the deal with the universe

Nupat jau ir tas laiks, kad sāku sajust, ka tuvojas vasara. Kas ir rādītājs? Pamazām un pavisam nemanāmi manā garderobē parādās tumšzilas lietas. Jau vairākas vasaras tumši zils ir tāda mana krāsa. Tas galīgi nav speciāli, un tumši zilo lietu iegāde netiek plānota. Parasti tas tā dabiski vienkārši notiek. Kaut kā liekas, ka tā ir krāsa, kas vasarai piestāv vislabāk, un tad, kad mugurā ir kaut kas tumšzils, uzreiz tāda sajūta, ka es arī piestāvu vasarai un esmu maza daļiņa no tā mākoņu viegluma un ezeru dzidruma.

Tad nu vasaras beigās, kārtojot skapi, var sajust šīs krāsas dominanci; atliek vien izskaitīt visas zilās kleitas, svārkus, krekliņus un džemperīšus un secināt, ka „man taču ir sasodīti daudz tumšzilu drēbju!”.

Bet citiem gadalaikiem es uzreiz nevaru tā iedomāties konkrētu krāsu. Varbūt viņi nav pelnījuši tādu pagodinājumu.

Mēs, sportiskie letiņi, esam sākuši apmeklēt vietējo gymu. Kaut kas pilnīgi citāds nekā Latvijā ierastie sporta klubi, tāds studentu variants - 28 eiro par 4 mēnešiem, kas man liekas vienkārši smieklīgi maz. Latvijā es tikpat maksātu latos un mēnesī. Tik jauki kā manā mīļumīļajā Panattā gan noteikti nav, bet nu man tāpat patīk. Bet pirmajā reizē, kad iegāju zālē, kur bija aptuveni 70-80 sievietes, kas nikni spārdījās nodarbībā powerkick, bija tā drusku jocīgi.
Pirmajā reizē kursabiedrene pēc nodarbības teica „Dace, you have very muscular legs! What sports do you do back at home?” Un man bija tāds bišku fuuu*k, jo „muscles are for boys” un man nepatīk, ka kājas ļoti sakačājas un tad nevar iestūķēties nevienos garajos zābakos. Bet nu ko lai dara, ja pat dienās, kad „bastoju sportu”, sanāk sportot, jo 10 km ar riteni ir ikdienas maršruts, ko nākas mērot tā vai tā.
Zumba toties man likās diezgan fun, citiem gan nepatika, bet nu man liekas jautri tādas smieklīgas deju kustības un tresīšanas. Tu aizej, izlēkājies un vēl sasmaidies par to, cik tizli tev sanāk! Nu labi, varbūt dažas kustības ir pārāk smieklīgas, piemēram, spanking ;D

Un vēl, runājot par sportu, aizvakar es biju nedaudz dusmīga un aizvainota par šādiem tādiem sadzīves sīkumiem, tāpēc gāju skriet, lai izvēdinātu/izsvīstu tās sliktās emocijas. Laikam biju ļoti dusmīga, jo laidu kur acis rāda tālu, tālu prom. Tā kā man patīk tāda apļveida kustība, kas nozīmē, ka, ja ir iespējams, jāatrod cits ceļš kā tikt atpakaļ, nelietojot to pašu turpceļu, sanāca tā diezgan traki. Biju kaut kur ļoti tālu prom, īsti vairs nezināju uz kuru pusi ir mājas un to, kurā valstī esmu, arī vairs īsti nezināju, jo kaut kā tās vietas sāka izskatīties pēc Beļģijas mazajiem ciematiņiem. Tad nu man radās doma, ka, redz, noskriešu 1 stundu (ko es agrāk nekad nebiju darījusi, maksimāli kādas minūtes 40 varbūt) un tad vienkārši iešu un meklēšu ceļu uz mājām. Bet nu veiksmīgi atradu ceļu, kas mani aizveda uz mājām un kopā noskrēju 1 stundu un 5 minūtes. Citiem gan jau tas vispār nav daudz, bet man tā stundas pārvarēšana lika domāt, ka es varbūt tomēr esmu stiprāka nekā es domāju. Vislabākā atziņa beigās bija tā, ka es sapratu, ka reāli varu arī vairāk. Būtu taču tik stilīgi, ja es varētu skriet kādas 2 stundas tā vienkārši. Tas tad ir manā plāniņā tagad.

Bet, ja par ne tik veselīgiem priekiem, tad vakar pirmo reizi mūžā ēdu Ben&Jerry’s saldējumu un wawowiwa, tā manta ir kaut kas galīgi labs! Vēl man vakar pateica „Dace, you’re one of the most sarcastic people I know” un tad es nesapratu, vai tas ir apvainojums vai kompliments, bet tā kā tālāk sekoja „”I like your attitude”, es to uztvēru vairāk labi nekā slikti. Bet nu tāpat jocīgi, jo man šobrīd tā galīgi neliekas, nav vairs kaut kā tas vidusskolas sarkasma līmenis organismā.

UN pēdējais jaunums (un arī labākais, ja), aprīļa beigās laižam uz Maljorku spring breakā, biļetes ir iebukotas un wīīīī! (: