bet arī ar tēti. Ja cilvēki man tā turpinās līdzināties, drīz man būs viena no tām „biežajām” sejām.

Bija arī pirmā ballīte Avantgardiskajos apartamentos (īstenībā bija arī otrā un trešā, bet man patīk bastot ballītes tad, kad man labpatīkas labāk darīt ko citu), kas bija tīri ok. Tikai nepierasti agri beidzās – ap kādiem 4iem. Pēc tam mēs praktiskās, strādīgās latviešu meitenes palīdzējām apakšējā stāva sargam uzkopt/nokopt visu, kas ietvēra to, ka savācām pāri palikušos aptuveno 40 aliņus, 3 vīnus, pāris kōlas un vēl šādus tādus labumus. Dzīvē tādas lietas noder. Tā kā bija nepierasti agrs lai dotos gulēt un bija pietiekami daudz praktisku labumu lai to nedarītu, uzspēlējām vēl ar bulgāru skaitīšanas spēli 5 valodās. Ironiskā kārtā Kristai visgrūtāk vedās tieši ar latviešu valodu, bet tās jau ir detaļas, kurās neiedziļināšos ;D

Īstenībā jau man ar katru dienu te iepatīkas arvien vairāk, tā ka būs jau labi.

P.S. Man vairāk jākomunicē ar cilvēkiem, es to apņemos darīt. Vēl es arī pārāk daudz raizējos, bet šaubos, ka apņemšanās te varētu ko līdzēt.

salt meets wound

2011-01-22T21:56:00.001+02:00

Jāatzīst - es neesmu tik sabiedriska, lai būtu ar cilvēkiem visu laiku. Cilvēki mani nogurdina, vai varbūt arī es vienkārši pārāk daudz enerģijas atdodu viņiem, rezultātā es kļūstu īgna un riebīga, bet tādu mani nevienam nevajag.

Nepārprotiet mani, tie cilvēki, ar kuriem te esmu un dzīvojos, ir galīgi forši, jauki, lieliski un tā tālāk un tā joprojām. Vienkārši vientulība īstajā devā ir ļoti svarīgs priekšnoteikums tam, lai es būtu priecīgā meitene. Vajag to laiku sev.

Man vajag manu personīgo telpu, kur es varu vienkārši būt savā mazajā harmonijā. Man vajag tos brīžus vienatnē. Mērot ikdienišķus ceļus, pa ceļam runājot vien pašai ar sevi. Man tā visa tik ļoti pietrūkst, ka nedaudz sāp.

Dažas dienas ir tā, ka bez kāda iemesla jūtu iekšā to skumju kamolu. Pārējie vienmēr ir tādi aktīvi, ieslēguši savu „gribu visu redzēt! Viss ir lieliski, baudām Erasmusu” režīmu, bet man tomēr uznāk tādi „gribu mājās” brīži. Varbūt es neesmu pietiekami pieaugusi saviem gadiem, nu vismaz salīdzinot ar citiem, bet es nesaprotu, kā viņiem nav skumji un nepietrūkst māju, ģimenes, draugu un savu kaķu. Nu labi, mans kaķis man īpaši nepietrūkst, mums nekad nav bijušas īpaši siltas attiecības (paldies, Tita, ka saplēsi manus aizkarus, piekakāji gultu un tad, kad nelaidu sev klēpī, skrāpēji man sejā).

Bet īstenībā tas jau nav nekas jauns. Atceros, ka agrāk kokles nometnēs es gaidīju individuālās spēlēšanas laiku. Tā tiešām kokli es spēlēju tikai 40% no visa spēlēšanai paredzētā laika, pārējos 60% veltīju vienatnes baudīšanai – grūti pat pateikt, ko es tajos brīžos darīju, droši vien kaut ko pietiekami muļķīgu, bet tāpat tas bija tā jauki. Pēc tam atkal varēju daudz komunicēties ar citiem.

Un „dzīvosim zem kāda no Amsterdamas tiltiem” plāns ir pārvērties par „braucam uz Spāniju atpūsties Valensijā 2 nedēļas”. Dzīvosim 50 metrus no jūras - izklausās diezgan neslikti, tad jau redzēs kā būs. Liekas, ka tur būs tāds mieriņš, kas man būtu pa prātam . Atpūtiņa no interneta, ballītēm un pilsētas. Datora vietā rokas bagāžā man būs sporta tērps, un es nevaru sagaidīt, kad es varēšu SKRIET.

Un Dutch kursos mūs mācīja būt par dzejniekiem. Tā kā mans talants šajā jomā ir nepārprotams, domāju, ka nedrīkst sveci turēt zem pūra, tāpēc šeku reku mans garadarbs:

Soms

Ren ik snel

Om te begrijpen

Dat ik wakker ben

Šodien beeeeidzot nopirku kleitu. Citādi jau likās, ka esmu šeit zaudējusi savu būtību, jo biju sapirkusi visādas citas lietas (ups, mana nabaga stipendija ;D), bet ne svārkus un kleitas. Nu jā, pagaidām ir diezgan jauki, jābloķē tikai tā melanholija un tad jau būs pavisam lieliski.

the synthesized sky

2011-01-17T19:13:00.006+02:00

Nu jau 2 nedēļas apkārt, bet tāda sajūta it kā mēs te jau vismaz mēnesi dzīvotu. To, ka šeit pavadīts jau pietiekami ilgs laiks, var secināt arī pēc tā, ka aptuveni spēju pati orientēties un neapmaldoties atrast ceļu uz šejienes „mājām”. Dažreiz gan ir tā, ka, izejot no kāda veikala, jūtos tā kā sagriezta un nesaprotu virzienus, bet tas nekas – bišku paeju uz nepareizo pusi, bet pēc tam atjēdzos un eju uz pareizo.

Kultūras dienas ietvaros pabijām Van Goga muzejā. Tur es secināju, ka laikam neprotu pareizi saprast mākslu, jo es tiešām nesaprotu kas viņa darbos ir tik ģeniāls. Apjūsmotāju rindas pie viņa „Saulespuķēm” tiešām nesaprotu. Daži gan bija tādi ļoti patīkami, bet viņa laikabiedru un iedvesmotāju darbi, kas arī tur bija, man likās daudz lieliskāki un apbrīnojamāki, bet to autoru vārdus redzēju pirmo reizi mūžā.
Van Goga muzejā Mārciņam jau atkal jauni gejdraudziņi. Divi grieķi viņu iečekoja, viens laikam pārāk aizskatījās, jo otrs viņam tā rotaļīgi iesita ar šalli un teica kaut ko apmēram „Beidz! Tu viņu apēd ar acīm!”. Mūsu grieķietei, protams, smiekliņi, jo viņa vienīgā saprot un mums laipni paskaidro visu.

Piektdien bijām karaokes bārā. Secinājumi? Nīderlandiešiem ir daudz ļoti stulbu dziesmu, kas nepavisam neizklausās labi krietni iereibušu apmeklētāju izpildījumā. Un smieklīgs milzu zaķa kostīms arī nesniedz papildu vokālās dotības. Bet mūsu soms noblieza „Smoke on the water” galīgi lieliski. Somi prot darīt to roka lietiņu.

Un pēc tam? Pēc tam nāca Amsterdamas „izgaršošana”. Pievilkām ķeksīti vienai no to do lista lietām – maģiskajām kūciņām. Jāpiekrīt vien mūsu šejienes kursabiedriem, kas teica, ka priecājoties par pamēģināšanu, bet otrreiz vairs negribētu. Nu tā galīgi traki. 6 latvieši, 2 kūciņas, tātad 1/3 katram – neliekas vispār daudz, liekas tāds mazs gabaliņš, bet wawowiwaaaaa. Es nezinu kas būtu, ja apēstu veselu, droši vien 3 dienas no dzīves pazustu kādā citā dimensijā.
Iekūkojām tātad piektdien ap 02:20, skatoties Avataru. Avataram gan es redzēju tikai pirmo pusi, jo pēc tam es iegāju 4D pasaulē, kur dimensijas spēlējās ar laiku. un nebija īsti skaidrs, vai es esmu daļa no filmas vai filma ir daļa no manis. Sākumā sajūtas es aprakstīju kā „manī esošu murrājošu kaķi, kas griežas veļasmašīnā”. Tagad to pārdomājot labāku salīdzinājumu īsti nevaru atrast, nav vairs tā īstā čakra atvērta. Un slāpes, slāpes, slāpes! Es nezinu, cik litrus ūdens mēs izdzērām, bet maz tas nebija. Visu laiku gāja 2 mazās pudelītes uz apli, un kā aplis iziet un visi padzeras jādodas no jauna uzpildīt. Tu jau atkal esi izslāpis tajā brīdī, kad ūdens tev vēl ir mutē. Tā ka pavisam neiespējami atdzerties. Bija arī smieklīgi ļoti kādu brīdi, bet pēc tam aizceļojām katrs savā dimensijā. Es, piemēram, nespēju noteikt, vai man acis ir vaļā vai ciet Aizgājām pēc 5iem gulēt un pamodāmies tikai 14:30 nākamajā dienā. Iespējams, neproduktīvākā diena jebkad, jo pabiju augšā kādas 2 stundiņas un tad atkal miegs līdz vakaram. Visa diena nogulēta, bet nu citādāk nevarēja. . Interesanti tā vispār, bet tomēr šitā iztērēt kādas 16 stundas nav īsti forši.

Un man patīk, ka šeit nav īstas ziemas. Cilvēki ārā skrien šortos un krekliņos. Lietus gan varētu būt retāk, bet ŠEIT NAV SNIEGA! Tas ir tā diezgan lieliski. Bet reizē tā man ir tāda sāpīte, jo es gribu SKRIET, bet manam sporta tērpam vēl trūkst dažu būtisku detaļu, kuras vēl vajag iegādāties.
Un man liekas, ka šeit Dr.Pepper garšo labāk nekā Latvijā. Bet varbūt tā es tikai sevi mierinu homesick brīžos.

the new angle

2011-01-09T22:46:00.005+02:00

Slikti nav. Tikai laika arī īsti nav. Es pat nezinu, kur šamais tā pazūd katru dienu un nav jau tā, ka es darītu kaut ko ļoti īpašu, vienkārši ik pa laikam nākas attapties, ka pagājusi vēl viena diena. Nu jau nedēļa paskrējusi.

Pietrūkst man māju, mīļcilvēku un visu brāļu un māsu, bet šeit ir tā jauki. Amsterdama man patīk, patiktu vēl vairāk, ja man būtu ritenis un nebūtu visur jāčāpo kājām. Mūsu puiši gan vienu jau pamanījās dabūt, tā ka ceram, ka drīz dabūs vēl vienu un tad varēs vest mūs uz bagāžniekiem uz kursiņiem.

Kosmiskās kūciņas vēl nav iemēģinātas, daži te sabiedēja ar tādām ne visai pozitīvām pieredzēm, bet nu laikam jau vienreiz dzīvē uz savas ādas tomēr jāizmēģina.

Sarkano lukturu rajons gan mani aizrāva, nu tā, ka tiešām interesanti un man gribas apstāties un rūpīgāk apskatīt tās sievietes, bet kauns kaut kā. Daudzas tādas ļoooti kolorītas ;D nē, nu pastāvējusi gaļa arī laikam ir gaļa, pietam – jo vairāk jo labāk. 50 eiro par 15 minūtēm, nevaru izlemt, vai tas ir lēti vai dārgi.

Pirmo īsto ballīti ar došanos uz vietējiem bāriem un klubiem es gan izlaidu, jo biju pārāk nogurusi un vienkārši nespēju piespiesties ne fiziski, ne garīgi. Paliku mājās ar Dr.Pepper un filmu. Tas bija labs lēmums, neraugoties uz to, ka gāja viņiem labi un Mārciņam jau pirmie gejdraudziņi radās.

