Man šobrīd ir aktuāls jautājums - vai var būt profesionālā krīze, ja es neesmu profesionāle un man nav profesijas? Jo, ja var, tad, manuprāt, man tāda ir, lūk. Bet tas nav sevišķi svarīgi.
Daudz svarīgāk, piemēram, ir tas, ka tieši pirms nedēļas „beidzot beidzām”, jebšu Volis beidzot nokārtoja vecu parādu a.k.a operācija „Bakalaura šņabis”. Šī operācija gan tā nemanāmi pārgāja hektorizēšanās procesos un pēcāk arī nodarbēs, kas oda pēc Nīderlandē pavadītā laika. Šī visa, dažu pārliekās skepses, kā arī supersarežģītu noteikumu dēļ, „Sabotieris” ar papildinājumu tā arī palika neuzspēlēts. Brīdī, kad tie noteikumi beidzot tika izprasti, mēs uz tām kārtīm bijām blenzuši pārāk ilgi un vēlme bija sarukusi proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam. BET ir izteiktas apņemšanās kādreiz uzspēlēt pa īstam! Zinot gan šādu apņemšanos īstenošanas tempu pieredzi, tas varētu notikt kaut kad ap Jāņiem. Bet nu, labāk vēlu, nekā šņabis no burkas vai kā tur bija tas teiciens.
Un, runājot par lietām, kas beidzot notikušas, BEIDZOT bija arī neliela Erasmus latviešu reunion ar šampi un lieliskām atmiņām. Viņi pavisam noteikti ir viens no lielākajiem Erasmus ieguvumiem un absolūti fantastiski!
Vēl kāda aktuāla tēma pēdējā laikā, kas uzpeldējusi no vairākām pusēm – strīdēšanās. Jebšu tas, ka es šo funkciju laikam nelietoju. Mārciņš teica, ka es to ar nevienu nedarot, tikai ar viņu un arī tas ir vairāk tādā joku līmenī. Ilze toties uzskata, ka šī iemesla dēļ es tik labi saprotos ar Deinu, kurš tā citādi ir diezgan strīdīga persona. Un, tā padomājot, jāpiekrīt vien ir, jo atceros vien vienu strīdu, un tas, ironiskā kārtā faktiski bija par manu nevēlmi strīdēties. Tātad – vai tas nozīmē, ka man galīgi nav mugurkaula un es tiecos piekrist jebkam, vai arī to, ka vienkārši pārāk augstu vērtēju harmoniju? Es gribētu cerēt, ka tas otrais, bet nu neesmu pārliecināta.
UN man beidzot ir tāda Ziemīšu noskaņa iekšā un apkārt viss tā mincīgi diezgan. ^_^
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru