Daudz kas ir noticis pēdējā laikā, grūti pat atrast tādus konkrētus pieturas punktus. Piemēram, beidzot ir gatavs back-up precību plāns, 21 jau tomēr pēdējais laiks, lai tāds būtu kabatā. Es tikai nezinu, vai to tiešām var saukt par back-up vai jāsauc vienkārši par plānu, jo back-up plāni parasti ir no sērijas „ja līdz 35 gadu vecumam mēs abi vēl nebūsim precējušies...”, bet šis ir vairāk tā „pēc 3 gadiem, kad tu būsi beidzot pilngadīgs, satiksimies un precēsimies. Sarunāts?”. „Sarunāts.”
Vēl arī aizvadījām pirms kāda laiciņa Deinu prom. Jāatzīst, ka man tiešām pietrūks tā lielā, smieklīgā murmuļa ar visām viņa drāmām un principiem. Kurš vēl bez viņa atļausies būt tik brutāli tiešs un principiāls un ziemā sauks mani par džedaju princesi? Šņuk. Un nākamnedēļ Madžara prom, gan ne uz tik ilgu laiku, bet tomēr. Arī šņuk.
Pagājušā nedēļas nogale pagāja fast forward zīmē. Laika galīgi maz un dienas piepildītas līdz augšai. Paspēju gan Dublī ceturto reizi pabūt, gan vēlēšanu nakts ballē ballēt.
Dublis kā vienmēr jauks, bet kopumā tomēr patika mazāk kā citus gadus. Varbūt viss vienkārši pārāk pierasts un nav vairs tā wow efekta. Bet to, ka tur biju, veselu nedēļu jutu VISUR. Kājas izskatījās kā divas dienas sistas ar metāla trubu, ribas jutās ielūzušas un rokas arī īsti nevarēja pacelt. Tā kā pēc trases man vajadzēja pēc iespējas žiglāk tikt uz Rīgu, es pārvarēju visas savas bailes un stopēju. Pirmo reizi vienītī un otro vispār mūžā. Diezgan veiksmīgi, bet nu tomēr drusku bailīgi un diez vai es to tik drīz būšu gatava atkal darīt.
Vēlēšanu nakts nebija tik fiziski traumatiska kā maldīšanās pa Līgatnes mežiem, bet tas nenozīmē, ka mazāk jauka. Drusku tāds American prom variants ar balles karali un karalieni (šo uzdevumu mēs ar Gintiņu veicām godam, if I do say so myself), kleitām un daudz, daudz dejām. Kaut kāda nepazīstama meitene mani centās pārliecināt, ka es esot nenormāli līdzīga Miai no „Californication”. Es nesapratu, vai tas jāuztver kā uzbrauciens vai kompliments, bet nu nepiekritu jebkurā gadījumā. Es nezinu, kur palika laiks, bet vienā brīdī pēkšņi bija jau 7 no rīta.
Man ir tāda sajūta, ka arī pārējā nedēļa bija diezgan piepildīta, bet tagad tā grūti saprast ar ko īsti. Zinu vien to, ka bija mīlīgs „Dadžu” spēļu vakars, 6ņem! atgriešana politiskajās aprindās, randiņš ar vismīļāko Erasmus minku un lieliskā Odrija.
Piektdien es daudz baidījos no tā, ka būs pārāk jocīgi. Bet vienīgā lieta, kas bija jocīga bija tā, ka nemaz nebija jocīgi nevienā brīdi. Ceru, ka šodien arī nebūs jocīgi.
Beidzot vēl kāds, kas nestopē/kam nepatīk stopēt!
AtbildētDzēstManā kontā arī 2 reizes mūžā piespiedu kārtā.