Nu pagaidām man patīk un ceru, ka patiks arī turpmāk :)

what's comin' will come and we'll meet it when it does

2011-01-01T21:12:00.005+02:00

2010.bija ļoti labs, bet nešaubos, ka 2011.būs vēl labāk.
Izvilku pagājušā gada wishlistu ar 10 lietām un sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka ir piepildījušies veseli 7,5 punkti. Es tos punktus pat neatcerējos, bet re kā nejauši iznācis. Nesūdzos :)

Ja ticam teicienam "kā sagaidīsi, tā pavadīsi", man būs galīgi mīlīgs un smieklīgs gads ar daudz piedzīvojumiem.

Parīt dodamies. Neesmu gatava. Bail un negribas, jo tieši tagad es beidzot jūtos tik ļoti labi šeit pat. Vienkārši ir pārāk daudz kā, ko es negribu atstāt. Tā lūk.

a cold, cold heart

2010-12-10T22:34:00.007+02:00

Šodien man to vien gribas darīt kā čīkstēt un īdēt par ziemu un sniegu, un laiku ārā vispār. Noteikti pie vainas ir mani šīrīta pārdzīvojumi, kad biju gatava iekrist tajā nolādētajā baltajā nāvē un palikt tur tā, jo vienkārši nespēju vairs. Un nav jau tā, ka es būtu vārgākā meitene pasaulē, 9 gadi regulāras liela koka + metāla instrumenta nēsāšanas tomēr ir devuši nelielu rūdījumu. Bet šodien bija par traku, tā pa īstam - līdz vidēji skaļiem kliedzieniem un asarām acīs, kas pat nespēja tā kārtīgi iztecēt, jo vējš viņas vienkārši sapūš atpakaļ.
Katrs solis nāca ar pēdējām gribasspēka kripatām, skaļu "tu nedrīksti padoties!" mantras skaitīšanu un solījumiem darīt visu, kas manos spēkos, lai pēc iespējas mazāk ziemu man te turpmāk nāktos pavadīt. Es galīgi un pavisam neesmu ziemas cilvēks, tāpēc vismaz 1/4 gada es te esmu diezgan nelaimīga.

Un galerijas ar vasaru draudziņos šobrīd rada fiziskas sāpes.

Bet nu viss, pačīkstēju un pietiek. Tagad jābloķē traumējošās atmiņas, jo citādi esi drošvien atteiktos iet laukā no mājas līdz martam.

Āāāā, un tie visi, kas "grib sniedziņu" un domā "aaaawww, cik smuki ārā! ziema ir TIK superīga!" - atbrieniet uz Bišumuižu un vienkārši ņemiet un nomirstiet no laimes! Pasaule bez jums var iztik, bez ziemas arī.

the sun without fire

2010-11-30T21:11:00.017+02:00

Ak, kā man patīk rudi mati. Es vienkārši nevaru beigt skatīties, jo tā krāsa ir tik INTERESANTA. It sevišķi, ja vēl dabīgi, bet tas tā reti redzams tomēr.
Varbūt pie vainas jaunais Harijs, kur Vīzliji vienkārši spridzināja; varbūt tas, ka šodien nejauši feisbukā skatījos daudz bildes ar vecu paziņu, kas ir pārgājusi no blondā un TIK spilgti rudu krāsu, ka es vienkārši nespēju neskatīties; bet varbūt vienkārši fakts, ka ir sācies tas "es zaudēju krāsas" gadalaiks a.k.a fakin' ziema.
Es zinu, ka daudziem nepatīk un vēl jau tie visi ginger joki, bet es nespēju. Man liekas, ka būt rudam ir vienkārši pārāk aizraujoši! Noteikti ir visādas lietas, ko var darīt tikai rudmataini cilvēki, es gan, protams, nezinu kādas tieši, jo nepiederu viņu kliķei, un tās lietas droši vien ir ļoti slepenas, bet nešaubos, ka ir tādas lietas.

Varbūt kādu dienu es pamodīšos ar drosmi kabatā un došos pēc vismaz neliela ruduma, bet droši vien, ka tomēr ne. Bail, ka tad es izskatītos vienkārši jocīgi, nevis interesanti, pietam tā ir tāda krāsa, ko es diez vai varētu tā "nest" ikdienā.
Ehh, bet nu var jau pasapņot.

don't you wonder what clouds taste like?

2010-11-08T22:34:00.019+02:00

Ir tādas dienas, kad ir tik daudz enerģijas, ka liekas, ka viņa tā pilnīgi sprakšķ laukā no manis. Es cenšos mierīgi sēdēt un klausīties lekcijas, bet šī ņem un sprakšķinās uz visām pusēm un galīgi neļauj nosēdēt mierā. Tas man šodien traucēja 3stundīgā spāņu valodā un arī politikas filozofijā.

Bet nav jau tā, ka es tikai dīdos un knakstos, un traucēju citiem, šodien man, piemēram, radās dziļi filozofiskas pārdomas par govīm. Pasniedzējs deva klasisko piemēru par to, ka nevar teikt, ka "visām govīm ir 4 kājas", jo var būt 1 govs pasaulē, kam ir 3 kājas un tad tas apgalvojums sanāk galīgi nepareizs. Tas man lika aizdomāties par to, vai labāk būtu, ja cilvēkam būtu 1 govs ar 6 kājām vai 2 govis katra ar 3 kājām. Nav tik vienkārši kā izklausās, jo, lai gan kāju skaits ir nemainīgs, ir daudz visādu citu apstākļu, kas jāņem vērā. Lindhaa teica, ka labāk esot 2 govis ar 3 kājām, jo govju funkcija ir dot pienu un gaļu, kas šajā gadījumā būtu vairāk. Man toties liekas, ka tās govis ar 3 kājām būtu grūtāk dzīt ganībās ēst lekno zāli,un baroties, lai dotu to pienu, tur būtu vajadzīgas kādas speciālas uzpariktes, lai viņas tur nogādātu. Tas, savukārt, prasītu daudz laika un pūļu. Govs ar 6 kājām būtu jautrāk nedaudz, un viņa pati varētu visur iet, jo viņai taču būtu veselas 6 kājas, bet no otras puses - ja gribētu govs gaļu, tad sanāktu mazāk, vienīgi stilbiņu (govīm ir vispār "stilbiņi" vai tie ir tikai mazākiem lopiņiem?) būtu vairāk. Arguments par labu 2 govīm ar 3 kājām bija arī tas, ka tās varētu pārdot un dabūt vairākas naudas nekā par 1 govi, pat tādu, kurai ir 6 kājas. Te man radās jautājums par to, kurš gan gribētu pirkt govis ar 3 kājām? CIRKS! Es nezinu, ko tās govis tur darītu, bet tas noteikti būtu pietiekami episki, lai par to maksātu.

Nu re, filozofija rada pārdomas. Ja ne par dzīves jēgu un esmes būtību, tad par govīm vismaz noteikti.
Un šis man atgādināja, ka es īstenībā sen neesmu redzējusi govis. Mums Bišumuižā te tikai zirgi figurē.

time is making fools of us again

2010-11-06T22:51:00.034+02:00

Šis ir jaunā Hariju gaidu ieraksts.

Harijs ir bērnība.

Un bērnības man ļoti pietrūks, jau tagad pietrūkst.

Katras jaunas grāmatas gaidīšana...
...un sagaidīšanas prieks.

Daudz smieklu.

Nespēja autrauties un nolikt malā.

Daudz līdzi jušanas.

Daudz pārdzīvojumu un piedzīvojumu.
Skaista tā fantāzijas pasaulīte.

Būs skumji, kad pienāks pavisam beigas.

Un visiem tiem, kas piekrīt Vernonam, man ir sakāms tikai viens - "Screw you!"